Laiks jaunām idejām. Slēgtie muzeji digitālo izaicinājumu priekšā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Rundāles pils muzejs internetā sācis publicēt nelielus videoklipus, kuros ilggadējais muzeja direktors Imants Lancmanis stāsta par dažādiem mākslas stiliem krāšņajā pils ekspozīcijā "No gotikas līdz jūgendstilam". Tas ir tikai viens no piemēriem, kā muzeji cenšas uzturēt saikni ar apmeklētājiem laikā, kad to durvis ir slēgtas. Taču pirmajās ārkārtējās situācijas nedēļās tīmeklī izliktais muzeju digitālais saturs ir milzīgs, kvalitāte atšķiras un lielajā piedāvājumā nav viegli orientēties. Eksperti norāda, ka šis laiks muzejiem būs stimuls pārdomāt savas digitālās stratēģijas un to radošuma pakāpi.

Laiks jaunām idejām. Slēgtie muzeji digitālo izaicinājumu priekšā
00:00 / 06:18
Lejuplādēt

Pirmajā Rundāles pils muzeja videofilmā Imants Lancmanis stāsta par senāko no stiliem viņa paša ilgus gadus veidotajā ekspozīcijā “No gotikas līdz jūgendstilam”. Vienpadsmit minūtes garajā video Lancmaņa stāstījumu papildina dažādu gotikas stila mākslas priekšmetu tuvplāni.

“Tie, kas ir dzirdējuši Imanta Lancmaņa lekcijas par mākslas stiliem vai lekcijas par jebko, tie zina, ka tas vienlaikus ir arī aizraujošs ceļojums vēsturē ar dziļu pieredzi un stila izjūtu, ko tad arī ceram nodot saviem skatītājiem,” stāsta Laura Lūse, kura pērn no Lancmaņa pārņēma Rundāles pils muzeja vadības grožus. Ideja filmēt viņa stāstījumus radās jau pēc ekspozīcijas pabeigšanas 2018 .gadā, bet sakritības dēļ pie skatītājiem nonāk tieši laikā, kad pats muzejs ir slēgts. Stāstījums par gotiku, pēc muzeja datiem, pirmajā nedēļā pārsniedzis trīs tūkstošus skatījumu, sekos stāsti arī par renesansi un manierismu.

“Vispār jāatzīst, ka kopš ārkārtējās situācijas sākuma ir ļoti pieaudzis mūsu sociālo tīklu kontu un mājaslapas apmeklējums – par vairāk nekā 50 procentiem. Cilvēkus ļoti interesē iespēja virtuāli apskatīties Rundāles pils muzeju un “izgrozīt” telpas, pašiem neesot klāt,” norāda Lūse.

Digitālajā vidē muzejs pārcēlis arī ikgadējo gidu informatīvo dienu ar lekcijām par muzeju un tā jaunieguvumiem, bet maijā plāno publicēt 2018. gadā Rundāles pils Zaļajā teātrī uzvesto Johana Ādama Hillera operu “Medības” Māra Kupča vadībā.

Mākslinieces Katrīnas Neiburgas videodarbs “Mazsālīti garie gurķi” savukārt ir viens no desmit videodarbiem, kas pašlaik skatāmi kuratores Elitas Ansones veidotā “antipubliskā” mākslas izstādē Latvijas Nacionālā mākslas muzeja mājaslapā.

“Līdz pat maija beigām šie video darbi, kas citkārt būtu apskatāmi tikai izstādēs, ir pieejami virtuāli,” stāsta muzeja preses pārstāve Elīna Bērziņa. Viņa skaidro, ka interesanti izvērtusies arī mākslinieču dueta “Skuja Braden” izstāde Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, kam durvis vajadzēja vērt tieši dienā, kad valstī izsludināja ārkārtas stāvokli. Savu palīdzību izstādes digitalizācijā par velti piedāvāja virtuālās realitātes tehnoloģiju jaunuzņēmums “Vividly”. 

“Seši no “Skuja Braden” darbiem tagad ir apskatāmi virtuāli, 3D versijās. Katrs tos var pievilkt, cik tuvu vēlas, apskatīt darbus no visām iespējamajām pusēm un iepazīties ar šo darbu stāstiem,” norāda Bērziņa.

Interesantas nozares ekspertu pārdomas par muzeju darbu krīzes laikā apkopojusi domnīca “Creative Museum” jeb “radošais muzejs”. 

Tā, piemēram, Latvijas Nacionālās bibliotēkas pastāvīgās ekspozīcijas "Grāmata Latvijā" vadītāja Inga Surgunte apkopojusi daudzu Latvijas muzeju digitālo piedāvājumu un secina, ka daudz kas šajā saturā nesakrīt ar sabiedrības aktuālajām vajadzībām. “Nospiedošais krāsojamo lapu un „nofočējies kā Aspazija” aktivitāšu klāsts liek domāt, ka muzeji sabiedrības vairākumu iztēlojas kā dīkas garlaicības māktus ļaudis, kuri, ieslodzīti savos dzīvokļos, bezcerīgi nīkst, nespēdami izdomāt sev nodarbes. Bet mēs taču pastāvīgi nodarbojamies ar jauna dzīvesveida ieviešanu, jaunu mērķu uzstādīšanu, tehnoloģiju apguvi, mēs raizējamies par saviem vecākiem, mācāmies kopā ar bērniem, konfrontējamies ar nemieru, nedrošību, šaubām,” raksta Surgunte.

Arī domnīcas “Creative Museum” vadītāja Ineta Zelča-Sīmansone secina, ka muzeji līdz šim nav bijuši pārāk inovatīvi savu krājumu digitālās pieejamības nodrošināšanā:

“Pašlaik galvenokārt Latvijas muzeju rīcībā ir mājaslapas, sociālie tīkli, tajos esošās galerijas, virtuālās pastaigas un vienīgi atsaucēm un pētniecībai noderīgais muzeju kopkatalogs. Ja runājam par šīm virtuālajām pastaigām un galerijām, manuprāt, mēs jau esam mazliet noguruši no šīm 360 grādu tūrēm ar poētisku mūziku un bez intelektuālāka satura.”

Viņasprāt, daudzi muzeji tehnoloģiju attīstībai sekojuši diezgan kūtri – vai nu pietrūcis naudas, tehnoloģisko zināšanu un iespēju, vai tā nav bijusi prioritāte. Muzeoloģe gan izceļ arī virkni labo piemēru, kā jau pieminētās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ierosmes, Nacionālā vēstures muzeja “EMUZEJU” un Žaņa Lipkes memoriāla publiskoto mobilo lietotni “Pagrīdes Rīga”.

Piemēram, citāda ir Ģentes muzeja tūre 15. gadsimta flāmu gleznotāja Jana van Eika izstādē.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Iespējams, šis ir īstais brīdis muzejiem nopietnāk pievērsties nākotnes digitālajām stratēģijām, vadoties pēc principa “mazāk ir vairāk”, secina Zelča-Sīmansone.

Lai internetā pieejamais saturs būtu kvalitatīvs un jēgpilns, liela nozīme ir muzejpedagogu ieguldījumam.

“Iespējams, nevis tā kā “Moma” atlaidīsim muzejpedagogus, bet tieši otrādi, sapratīsim, cik mūsdienās muzejos neatsverama loma ir interpretācijai un pārdomātām digitālajām stratēģijām!” norāda Zelča-Sīmansone.

Tam, ka šis muzejiem ir pārdomu laiks nākotnes digitālo piedāvājumu izvērtēšanai, piekrīt arī Rundāles pils muzeja vadītāja Laura Lūse.

“Varbūt tās varētu būt virtuālās tūres ar stāstījumu vai kāds stāsts par konkrētu mākslas darbu vai priekšmetu. Šobrīd izvērtējam iespēju radīt jaunu saturu. Taču, ņemot vērā, ka mums pašlaik ļoti, ļoti nākas ierobežot budžetu, visus plānus, kas prasa finansiālu ieguldījumu, mums nāksies uz kādu laiku atlikt,” norāda Lūse.

Tikmēr domnīcas “Creative Museum” vadītāja Ineta Zelča-Sīmansone rosina, ka mākslas muzeji šai laikā varētu padomāt arī par darbu pieejamību arī pilsētvidē. Piemēram, uz Āgenskalna tirgus ēkas fasādes eksponētās klusās dabas no Nīderlandes “Rijksmuseum”. Iespējams, tas varētu būt risinājums, kā pilsētvidē izstādīt arī Latvijas muzeju darbus. Taču tad tiem jābūt pieejamiem muzeju lapās augstā izšķirtspējā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti