Idejai par Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju ir jau vismaz 20 gadu. Vistuvāk īstenošanai tā nokļuva 2006.gadā, kad pēc Kultūras ministrijas pasūtījuma nīderlandiešu arhitekts Rems Kolhāss radīja skici bijušās Andrejsalas spēkstacijas pārbūvei. Tomēr naudas trūkuma un juridisku sarežģījumu dēļ darbs neturpinājās. Tagad cerības tiek liktas uz Eiropas fondu naudu nākamajiem septiņiem gadiem.
„Pašreiz izskatās, ka atkal kultūra tiek bīdīta malā un šis struktūrfondu sadalījums varētu mainīties un nebūt tāds, kā iecerēts Nacionālajā attīstības plānā,” bažījas Laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Krese, kura ir viena no premjerei nosūtītās deklarācijas autorēm.
Nākamnedēļ koalīcijā plānotās diskusijas par struktūrfondu prioritātēm ir viens no iemesliem, kādēļ jautājums par Laikmetīgās mākslas muzeju no jauna aktualizēts tieši tagad - lai tas līdzās citām kultūras infrastruktūras iecerēm atkal nepaliktu pabērna lomā. „Tāpēc mēs atkal sākam par šo jautājumu runāt un uzsveram, ka patiešām esam vienīgā Eiropas valsts, kurai nav šāda muzeja. Aicinām novērtēt šī muzeja potenciālu gan tautsaimniecības attīstības perspektīvā, gan izglītības un tautas pašapziņas veidošanas kontekstā,” uzsver Solvita Krese.
Sarunas ar Briseli par Eiropas naudu kultūras infrastruktūrai līdz šim nav bijušas vieglas, atzīst kultūras ministres padomnieks Jānis Dripe. Viņa vadītā darba grupa pērn gada garumā strādāja pie piemērotākajām vietām Laikmetīgās mākslas muzejam un koncertzālei.
Dripe skaidro, ka fondu nauda pamatā domāta ekonomikas attīstībai un degradētas vides sakārtošanai, tādēļ jāpārliecina Briseles ierēdņi, ka to var savienot ar jaunu kultūras infrastruktūru. „Tas ir jautājums par degradētu vidi, un tur Andrejsala diezgan labi kvalificējas. Ir skatītas arī papildu teritorijas Torņakalnā. Katrā ziņā Eiropas Komisija strikti pateica: variants, piemēram, attīstīt Triangula bastionu - tā ir centra teritorija, tā ir jūsu pašu problēma.”
Ja Eiropas naudu neizdotos piesaistīt, tai jākļūst par valsts budžeta prioritāti, pārliecināts ir Dripe, jo Nacionālajā attīstības plānā valsts pateikusi, ka tai vajadzīgs gan Laikmetīgās mākslas muzejs, gan koncertzāle, gan labs stadions ar Dziesmu svētku funkciju.
Tiesa, līdz Latvijas simtgadei no tiem labākajā gadījumā varētu īstenot Kongresa nama pārbūvi par akustisko koncertzāli, jo ne stadionam, ne muzejam tehniskā projekta vēl nav. Ir tikai skices Andrejsalas spēkstacijai. „Citur mums iestrāžu nav. Ir jāsāk projektēšana, un tad mēs varētu runāt par pašām Eiropas naudas plānošanas perioda beigām. Teiksim, 2020.gads un vēl gads pēc tam,” skaidro Dripe.
Laikmetīgās mākslas muzejs būtu jāuzskata par obligātu kultūras atribūtu ikvienā zemē, kas sevi ciena - tā uzskata mākslinieks un Rundāles pils direktors Imants Lancmanis. Viņš joko, ka ir īpaši ieinteresēts muzeja tapšanā, jo lielajā laikmetīgās mākslas kolekcijā, kurai šobrīd nav savu māju, ir arī viņa gleznas.
„Laikmetīgā māksla pēckara periodā ir diezgan grūti lauzusi savu ceļu un tagad sasniegusi to stadiju, kad plaša sabiedrība ir to pieņēmusi un ir gatava sekot tam, kas notiek mākslas dzīvē Latvijā un pasaulē. Tāpēc Latvija šai ziņā vienkārši ir nožēlojami atpalikusi. Negribu teikt, ka mūsu galvenais uzdevums ir sacensties ar lietuviešiem vai igauņiem, bet, piemēram, Tallinas Modernās mākslas muzejs jau savā ziņā ir kļuvis par kulta objektu, un tā tas ir arī daudzviet citur pasaulē,” saka Lancmanis.
Taču Lancmaņa ieskatā, visvairāk Latvijas laikmetīgā māksla savu muzeju pelnījusi tādēļ, ka pasaules kontekstā izceļas ar pamatīgumu, saturīgumu un īstumu.
