Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Izmaiņas izglītībā - kā tās izjūt Rīgas mikrorajons Bolderāja?

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Māra Zandera pārdomas par populismu

Lancmanis: palikšu Rundāles pilī kā brīvprātīgais

Lancmanis: Palikšu Rundāles pilī kā brīvprātīgais

Rundāles pils direktors Imants Lancmanis pēc 54 gadu darba pilī nolēmis doties pensijā, tomēr viņš palikšot pilī kā brīvprātīgais un turpinās tikai vienu pilnas slodzes darbu – publikāciju rakstīšanu. Rindā stāv četru izstāžu katalogi un grāmata par Rundāles pils restaurāciju. Kam būs drosme kāpt Lancmaņa direktora kurpēs un kādai būt Rundāles pils nākotnei?

ĪSUMĀ:

Pilnībā gatava Rundāles pils nebūs nekad

Rundāles pili pēc Krievijas galma arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli projekta sāka celt 1736.gadā kā Kurzemes un Zemgales hercoga Ernsta Johana Bīrona vasaras rezidenci. Līdz ar Latvijas neatkarību pilī iekārtoja skolu, bet 1963.gadā tā kļuva par Bauskas muzeja filiāli. Kopš tā laika Rundāles pils ir sinonīms šim vārdam:

Imants Lancmanis dzimis 1941.gada 29.jūlijā. Studējis Mākslas akadēmijā. Rundāles pils muzejā sācis strādāt no 1964. gada. No 1972. līdz 1975.gadam bija muzeja direktora vietnieks, bet pēc tam līdz šim brīdim - muzeja direktors.

Imanta Lancmaņa pilns dzīves gājuma nav izstāstāms 15 minūtēs, un ne trīstik nepietiktu visiem ar izcilu stāstnieka talantu un erudīciju apveltītā Rundāles pils direktora stāstiem par pils atdzimšanu kopš 20.gadsimta 60.gadiem, kad viņš te ienāca kā 23 gadus vecs students. Kopā ar toreizējo Bauskas muzeja direktoru Laimoni Liepu un Mārci Leopoldu Kļaviņu par viņu misiju kļuva ne vien pašas Rundāles pils, bet arī Latvijas baznīcu un muižu mākslas vērtību glābšana.

„Pilis visvairāk iemieso to, kas ir vēstures fons, skatuve, šīs skaistās dekorācijas vēstures norisēm. Tas mani ir pievilcis, cik vien es sevi atceros. Pilis un vēsture man iemiesoja visu, kas ir pretējs tam režīmam, tai padomju pelēkajai īstenībai, kas bija apkārt un no kuras man bija atgrūšanās, arī cik vien sen es sevi atceros. Es jau no 50.gadu beigām sāku taisīt pierakstus baznīcās, muižās, kapsētās. (..) Es veidoju savu pasauli. Pasauli man,” saka Lancmanis.

Kad 1963.gadā nāca Laimoņa Liepas piedāvājums strādāt Rundālē, daļā pils vēl bija skola, otra puse bija tukša. Mainoties valdošajiem vējiem, sāka mainīties arī valdošās varas attieksme pret Rundāles pili kā vēsturisku vērtību.

„Kad mēs šeit sākām darboties 1964.gada aprīlī, tas vēl bija ļoti drūms periods. Ne tikai tajā ziņā, ka naudas jau nebija. Bet jebkādas restaurācijas, ne tikai Rundāles pils, bija aizliegtā tēma. Tas bija īsts tabu! Tas bija Hruščova, Vosa laiks. Un 1965.gadā viss mainījās. Pēkšņi tika uzskatīts, ka – jā, Rundāle ir lielā arhitekta Rastrelli [veikums], kuru atkal asociēja ar Ziemas pili, un Ziemas pili atkal asociēja ar Oktobra revolūciju… Un tas viss sāka kustēties ar domu, ka kaut kas pilī ir jādara,” turpina Lancmanis.

Lancmanis daudzās intervijās ("Kultūras RONDO Rundāles pilī", "1:1 Gundars Rēders : Imants Lancmanis") stāstījis, cik grūts un sarežģīts bijis darbs pie pils atjaunošanas, kas noslēdzās vien 2014.gadā. Šodien viņš secina: pilnībā gatava tā nebūs nekad. Taču ir gandarīts, ka izdevies vēl savā vadībā pabeigt gan Rundāles pils restaurāciju, gan 15 istabās iekārtoto dekoratīvās mākslas vēstures ekspozīciju „No gotikas līdz jūgendstilam”, kurai priekšmeti krāti daudzus gadu desmitus.

Un Lancmani nebaida, ka Rundāles pils varētu kļūt par sava veida „Disnejlendu” tūristiem, kam interesē vien krāšņi kruzuļi.

„Disnejlenda varbūt ir tāds komercializēts un naivs gadījums. Bet mūsu gadījumā mēs dodam ārkārtīgi autentisku rekonstrukciju. Piemēram, ir siena, pie kuras ir 12 gleznas. Un tās ir sakārtotas tā, kā tas varēja būt 18.gadsimtā, jo patiešām simetrijas princips bija neapgāžams. Un vienlaikus tie ir ļoti skaisti mākslas darbi stilistiski pareizos rāmjos. Tam visam klāt ir pievienotas mēbeles tieši tādā sortimentā un kvalitātē, kā tas varēja būt hercoga laikos. Mēs dodam rekonstrukciju. Jā, var teikt – tas nav tieši tas, kas bija pirms 250 gadiem. Bet tas ir tā, kā varētu būt. Kā drīkstētu būt. Un par visām lietām – to es varu apgalvot – hercogam nebūtu jākaunas,” stāsta Lancmanis.

Misijas apziņa - galvenā īpašība Lancmaņa pēctecim

Bet kāda ir Rundāles pils muzeja loma mūsdienu Latvijas kultūrvidē? To jautāju diviem ekspertiem – kultūrpētniekam, Rīgas Stradiņa universitātes profesoram Denisam Hanovam un muzeoloģei, domnīcas „Creative Museum” vadītājai Inetai Zelčai-Sīmansonei.

„Pirmkārt, tas ir ļoti labs piemērs publiskajai diplomātijai. Domājot par to, kā es novērtētu Lancmaņa kunga devumu visu šo gadu garumā – es teiktu, ka man ļoti gribētos redzēt daudz vairāk šādus publiskās diplomātijas un viedokļa līderus muzeju nozarē,” norāda Zelča-Sīmansone.

„Viņš ir izveidojis unikālu baroka laikmeta telpu, kas ir piepildīta ar dažādu žanru vēstījumiem, un tas arī ir viņa nopelns. Un man šķiet, ka gan svētki, gan konferences, gan koncerti un operas izrādes – visas šīs idejas un projekti piepilda šo telpu ar vēstījumu par to, ka baroks var dzīvot. Ka baroks nav tikai muzejs, nesaprotams, sarežģīts un arogants, kāds baroks arī bija. Tas patiešām ir milzīgs darbs, kas paliks arī kā unikāla telpa,” uzsver Hanovs.

Runājot par Rundāles pilī paveikto un arī pils nākotni, Imants Lancmanis konsekventi lieto vārdu „mēs”. Un arī uzrunātie eksperti uzsver: pils atdzimšana ir saliedētas, mērķtiecīgas un ļoti pacietīgas komandas kopdarbs.

Individuālā restaurācijas uzņēmuma „Rokajs” vadītājs Gunārs Grīnfelds, kurš strādā Rundāles pilī no 1980.gada, gan smaida, ka oficiāli nekad nav skaitījies pils darbinieks, tomēr viņš ir viens no tiem Lancmaņa līdzgaitniekiem, kuri pilij veltījuši visu savu profesionālo mūžu. Pēdējos gados restaurators pievērsies citiem projektiem. Mēs tiekamies vienā no tiem – Lestenes baznīcā.

„Pils ir sākusi dzīvot savu dzīvi un droši vien varētu teikt, ka ir atlaista,” viņš pauž. Domājot par pils nākotni, Grīnfelds saka – darbi nekad nebeigsies. Piemēram, pašlaik ir daudz darba pils parkā un apkārtnē. „Bet tie būs savādāki. Tā pati milzīgās ēkas uzturēšana prasa savus spēkus. Tā būs mūžīga darbošanās,” - tā Grīnfelds.

Kad jautāju, kādam Grīnfelda ieskatā, būtu jābūt jaunajam Rundāles pils muzeja vadītājam, pieredzējušais restaurators atkārto vārdu, ko mūsu sarunā pieminējis jau daudzkārt:

„Jācer, ka tas būs cilvēks ar misijas apziņu.”

Tieši misijas apziņu kā galveno īpašību savam pēctecim amatā vēl arī pats Imants Lancmanis.

Viņš zinot, ka vismaz viens pašreizējais pils muzeja kolēģis plāno pieteikties konkursā, bet vārdu nevēlas atklāt. Pats būs arī pretendentu atlases komisijā un uz iespēju atrast cienīgu darba turpinātāju raugās cerīgi.

„Tomēr grūtākais jau ir aiz muguras. Ne tikai tas, ka pils ir un tā ir piepildīta ar ekspozīciju un kolekcijām. Bet ir sakārtots arī mehānisms, kas ļāva to visu uzturēt un papildināt. Būtībā tā ir vesela pasaulīte izveidota. Tāda mini valstiņa. Bet mums tā ir parlamentāra republika, nevis hercogiste,” skaidro Lancmanis.

Ar to Lancmanis uzver lielo komandas lomu lēmumu pieņemšanā.

„Šo parlamentāro republiku vajag tikai prasmīgi vadīt. Tā ir republika ar ļoti jauku kolektīvu. Ar cilvēkiem, kuri prot savu lietu un galvenais – kuriem tas patīk. Tas ir izšķirošais. Un vienīgais, kas nākotnē varētu būt traģisks – ja šeit parādītos ne tikai direktors, bet arī darbinieki, kuri šo uzskatītu vienkārši par darba vietu. Tad tas viss būtu slikti,” turpina muzeja direktors.

Eksperti: Rundāles pils muzejam nākotnē vairāk jāstrādā pie izglītības programmām

„Nezinu, vai tas ir amata aprakstā, bet domāju, ka tam vajadzētu būt pirmajam punktam – ka cilvēks ir vienkārši apsēsts ar baroka laikmetu!” uzskata kultūrpētnieks Deniss Hanovs, kurš pats savos darbos daudz pētījis 18.gadsimta Eiropas aristokrātiju. „Jo šis nav administratīvs amats, tā ir dzīve. Tas ir noskaņojums, atmosfēra, izjūtas.”

Liels izaicinājums, Hanova ieskatā, būs nākamā direktora spēja turpināt baroka laikmetu šajā muzejā pastāvīgi uzturēt dzīvu. Hanovs pats uz direktora amatu pieteikties neplāno, bet smej, ka labprāt būtu Rundāles pils ceremonijmeistars.

„Domāju, ka jaunajam direktoram vajadzētu saprast, ka mūsdienu digitālajā, multimediālajā vidē arī baroka telpa var dzīvot jaunu, intensīvu dzīvi. Manuprāt, vajadzētu atgriezties pie tā, ka šī vide ir arī fantastiskas dekorācijas operu uzvedumiem, kas no mūzikas svētkiem pazuda. Domāju, ka šīs telpas varētu piepildīt ar starptautiskām komandām, varbūt to varētu veidot kā eksperimentu telpu jaunajiem operas un teātra režisoriem,” spriež Hanovs.

Eksperti vērtē, ka Rundāles pils muzejam nākotnē vairāk jāstrādā arī pie dažādām izglītības programmām, kas vairotu ne vien apmeklētāju skaitu, bet, ja tā var teikt, arī kvalitāti.

Jo pašlaik daudzi viesi plašo mākslas kolekciju uztver vienkārši kā pils interjeru un neiedziļinās tajā, teic muzeoloģe Ineta Zelča-Sīmansone:

„Viens no nākamajiem izaicinājumiem pilij ir komunikāciju darbs, ko es redzu gan kā izglītības darbu ar ļoti mērķtiecīgu apmeklētāju iesaisti, veidojot šo zinātkāro apmeklētāju, gan arī kā digitālās stratēģijas darbu, kas nozīmētu gan šo fantastisko materiālu padarīt pieejamu tiem, kas nevar atbraukt, gan arī piesaistīt jaunas auditorijas caur šo sarunu ar auditoriju caur mobilo aplikāciju, caur digitālām spēlēm, caur mājaslapu.”

Digitālā pieejā 18.gadsimta mantojumā pretrunas nesaskata arī Deniss Hanovs. Gluži otrādi.

„Nesen Vīnē redzēju izstādi par baroka laikmeta sajūtām un noskaņojumiem. Redzēju, cik daudz materiālu bija adresēti tieši jauniešiem – tiem, kas dzīvo telefonā, interneta vidē. Un izrādās, ka arī viņus tas var saistīt. Tās ir emocijas, traģēdijas, pārdzīvojumi, neiedomājamas fantāzijas, greznība. Īstenībā – ļoti daudz no mūsdienu izklaides kultūras, kur ir jāpārsteidz, kur ir nepieciešama nemitīga darbība, dziļš konflikts. Jo baroka laikmeta būtība ir konflikts un pretstati. Domāju, ka šajā virzienā jāturpina attīstīt izglītības programmas,” - tā Hanovs.

Tam, ka vairāk būtu jāstrādā šai virzienā, piekrīt arī pašreizējais Rundāles pils saimnieks Imants Lancmanis. Taču bažījas, ka gluži vienkārši nebūs ar ko strādāt. Un ne jau tāpēc, ka pilij trūktu apmeklētāju.

„Mūsu tūrists ir ļoti steidzīgs. Viena lieta ir Rīgā, kur cilvēks var iet uz muzeju uz kādu pulciņu, darbnīcām vai semināriem. Pie mums tā diemžēl nav. Cilvēks ieskrien un drāž tālāk. Mēs bieži ar skumjām redzam, ka daudzas ārzemnieku grupas neieiet pat mūsu skaistās rozes apskatīt un netiek lejā līdz mūsu dekoratīvās mākslas ekspozīcijai. Tā kā tā ir lieta, ko no vienas puses var attīstīt, bet tas ir ļoti grūti,” uzskata Lancmanis.

Par tūristu kvantitāti Rundāles pils nudien nevar sūdzēties – tas regulāri ir Latvijas apmeklētāko muzeju trijniekā. Pērn fiksēti teju 256 tūkstoši apmeklējumu, kas ir par 5,2% vairāk nekā gadu iepriekš. Bet muzeja pārskats par pagājušo gadu liecina, ka muzejs pats nopelnījis vairāk nekā pusi no gada budžeta – teju 1,7 miljonus eiro.

„Ja cilvēki domā – ahā, bagātais muzejs, nodokļu maksātāju nauda, par ko viņi pērk tās kumodes un gleznas… Bet tas viss ir pirkts par mūsu pašu nopelnītu naudu,” saka Lancmanis.

Lancmanis plāno turpmāk strādāt pie publikācijām

Un „mēs” formā Imants Lancmanis runā arī par Rundāles pils nākotni un cer, ka arī pēc aiziešanas no direktora amata viņa domas ņems vērā tālākajos muzeja iepirkumos. No nākamā gada uz pili viņš nākšot „kā brīvprātīgais” un turpinās tikai vienu pilnas slodzes darbu – publikāciju rakstīšanu. Rindā stāv četru izstāžu katalogi un grāmata par Rundāles pils restaurāciju.

„Man gribas šo brīvību. Jo tomēr viss, kas ir bijis pilī, un šī sēdēšana pie rakstāmgalda – tas man jau ir zināms komplekss. Mans kabinets ir tādā mērā uzlādēts ne tikai ar pozitīvu enerģiju un manu adrenalīnu, bet arī ar visām manām raizēm, bēdām, šaubām un skumjām. Es gribu to nokratīt. Gribu, lai tiešām varu strādāt pie šīm publikācijām,” atklāj muzeja direktors,

Un to Imants Lancmanis turpinās darīt tepat, Rundāles pilī.

„Šai telpai cauri ir viens brīvs galdiņš. Negribu ne uz ko pārāk greznu pretendēt, gribu pietiekoši tušēties, lai neviens neuzskata, ka es te nāku konkurēt. Esmu noskatījis, lūk, šo rezerves galdu viesiem,” rāda Lancmanis.

Pieteikties uz Rundāles pils direktora amatu var vēl līdz 14.septembrim.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti