Jāzepa Sikoras dzimtas dāvinājums, kā Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" atzīmē LNVM pētnieks Arnis Strazdiņš, ir īpašs, vērtīgs un nozīmīgs pamatā no diviem aspektiem: "Viens no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja darbības virzieniem ir saistīts ar Latvijas vēstures militārpolitisko norišu dokumentēšanu, un tas ietver sevī arī vākt gan priekšmetiskas liecības, gan papildināt informāciju par Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kāds bija Jāzeps Sikora [..].
Centrālais priekšmets – tējas servīze ar Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrības apstiprināto simboliku – ir ļoti īpašs priekšmets ne tikai tāpēc, ka tas ir ar kultūrvēsturisko vērtību, bet arī tādēļ, ka tam papildus ir stāsts.
Tas, kā pats Jāzeps Sikora šo servīzi ieguva, ir atsevišķs stāsts, arī tas, kā šī servīze 20. gadsimta vētrainākajos mūsu vēstures gados, proti, okupācijas gados, ir glabāta, un kā dzimta 2019. gadā pirmo reizi muzejam aizdeva šo servīzi izstādes veidošanā par Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem un 2022. gadā, dāvinot muzejam šo servīzi, padara to pieejamu visai Latvijas sabiedrībai.
Kurš katrs pie tādas servīzes vis nevarēja tikt. Pirmkārt, bija jābūt Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim, otrkārt, lai iegūtu servīzi, bija jāvēršas pie Lāčplēša Kara ordeņa biedrības, jo individuāli privātpersona to nemaz nevarēja pasūtīt, skaidro Strazdiņš.
Muzejam dāvinātā priekšmeta kultūrvēsturisko vērtību vairo tas, ka tējas servīze ir lieliski saglabājusies. No tās zudusi tikai viena tasīte.
"Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrība lēmumu, ka tāda servīze ir vajadzīga, pieņēma pagājušā gadsimta 30. gadu vidū. Tad biedrība pati izdarīja pasūtījumu mūsu slavenajai Kuzņecova porcelāna, fajansa un māla [izstrādājumu] fabrikai, un tur fabrikas labākie spēki – gan dizaineri, gan meistari – veidoja faktiski divas servīzes: pusdienu servīzi, kuru varēja pasūtīt tie, kam bija piešķirta Lāčplēša Kara ordeņa II pakāpe un tējas servīzi, [kuru varēja pasūtīt] III šķiras ordeņa kavalieri. Rezultātā tāda iespēja radās arī mūsu Jāzepam Sikoram, servīze tika pasūtīta un arī nodota ģimenei," stāsta Sikora mazdēla sieva Inta Sikora. Viņai zināms, ka pusdienu servīzes kopumā nebija tik daudz, bet tējas servīzes gan, taču okupācijas laikā, tikko kā padomju varas pārstāvji kādā no dzīvokļiem ieraudzīja šo servīzi, tā tika iznīcināta.
Pēc tautības Jāzeps Sikora bija polis. Latvijas teritorijā ienāca ar poļu armijas daļām un šeit apprecēja latviešu meiteni Kristīni. "1940. gadā Kristīne rūpīgi servīzi sapakoja, ielika kastē kopā ar visām piemiņas zīmēm, kas Jāzepam bija pasniegtas pirmās Latvijas Republikas laikā.
Tas viss tika rūpīgi ierakts malkas šķūnītī, un tā arī tur šīs kaste nostāvēja līdz Atmodas laikam, kad no turienes tika izrakta.
[..] Mēs esam ļoti priecīgi, ka mums bija iespēja šo servīzi kā ģimenes dārgumu no Kristīnes rokām arī saņemt," teic Inta Sikora.
