ĪSUMĀ:
- Mūziķis Ainars Mielavs, kurš divas reizes 9. maijā uzstājies pie pieminekļa Uzvaras parkā, publiski aicinājis to demontēt.
- Pieminekli aizsargā 1994. gadā noslēgtais Latvijas–Krievijas līgums.
- Starptautisko tiesību eksperte Ieva Miļūna aicina kā atkāpšanās ceļu no noslēgtās vienošanās izmantot Vīnes konvencijas 62. pantu.
- Turpinoties Ukrainas karam, eksperti sākuši pieminekļa tehniskā stāvokļa apsekošanu.
- LKS priekšsēdētājs Miroslavs Mitrofanovs uzskata, ka pasākumiem, lai atturētu sabiedrības daļas plūsmu, sekas var būt bīstamas, bet pieminekļa nojaukšana var izraisīt vardarbību.
- Sabiedrības pētnieki aicina sabiedrību uz diskusiju, ko iesākt ar pieminekļa teritoriju, lai atrastu nākotnē, nevis pagātnē vērstu risinājumu.
Ainars Mielavs aicina likvidēt kulta vietu Latvijai nelojālajiem
Dziedātājs Ainars Mielavs nekad nav nožēlojis, ka savulaik uzstājies 9. maija svinībās pie tā dēvētā Uzvaras pieminekļa. Tomēr, sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, mūziķis bija viens no pirmajiem, kurš publiski aicinājis pieminekli nojaukt: "Es devos uz turieni tikai un vienīgi ar palmas zaru. Gribēju veicināt integrāciju. Biju ļoti augstās domās, ļoti pārliecināts par to, ka šāds solis varētu uzrunāt daļu krieviski runājošās sabiedrības." Tagad, mainoties politiskajai situācijai, Ainars Mielavs nevēlas, ka tiktu pieļauta jebkāda "cimperlēšanās" ar sabiedrības daļu, kas nevēlas mācīties valsts valodu: "Manas ekspektācijas bija pārāk lielas. Uzskatu, ka tieši tagad ir īstais brīdis demontēt šo monumentu, jo diemžēl vēsture ir pierādījusi, ka šis objekts ir kļuvis par kulta vietu cilvēkiem, kas nav lojāli mūsu valstij."
Tieslietu ministrija par iespējām nojaukt pieminekli mazrunīga
Runas par pieminekļa nojaukšanu pēdējo gadu laikā uzvirmojušas ar zināmu regularitāti. Pēdējo reizi par to Saeimā sprieda pirms trim gadiem. Viss beidzies bez rezultātiem, jo pieminekli sargā starp Latviju un Krieviju 1994. gadā noslēgtais līgums. Ārlietu ministrijas pārstāvis Jānis Beķeris atzīst, ka šajā ziņā nekas nav mainījies: "Juridiskais statuss šai būvei Pārdaugavā joprojām ir atzīstams tāds, ka šī būve ir šīs vienošanās subjekts. Latvijai šīs saistības joprojām ir saistošas."
Tomēr Saeimas Ārlietu komisija līdz 15. aprīlim uzdevusi Tieslietu ministrijai izstrādāt tiesisku risinājumu pieminekļa nojaukšanai.
Pagaidām ministrijas ierēdņi ir mazrunīgi. "Tieslietu ministrijas pārstāvji meklē labāko risinājumu, lai šis pieminekļa nojaukšanas jautājuma tiesiskais regulējums būtu pēc iespējas labāk, ātrāk atrisināts un izveidots," lakoniska ir Tieslietu ministrijas pārstāve Evija Rimšāne.
Iespējams risinājums meklējams Vīnes konvencijā
Rīgas Juridiskās augstskolas lektore starptautiskajās tiesībās Ieva Miļūna uzskata, ka atkāpšanās ceļu no 1994. gadā noslēgtā līguma dod Vīnes konvencijas 62. pants, kura b apakšpunkts nosaka, ka "apstākļu maiņa būtiski maina saistību apjomu, kas pildāms saskaņā ar līgumu". Eksperte uzskata, ka pasaules notikumu kontekstā Latvijai ir iespēja rīkoties: "Šis ir piemineklis Latvijas atbrīvotājiem no fašistiskās Vācijas, un te jautājums par to, ka Latvija būtībā ir bijusi cietusī valsts Otrā pasaules karā. Tagad šajos apstākļos, kad Krievija ir vērsusies pret demokrātiskas valsts demokrātiskām vērtībām un pasaules kārtību, kāda ir noteikta ANO statūtos,
ir zināms pamats rosināt diskusiju un to, ka ir iespējams atkāpties no zināmiem līguma pantiem un iespējams šo pieminekli demontēt."
Rīgas mērs Mārtiņš Staķis atzīst, ka šajā līmenī pašvaldība, kuras teritorijā atrodas objekts, nevar darīt neko: "Rīga nav parakstījusi šādus starptautiskus līgumus, un līdz ar to mēs tos arī nevaram lauzt. Tie jālauž vai jāpārveido tiem, kas tos parakstījuši. Bet mēs esam gatavi ļoti operatīvi iesaistīties jebkādās darba grupās par šo jautājumu, nākt ar savām idejām, ko tur varētu darīt."
Uzvaras parkā "uzvarētāji" bieži mainījušies
Pārdaugavas purvainā pļava kļuva par parku 1910. gadā, atzīmējot 200 gadu kopš Latvijas iekļaušanas cariskajā Krievijā. Parkam tika dots Pētera I vārds. Uzvaras parks savu nosaukumu ieguva pēc Pirmā pasaules kara par godu Latvijas uzvarai pār bermontiešiem, jo tieši te notika sīvākās cīņas. Starpkaru periodā šeit norisinājās Latvijas armijas parādes, bet 1938. gadā pat Dziesmu svētki. Mainoties varām, atkal mainījās arī uzvaras ieguvēju veidols. 1946. gadā te publiski pakāra septiņus vācu armijas augsta ranga virsniekus, bet 1985. gadā atklāja 79 metrus augsto smaili Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem. Piemineklis kļuva par simbolisku vietu, kur uzvaru svinēt tiem Latvijas iedzīvotājiem un viņu pēctectečiem, kas Latvijā ieradās pēc Otrā pasaules kara. "Ukrainas karš būtībā asociēs šo pieminekli ar agresorvalsti, jo Krievijas Federācija ir Padomju Savienības tiesību un saistību pārmantotāja, un
visi, kas šo pieminekli godinās, slavinās un vērsīsies ar kādiem propagandas pasākumiem, rīkojot pie tā pasākumus, būtībā slavina agresiju pasaules kārtībā pret demokrātisku valstu vērtībām",
ir pārliecināta Ieva Miļūna.
Pieminekli, visticamāk, norobežos kā bīstamu vietu
Pieminekli ārpus Latvijas un Krievijas 1994. gadā noslēgtā līguma citi likumi nesargā. Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs Juris Dambis vēstulē "Kultūršokam" norāda, ka tas nav valsts aizsargājams kultūras piemineklis:
"Padomju okupācijas laiku simbolizējošais tā sauktais "Uzvaras monuments" ir sava laikmeta politiskās varas propagandas izpausmes liecība ar viduvēju mākslas un arhitektonisko vērtību.
Šis objekts nav valsts aizsargājams kultūras piemineklis, tā iekļaušana valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā pēdējo gadu laikā nav bijusi ierosināta."
Tāpēc vēl viena no iespējām ir ļaut laika zobam darīt savu. Rīgas mērs Mārtiņš Staķis ir uzdevis būvvaldei apsekot objektu un ziņot, vai tā tuvumā ir droši uzturēties: "Līdz šim visi šie signāli tikuši ignorēti, un stāvoklis nav labs. Es domāju, ka tuvāko dienu laikā mēs to zināsim, un Rīgas domei tik un tā nāksies pieņemt kādus lēmumus, droši vien arī negaidot, kāds būs darba grupu rezultāts valdībā un Saeimā."
Oficiālas svinības pieminekļa pakājē šogad nedrīkstēs notikt
Šī gada 9. maijā oficiālas svinības te notikt nedrīkstēs, pat ja pieminekļa tehniskais stāvoklis to pieļautu.
Saeima pagājušonedēļ galīgajā lasījumā atbalstīja grozījumus likumā, saskaņā ar kuriem nekādas sapulces, gājieni un piketi nedrīkstēs notikt tuvāk par 200 metriem no jebkura Latvijas teritorijā esoša Padomju armiju vai tās karavīru uzvaru un piemiņu slavinoša pieminekļa.
Saeima šonedēļ otrajā un galīgajā lasījumā arī atbalstīja 9. maiju šogad noteikt par Ukrainas kara upuru piemiņas dienu. Tas paredz, ka šajā dienā godina Krievijas karā Ukrainā cietušos un bojāgājušos iedzīvotājus un karavīrus, aizliedzot šajā dienā svētku pasākumus.
Latvijas Krievu savienības priekšēdētājs Miroslavs Mitrofanovs uzskata, ka tas daļu sabiedrības neatturēs un sekas var būt bīstamas: "Cilvēki tur tik un tā nāks. Tūkstošiem rīdzinieku, noliks ziedus, bet – kas notiks pēc tam?
Ja nav organizētāju, kurš varētu uzrunāt cilvēkus kaut kādā veidā nodrošināt kārtību, tas viss būs atkarīgs no policijas darbinieku izturības un vēlmes runāt bezgalīgi ar cilvēkiem.
Tas būs kaut kāds neorganizēts mītiņš, sapulce, kas turpināsies 8 vai 10 stundas."
Latvijas Krievu savienības līderis brīdina par sekām, ja pieminekli nojauks
Tiesa, 9. maijā gaidāmie notikumi, pēc Mitrofanova domām, ir tikai ziediņi, ja salīdzina ar situāciju, kas sākšoties, ja pieminekli nolems demontēt: "Ja ļoti īsi atbild uz jautājumu, kas notiks – būs konflikts, sadursme. Un, pat ja es kā viens no politiķiem, kurš pārstāv Latvijas krievu kopienu, iziešu uz skatuves un teikšu – visiem jāsamierinās ar šo lēmumu, mums jādara, kā Kārlis Ulmanis ir teicis –, tad mani neviens nesadzirdēs, jo šis jautājums ir tik dziļi iesakņots ģimeņu likteņos, atmiņā, ka vienkārši tā nolemt un nojaukt neizdosies."
Ārlietu ministrijas pārstāvis Jānis Beķeris uzskata, ka jārēķinās ar sekām, kādas piedzīvos ar līgumu aizsargātie Latvijas pieminekļi Krievijā: "Ir ļoti korekti jāskatās uz šiem starptautisko tiesību instrumentiem. Šie līgumi neparedz denonsēšanas punktu, un tie neparedz tāpēc, ka tie ir abu pušu interesēs.
Vēlos atgādināt, ka Latvijai arī ir intereses, lai mūsu memoriālās būves tiktu aizsargātas Krievijā.
Līdz ar to mums ir jārēķinās arī ar spoguļprincipu, kas var tikt ievērots pret mums."
Sabiedrības pētnieki aicina nestrēbt karstu
Vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs ir piesardzīgs pret lēmumu pieminekli demontēt un uzskata, ka kara apstākļos kaut ko radikāli mainīt nav iespējams:
"Ir pilnīgi saprotams, ka tieši kara apstākļos uztvere un attieksme pret šo pieminekli ir saasināta, un tas ir pilnīgi dabiski un neizbēgami."
Latvijas Universitātes profesors sociālajā psiholoģijā Ivars Austers uzskata, ka reāla apdraudējuma iespaidā sabiedrības viedoklis polarizējas un paliek maz telpas diskusijai, kas ir vajadzīga, lai saprastu, ko, pieminekli izņemot no Rīgas ainavas, panāksim: "Jautājums ir par to, kas lēmumu procesā tiek ņemts kā atskaites punkts – vai tā ir nākotne, labāka dzīve visiem, kuri dzīvo Latvijā, neatkarīgi no tā, kā to nominālu sauc. Vai tas ir kaut kādu vēsturisko atskaites punktu, pāridarījumu, emociju risināšana. Reizēm droši vien cilvēki nevairītos no vārda "atriebība", nu tagad mēs viņiem parādīsim, tagad ir iespēja. Tas ir saprotami, bet tas nav produktīvi, efektīvi."
Atstāt kā ir – nav risinājums
Rīgas mērs Mārtiņš Staķis ir kategorisks – tādā veidā, kāds piemineklis ir šobrīd, tas palikt nevar: "Kam tur vajadzētu būt, kāds varētu būt risinājums – es domāju, ka mums ir diezgan daudz spēcīgu arhitektu un mākslinieku, kuri var nākt kopā un arī ar saviem piedāvājumiem. Tad mēs varam kopā kā sabiedrība arī par to vienoties. Es teiktu, ka šobrīd ir ideāls brīdis, lai to darītu."
Vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs uzskata, ka šī būtu laba vieta, ko pārveidot par piemiņas ansambli padomju okupācijas pieredzei: "Precedents ir tepat – Rīgā, Latviešu sarkano strēlnieku memoriāls – komplekss, ko uzbūvēja 15 gadus pirms Uzvaras pieminekļa, un – kā zināms, tad kopš 1993. gada tas tika pārveidots par Okupācijas muzeju. Simboliskā maiņa izdevās veiksmīgi."
Ivars Austers ir pārliecināts, ka racionāls būs tikai nākotnē vērsts lēmums:
"Mēs nevaram izmainīt pagātni, mēs varam ņemt vērā faktus, zināšanas, pieredzi, bet mēs to izmainīt nevaram.
Dažkārt mums iluzori šķiet, ka mēs, tagad kaut ko darot, attiecībā uz pagātni, nākotni dzīvosim laimīgāk, – tas īsti tā nebūs. Ļoti reti, kad tā ir."
Tikmēr mūziķis Ainars Mielavs uzskata, ka Antiņa loma ir nospēlēta: "Tā būs viņu izvēle, kā rīkoties, uzvesties, vai būt lojāliem šai valstij vai ne. Es domāju, ka mums – latviešiem – visiem cilvēkiem, kas ir Latvijas pilsoņi, mums ir jāturpina dzīvot un mums jābūt stingrākam mugurkaulam. Ir jānovāc kaut kādi aizspriedumi, un Uzvaras piemineklis ir viens no tiem."
