Kultūršoks: Mulsums un neizpratne par koncertu «Gaismas raksti»

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) pirmais lielais 2018.gada simtgades notikums - multimediālais iestudējums "Gaismas raksti" bija vērojams pagājušā nedēļā sešus vakarus, no tiem divus kā ģenerālmēģinājums, bet kopš 20.janvāra skatāms arī LTV mājaslapā un lapā Replay.lv. Bibliotēkā to ir noskatījušies vairāk nekā 2200 cilvēku, bet savukārt uz #Kultūršoks veidošanas brīdi vietnēs ltv.lv un Replay.lv ierakstu bija skatījušies ap 2000 cilvēku.

Sestdienas vakarā rekordmazu vidējo skatītāju skaitu piesaistīja translācija Latvijas Televīzijā – nepilni 14 tūkstoši. Zīmīgi, ka kopumā uz vismaz dažām minūtēm „Gaismas rakstu” translācijai pieslēdzās vairāk nekā 103 000 skatītāju, no kuriem vairāk vai mazāk visu noskatījās mazāk nekā 13 procenti.

Uzvedums, kura radīšanā bija iesaistīti vairāk nekā 130 cilvēki, izmaksājis vairāk par 150 tūkstošiem eiro, kas neesot ļoti daudz tik liela mēroga pasākumam.

Uzveduma radošā grupa deviņu cilvēku sastāvā par darbu saņēma apmēram 25 tūkstošus eiro, bet lielākā izmaksu daļa bija vērienīgo tehnoloģiju dēļ.

Taču lielākās diskusijas pēc uzveduma radīja pat nevis pasākuma izmaksas pret salīdzinoši mazo skatītāju skaitu, bet tā koncepcija un izpildījums. Sociālajos tīklos daudzi pauda, ka iestudējums viņus neuzrunāja un neaizrāva, vairāki nesaprata, par ko ir stāsts, nenolasot laikmetīgās mākslas valodā izstāstīto metaforu par garo pupu un tautas ceļu augšup.

"Tas nebija ne īsti vietā, ne īsti laikā. Es biju cerējis no nosaukuma, ka būs gaisma... gribējās kaut ko tādu, kas ir demokrātiskāks, ko uztvertu viena liela daļa skatītāju... gribētos kaut ko, kas ir vieglāk uztverams un gaišāks," norāda pedagogs, skatītājs Armands Kalniņš.

Taču nebūt ne visi skatītāji palikuši neapmierināti. Uzvedumam sociālajos medijos veltītas arī uzslavas.

Pacilāts pēc izrādes mājās gājis pazīstamais kvantu fiziķis Vjačeslavs Kaščejevs. Atšķirībā no Armanda Kalniņa viņš to vērojis klātienē.

"Grūti pateikt, kāds priekšstats veidojas, skatoties ierakstā, jo, ja ir kāda izrāde, kas prasa klātbūtni ar visiem maņu orgāniem, tad tā būtu tieši šī," uzskata Kaščejevs. "Pirmā puse aiziet uz to, lai tiktu pāri apjukumam un ievilinātu skatītāju performancē, kas notiek visapkārt, ļaut sajusties. Es neko nesagaidīju no tās izrādes, uztvēru to tādu, kāda tā ir."

Komentētāji daudzviet uzsvēra drūmo noskaņu, ko radījusi gan melnbaltā, tumšā gaismu partitūra, gan Jāņa Šipkēvica un Mārtiņa Viļuma mūzika, gan izpildītāju - Latvijas Radio kora un dejotāju -  nopietnās sejas.

"Neliekas, ka tie simts gadi Latvijai būtu tikai šausmas, briesmas, bēdas un tamlīdzīgas lietas," norāda Armands Kalniņš.

"Viss kopums kopā nelīmējās, un noteikti nelīmējās kā Latvijas simtgades uzsākuma vēstījums. Es gaidīju jaudīgāku, programmiņā bija uzsvērts, ka mūsdienu latvietis smeltos spēku. Efekts bija pilnīgi pretējs. Valdīja bezspēcība, bezcerība, depresīva noskaņa, skumjas, es drīzāk jutos kā skumjā notikumā, kādās atvadās," vērtē Inese Lūsiņa.

"Kādēļ tā iederas kā Latvijas simtgades pagodinājums – man liekas, tas stāsts ir par mums. Mēs esam tā tauta, nav tādas ārējās pareizās formas pret standartu - no visiem cilvēkiem, kādi mēs esam.... Kultūras pasākumā neiederīgi elementi rādīja, ka viss kaut kas notiek. Vai sieviete filmē, ka uz ielas notiek vardarbība, vai jaunieši ir salietojušies, apkodušies un trako," turpina Kaščejevs.

Krasi atšķiras arī muzikologu domas.

"Es nezinu, vai man bija īpašs garastāvoklis tajā dienā, vai kā citādi, bet es tajā sajutos līdzdalīgs. Kopā ar cilvēkiem, kuri pēkšņi skatītāju vidū sāka kustēties, pašam sāka gribēties pārvietoties. Šī izrāde liek līdzdarboties dažādos veidos - gan fiziski, gan domāšanas ziņā," saka komponists, muzikologs Andris Dzenītis.

Dzenītis uzsver arī Mārtiņa Viļuma un Jāņa Šipkēvica radītās mūzikas lielo vērtību.

"Protams, šajā izrādē mūzika bija tā augstākā kvalitāte, neapšaubāmi. Tas, ko izdarījis ir Mārtiņš un arī Jānis, ir augsta mūzikas pakāpe. Žēl, ka aiz tā, cik daudz šī izrāde tika nokritizēta, mūzikas kvalitāte ir atkāpusies otrajā plānā un par to tik daudz nerunā," skaidro Dzenītis.

Inese Lūsiņa uzteic Mārtiņa Viļuma veikumu, interpretējot tautas dziesmas, taču ne tik ļoti – Jāņa Šipkēvica pienesumu.

"Mani dara uzmanīgu tas, manu uzticību nevairo tas, ka ieraudzīju, ka simtgades radošajā padomē ir Jānis Šipkēvics. Šī ir padome, kas izvērtē idejas Latvijas simtgadei," uzsver Lūsiņa.

Inese Lūsiņa arī nenolasīja izrādē mītu par garo pupu, kas pieteikts programmiņā.

"Man noteikti to neizteica tas, ka publikā klīda tādi, sauksim viņus par aktieriem, ar nodomu - kā daļa no mums, lai mēs arī sāktu staigāt...publika pasīva.  Bet šīs sejas, šie tukšie skatieni, tie drūmi nekustīgie akmens vaibsti...ikdienas drēbēs..veikt mājās remontu," vērtē Lūsiņa.

Lai arī uzvedums tika reklamēts kā valsts jubilejas gada atklāšanas pasākums, Latvijas simtgades rīkotāji uzsver, ka "Gaismas raksti" ir tikai viens no ļoti daudziem pasākumiem simtgades notikumu virknē.

"Ļoti svarīgi šajā procesā iesaistīt jaunus cilvēkus, kā viņi jūtas.. lielā mēra viņi būs tie, kas noteiks, kā mēs dzīvosim pēc 20, 30 un vairāk gadiem," uzsver Selga Laizāne.

Selga Laizāne akcentē, ka #Gaismas rakstiem radīti muzikāli jaundarbi, kuri arī pieprasījuši laikmetīgu formu, kad darbība risinājusies vienlaikus vairākās bibliotēkas ātrijas vietās.

Gan izrāde „Gaismas raksti”, gan reakcijas uz to apliecina, cik ļoti dažāda ir Latvijas sabiedrība. Un mēs mūsu valsts simtajā jubilejas gadā ceram sagaidīt gan inovācijas, eksperimentus un jaundarbus, gan visplašākajai auditorijai adresētus pasākumus.