Kultūrkapitāla fonda bijušie eksperti: Starpnozare nenozīmē caurkritušus pārpalikumus

Turpinot sarunu sēriju ar kādreizējiem un arī esošajiem Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) ekspertu komisiju dalībniekiem, pārrunājām situāciju visai interesantā radošās darbības laukā: tā dēvētajā starpnozarē. Par starpnozares specifiku un tās vērtēšanas kritērijiem sarunājāmies ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieci, literatūrzinātnieci Sigitu Kušneri un publicistu, tīmekļa žurnāla “Satori” galveno redaktoru Ilmāru Šlāpinu.

Sigita Kušnere VKKF ekspertu komisijā darbojusies vispirms literatūras nozares ekspertu grupā, tad vērtējusi starpdisciplināros projektus kā VKKF Padomes priekšsēdētāja. Savukārt Ilmārs Šlāpins Starpnozares komisijā darbojies divos sasaukumos.

Interviju cikls ar Valsts Kultūrkapitālfonda ekspertu komisiju pārstāvjiem

Interviju cikls ar dažādu gadu VKKF ekspertu komisiju pārstāvjiem iepazīstinās ar savdabīgo procesu – projektu vērtēšanu, kurā māksla, lai arī cik brīviem spārniem gribētu atvēzēties, tomēr tiek vērtēta pēc pavisam konkrētiem, formāliem kritērijiem.

Uzlūkojot gadījumus, kuros vairākas mākslas formas satiekas vienkopus, nereti ir grūti izlemt, kura no tām ir dominējošā. Dažreiz tas pat nav vajadzīgs, ja esam skatītāju lomā. Pavisam citādi, ja atrodamies daudzveidīga produkta radītāja pusē – pie tam tāda produkta, kura iesākšanai vai pabeigšanai nepieciešams līdzfinansējums. Atrašanās starp dažādām disciplīnām ir normāls radošas personas agregātstāvoklis, un tikpat normāli ir cerēt uz finansiālu atbalstu projektam, kurš tapis dažādu mediju mijiedarbē. Pat tad, ja no pirmā acu skatiena varētu likties, ka konkrētajā pieteikumā “sabāzts” pa druskai no dažādām mākslas formām.

Toms Treibergs: Es lasīju pētījumu par VKKF kultūras nozaru finansējuma sadalījumu, kuru izstrādāja „Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorija” un Latvijas Kultūras akadēmijas Zinātniskās pētniecības centrs. Tajā bija minēts, ka starpnozare sevi kā atsevišķu nozari bija parādījusi kā neefektīvu[1], līdz ar to likumsakarīgs lēmums bija no tās atteikties. Kur šī neefektivitāte slēpās?

Ilmārs Šlāpins: Es nezinu, vai te var runāt par efektivitāti vai neefektivitāti, bet zināmas problēmas parādījās. Projektu iesniedzējiem bija jānorāda, kurā no nozarēm viņi savu projektu redz, un ļoti bieži komisijas mēdza atbildēt – nē, šis tomēr neatbilst mūsu nozarei; šis nav, teiksim, literatūras, šis ir starpnozares projekts. Tādējādi projekts tika vienkārši “atmests” atpakaļ ar norādi „nākamreiz sniedziet starpnozarē” vai tamlīdzīgi. Rezultātā Starpnozares komisijā tika skatīti visjocīgākie un visdažādākie projekti, kuri neiekļāvās kādā no „parastajām” nozarēm. Piemēram, filozofijas darbu tulkojumi. Kur tad šādā gadījumā ir tā starpnozare: literatūra būtu tā pirmā un filozofija – otrā nozare?

Tātad tie bija dažādi gadījumi, par kuriem nebija skaidrības, kurš no mākslas veidiem tas ir pirmām kārtām. Un jau no sākta gala starpnozarei bija arī mazāks finansējums.

Sigita Kušnere: Nu jā. “Lielās” nozares ir mūzika un vizuālā māksla, kas ir visnaudīgākās, bet tajās arī ir vislielākais pieprasījums. Starpnozarē, kā jau tika minēts, nokļūst tie projekti, kuri kaut kādu iemeslu dēļ netiek pieņemti pamatnozarēs un tad nu izmēģina veiksmi šeit. Vismaz pēdējos divos gados, kuros es biju [VKKF] Padomē un lasīju starpdisciplināros projektus, varu teikt, ka tomēr jau tika pievērsta uzmanība tam, kas tad īsti ir tas starpnozari veidojošais. Ja tas ir festivāls, kurā ir gan dzeja, gan mūzika, gan deja un viss kopā – tas, protams, būs starpdisciplinārs projekts, viņš “neies iekšā” tikai kaut kādā vienā nozarē. Tajā pašā laikā ir gana daudz projektu, kas startē kādā konkrētā nozarē, lai gan tur tā starpdisciplinaritāte ir ļoti izteikta. Piemēram, bērnu grāmatas. Literatūras daļa ir ļoti nozīmīga šajās grāmatās, bet proporcionāli un naudas izteiksmē tā ir salīdzinoši maza. Liela daļa būs māksliniekam un liela daļa – dizainerim un poligrāfistam. Un tā tas ir līdzīgi arī ar citiem projektiem. Piemēram, laikmetīgo deju pilnībā nošķirt no mūzikas – nu, nesanāks. Un tad rodas jautājums – kurā brīdī projekts no definētas nozares pāriet uz starpnozari? Un kurā brīdī ceļo atpakaļ?

Ilmārs Šlāpins

Ilmārs Šlāpins: Es atceros, manā laikā diezgan lielu apspriešanas laiku aizņēma projekti, kas bija finansiāli ļoti mazi. Piemēram, lauku bibliotēkas bērnistabas iekārtošana, kurai tika prasīti, teiksim, 200 lati. Un tādu bija ļoti daudz. It kā sūtīt uz literatūras nozari – uz ko tad vēl? – jocīgi; tai pašā laikā šāds projekts ir jāvērtē līdzās lielajām iecerēm, tiem pašiem festivāliem. Kādi vēl bija jocīgi projekti? Piemēram, Krusta kalna iekārtošana – pieminekļu komplekss, kas būtu izklāts ar krustiem un citiem skulpturāliem veidojumiem. Kaut kur Latgales pusē. Tas bija tāds slavens projekts, kurš tika iesniegts atkal un atkal. Rokrakstā.

Sigita Kušnere: Ir interesanti projekti, pat ja tie nav sevišķi veiksmīgi noformēti. Toties ir skaidra ideja, ko cilvēki grib darīt. Bet nereti ir tā, ka tiek prasīta ļoti liela nauda, bet nav tās sajūtas, ka cilvēki paši apzinātos, ko tad viņi grasās darīt. Vai arī ir projekts, kurā ir ļoti liela administratīvā sadaļa, teiksim, trīs, pieci, septiņi tūkstoši tikai projekta vadības grupai, turpretī māksliniekiem honorāri – 100 eiro. Vai 58 eiro. Jā, protams, arī projektu vadītājiem ir jāsaņem atlīdzība, taču šeit ir svarīga paritāte, proporcija. Vispār projektu vadība man šķiet liela problēma kultūrā.

Ilmārs Šlāpins: 2004. gadā, es atceros, kultūras mediji sāka iedomāties, ka viņi taču vispār arī varētu saņemt VKKF atbalstu. Kaut tā pirmā doma laikam bija tāda, ka tie tomēr ir mākslinieki un autori, kultūras dzīves organizētāji – vai pat tieši primāri viņi, – kas pirmām kārtām piesakās finansējumam. Savukārt mediji… Starpnozares komisija izskatīja, piemēram, „Eža” un „Zīlītes” pieteikumus.

Sigita Kušnere:

Šobrīd lielie starpdisciplinārie projekti ir vai nu lielie festivāli, vai kultūras mediji, kuri darbojas nevis tikai vienā jomā, teiksim, kā „Teātra Vēstnesis” par teātri vai „konTEKSTS” par literatūru, bet vairākās, kā to dara "Satori.lv" vai „Rīgas Laiks”. Vai „Kants Komunikācijas”, kurš ir tāds salīdzinoši mazāks portāls, bet kurš arī starpdisciplināras lietas skata. Kultūras mediju proporcija patiesībā vairākās nozarēs ir liela.

Ilmārs Šlāpins: Pēdējo gadu laikā ir runāts par to, ka varētu būt atsevišķa mērķprogramma kultūras medijiem. Pēc būtības jau kultūras medijs nav starpdisciplinārs projekts. Disciplīna ir viena – medijs. Tas, kas šis medijs raksta gan par mūziku, gan par kino, nenozīmē, ka tajā būtu kaut kas starpdisciplinārs. Tā līdz šim sanāk tāda lāpīšanās. Esošajā situācijā ir pieņemta tradīcija izskatīt šos projektus kā starpdisciplinārus. Principā to varētu darīt arī savādāk.

Sigita Kušnere

Sigita Kušnere: Cik saprotu, tad šobrīd jaunās Padomes lēmums būs, vai atkal veidot starpnozari kā atsevišķu nozari. Nevis kā šobrīd, kad lemj Padome, bet kā atsevišķa ekspertu kopa, kas skata tieši starpdisciplināros projektus. Ja starpnozare tiek saglabāta, tad ļoti svarīgi, lai būtu pārstāvēti cilvēki no dažādām nozarēm. Jo tajā savā nozarē, kurā tu ikdienā dzīvo, tu jūties daudzmaz komfortabli, tu zini – kas, kur, kad. Tu vairāk vai mazāk pārzini lauku. Un tad tu nonāc projektu gūzmā, kurā ir, teiksim, muzeja iekārtošana, jaunveidošana; festivāls mežā; radošo rezidenču atbalsta programma; kāda pavisam neliela grāmatiņa vai kāds sarīkojums… Un arī tā nauda, no 200 eiro līdz 50 000 eiro, un tad tu esi tādā mērenā stresā. Piemēram, literatūras projektu lasīšana man gāja salīdzinoši viegli, bet starpdisciplinārie – tas man bija pamatīgs pārbaudījums. Pirmajos konkursos bija ļoti grūti.

Ilmārs Šlāpins:

Es domāju, ir ļoti svarīgi, lai eksperti, kuri vērtē starpdisciplinārus projektus, pārzinātu ne tikai savā nozarē notiekošo, bet zinātu, kas katrā konkrētajā ekspertu komisijā ir spriests par šiem projektiem, pirms tie kļūst vērtējami kā starpdisciplināri. Kad es biju eksperts, mums nebija gandrīz nekādas informācijas, kas notiek citās nozarēs, kas tur tiek spriests un kādi viņiem ir projekti, par kādām naudām un kritērijiem tiek runāts.

Sigita Kušnere: Kad tu esi eksperts, iekšējā informācija ir diezgan atvērta, es neatceros, ka man kāds būtu teicis, ka būtu kaut kas šausmīgi slepens. Vienīgi mēs literatūras nozarē savstarpēji vienojāmies, ka tas, kas tiek runāts ekspertu sēdē, tur arī paliek. Ka tās sarunas un viedokļi netiek nekādā veidā publiskoti ar dažādām interpretācijām. Jo tās sarunas brīžam ir ļoti smagas. Tev ir projektu saraksts, un tad vienā brīdī – nauda beidzas! Un tu saproti, ka ir vēl vesela rinda, ko gribētos atbalstīt, bet… Vissmagākais gadījums bija, kad Padomei pirmajā lasījumā vienā no lielajām mērķprogrammām, jau tā ļoti griežot un spiežot uz leju, bija jānogriež vēl kādi 250 tūkstoši eiro. Tas bija ļoti, ļoti, ļoti sāpīgi. Tā bija ilgākā sēde – teju līdz pusnaktij.

Toms Treibergs: VKKF direktors Edgars Vērpe esot teicis, ka katram projektu iesniedzējam vismaz vienu reizi vajadzētu pastrādāt arī kā ekspertam, lai saprastu, cik patiesībā šie lēmumi par finansējuma sadali ir grūti.

Sigita Kušnere: Visus šos divdesmit gadus esmu bijusi arī projektu iesniedzēja – protams, izņemot periodus, kad pildīju eksperta pienākumus. Tu iesniedz projektu un gaidi: „Iedos – neiedos? Iedos – neiedos?”, un pēc tam skaties: „Tā, tam iedeva, tam iedeva, man nē! Āā, nu, kā tā var būt?!” Un tad tu nonāc otrā galda pusē un ieraugi, kā tā var būt. Ka tev ir, sacīsim, pieci labi projekti, bet naudas pietiek, teiksim, diviem. Apmierinātības procents ir 25, nu, 27 procenti. Jebkurā gadījumā, zem 30. Kā kurā konkursā, kā kurā nozarē, bet tas tik un tā paliek šajās robežās.

Eksperta darbs atvēsina emocijas un ļauj ieraudzīt, ka nav tā, ka tie eksperti tur kaut ko mēģina “samuģīt”. Piemēram, senais mīts, ka atbalsta tikai „savējos”. Bet kā tas ir iespējams? Sēž septiņi cilvēki pie galda. Cik tam vienam ir jābūt ārkārtīgi harizmātiskam vai ar tik neiedomājamām pārliecināšanas spējām, lai tagad iestāstītu, ka „kaķis ir zaķis” un „zaķis ir vāvere”? Kuram dot un kuram nedot. Tas tā nenotiek. Nevar piezvanīt kādam un pateikt: (čukstus) „Vajag! Nesanāk…”

Ilmārs Šlāpins: Par tām situācijām, kad ir jāgriež un jāizlemj – manuprāt, pavisam godīgi izlemt, vai konkrēto projektu atbalstīt pilnībā vai daļēji, iespējams tikai tad, ja klāt ir kāds, kurš ir pazīstams ar šo projektu. Jo reizēm no malas tādi vēsi un atturīgi eksperti nevar projektu atbilstoši izvērtēt. Varbūt iesniedzējam būtu pieticis ar 20 procentiem no prasītās summas, varbūt tikai pilna summa ļautu projektam pilnībā realizēties. Tāpēc šādos gadījumos ir nostrādājis tas, ka kāds, tā teikt, paceļ balsi un saka: „Nē, es zinu, tur vajag tā un tā!” Un tad pārējie notic. Ja viņi uzticas šim cilvēkam. Manā pieredzē tā bija, ka Starpnozares ekspertu komisija tika izveidota ar iepriekšēju aprēķinu, skatoties, lai tie cilvēki būtu ļoti atšķirīgi. Tur bija viens muzejnieks, viens bibliotekārs, viens kultūras dzīves organizators,  rakstnieks, publicists – tas biju es… Katrs par savu nozari zināja, kas tajā vajadzīgs. Un mēs visbiežāk ņēmām vērā viena cilvēka viedokli un, viņam uzticoties, nobalsojām.

Sigita Kušnere: Tas noteikti der, ja runā par reputāciju kādā konkrētā nozarē. Arī starpdisciplināro projektu gadījumā vienmēr ir jūtama kaut kāda dominante uz vienu, otru vai trešu mākslu. Nav jau nemaz tik daudz to cilvēku, kuri strādā kultūras menedžmentā. Ja kāds sēdē pieceļas un paziņo, ka ar tādu un tādu iesniedzēju komandu iepriekš ir bijusi rūgta pieredze kādā citā nozarē, tas ir nopietns signāls. Vai, tieši otrādi – ka, lūk, šī komanda ir paveikusi veiksmīgu darbu vienā un varbūt vēl kādā citā nozarē. Tāpēc tā lauka pārredzēšana un informētība ļoti palīdz, tam es piekrītu. Bet arī savas nozares specifika jāpārzina. Piemēram, runājot par atbalstu braucieniem uz dažādām konferencēm, cik šī konkrētā konference ir nozīmīga, lai būtu vērts par to maksāt? Kāds no tās ir, teiksim tā, globāls labums?

Toms Treibergs: Par nākamo jautājumu esam runājuši arī ar citiem ekspertiem – vai ir nācies skaidrot neapmierinātiem projektu iesniedzējiem iemeslus un apstākļus, kādēļ viņu iecere nav atbalstīta?

Sigita Kušnere: Kad pirms sešiem gadiem man bija tā laime sākt pildīt eksperta pienākumus, bija ļoti interesanta reakcija "Feisbukā" – parādījās vairāki uzaicinājumi draudzēties no cilvēkiem, kurus es pirms tam biju pazinusi gadiem, bet… Nu, es viņus pazinu, viņi mani nē, teiksim tā. Tas bija tā interesanti, tādi piepeši draudzības apliecinājumi. Bet negatīvā pieredze… Ir bijusi, jā. Telefona zvani. Diezgan smagi, ar “lieliem vārdiem”.

Ilmārs Šlāpins: Arī bez apvainošanās un draudiem atraidīto projektu iesniedzēji varētu būt ieinteresēti uzzināt plašākus atteikuma iemeslus. Un viņi to arī var darīt, konsultējoties pie nozares kuratora.

Kontaktam starp finansējuma prasītājiem un lēmējiem kaut kādā līmenī ir jābūt. Protams, ekspertiem jābūt pasargātiem, lai viņu lēmumi būtu neatkarīgi. Bet kaut kādai atgriezeniskajai saitei ir jābūt.

Es atceros, mēs esam braukuši ciemos pie finansējuma saņēmējiem paskatīties, kā viņiem ir veicies. Eksperti sasēdās busiņā un izbraukāja tās vietas, kurās bija kas labiekārtots vai paveikts ar VKKF līdzekļiem. Tāda vieta bija Lielvārdes bibliotēka, kas tobrīd bija kļuvusi par rajona centru, kur bērni no tuvējās apkaimes devās pavadīt laiku, tad braucām pie viena tēlnieka apskatīt skulptūru dārzu, novērtēt, kā viņam sokas. Tās bija, jā, nu, tādas kā ekskursijas pa Latvijas reģioniem. Un tas bija diezgan vērtīgi, kaut arī reizēm tas bija kafijas un pīrādziņu pasākums, kad mūs sagaida kā "Rīgas kungus" un cenšas parādīt, cik viss tagad ir labi un „cik pareizi mēs te visu esam izdarījuši par to naudu, ko jūs mums piešķīrāt”.

Toms Treibergs: Tomēr atgriežoties pie iespējamās nepieciešamības pēc konkrētas Starpnozares ekspertu komisijas. Vai šobrīd ir sajūta, ka to vajadzētu atjaunot?

Ilmārs Šlāpins

Sigita Kušnere: Šobrīd starpdisciplināro projektu vērtēšanas funkciju veic VKKF Padome. Ja veido atsevišķu ekspertu grupu, jautājums, kas ir tie kritēriji, pēc kādiem eksperti tiek pieaicināti, kā izveidot to spektru. Šobrīd tie kolēģi, kas darbojas Padomē un vērtē šos projektus, ir no katras VKKF nozares, tad no radošajām savienībām, no Kultūras ministrijas, no pašvaldībām (Latvijas Pašvaldību savienības – T.T.) viens pārstāvis un no Finanšu ministrijas arī viens pārstāvis.

Ilmārs Šlāpins: Padome jau apstiprina visu komisiju ekspertu lēmumus. Šajā gadījumā sanāk tā, ka tie ārpus ekspertu komisiju pārstāvji, kas ir Padomē, piedalās tikai starpdisciplināro projektu lemšanā. Tas ir mazliet dīvaini varbūt.

Toms Treibergs: Pētījumā, kuru minēju sarunas sākumā, kāds anonīms ekspertu komisijas un arīdzan VKKF Padomes loceklis saka, citēju: „Bieži vien starpnozaru projektus klātesošie nav kompetenti izvērtēt. Sanāk tā, ka katrs nāk ar savu nozares paku – tie mums ir prioritārie, bet starpnozaru – tie ir tie, kas ir pāri palikušie. Mēs it kā izskatām un izrunājam, bet īsti neviens par tiem netur rūpi. Starpnozare netiek pozicionēta kā vērtība, tā ir vairāk tas, kam nekur citur vairs nav vietas.”

Sigita Kušnere: Pilnīgi nepiekrītu. Jautājums – kas tā ir par kompāniju, kas sēž ap galdu, un kādas risinās tās sarunas. Par starpnozares projektiem mums tās diskusijas ir risinājušās, nu, ļo-oti... Nav tā, ka cilvēki nelasa projektus un vienkārši savelk kaut kādus ķeksīšus. Vismaz manā divu gadu pieredzē – nē.

Starpnozare savā ziņā ir ļoti sāpīga: ja man nesanāca pirmoreiz, otro reizi, trešo reizi savā nozarē, nu, tad neko – iešu uz starpnozari un tad jau nu gan būs! Tāpēc liela daļa no starpnozares projektiem ir citās nozarēs neatbalstītie vai arī tādi, kuru autoriem nav pilnīgi skaidras pārliecības par kādu konkrētu, atbilstošu nozari. Bet tā, ka tie būtu „pārpalikums” – noteikti nē.

Vai tad tie, kas apzināti sniedz  starpdisciplinārus projektus un tiek atbalstīti, jūtas kā caurkritēji? Ilmār, tu jūties kā pārpalikums?

Ilmārs Šlāpins: (domā) Spriežot par jaunajiem projektiem, kurus varētu iesniegt VKFF… Piemēram, man darbojas arguments, ka "dabūt cauri" literātu projektu literatūras nozarē ir vieglāk nekā starpdisciplināru projektu starpdisciplinārajā nozarē.

Sigita Kušnere: Šaurākā nozarē – protams. Jo, kā jau mēs runājām, šaura nozare savus spēlētājus ļoti labi zina: ko kurš var pacelt, izdarīt; kvalitāte, termiņi, vai ir nodotas visas atskaites. Tas nebūt nav mazsvarīgi.

 

[1] „Mūsdienu kultūras un mākslas attīstību raksturo sinerģijas veidošanās gan starp dažādiem mākslas žanriem, gan starp mākslu un citām kultūras formām, sabiedriskajiem sektoriem. Kultūras un mākslas radošajās iniciatīvās vērojama izteikta starpdisciplinaritātes tendence. Savukārt VKKF dominē vairāk vai mazāk noteiktas nozaru robežas, savukārt starpnozare tika likvidēta kā neveiksmīga nozare, kurā bieži iesniedza projektus, kas tika noraidīti nozaru konkursos. Tā vietā iespējams iesniegt starpdisciplinārus projektus, tomēr kā neveiksmīga tiek vērtēta šo projektu izskatīšanas prakse, ko īsteno fonda padome.” Pētījums par Valsts Kultūrkapitāla fonda kultūras nozaru finansējuma sadalījumu. SIA „Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorija” un Latvijas Kultūras akadēmijas Zinātniskās pētniecības centrs, Rīga: 2015. 122. lpp.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti