Lahti cirka skolas vadītājs: Cirks ir milzīga enerģijas apmaiņa

Petri Heikila (Petri Heikkilä) šonedēļ viesojās Rīgā, lai uzstātos starptautiskā cirka konferencē un sniegtu lekciju arhitektiem par cirka ēku specifiskajām prasībām kontekstā ar tuvākajos gados gaidāmo Rīgas cirka pārbūvi.

Lahti cirka skolas vadītājs: Cirks ir milzīga enerģijas apmaiņaMāra Rozenberga

    “Man gribas iemācīt saviem studentiem būt uz skatuves tik brīviem, lai spētu elpot kopā ar publiku,” saka Petri Heikila. Viņaprāt, cirku no citām izpildītājmākslas formām atšķir gluži vai fiziskā enerģijas apmaiņa ar publiku.

    Latvijas Radio: Braucot uz šo interviju cauri parkam, pamanīju ko Latvijai diezgan neparastu: grupa jauniešu parkā mācījās žonglēt. Cik ierasti to būtu redzēt jūsu dzimtajā Somijā – vai cirks ir iecienīta brīvā laika nodarbe?

    Petri Heikila: Manā dzimtajā pilsētā Lahti ir četri brīvā laika cirka pulciņi un viena profesionālā cirka skola. Somijā tik daudziem patīk cirks, ka vasarās tas nav nekas neparasts – redzēt parkā kādu žonglējam vai pildām kādus akrobātiskus trikus. Cirks kļūst arvien populārāks, lai gan man nešķiet, ka esam sasnieguši griestus. Bet beidzot cilvēki uz cirku sāk raudzīties arī kā uz jaunu darbavietu. Bieži redzu, ka tiek meklēti pasniedzēji amatieru cirka nodarbībām. Es par to priecājos, jo

    cirks ir ārkārtīgi daudzpusīga nodarbe un var nākt par labu jebkuram.

    Ja tev nepadodas akrobātika, vari iemācīties žonglēt. Cirks var palīdzēt arī bērniem ar uzmanības deficītu un hiperaktivitātes sindromu – uzlabot sekmes skolā.

    Kāda ir jūsu paša izglītība, un kā nokļuvāt cirka pasaulē?

    Vai jūs vēlētos stundu garo variantu vai īso versiju? Labi, mēģināšu īso: esmu dzimis laukos un agrā jaunībā daudz strādāju zemnieku saimniecībā, biju fiziski ļoti stiprs. Izvēlējos studēt inženierzinātnes un vēl šo to, bet, lieliem soļiem pārlecot pāri šim dzīves posmam, es beigu beigās nokļuvu dejas un teātra pasaulē. Mācoties teātra skolā, nolēmu izmēģināt spēkus arī cirkā, bet tikai tādēļ, lai kļūtu par daudzpusīgāku aktieri un varētu iestāties prestižākā teātra skolā.

    Tātad, lai kļūtu par cirka mākslinieku, nav obligāti jāsāk trīs gadu vecumā?

    Nē, lai gan pašlaik cirka izglītībā ienāk arvien jaunāki cilvēki. Piemēram, mūsu cirka skolā Lahti audzēkņu vidējais vecums pašlaik ir 18 gadi. Daudzi sāk mācības 15 gadu vecumā, un viņiem jau ir 10 gadu pieredze. Savulaik, kad es sāku mācīties jau pieaugušā vecumā, man pietika ar to, ka biju fiziski stiprs, man bija dejas un teātra pieredze. Es cirka pasaulē nonācu pa īsāko ceļu. Un līmenis tolaik nebija tik augsts, tāpēc man bija liela motivācija kļūt par pirmo, kurš iemācās izdarīt to un to. Un tā cirks kļuva par manu profesiju.

    Un tagad jūs esat Lahti profesionālās cirka skolas vadītājs. Jūsu vadībā skola nesen pārcēlās uz pavisam jaunu, īpaši cirkam būvētu ēku. Un par savu pieredzi jūs šonedēļ stāstījāt arī lekcijā Arhitektu savienībā. Kas būtu galvenais padoms, ko jūs dotu arhitektiem, kuri apsver domu piedalīties vēsturiskā Rīgas cirka rekonstrukcijas konkursā?

    Būt pazemīgiem un izmantot iespēju, ka jums apkārt ir cirka profesionāļi, kuri vēlas dalīties savās zināšanās. Nesteigties. Protams, ir daudz lietu, ko var aizņemties arī no teātra un tā vajadzībām.

    Kāda bija jūsu paša pieredze, strādājot ar arhitektiem un būvniekiem?

    Mums laimējās, ka varējām visu laiku būt saziņā ar topošās ēkas autoriem, kad vien bija vajadzīgs. Tieši tādēļ izdevās labs galarezultāts, jo mums bija atklātas sarunas. Neviens nemēģināja izrādīties un būt gudrāks par citiem, gluži otrādi – mēs apvienojām savas stiprākās puses, lai radītu šo ēku kopā. Protams, visu laiku jātur acis vaļā. Minēšu kādu piemēru: bijām jau tikuši diezgan tālu ar projektu, kad kāds izdomāja tajā iezīmēt ventilācijas cauruli, kas ietu tieši cauri cirka zālei. Bet mūsu norāde bija: lai ko jūs darītu, atstājiet to vietu brīvu! Jo

    cirka telpai ir jābūt daudzveidīgi izmantojamai. Tas pats attiecas arī uz jūsu cirka ēku šeit, Rīgā.

    Un, kad es projektā pamanīju to ventilācijas cauruli tieši tajā vietā, kur bijām plānojuši piestiprināt vissvarīgāko gaisa akrobātikas aprīkojumu... Bet viņi šo cauruli aizvāca, jo mums bija iespēja laikus uz to norādīt. Ir vēl kāds gadījums, kas man spilgti palicis prātā un kas atgādina, ka jābūt ļoti atvērtai domāšanai, strādājot ar tik specifisku projektu kā cirka ēka. Atceros, kā sēdējām birojā pie galda ar kādiem desmit arhitektiem un inženieriem un kāds man jautāja: cik lielai jābūt jumta nestspējai? Kādu smagumu jumta viduspunktam jāspēj noturēt? Es atbildēju: trīs tonnas.

    Nekad neaizmirsīšu, kā viņi visi reizē noelsās. Bija skaidri redzams, ka viņi domā, ka esmu pilnīgi traks. Bet jau pēc neilga laika jumta nestspējas pārbaudē pie griestiem karājās trīs tūkstoš kilogramu smagi smilšu maisi, un viss bija kārtībā. Jā, mums reizēm ir trakas idejas, bet tās nav neiespējami īstenot. Cirka ļaudis labi pieprot rast risinājumus, tādēļ mēs ticam šādiem maziem brīnumiem.

    Jums šonedēļ bija iespēja apskatīt arī vēsturisko Rīgas cirka ēku. Kādi bija jūsu iespaidi?

    Tradīcijām ir liels spēks. Un, ieejot šādā ēkā, pārņem īpaša sajūta. Ja esi uzstājies cirka teltī, tu zini, kā tas ir – skatītāji visapkārt un cirka kupols augstu virs tevis... Es būtu varējis aizgrābts stāvēt Rīgas cirka arēnā kaut stundu, bet mums diemžēl nebija tik daudz laika.

    Rīgas cirkā ir ļoti daudz svarīgu vēsturisku elementu, kuri noteikti jāsaglabā. Tagad tikai jāsaprot, kādā apjomā, lai tas vienlaikus būtu arī mūsdienīgs un funkcionāls.

    Bet šīs telpas ir fantastiskas. Tas būs liels izaicinājums – iestrādāt tur visu, kas iecerēts. Arhitektiem būs pamatīgi jāpiestrādā. Bet, ja viņiem tas izdosies, rezultāts būs ļoti skaists.

    Rīgas cirka ēkai ir 130 gadu, un tā savulaik būvēta citādākam cirkam, nekā to pazīstam šodien. Vēl līdz nesenai pagātnei Rīgas cirkā izmantoja savvaļas dzīvniekus, un daudziem skatītājiem Rīgas cirks asociējas tieši ar to. Kāds, jūsuprāt, ir šī nama potenciāls tagad, kad savvaļas dzīvnieku izmantošana cirkā Latvijā ir aizliegta?

    Potenciāls ir ļoti liels. Minēšu piemēru no savas dzimtās pilsētas: Lahti pilsētas teātrī arī skatītāju vietas ir izkārtotas pusaplī ap skatuvi, un tas izcili strādā gan teātrim, gan dejas un arī cirka izrādēm, jo skatītāju uzmanība uz skatuvi tiek koncentrēta no veselām trim pusēm. Bet šāda vēsturiska arēna ir arī liels izaicinājums, jo pēc rekonstrukcijas tai vajadzētu būt daudzveidīgākai un piemērojamai dažāda tipa izrādēm, arī tādām, kur skatītāji sēž klasiskā izkārtojumā pretī skatuvei, nevis aplī ap skatuvi. Bet to visu var atrisināt, mūsu pieredze Lahti tam ir apliecinājums.

    Vai Somijā cirkā joprojām tiek izmantoti dzīvnieki?

    Jā, bet tikai mājdzīvnieki. Savvaļas dzīvnieku izmantošana ir aizliegta. Somijas Nacionālais cirks nupat ir sācis jaunu programmu ar vairāk nekā 200 izrādēm, un tajās ir gan zirgi, gan laikam arī putni. Somijā ir ļoti liela pretestība savvaļas dzīvnieku izmantošanai. Neesmu vairs dzirdējis, ka kāds teiktu: mums cirkā vajag tīģerus! Taču tradicionālajiem cirkiem šī pāreja nav bijusi viegla. Tā ir daļa no viņu tradīcijas, ar ko tradicionālais cirks ir dzīvojis gadu desmitiem. Un to ir grūti palaist vaļā. Tāpat kā kažokādu biznesā - man negribas vainot tos, kuri jau izsenis gatavo ādas cepures un kažokus, jo tā ir viņu tradīcija. Viņiem tas šķiet dabiski.

    Un dabiski tas šķiet arī daļai publikas, kas visu mūžu gājusi uz dzīvnieku cirku un uzskata, citādāks cirks vairs nav cirks. Kā mainīt šo attieksmi?

    Laikmetīgajam cirkam vienkārši ir jāveido labas izrādes! Tām nav noteikti jābūt tikai izklaidējošām, bet tām ir jāspēj piedāvāt to, kas ir svarīgs publikai. Mēs nevaram sagaidīt, ka cilvēki, kas ir pieraduši pie tradicionālā cirka, uzreiz atplestām rokām uzņems mūsu idejas, ko paši uzskatām par tik lieliskām!

    Auditorija ir jāizglīto. Ne tādā ziņā, ka viņi būtu muļķi, bet ar jaunām lietām ir jāiepazīstina pakāpeniski. Turklāt es neuzskatu, ka tradicionālais cirks iznīks. Tam ir sava vieta.

    Protams, daudzās valstīs tradicionālā cirka popularitāte krītas, bet es ļoti ceru, ka tas turpinās pastāvēt un attīstīties. Pie mums, Somijā, Nacionālais cirks iet šo attīstības ceļu, un tam veicas ļoti labi – to apmeklē vairāk nekā 200 tūkstoši skatītāju gadā. Somijā tas joprojām ir daudz populārāks nekā laikmetīgais cirks, lai gan ārzemniekiem droši vien izskatās citādi. Jo ārzemēs pārsvarā pazīst tieši somu laikmetīgo cirku.

    Pastāstiet vairāk par Salpaus cirka skolu Lahti, kuru pašlaik vadāt! Kādu vietu tā ieņem Somijas izglītības sistēmā?

    Tā ir pirmā līmeņa profesionālā izglītība. Pie mums var nākt gan pēc pamatskolas, gan pēc vidusskolas beigšanas. Tā ir kā profesionālā vidusskola. Somijā ir ļoti populāra bērnu cirka apmācība, tajā trenējas apmēram deviņi tūkstoši bērnu, tā kā mums ir, no kā izvēlēties! Turklāt šī popularitāte arvien aug. Mēs izglītojam topošos cirka profesionāļus un audzinām personības, kam uz skatuves ir ko teikt. Viņi specializējas divās disciplīnās un iegūst vispusīgas zināšanas, kas vēlāk ļauj strādāt gan lielās, gan mazās cirka kompānijās. Pašlaik tā jau ir kļuvusi par starptautisku programmu. Pie mums mācās jaunieši gan no ASV, gan no Krievijas, Šveices, Anglijas.

    Vai ir arī kāds no Latvijas?

    No Latvijas gan neviena nav, bet ir viens puisis no Lietuvas. Ir arī vairāki igauņi un, protams, jaunieši no citām Skandināvijas valstīm. Mums nav striktu vecuma ierobežojumu. Jaunākie audzēkņi mācības sāk 15 gadu vecumā, bet vecākajam ir bijis 27. Bet vecums arvien krītas. Pēc šīs skolas pabeigšanas jaunieši var kļūt par profesionāliem cirka māksliniekiem vai arī turpināt mācības kādā cirka augstskolā, piemēram, Stokholmā.

    Vai no studēt gribētājiem prasāt iepriekšēju cirka pieredzi, vai arī viņi var nākt vienkārši tāpat un mēģināt visu apgūt uz vietas?

    Viņi var nākt arī bez cirka pieredzes, bet jo līmenis kļūst augstāks, jo grūtāk ir turēt līdzi citiem. Pēdējā atlasē mēs izvēlējāmies divus augsta līmeņa dejotājus, kuriem bija pavisam neliela cirka pieredze. Bija arī kāds, kurš iepriekš bija nodarbojies ar akrobātiku uz zirgiem. Ir arī studenti ar parkūra pieredzi. Bet, tā kā arvien vairāk bērnu jau agrā vecumā sāk mācīties cirka pulciņos un tā kā šai programmai tagad var pieteikties arī no citām valstīm, mēs tiešām varam atlasīt ļoti trenētus audzēkņus. Mēs gan vienmēr neizvēlamies tos, kuriem ir vislabākā tehnika. Svarīgi ir tas, lai viņi iederētos mūsu skolā.

    Sacījāt, ka savā cirka skolā neveidojat dalījumu starp tradicionālo un laikmetīgo cirku.

    Jā, jo, manuprāt, tas nav vajadzīgs. Mums nav jāieliek students laikmetīgā cirka “kastītē”. Viņam pašam ir jāatrod sava vieta dzīvē. Mūsu uzdevums ir iedot viņam visas vajadzīgās prasmes.

    Ir daudz labu piemēru, kad darbs tradicionālajā cirkā palīdz kļūt par labāku laikmetīgā cirka mākslinieku. Mēs vēlamies iemācīt viņiem cieņu pret dažāda veida cirku.

    Ir daudzi, kas uzskata, ka tradicionālā cirka mākslinieki nemāk uzstāties, ka viņu horeogrāfijas ir smieklīgas. Jā, varbūt reizēm tā ir, bet tas nenozīmē, ka arī tradicionālajā cirkā tu nevari piedāvāt gan augsta līmeņa tehniku, gan izcili nostrādātu stāstu, pie kā esi ilgu laiku strādājis. Bet, ja tu vēlies uzstāties tradicionālā cirka arēnā, tev ir jāpieņem turienes spēles noteikumi. Un studentiem, kas tikko ir pabeiguši cirka skolu, to reizēm ir grūti saprast. Piemēram, kad un kā uzņemt aplausus?

    Tradicionālajā cirkā tā ir svarīga priekšnesuma daļa. Ja tu pēc sava trika nepaņemsi pauzi un pats to neizcelsi, skatītājs nesapratīs, ka tur ir jāaplaudē. Lai cik grūts būtu triks, cilvēki to var nenovērtēt, ja nemācēsi to pasniegt. Tas var būt arī pavisam viegls triks, bet ja pratīsi to pasniegt, publika būs sajūsmā. Vēl viens likums – triks nedrīkst izskatīties pārāk viegls, jo tad publikai nav interesanti. Cirkā ir vesela rinda paņēmienu, kā “uzprišināt” trikus, lai tie izskatītos grūtāki vai bīstamāki. Nu, piemēram, vertikālais ķīniešu stienis, pa kuru akrobāti rāpjas uz augšu. Ja tu to dari paredzami, publikai var kļūt garlaicīgi. Bet, ja tu kādā brīdī it kā paslīdi, nošļūc uz leju un tad atkal nofiksē ķermeni, tas skatītājos izsauc teju fizisku reakciju. Un to var just! Tā ir cirka burvība, kas vismaz man to atšķir no citām izpildītājmākslas formām. Tu tiešām vari gandrīz fiziski nodot enerģiju skatītājiem un saņemt to atpakaļ. Īpaši apaļajās zālēs, kur skatītāji ir visapkārt un skatītāju acis no visām pusēm ir pievērstas skatuvei. Tas ļauj elpot kopā ar skatītājiem. Un tas ir iemesls, kādēļ man vienmēr ir paticis būt uz skatuves. Pēdējo reizi uzstājos 2006.gada janvārī, tagad savus spēkus veltu cirka skolas vadīšanai. Bet tas ir

    tas, ko man ļoti gribas iemācīt saviem studentiem – būt uz skatuves tik brīviem, lai varētu elpot kopā ar skatītājiem.

    0 komentāri
    Pievienot komentāru
    Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
    Kultūrtelpa
    Kultūra
    Jaunākie
    Populārākie
    Interesanti