Līgumu par Nacionālās bibliotēkas celtniecību valsts aģentūra “Jaunie trīs brāļi” ar Nacionālo būvkompāniju apvienību, kurā ietilpst “RE&RE”, “RBSSKALS” un “Skonto būve”, noslēdza 2008. gadā. Līguma summa – 135 miljoni latu jeb 192 miljoni eiro. Līgumā noteica korekcijas summas, par kurām palielināma vai samazināma veikto darbu cena inflācijas vai deflācijas gadījumā. Korekcijas summu aprēķināšanai piemēroja Centrālās statistikas pārvaldes oficiālo būvniecības izmaksu indeksu, kuru veido izmaksas darbaspēkam, materiāliem un mehānismiem konkrētajā periodā.
ĪSUMĀ
- Kultūras ministrijas tiesvedības pārstāvis: Būvnieki jau no starta pozīcijas bija izdevīgākā stāvoklī
- Vai tiesa ņēmusi vērā strīdā iesaistīto pušu argumentus?
- Būvnieki spriedumu nekomentē
- Strīda tiesnese Sandra Meliņa jau piesaistījusi sabiedrības uzmanību ar pretrunīgi vērtētiem lēmumiem
- Kultūras ministrija spriedumu pārsūdzēs
Kultūras ministrijas tiesvedības pārstāvis: Būvnieki jau no starta pozīcijas bija izdevīgākā stāvoklī
“Puses ir pielīgušas šo mehānismu, kas nosaka – ja kaut kas maksā lētāk, tad arī pasūtītājs jeb Latvijas valsts būvniekiem maksā atbilstoši mazāku naudas summu,” norādīja Romulds Vonsovičs, advokāts, kurš tiesvedībā pārstāv Kultūras ministriju.
Jāatgādina, ka līgumu par bibliotēkas celtniecību noslēdza brīdī, kad cenas nozarē bija visaugstākās. Astoņu gadu laikā valsts kopumā samaksāja būvniekiem 195,5 miljonus eiro. Turklāt, līgumu slēdzot, tika piemērots tobrīd esošās inflācijas apstākļiem visizdevīgākais indekss – būvniecības izmaksu indekss.
“Līdz ar to būvnieki jau no starta pozīcijas bija visizdevīgākā stāvoklī,” komentēja Vonsovičs.
Taču sākās ekonomiskā krīze, deflācija, un straujas svārstības piedzīvoja arī piemērotais indekss. Būvnieki secināja, ka deflācijas apstākļos viņiem daudz izdevīgāks būtu svārstībās mērenākais darbaspēka izmaksu indekss, un aicināja piemērot to, taču Kultūras ministrija nepiekrita veikt izmaiņas līgumā. Pirms gada būvnieki vērsās tiesā, prasot piedzīt no valsts vēl 22 miljonus eiro. Tiesvedības gaitā prasības summu samazināja uz pusi, prasot piedzīt 12 miljonus.
“Es nekādā veidā nedomāju, ka mums vajadzētu gūt no tā papildu labumu,” tiesvedības gaitā skaidroja Nacionālās būvkompāniju apvienības pārstāvis Māris Saukāns. “Bet mums vajadzētu gūt samaksu par padarīto darbu.”
Pirmās instances tiesa būvnieku prasību apmierināja daļēji, piedzenot no valsts 9, 3 miljonus eiro.
Vai tiesa ņēmusi vērā strīdā iesaistīto pušu argumentus?
Lasot sprieduma motīvu daļu, uzmanību piesaista vairākas lietas. “Kultūršoks” klātienē piedalījās divās tiesas sēdēs, un ir redzams, ka spriedumā vārds vārdā atkārtojas būvnieku advokātu paustie argumenti, kamēr ministrijas pārstāvju argumenti tikpat kā neparādās – it kā tiesnese tos nebūtu dzirdējusi. Galvenais caurviju motīvs sprieduma tekstā – ministrija nav sniegusi pierādījumus, taču advokāts apgalvo – tie visi lietai ir pievienoti.
“Augstākminētais spriedums ir kļūdains pēc savas būtības tai apstāklī, ka ir ņemti par pamati pilnīgi visi argumenti, kurus tiesas sēdē izklāstīja būvnieku apvienības pārstāvji, un mūsu argumenti ir tikuši vai nu neprecīzi atreferēti vai arī daļa no tiem ir pilnībā ignorēti,” pauda Romualds Vonsovičs.
Tiesa atzinusi, ka jau no paša būvniecības sākuma, pretēji līgumā paustajam, jāpiemēro darbaspēka izmaksu indekss.
“Šis indekss ir piemērots ar tiesas spriedumu Latvijas Republikas vārdā, un rezultātā no Latvijas valsts tiek piedzīti deviņi miljoni pilnīgi nepamatoti,” akcentēja Vonsovičs.
Tiesa nav ņēmusi vērā ne Centrālās statistikas pārvaldes izziņu, ne starptautiskā auditora “Deloitte” atzinumu, kurā teikts, ka bibliotēkas būvniecībā piemērojams būvniecības izmaksu indekss. Turklāt sprieduma tekstā atrodams pavisam jauns indekss – strādnieku darba samaksas indekss.
“Nav tāda strādnieku darba samaksas indeksa,” skaidroja Vonsovičs. “Vispār tāds indekss neeksistē.”
No sprieduma teksta var secināt, ka Kultūras ministrija būvniekus maldinājusi.
“Būvnieks ir kļūdījies sākotnējā posmā un ir paļāvies uz Centrālās statistikas pārvaldes sniegtajām izziņām, ko pieprasījusi Kultūras ministrija. Bet Kultūras ministrija jau pašā sākumā ir prasījusi nepareizās izziņas no Centrālās statistikas pārvaldes. Šāda konstrukcija ir norādīta, un tas pilnībā neatbilst patiesībai, jo būvnieki paši – pa tiešo – ir prasījuši paši no Centrālās statistikas pārvaldes šos būvniecības izmaksu indeksus un paši ir veikuši aprēķinu, cik kuram papildus jāpiemaksā,” uzskata Vonsovičs.
Taču tiesa ņēmusi vērā būvnieka izvēlēto ekspertu Fromaņa un Muižzemnieka pausto, ka Nacionālās bibliotēkas būve pielīdzināma augstas klases biroju ēku tipam.
“Tas maina [lietas būtību] – biroja ēkām bija augstāki cipari un zemāka deflācija. Šie cipari bija zemāki, nekā būvējot bibliotēku,” šādu tiesas izvēli komentēja Vonsovičs.
Jāpiezīmē, ka būvnieku izvēlētā eksperta Alda Fromaņa vedekla Baiba Fromane vada biedrību “Latvijas Būvuzņēmēju partnerība”, kas darbojas kā lobijs būvnieku interešu aizstāvēšanai, un tajā ietilpst gan “RERE” grupas uzņēmumi, gan “Skonto būve” – divi no trim Nacionālās būvkompāniju apvienības dalībniekiem.
Būvnieki spriedumu nekomentē
Pastāv aizdomas, ka ar šo tiesvedību būvnieki cenšas atrisināt savas finansiālās problēmas. Pirms diviem gadiem trešā Nacionālās būvkompāniju apvienības dalībnieka – Māra Saukāna vadītā “RBSSKALS” – meitas uzņēmumam “RBSSKALS Būvvadība” tiesa pasludināja maksātnespēju. To pieprasīja divi apakšuzņēmēji, no kuriem viens – SIA “Biant” savā mājaslapā vēsta, ka piedalījies Nacionālās bibliotēkas celtniecībā. Pret apakšuzņēmējiem neizpildītās “RBSSKALS Būvvadība” saistības lēšamas 4 miljonu eiro apmērā.
Šajā lietā daudz ko izsaka spriedumam sekojusī klusēšana. Būvnieku komentāru “Kultūršokam” neizdevās iegūt. Viņus pārstāvošais advokāts Viktors Tihonovs telefonu necēla, savukārt būvkompāniju apvienības vadītājs Māris Saukāns solīja atzvanīt, bet to neizdarīja un uz atkārtotiem “Kultūršoka” zvaniem neatbildēja.
Strīda tiesnese Sandra Meliņa jau piesaistījusi sabiedrības uzmanību ar pretrunīgi vērtētiem lēmumiem
Tiesnese Sandra Meliņa ar palīdzes starpniecību informēja “Kultūršoku”, ka spriedumu nekomentēs. “Tiesnese lūdza nodot, ka viņa neuzskata par pareizu un ētisku komentēt spriedumu, ja tas vēl nav stājies spēkā, tā atstājot sprieduma vērtēšanu augstākas tiesu instances ziņā,” informēja tiesneses palīdze.
“Tiesnese ir paudusi savu viedokli 20 vai 32 lappusēs, bet es domāju, ka, parakstot spriedumu Latvijas Republikas vārdā, tiesai būtu iespējams, piedzenot no Latvijas valsts deviņus miljonus eiro, pateikt sabiedrībai un nodokļu maksātājiem, kādi tad ir bijuši argumenti, lai to darītu,” teica Vonsovičs.
Meliņa jau vairākkārt piesaistījusi mediju uzmanību ar pretrunīgi vērtētiem lēmumiem. 2010. gadā viņa akceptēja kratīšanu žurnālistes Ilzes Naglas mājoklī. Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka tādējādi Latvija pārkāpusi Cilvēktiesību konvencijas pantu par vārda brīvību, un piesprieda valstij samaksāt žurnālistei 20 tūkstošus eiro lielu kompensāciju.
2014. gadā tiesnese Meliņa apmierināja maksātnespējas administratora Māra Sprūda pieteikumu, kā prasības nodrošinājumu apķīlājot žurnāla “Ir” izdevēja aktīvus 23 tūkstošu eiro apmērā. Sprūds vērsās pret “Ir” saistībā ar žurnāla pētnieciskajām publikācijām, prasot kompensāciju par goda un cieņas aizskaršanu. Augstākas instances tiesa šo lēmumu atcēla, savukārt Saeima grozīja Civilprocesa likumu, lai šādu iespēju tiesām turpmāk nepieļautu.
Dīvainības atklājās, arī cenšoties iepazīties ar sprieduma tekstu. Vidzemes priekšpilsētas tiesas kancelejā “Kultūršokam” paskaidroja, ka jāiesniedz oficiāls iesniegums, tad 30 dienu laikā spriedumu izsniegs.
Šāds tiesas noteikts termiņš ierobežo mediju tiesības un pienākumus savlaicīgi analizēt valstij nozīmīgus spriedumus, kā arī ir pretrunā ar likumu par tiesu varu, kas garantē sabiedrībai tiesības sekot līdzi tam, kā tiesas pilda savu publisko noteikto funkciju – tiesas spriešanu.
''Kultūršoks'' lūdza situāciju komentēt tieslietu ministram Jānim Bordānam (Jaunā Konservatīvā partija), un jau nākamajā dienā Tiesu administrācija spriedumu atsūtīja.
Kultūras ministrija spriedumu pārsūdzēs
Kultūras ministrija spriedumu pārsūdzēs. “Kultūras ministrija ir stingri pārliecināta, ka ir ievērojusi starp Kultūras ministriju un būvnieku noslēgto līgumu. Astoņu gadu laikā mēs esam izmaksājuši 195,5 miljonus eiro, šī izmaksa ir veikta atbilstoši līgumā noteiktajai izmaksu indeksācijai. Līdz ar to mēs uzskatām, ka tiesas pieņemtais spriedums ir netaisnīgs un nepamatots,” komentēja kultūras ministre Dace Melbārde (“Nacionālā Apvienība”).
Jau agrāk tiesvedības gaitā Kultūras ministrija bija saņēmusi mājienus tiesāšanos neturpināt, bet labāk slēgt mierizlīgumu. Pastāv bažas, ka šādi mājieni tiks izteikti atkal.
“Iepriekš ir bijuši mēģinājumi pārliecināt personas, no kurām ir atkarīga pozīcija šajā lietā, vienoties ar prasītāju un kaut ko samaksāt,” atklāja Vonsovičs.
“Kultūras ministrija stingri iestāsies par to, ka ir jāaizstāv valsts un nodokļu maksātāju intereses līdz galam, un par jebkuru politisku spiedienu, ja tāds būs, informēsim tiesībsargājošās institūcijas,” pauda Melbārde.
“Zinot, kāds lobijs Latvijas valstī ir būvniekiem, kādas naudas apgrozās būvniecībā, līdz brīdim, kamēr nav beidzies apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņš, Latvijas valstī es nevaru būt pārliecināts ne par ko,” teica Vonsovičs. “Šobrīd, kad valstij nav naudas, samaksāt būvniekiem uz šāda pamata – tas ir skandāls!”
KONTEKSTS:
Gaismas pils būvniecība sākās 2008. gadā. LNB ēkas celtniecība pabeigta 2014. gadā, kad arī Gaismas pils nodota lasītāju rīcībā.
Kopumā valsts par ēkas būvniecību astoņu gadu laikā – no 2008. gada līdz 2016. gada decembrim – ir samaksājusi 195,5 miljonus eiro.
Taču ēkas būvnieki - „Nacionālā būvkompāniju apvienība” - uzskata, ka valsts par darbu nav samaksājusi vēl 12 miljonus eiro, jo esot nepareizi piemēroti būvniecības izmaksu indeksi. Ministrija tam nepiekrīt.
