Mišelu Velbeku dēvē par franču literatūras huligānu. Viņš ir viens no pirktākajiem mūsdienu autoriem. Velbeka grāmatas tulkotas vairāk nekā 30 valodās. Kritiķi min, ka rakstnieks savos darbos, iespējams, apzināti spekulē ar provokatīviem sižetiem un to raisītām spēcīgām emocijām, kas garantēti pievērsīs literatūras kritiķu uzmanību. Par izteikumu, ka islāms ir visstulbākā no reliģijām šīs grāmatas autors stājies pat tiesas priekšā, bet savus vārdus atpakaļ neņēma.
“Šis teikums tad arī izskan visā Francijā un liek sarosīties visiem cilvēkiem, kas ir par ticības brīvību, un šis teikums viņam tiek pārmests un netiek aizmirsts arī pie romāna "Pakļaušanās" klajā nākšanas, un tāpēc, es domāju, ka tā kritika tiek ievirzīta tāda islamofobiskā gultnē,” skaidro literatūrzinātniece Simona Sofija Valke.
Grāmatas atvēršanas svētki bija paredzēti pagājušā gada 7. janvārī. Tajā pašā dienā, kad notika apšaude skandalozajā franču satīras žurnāla "Charlie Ebdo" izdevniecība. Tā bija atbilde uz žurnālā publicēto karikatūras par musulmanisma tematu. 12 nogalināto vidū bija arī Velbeka draugs, tāpēc grāmatas atvēršanu pārcēla uz vēlāku laiku.
“Viņš rāda, ka islāms ir tāda reliģija, kas var sniegt to, ko mēs patiesībā vēlamies. Sievietes atstāj darba tirgu, tiek atrisinātas bezdarba problēmas, viņas ir smaidošas sakoptas, mājās gaidošas,” turpina Simona Sofija Valke.
Lasītājam jo satraucošākas var šķist romāna galvenā varoņa paša atklāsmes, ka iespējams islamticīgo ģimenes modelis nemaz nav tik peļams. Un tas vēl pirms Francijas valdības vēlēšanās laurus plūc tā sauktā Musulmaņu brālība. Caur šādām un līdzīgām pārdomām autors norāda uz politkorektumā un tolerancē balstītu Eiropas kultūru pakļaušanos nesatricināmā pašpārliecinātībā stiprinātajām islāma ietekmēm.
“Jautājums ir par vērtību krīzi, jo reliģijas ir viens no tādiem spēcīgākajām kustībām, kas nes šīs vērtības, kas tās uztur dzīvas. Tāpēc būtu jāpievērš uzmanība mūsu pašu Eiropas vērtībām, kā mēs spējam tās uzturēt, atjaunot un nostiprināt, lai nebūtu šī šķidrā maternitāte, kuru mēs nevaram noturēt stingrās vērtību formās pie kurām varētu pieturēties,” skaidro Simona Sofija Valke.
Ne velti tieši francūži uz šāda satura literāru darbu reaģē asi. Tieši Francijā un Vācijā mīt visvairāk musulmaņu. Katrā valstī pa aptuveni pieciem miljoniem. Vācijā tas veido gandrīz sešus procentus visas sabiedrības, bet Francijā teju 8%.
Vienlaikus abas šīs valstis ir uzrāda visaugstāko pretimnākšanu. Tikai 30 procenti sabiedrības ir nelabvēlīgi noskaņoti pret musulmaņiem. Turpretī Ungārijā gandrīz visi 100% sabiedrības ir nelabvēlīgi noskaņoti, kaut musulmaņu Ungārijā ir tikpat maz kā Baltijas valstīs ap 0,1% valsts sabiedrības. Šajā pirms pāris mēnešiem publiskotajā pētījuma datu apkopojumā arī teikts, ka islamticīgo skaits Eiropas valstīs pieaug vienmērīgi. Un prognozēts, ka pēc nepilniem 15 gadiem musulmaņi veidos 10% visas Eiropas valstu sabiedrības. Politologs Ivars Ījabs Velbeka romānu drīzāk augstu vērtē kā literāru darbu. Viņaprāt, Latvija no Velbeka un Hermaņa cilātās tēmas baidās, līdz galam neapzinoties no kā.
“Latvijā visi ir nobijušies no musulmaņiem, kurus paši nav redzējuši, un tā ir galvenā atšķirība, tādēļ, ka Francijai kopš piecdesmitajiem gadiem šī bijušo koloniju iedzīvotāju tēma ir bijusi aktuāla, kas intensificējusies saistībā ar bēgļu jautājumā,” norāda politologs Ivars Ījabs.
Politologs arī uzskata, ka mākslai nav izredžu radīt politiskus vai sabiedriskus apvērsumus. Arī Latvijā māksla ieguvusi tādu autonomiju, ka māksliniekiem grūti pievērst saviem darbiem valsts varas uzmanību.
“Man ir tāda sava pieredze. Kad Hermanis iestudēja “Garo dzīvi”, es viņam teicu, ka tas ir kaut kas jauns un ārprātīgi vērtīgs it īpaši tāpēc, ka tur beigās parādās "Panorāma" ar ziņām. Kad es strādāju ministrijā ar to, ka jāpierāda, kāpēc vajag teātriem naudu dot, mēs visu Ministru kabinetu uzaicinājām uz “Garo dzīvi”. Tas bija Repšes valdībā. Viņš bija cilvēks, kurš kultūrā daudz nogrieza. Un to vajag vienmēr teikt. Kad izrāde beidzās un sākās "Panorāmas" tiešraide ar trim kriminālām ziņām vienu pēc otras, tad zālē iestājās tāds klusums, ka visi saprata, ka tā tālāk dzīvot nevar. Bet dzīvoja tāpat," stāsta teātra zinātnieks Jānis Siliņš.
Sociālantropoloģe Ieva Raubiško pārliecināta, ka, lai cik pretrunīgi neizklausītos, skarot Eiropā šobrīd jutīgo islamticīgo tēmu, mākslas darba autoram, rakstniekam vai režisoram, jāuzņem daļa atbildības par savā darbā pausto pārliecību un iespējamām sekām.
"Protams, ka risks ir, un es nedomāju, ka režisors nevēlas risku. Režisors ļoti apzināti iet uz mērķi, kas ir jautāt, aktualizēt izaicinošus jautājums, caur izrādi paužot savu nostāju. Vai tā ir sarkanā lupata? Es teiktu, ka mūsu pašreizējā situācija ir izteikta neziņa, ar ļoti izteiktu ksenofobiju, ar neziņas raisītām bailēm, arvien pieaugošām bailēm un šādā situācijā šai nebūtu jābūt vienīgajai izrādei. Būtu vajadzīga saruna, dialogs un alternatīva, alternatīvi viedokļi, kas skatītājam ļauj salikt kopā pašam savu redzējumu. Daudz piesauktā kritiskā domāšana, tā ir ļoti vajadzīga," uzskata Raubiško.
“Pakļaušanās” Jaunajā Rīgas teātrī 9.septembra vakarā piedzīvo pirmizrādi. Dramatizējuma autors un režisors Alvis Hermanis apgalvo, ka izrādes mērķis nav vairot Latvijas sabiedrībā bailes no islāma.
“Izrāde nekādā gadījumā nav par islāma apdraudējumu. Man pašam ir, ja tā godīgi jāsaka, dziļas simpātijas pret islāma reliģiju un es novērtēju un akceptēju to tradīciju. Bet tas mani neinteresē, man interesē mūsu pašu sabiedrība," saka režisors Alvis Hermanis.
