Augstāk par zemi

Mājās sēdētāja dienasgrāmata. Otrais stāsts

Augstāk par zemi

“Mājās sēdētāja dienasgrāmata”. Ceturtais stāsts

“Mājās sēdētāja dienasgrāmata”. Trešais stāsts

Kultūras žurnālistes mājās sēdētāja dienasgrāmata. Pamazām virsroku ņem daba

Esiet sveicināti! Mans vārds ir Anda Buševica, un šī ir mājās sēdētāja dienasgrāmatas trešā daļa. Pamazām sāk iezīmēties nu jau trešo nedēļu rakstītā teksta kopējā dramaturģija.

Pirmā nedēļa bija kolektīvs apjukums, brīdis, kad cilvēki atcerējās, ka tomēr ir mirstīgi, un tobrīd abas galējības – patētika un melnais humors – runās un prognozēs uz īsu brīdi nebija sliktas gaumes pazīme.

Otrā nedēļa, kurā uzbūvējām darboties spējīgu valsts pārvaldi, izglītības sistēmu, mediju darbu virtuālās realitātes bunkurā. Un visu šo laiku savā starpā sacentās divas pretējas tendences – dabas un cilvēku pasaulē. Aiz loga šobrīd sprāgst pumpuri, saule neskopojas ar savu siltumu, putni atlidojuši, un arī cilvēkos tas sēj nemieru un pamodina no aizlaikiem pārmantoto prieku, ka esam pārziemojuši. Kamēr cilvēku pasaulē nemitīgi skan autoritatīvi aicinājumi nepulcēties, neļauties pārmērībām, saklausīt bailes un draudus, ko sēj pandēmijas tuvošanās. 

Trešajā nedēļā, kad ar Covid-19 saslimušo līkne, lai arī turpina augt – ik dienas 20-30 saslimušie klāt statistikai, skaitlis nu jau tuvojas četriem simtiem – bet gaidītā sprādziena, paldies Dievam, nav, – šai cilvēku pasaules radītās kārtības un pavasara atmodas konkurencē, pamazām virsroku ņem daba. Aizvien biežāk sociālo tīklu komunikācijā izskan “nepareizais” viedoklis, kuros cilvēki atzīstas, ka viņiem šis mājās sēdēšanas un gavēņa laiks tīri labi patīk.

Jau iepriekšējā dienasgrāmatas laidienā aprakstītajās, Latviešu folkloras krātuves Autobiogrāfiju krājumam iesūtītajās dienasgrāmatās, kas ik dienas tiek publicētas interneta žurnālā “Punctum”, žurnāliste Una Meistere raksta:

“Neraugoties uz jaunās realitātes skarbumu, manī ir priecīga sajūta. Šim laikam piemīt kaut kāda sirreāla iedvesma un spēks. Atšķirt jēgpilno no butaforijas. Sevī un savās attiecībās ar apkārtējo pasauli. Nav nepieciešamības pēc maskas (jo ar to tāpat nav, kur iziet), un tās nomet arī apkārtējie. Turklāt tas notiek eksaltēti ātri.”

Oficiāli dotā atļauja par ārpasauli domāt kā par ļaunuma avotu arī var izrādīties patvērums. Mājas, arī tādā nozīmē, kā ģimeniska tuvība vai paša prāts un ķermenis, drīkst būt miera un prieka avots. Un tomēr viss nav tik saulaini.

Ziņās vēstī, ka akcijas #paliecmājās laikā pieaugusi vardarbība ģimenēs. Daudziem šai laikā, kad runājam par vientulību, cilvēku pilnajā mājā vientulības tieši visvairāk pietrūkst.

Tikmēr ārēji – cilvēka spēja pielāgoties ir apbrīnojama! Neticami ātri, mazliet vairāk nekā pusmēneša laikā “spēles” noteikumi sabiedrībā pieņemti kā pašsaprotami. Divi metri, pulcējas pa divi. Tiem, kas visu uztver lēnāk, premjers videozvanā no pašizolācijas mājās, jaunizdoto rīkojumu pat nodemonstrēja uz pirkstiem, paceļot vienas un otras rokas pirkstus – divi un divi –, atsaucot atmiņā slaveno Čērčila miera nesēju žestu, tik ar dubultu jaudu.

Vīruss nu jau atkal liekas kaut kur pietiekami tālu. Mana laba paziņa, kura ar ģimeni katru vasaru dodas svētceļojumā uz Muminlandi Somijā un kuras mājās ar meklēšanu jāmeklē sadzīves priekšmeti, uz kuriem nebūtu Mumintroļļu portreti, pandēmijas krīzes laikā kārtējo reizi pārlasa savu alternatīvo ‘bībeli”, šoreiz no Tūves Jansones darbiem izvēlējusies krājumu “Neredzamais bērns”, kurā stāsts par “Svilpasti, kas ticēja katastrofai”.

Līga padalās “Whatsapp” čatā ar citātu: “Māmiņa iesmējās. Pēc tam ļoti domīga teica: – Vai zināt – kad mēs šitā dzīvojam, es visu laiku jūtos gluži kā izbraukumā.  Es domāju, ka viss ir citādi, it kā notiktu kaut kur mums līdzās. It kā visu laiku būtu svētdiena. Un es prātoju: vai tā justies ir slikti?”

Svētdiena

Tad nu arī šo nedēļu sākšu ar svētdienu. Lai gan nedēļas dienas jau kādu laiku zaudējušas kādreizējo nozīmi. Bet tagad arī par diennakts stundu nevaru vairs būt droša, jo naktī no sestdienas uz svētdienu notika pāreja uz vasaras laiku un mājās katrs pulkstenis rāda savu laiku.

Laiks ir sajucis, neiet uz priekšu, un es mēģinu saprast, kāpēc tā. Varbūt beidzot sev jāatzīst, ka manu izpratni par laika plūdumu, lai vai cik autonoma savā pasaules uztverē es būtu jutusies, tomēr veidoja sabiedrības kolektīvā dzīves kārtība. Nebeidzamo, bieži vien par divām trešdaļām lieko ziņu plūdums uzturēja kolektīvu kairinājumu, liekot arī man savā plānotājā izdarīt kādas atzīmes, ja ne citādi, tad vismaz dusmoties, un arī šādi domāt līdzi. Notikumu skaits pasaulē visdrīzāk nav mazinājies, taču ierobežotas ir mediju iespējas uzrunāt speciālistus, konfrontēt viedokļus, rakstīt šo laiku. Ziņu tēmu lokā šobrīd ir tikai nepieciešamākais, un tas lielākoties attiecas uz pandēmijas aktualitātēm. 29. martā saņemam vēsti par arī Latvijai tuvā poļu komponista, Triju Zvaigžņu ordeņa komandiera Kšištofa Penderecka nāvi 86 gadu vecumā. Dienu iepriekš, īsi pirms savas 81 dzimšanas dienas, mūžībā devies režisors Mihails Kublinskis, un līdz ar viņu vesels laikmets Latvijas teātra vēsturē. Bēres sērgas laikā būs klusas, abu dižvīru godināšana, dalīšanās atmiņās lielākoties notiek sociālajos tīklos.

Pamanu, ka pēdējā laikā mobilais telefons man vispār izlādējas neparasti ātri. Laikam jau neierasti bieži ielūkojos “Facebook, “Whatsapp” čatā, kur tagad tiek kārtotas ne tikai privātās, bet arī darba lietas.

Soctīkli, kuros agrāk popularitāti svinēja ziņas, kas drīzāk ļāva atpūsties no oficiālā ziņu lauka – privātas fotogrāfijas, kuriozi –, tagad ir kļuvuši par ātrāko ziņapmaiņas veidu,

pie kam ziņām piemīt tas cilvēciskas komunikācijas siltums, kas tagad gan fiziski, gan informācijas laukā mums liegts reālajā dzīvē. Un vēl kas – ja ziņas atbild uz žurnālista ierosinātiem jautājumiem, tad soctīklu nejaušo ziņu impulsi emociju līmenī sniedz atbildes uz jautājumiem, kurus pat neesi vēl paspējis savā prātā noformulēt. Un šobrīd tajos ir daža laba recepte, kā emocionāli dziedēt sevi ačgrānajā pasaulē.

Madrides slimnīcā mediķi kopīgi dzied mantras. Katoliskajā Spānijā! Mediķi divās rindās gar slimnīcas sienām, pa vidu ķeblis, uz tā planšetdators, no kura skan mantru dziedātāja balss, kurai visi bijīgi pievienojas.

Es nedomāju, ka šie spāņu mediķi šai brīdī daudz domā par reliģiju, viņi grib tikt ārā no slimnīcas nepanesamās realitātes.

Vesela sadaļa “corona jokes” ir par to, ko cilvēki sastrādā karantīnas laikā. Diriģents Kristofers Volšs-Sinka! Zināt šo stāstu? Par amerikāni, kurš izdzirdēja latviešu kora skanējumu un pārcēlās uz Latviju – koru kustības Meku? Un nodibināja Projektu kori. Tagad Kristofers Volšs-Sinka sēž pašizolācijā un izmēģina, kā skan Emīla Dārziņa ''Nāru dziesma'' četrbalsīgi, bet viena cilvēka izpildījumā.

Jau otro nedēļu “Facebook” populārs ir video, kurā mājās sēdēšanas padomus dod pusotru gadu mājas arestā pavadījušais krievu režisors Kirils Serebreņņikovs. Savu mājās sēdēšanas pieredzi viņš transformēja sakāpinātā, līdz sāpei skaistā izrādē “Outside”, ko bija iespēja viesizrādēs noskatīties arī latviešu skatītājam. Ironiski un smieklīgi, ka politiska aresta situācija tagad šķiet samērojama ar pandēmijas pieredzi, bet – jā – attiecībā pret režisoru mājās sēdēšanā mēs visi esam iesācēji.

Ar prieku pieņemt atelpu no skrējiena, neuztvert to kā Dieva sodu. Apzināties, ka līdz šim laba daļa no mūsu aktivitātēm nemaz nebija mūsu pašu gribētas, un šī ir kolosāla iespēja apstāties, apjēgt, ko tad īsti vēlamies mēs paši. Rakstīt dienasgrāmatu, memuārus – šo punktu mēs tagad sekmīgi pildām, un tas patiesi palīdz. Kirils Serebreņņikovs krieviski lieto vārdu “obnuļeņije” – atgriešanās nulles pozīcijā, šis apzīmējums attiecībā uz pandēmijas krīzi ir populārs krievvalodīgajā vidē. Šobrīd notiekošais ir iespēja – atgriezties starta pozīcijā, no kuras teorētiski iespējams jebkas.

Reizi divās dienās “Facebook” jaunu dziesmu ieliek dziesminiece Anta Eņģele, viņa pati ir laukos – Igaunijas pierobežā. Mūžīgajā svētdienā Antas Eņģeles izvēlētās dziesmas, samērojot ar paradumu skatīties ziņas, ir mani ziņu izlaidumi. Varbūt drusku no cita plāna.

Pandēmija Antu Eņģeli iedvesmojusi 1. un 4. maijā organizēt videokoncertus, uz kuriem jau šobrīd tiek piedāvātas biļetes. 1. maijā Okudžava, Žanna Bičevska un citi krievvalodīgie bardi. 4. maijā latvieši – Kalniņš, Pauls.

Sestdiena

Arī tāda pus-svētdiena. Mēs ar draugiem gribam turpināt gājienu pa zaļo dzelzceļu, šoreiz no Ķeipenes līdz Suntažiem, bet viena no mašīnām salūst. Kamēr dabūjam nabaga sābiņu līdz darbnīcai, kamēr salecam citā mašīnā, diena jau pusē, jāizvēlas tuvāks maršruts. Brauksim uz Buļļu salu. Jau pusceļā nojaušam, ka Bolderājā pastaigāties neesam ieradušies ne pirmie, ne vienīgie.

Latvijas meži šai nedēļas nogalē slēguši Pierīgas mežos iekārtotos skatu torņus un šaurās dēļu dabas takas – pārāk apmeklētas, nevar nodrošināt distanci.

Man tas nešķiet pareizi, risināt aizliegumu neievērošanu ar jauniem aizliegumiem, pilsētnieks baidās apmaldīties mežā un, pat ja pats spēj noorientēties mežā, baidās pazaudēt bērnus, kuri, tikko no mašīnas izlaisti, protams, skrien pa priekšu, un tad asaras birst mobilajā telefonā, un vienīgais orientieris, ko sīkais spēj nosaukt, ir liels koks. 

Pareizi izrēķinām, ka vairums sabraukušo griezīs uz jūras pusi, mēs atkal – uz upi, un nonākam Piejūras dabas parkā, kur citus staigātājus satiekam vien divreiz. Tas vispār ir apbrīnojami, cik daudz Rīgas robežās ir mežu, krūmāju, pastaigas vietu. Vai zinājāt, ka tepat Vakarbuļļos ir tēlnieka Paula Jaunzema skulptūru dārzs? Esam laipni gaidīti, uz dēlīša vien uzpūsts lūgums uz skulptūrām nerāpties. Upes ņirboņa atspīd pulētā granītā, tā ir kopta, idilliska vide, kurā laiks apstājas. Varbūt tomēr ne, tas ir klātesošs skulptūru uztverē. Ilgi kavējamies pie milzu akmenī cirstas gāzmaskas, šo laiku aktualitātes. Pēc pavasara Mārām kukaiņi mežā modušies. Bērzā ieurbta sula. Mūsu piknikam piejaucas skumju garša, aizliegums pulcēties ne vairāk kā pa divi vēl nav izsludināts, bet baumas jau klīst, un mūsu kopābūšana ir atvadīšanās uz ilgāku laiku.

Jaunie drošības pasākumi tiks izsludināti svētdienas vakarā, un tie nozīmēs ne tik daudz cilvēku paradumu maiņu, distance bija jāievēro arī iepriekš, bet gan aktīvāku policijas iejaukšanos cilvēku dzīvēs, un tā nav patīkama. Ziņu reportieri brauc līdzi policijai reidos, rāda pamācīgus kadrus, kā tiek rāti neapzinīgie vecāki bērnu rotaļlaukumos.

Ceļu policijas reidi neķers vairs dzērājšoferus, bet pārbaudīs, vai mašīnā sasēdušie ir vienas ģimenes locekļi.

Gan jau ne tikai man pa brīžam ienāk prātā dusmīga doma, ka varbūt pat sāpošs kakls un iesnas ir labākas par šo kontrolēto pasauli un sagruvušu ekonomiku, pasauli, kurā tavam viedoklim vairs nav vietas, un visas planētas iedzīvotāju interešu vārdā tava individuālā brīvība kļuvusi maznozīmīga. Šīs sajūtas kolektīvi uzsprāgs otrdienā, kad publiski tiks paziņots, ka ārkārtas situācija var tikt pagarināta līdz Jāņiem.

Pirmdiena

Pirmdienas pēcpusdienā, marta beigām negaidīti, sāk snigt sniegs. Snieg lielām pārslām, nav nekāds cīruļputenis. Pāris stundu laikā noklāj zemes virsu tā, ka gurkst zem kājām un ir brišus jābrien. Soctīklos viens otram sūta apsveikumus “Merry Christmas!”, un priecājas, ka tagad ģimeniska sēdēšana mājās iegūst Ziemassvētku brīvdienu sajūtu. Nenoturos, ap 10 vakarā izeju pastaigāties, jo šis krāšņums rīt no rīta, visticamākais, būs jau nokusis. Pasaule, pat pilsētas centrā, neparasti klusa, sniegs slāpē mašīnu trokšņus, vēja nav.

Iejūtos Ziemassvētku sajūtās, un atceros, ka iepriekšējie Ziemassvētki bija silti un dubļaini.

Ziemassvētkos mēs tik ļoti gaidām to sajūtu, balto pasauli saistot ar piedošanu, tīrību, jauna sākumu. Sniegs ir, bet vai mums der arī veco laiku ticējumi un sajūtas? Visam klāt nepareizības un vainas piegarša. Un ko gan par sniegu lai saka Uzvaras parkā pilnā sparā ziedošās sakuras?

Otrdiena

Jau no pagājušās piektdienas sāka pienākt ziņas: pasaules prestižākie mūzikas festivāli viens pēc otra ziņo, ka atceļ pat jūlijā, augustā plānotus pasākumus. Verbjē, Zalcburgas, Baireitas festivāli, uz kuriem, šķiet, balstījās visa vecā Eiropas kultūra. Uz šī fona liekas dīvaini, ka vēl svētdienas “Panorāmā” deju kolektīvi atrādīja, kā gatavojas šīs vasaras skolēnu dziesmu un deju svētkiem. Otrdienā tas beidzot ir pateikts, skolēnu dziesmu svētki būs nākamgad. Tik tiešām būs? Mēs dzīvojam laikā, kad ik nedēļu notiek kas tāds, kas vēl pirms brīža likās neiespējami. Varbūt mums jau šobrīd ir jāsāk gatavoties pēcpandēmijas pasaulei, kurā pulcēties lielām masām, starptautiskai publikai vairs nekad nebūs droši. Globalizētajā pasaulē pandēmijas viļņi var atkārtoties, un arī par šobrīd planētu apceļojošo vīrusu nevaram vēl domāt no uzvarētāja pozīcijām. Es ticu cilvēka radošajam garam, jau šajās pašizolācijas nedēļās kultūras cilvēki iespējuši gan radīt jaunas formas izrādes, kā “Dirty Deal Teatro” ar savām izrādēm-instrukcijām, gan saorganizēt tiešraides.

Varbūt tas ir ne tikai vecās kultūras dievu mijkrēslis, bet drīzāk atbrīvots rakstāmgalds jaunām, vēl neapjaustām mākslinieku uzstāšanās, sadarbības formām?

Šodien nosaukti Latvijas Literatūras gada balvas nominanti. Ne tikai pēc manām domām, kā tas vēlāk izrādīsies “Kultūras Rondo” sarunā, pagājušā gada absolūti izcilākais teksts – Leona Brieža “Vilcene un atraitnis” nav nominēts, jo LALIGABA nosacījumi paredz, ka miruša autora darbu balvai nominēt nedrīkst. Es protestēju. Leons Briedis nav miris autors. Leons Briedis ir nemirstīgs!

Trešdiena

Muļķu diena, 1. aprīlis.

Jau no rīta ielūkojos soctīklos, jo skaidrs, ka šogad “jums visa mugura balta” nedarbosies.

Lēni, bet jociņi sarodas. Paziņojums, ka šovakar, laikā no 10 vakarā līdz pusnaktij no mākslīgajiem Zemes pavadoņiem tiks mērīta iedzīvotāju ķermeņa temperatūra, šai laikā iedzīvotājiem vajadzētu iznākt uz lodžijas vai pagalmā, pavērst skatu zvaigžņu virzienā, rokā turot personu apliecinošu dokumentu. Un vēl viena anekdote, kas pagaidām ir pārāk patiesa, lai par to smietos: ziņojums no nākotnes, ka neviens neatceras, kad un kā radās paradums cilvēkiem vairs neapskauties, netuvoties viens otram, bet tas stabili ir iegājies sociālajos rituālos, un draudzīgam sveicienam pastiepta roka tiek uzskatīta par galējas nepieklājības zīmi.

Man beidzot ir atradies laiks izbaudīt daudzās brīvpieejas pasaules izcilāko teātru izrādēm. Divās dienās esmu noskatījusies divus Šekspīra “Hamletus”: Roberta Vilsona iestudējumu “Berliner Ensamble”, šai teātrī vēl februārī klātienē skatījos viņa “Trīsgrašu operu” ar šiem pašiem aktieriem. Un Tomasa Ostermeiera iestudējumu ar satriecošo Hamleta tēva bēru skatu, kurā mūžīgas cieņas un goda jēdzieni sajaucās ar cilvēcisko vājumu un sadzīviskiem pārpratumiem, gluži kā latviešu kapusvētkos. Iepriekšējā bija Vāgnera “gredzena” nedēļa gan Ņujorkas Metropoles operā, gan Vīnes operā. Visas šīs izrādes bija izcila satikšanās ar Mākslu, un šādi notikumi ikreiz uz ilgāku laiku izsit no saķeres ar realitāti. Divi Hamleti, kas peld Vāgnera pasaules gala mūzikā, - varat iedomāties to cildeno domu jucekli, kas šobrīd valda manā galvā. Taču, ja šis tik tiešām ir pasaules gals un apstādinātā cilvēce šobrīd patiesi tiek svērta un mērīta, tad vienīgo attaisnojumu cilvēces pastāvēšanai, ko es varu iedomāties, ir šīs izcilās izrādes, mūzika, dzeja, teksti,  kuros, Jāņa Poruka vārdiem runājot, “augstajie gari” var ieraudzīt, “cik liela ir cilvēka sirds”.

Dzīvoju pietiekami ilgi, lai ierastās pasaules sabrukumu būtu jau pāris reižu piedzīvojusi.

Un man ir sava recepte pārdzīvot pasaules galu. Beigt runāt. Man patīk dziedāt. Tautas dziesmas, viskaučko, skaļi un reizēm nepareizi. Ļaut, lai paša elpa izpurina no galvas līdz kājām. Vārdi nesniedz atbildes, bet mūzika ir ceļš, kas palīdz nonākt citā sajūtā, kurā atbildes atnāk pašas - kā baloži, baroti no plaukstas. Iet lielus gabalus kājām. Nezinu, kā kājas ir saistītas ar galvā notiekošo, bet tas tiešām palīdz. Arī šī dienasgrāmata man ir palīdzējusi nodzīvot trīs ačgārnās pasaules nedēļas pilnvērtīgi un apzināti. Paldies manam pāriniekam, skaņu operatoram Valdim Raitumam un jums, manā iekšējā ceļojumā iesaistītie. Tā ir liela laime patverties solidaritātes sajūtā. Arī tad, kad savas sajūtas atrodi kāda cita dziesmā vai rīcībā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti