ĪSUMĀ:
- Šarmantais un klusais Torņakalns gadiem spējis saglabāt savu autentiskumu.
- “Rail Baltica” projekts paredz Torņakalnā vērienīgus būvniecības darbus.
- Atrasts kompromiss par Torņakalna stacijas un represēto piemiņas vietas likteni.
- Vislielākā stīvēšanās ap Torņakalna tiltiem, “Rail Baltic” tos grib pārbūvēt, iedzīvotāji – ne.
- Rīgas dome vēlas kompromisu starp dzīvošanu muzejā un jaunā laikmeta vajadzībām.
- Torņakalna pamatīgai apbūvei atspērusies arī Latvijas Universitāte.
Torņakalna valdzinājums – šaurās ieliņas, mazstāvu apbūve un klusums
Torņakalna apkaime, kādu to pazīstam šodien, izveidojās 19. gadsimta otrajā pusē. Ap šo laiku tur tika uzbūvētas vairākas rūpnīcas, bet to tuvumā uzslieti vienstāvu un divstāvu īres nami strādnieku ģimenēm, tikmēr pie Māras dīķa tika likti pamati greznākiem savrupnamiem. Torņakalns Daugavas labā krasta iedzīvotājiem kļuva par populāru izbraukumu un pastaigu vietu, ko dēvēja par Rīgas “plaušām”.
Kamēr pārējā pilsēta attīstījās, Torņakalna vaibstus mainīja tikai laika zobs.
Arī tagad te stiepjas klusas, šauras ieliņas, kurās bērnu čalas mijas ar putnu pavasarīgajiem treļļiem. Vietējie smaida un sveicinās pat ar nepazīstamiem cilvēkiem. Apkaimē valdošo mieru ik pēc pārdesmit minūtēm pārcērt tikai griezīgā vilciena svilpe. Lutera baznīcas tornis un unikālie dzelzceļa pārvadi, kas tika uzbūvēti 19. gadsimta beigās, ļoti patikuši gleznotājiem, piemēram, Ludolfam Libertam un Jānim Liepiņam. Savukārt rakstnieks Māris Bērziņš, kurš te pavadījis visu dzīvi, Torņakalnā iemitinājis arī sava populārā romāna “Svina garša” varoņus. “Man Torņakalns ir ļoti mīļš. Mīļa vieta, pati klusākā, mierīgākā vieta Rīgā. Skaists rajons, varbūt mazliet noplucis, bet arī tajā ir savs šarms,” mīlestībā pret dzimto apkaimi atzīstas rakstnieks.
“Rail Baltica” plāno Torņakalnā izvērsties
Tomēr izmaiņas, kas skars Torņakalnu, vairs nav apturamas. Lielākoties tās skars Torņakalna stacijai piegulošo teritoriju abpus sliedēm. “Rail Baltica” projektā plānots, ka vietā, kurā tagad atrodas pirms gandrīz 150 gadiem būvētā stacija, sāksies tunelis un ir nepieciešams paplašināt sliežu ceļu. “Tunelis jābūvē, lai samazinātu ietekmi uz apkārtējo vidi un nodrošinātu dzelzceļa kustību arī būvniecības laikā. Te ir tas būtiskais Latvijas Dzelzceļa stratēģiskais pagrieziens – viens uz Jelgavu un otrs uz Jūrmalu, tāpēc zem šī šķērsojuma mums ir jāpabrauc apakšā. Tunelis “Rail Baltica” infrastruktūrai ir vienīgais iespējamais risinājums, kas savukārt neiet kopā ar to struktūru, kāda ir zem viaduktiem,” skaidro “Rail Baltica” reģionālais vadītājs Latvijā Ģirts Bramans.
Vietējie iedzīvotāji ar lielām bažām seko līdzi publiskajām diskusijām par projektu, kas pandēmijas apstākļos pieejamas tikai tiešsaistes režīmā.
“Mēs daudz diskutējam un runājam, lai tās mainības, kas ienāk, lai viņas ir mums ērtas, bet lai pārāk neizmaina rajona vaibstus, lai mēs atpazīstam to veco Torņakalnu. Atpazīstam tos ikoniskos skatus šeit,” stāsta apkaimes aktīviste, Torņakalna biedrības “Good Mood Art” dibinātāja Marta Rubīna. Pilsētplānotājs Viesturs Celmiņš cer, ka ”apkaimes tiks uzklausītas un arī spēs iet uz inteliģentiem kompromisiem, tai pašā laikā pietiekoši aizstāvot un artikulējot savas intereses.” Celmiņš atzīst, ka apkaimju iedzīvotāji nav nedz pilsētplānotāji, nedz arhitekti un viņiem spēt runāt “šajās profesionālajās kategorijās” nemaz neesot vienkārši.
Veco stacijas ēku un pieminekli represiju upuriem pārvietos
Emocionāli sāpīgas diskusijas uzvirmoja, kad kļuva zināms – savu funkciju zaudēs vēsturiskā Torņakalna stacijas ēka. Taču par stacijas ēku un līdzās esošo 1941. gada 14. jūnija represiju upuru pieminekli – lopu vagonu – kompromiss ir atrasts. Stacijas ēka kopā ar represiju upuru pieminekli tiks pārcelta 200 metrus uz Daugavas pusi.
Vecā ēka vairs nepildīs savu funkciju. Tajā tiks iekārtots muzejs.
“Izvešana notika no stacijas. Dzelzceļš un stacija ir kā viens vesels, un loģiski būtu, ka viss tiek veidots kā viens kopīgs memoriāls,” par vecās ēkas izmantošanās iecerēm stāsta Rīgas pieminekļu aģentūras direktors Guntis Gailītis. Plānots, ka pārceltā ēka, izbūvējot apakštelpas un pagrabus, varētu kļūt par multifunkcionālu kultūras centru. Projekts pēc Gailīša domām būtu “jārealizē par “Rail Baltica” naudu kā industriāls kultūras mantojums”.
Vislielākā cīņa par trim sliežu pārvadiem
Vislielāko iedzīvotāju pretestību raisījis “Rail Baltica” plāns nojaukt trīs dzelzceļa viaduktus. Tie ir pirms 110 gadiem uzcelti dzelzbetona tilti pāri sliežu ceļiem. Divi no tiem – Torņakalna ielas un Altonavas ielas tilti atzīti par arhitektūras pieminekļiem. Rīgas Tehniskās universitātes profesors, Arhitektūras fakultātes Arhitektūras vēstures un teorijas katedras vadītājs Jānis Krastiņš uzskata, ka tiltiem nedrīkst skarties klāt: “Šie tilti ir inovatīvi gan savā konstruktīvā izveidojumā, gan vienlaikus arī mākslas darbi. Tās ir vienas no agrākajām dzelzbetona konstrukcijām, kas ir Rīgā īstenotas. Šie tilti ir saglabājušies absolūti autentiskā veidā, turklāt visā tilta arhitektūrā ir interesantas detaļas, tilta margas detaļas ir saaudzinātas organiski kopā ar strukturālajiem elementiem, esošās dzelzbetona konstrukcijas organiski pārplūst margu balstos, veidojot tādu viendabīgu mākslas darbu.”
Tikmēr “Rail Baltica” Latvijas reģionālā atzara vadītājs Ģirts Bramans norāda, ka visiem trim Torņakalna tiltiem veikta inženiertehniskā ekspertīze un secinājums nav tiltiem labvēlīgs: “Ir vērtētas arī šīs alternatīvas, kas tai skaitā paredz “Rail Baltica” trases kustināšanu pa labi, kreisi, pacelšanu, kur trase iet pāri šiem šķērsojumiem. Tāpat arī vērtēts scenārijs par padziļināto tuneli, bet tas secinājums ir tāds, kāds viņš ir – visi trīs šķērsojumi ir jāpārbūvē.”
Tas gan vēl nenozīmē, ka vēsturiskie tilti tiešām pazudīs.
Iedzīvotāji nav gatavi no tiem atteikties un ir raduši dzirdīgas ausis Rīgas domē, kas devusi uzdevumu “Rail Baltica” veikt vēl vienu ekspertīzi, kurā jāpiedalās arī Torņakalna biedrības rekomendētam pārstāvim un Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes speciālistam.
“Gan “Rail Baltica”, gan mums ekspertīze ir ļoti svarīga, jo mēs zināsim, vai celtniecības laikā šos tiltus ir iespējams saglabāt un, ja nav iespējams, vai ir iespējams šīs tilta daļas kā Torņakalna tilta gadījumā integrēt jaunajā projektā, saglabājot šo vēsturisko ainavu, vai arī tiltu vispār var atstāt. Iespējams, tas varētu būt Altonavas ielas tilts,” pieļauj Rīgas domes Materiālā kultūrvēsturiskā mantojuma komisijas vadītāja Rita Našeniece (“Jaunā Vienotība”).
Viens no izskanējušajiem situācijas risinājumiem ir tiltus pēc “Rail Baltica” izbūves atjaunot sākotnējā izskatā, vēl variants – kultūrvēsturiski vērtīgāko Altonavas ielas tiltu pārcelt uz citu pilsētas vietu un turpināt izmantot. Ģirts Bramans atzīst, ka jānonāk līdz punktam, kad visi varianti ir pārbaudīti un atrasts risinājums: “Ko mums teiks, to mēs darīsim, bet, jo precīzākas instrukcijas projekts saņems, jo precīzāk mēs to varēsim atspoguļot šajos risinājumos.”
Jāmeklē kompromiss starp pagātni un nākotni
Gan no būvnieku, gan ekspertu un iedzīvotāju puses ir vēl daudz diskutējamu jautājumu. Visu šo gadu plānots turpināt pilsētas trašu projektēšanu, lai ar jau daudz precīzākiem risinājumiem iepazīstinātu sabiedrību. Profesors Jānis Krastiņš gan ir skarbs: “Būtībā tagad liek pilsētai gudrot, kā šķērsot dzelzceļu, bet dzelzceļš tak šķērso pilsētu un to vajadzēja kā izejas punktu, ka dzelzceļam ir jāšķērso pilsēta, nevis pilsētai jāšķērso dzelzceļš. Pilsētai jāpaliek tur, kur viņa ir.”
Tikmēr Rīgas domes deputāte Rita Našeniece uzskata, ka ir jāmeklē zelta vidusceļš: “Mēs droši vien varam mācīties no vietām, kur ir šis industriālais elements ļoti labi gājis rokrokā ar šo vēsturisko vidi. Anglija nekad nav bijusi iepakaļ sasniegumiem, bet tai pašā laikā viņi ir redzējuši to vērtību šajā vecajā aspektā.
Mums ir jātrenējas, lai mēs arī izejam no šīs vajadzības dzīvot muzejā, bet tai pašā laikā lai mēs neaizejam prom no pilsētas dvēseles.”
Torņakalnā plāno izvērsties arī Latvijas Universitāte, bet Rīgas dome grib pārkārtot satiksmi
Lai gan “Rail Baltica” ir galvenais virzītājspēks Torņkalna teritorijas turpmākajai attīstībai, tas nav vienīgais spēlētājs. Plāni ir arī Latvijas Universitātei (LU), kas savā akadēmiskajā centrā Jelgavas ielā blakus Dabas un Zinātņu mājai gatavojas būvēt Rakstu māju un multifunkcionālu sporta centru, kā arī vēl tālāk Tehnoloģiju, Veselības un Studentu māju. Savi plāni ir Rīgas domei, kura plāno satiksmes pārkārtojumus, veidojot Torņakalna multimodālā transporta mezglu.
Neatbildēts vēl paliek jautājums, kas notiks ar teritoriju starp LU akadēmisko centru un Torņakalna staciju, ja turienes purvs tiks nosusināts. “Ņemot vērā, cik daudz industriālas teritorijas te ir pieejams, tai ir milzīgs potenciāls”, uzskata Viesturs Celmiņš. Pilsētplānotājs ir pārliecināts, ka šis anklāvs “ar Rīgas vēsturiskā centra tuvumu, ar Daugavas tuvumu un ar mūsu zaļajiem parkiem, ir 21. gadsimta pilsēta, jo to var apbūvēt.”
Rīgas domes speciālisti uzskata, ka Torņakalna apkaimei ir potenciāls tuvāko septiņu gadu laikā kļūt par jauno Rīgas centru Daugavas kreisajā krastā.
Lielie plāni rada bažas vietējiem iedzīvotājiem par savu nākotni Torņakalnā
Apzīmējumus “šarmants”, “kluss”, “aplupis”, “noslēpumains”, ko lietojam, runājot par Torņakalnu šodien, jau drīz varētu aizstāt ar tādiem vārdiem, kā “vibrējošs”, “stilīgs” un “moderns”. Tie nav raksturlielumi, kurus šobrīd būtu gatavi pieņemt torņakalnieši. Rakstnieks Māris Bērziņš atzīst, ka “cilvēkam vienmēr pret pārmaiņām ir skepse, jo tas ir kaut kas jauns, nezināms, kas traumē drošības sajūtu.” Taču rakstnieku uztrauc, ka Torņakalna iedzīvotāji jau sākuši apsvērt, vai labāk savus īpašumus nepārdot un nepārcelties uz citu dzīvesvietu:
“Nupat runāju ar vienu no šī nama iedzīvotājām. Viņa teica, ka cerot, ka tajā laikā jau būs pārvākusies uz laukiem. Laukos ir forši, bet ja cilvēkam jādomā, ka jābēg prom no šejienes, – tas nav labi.”
Māris Bērziņš cer, ka visas intereses tiks salāgotas, “lai gan pasaule ir tā iekārtota, ka vienmēr kāds būs zaudētājs.”
KONTEKSTS:
"Rail Baltica" projekts paredz izveidot Eiropas standarta sliežu platuma dzelzceļa līniju no Tallinas līdz Lietuvas un Polijas robežai, lai tālāk ar dzelzceļu Baltijas valstis būtu iespējams savienot ar citām Eiropas valstīm. Baltijas valstīs plānots izbūvēt jaunu, 870 kilometru garu Eiropas sliežu platuma (1435 milimetru) dzelzceļa līniju ar vilcienu maksimālo ātrumu 240 kilometri stundā.
Paredzēts, ka "Rail Baltica" izmaksas sasniegs 5,8 miljardus eiro, ieskaitot atzaru, ko nolemts izbūvēt starp Kauņu un Viļņu. Daļa izmaksu tiks segtas no Eiropas Savienības līdzekļiem. Plānots, ka "Rail Baltica" dzelzceļa līnija būs gatava satiksmei 2026. gadā.
