Augstāk par zemi

“Mājās sēdētāja dienasgrāmata”. Trešais stāsts

Augstāk par zemi

Dzejnieces Ārijas Elksnes balss Latvijas Radio arhīvā

“Mājās sēdētāja dienasgrāmata”. Ceturtais stāsts

Kultūras žurnālistes mājās sēdēšanas dienasgrāmata. Visas maņas saasinātas nezināmā gaidās

Esiet sveicināti! Mans vārds ir Anda Buševica, un tagad man jāatzīstas, ka pirmās divas nedēļas savu “mājās sēdētāja dienasgrāmatu” rakstīju ar lielu baudu, laikam bija sakrājusies kāda vajadzība pēc nesteidzīga monologa, ko pandēmijas laiks neviļus bija padarījis īstenojamu. Taču pagājušajā nedēļā pamanīju, ka vārdu straumes, kas caur mani traucās, izsīkušas, un nevaru vairs atrast sevī pareizo sajūtu, ko es vēlos uzrakstīt.

Kultūras žurnālistes Andas Buševicas mājās sēdēšanas dienasgrāmata

Krievu filozofs Aleksandrs Pjatigorskis “Kādas šķērsielas filozofijā” ierakstīja tā uzreiz grūti uztveramu atziņu, ka dzīve un filozofija nenotiek vienlaikus – vai nu dzīvo vai filozofē. Esmu prātojusi par šo izteiku dažādās dzīves situācijās un pamazām uz sevis pārbaudījusi, ka tik tiešām ir kāda nobīde laikā – starp sajūtām, domu impulsiem un to aprakstīšanu. Paradokss, bet, kad tavā dzīvē notikumu ir visvairāk, dienasgrāmatas lappuses stāv tukšas. Rakstīšana lielākoties notiek kā “post scriptum” jeb epiloga situācijā.

Pēdējās nedēļas esam dzīvojuši, pie kam kolektīvi, pāri savu emocionālo iespēju robežām. Pašķirot atpakaļ kaut vai šīs pašas dienasgrāmatas lappuses, var konstatēt, cik krasi mainījušies noskaņojumi. Panika. Bailes no nāves. Skepse. Solidaritātes triumfs. Jauno tehnoloģiju slavas dziesma. Agresija. Neziņa. Gaidīšana.

Pērkot griķus un tualetes papīru, mēs gatavojāmies tam, ko zinām. Zinām, ka veikali var būt tukši. Ka valdība var nedarboties mūsu labā, pametot daļu sabiedrības bezizejas situācijā. Nevienas no šīm bažām nav piepildījušās: veikali pilni, valdības darba vērtējums sabiedrības acīs tikai audzis, slimnīcas tiek galā ar pacientiem, skolēniem pavasarī būs eksāmeni. Un tomēr, visas maņas ir saasinātas nezināmā gaidās. Gan ziņu aprite, gan manis pašas iekšējā sajūta ir kā laikmetīgās mūzikas darbs, kurā harmonija vai galvenā tēma tik viegli nedodas rokā. Tas, kas šobrīd notiek, tā ir tā dzīve, par kuru ieminējās Pjatigorskis.

Pamostoties no miega vai slimības, cilvēks brīnās apkārt un sāk ar sevis noorietēšanu telpā un laikā, iekšējās pieredzes inspicēšanu, un šobrīd, šķiet, teju katrs pieraksta nebijušas pieredzes raisītās sajūtas. Taču, jo centīgāk es pierakstu redzēto, jo ciešāk skaidrs man kļūst, ka ar empīrisku vērojumu vien neko saprast neizdosies.

Un nekā cita jau nav, jāvēršas vien pie tiem pašiem tekstiem, kamēr nav radīti jauni, jāmeklē pagātnē.

Reizēm arī ar faktiem un apgalvojuma teikumiem nepietiek, un tad talkā nāk teātris vai rituāls. Lieldienu gaidu nedēļa arī būvēta kā ceļš, kas jānoiet, lai piedzīvotu atdzimšanu. Tāpēc šīs nedēļas – ceturtā – ārkārtas laika dienasgrāmata nebūs vairs hronoloģisks notikumu pieraksts, bet patapinās Lieldienu pilnmēness nedēļas dienu simbolisko jēgu.

Sestdiena

Klusā sestdiena. Brīdis, kad jau ir noticis kas ārkārtējs, bet, uz ko gaidīt, uz ko cerēt, nav zināms, ir tikai neskaidra nojausma un cerība, ka pārmaiņas būs uz labu. Nu jau vairāk nekā mēnesi, man šķiet, dzīvojam Klusās sestdienas sajūtās, ar katru jaunu ziņu izlaidumu, pasaulē no jauna saslimušo skaita izziņošanu, loks savelkas un šīs sajūtas pieņemas spēkā.

Kā pandēmijas krīze izmainīs mūsu dzīves? Minējumi pārpludina internetu jau nākamajā dienā.

Viens. Valsts varas un vispār nacionālo valstu nozīmes atdzimšana. Globālās ekonomikas pasaulē vienbrīd jau sāka likties, ka nacionālo valstu robežas izzudīs. Brīdī, kad kļuva skaidrs, ka koronavīrusa epidēmija kļuvusi par pandēmiju, mēs pēkšņi uzzinājām, cik daudz ir latviešu, kas dzīvo gadu desmitiem, īpaši sakarus ar dzimteni neuzturot, pat visneiedomājamākās, viseksotiskākajās pasaules valstīs. Daudzi no viņiem pēkšņi vēlējās atgriezties. Daudzi kā argumentu minēja bailes saslimt svešumā un nonākt bezpalīdzīgā situācijā, jo jebkura valsts ārkārtas gadījumā vispirmām kārtām palīdz savējiem.

Otrs. Pieaugs uzticēšanās speciālistiem. Tas nav tik pašsaprotami vai nevainīgi. Filozofe Hanna Ārente pēc Otrā pasaules kara skaļi sauca, lai vairs neuzticamies speciālistiem, jo tas nozīmē deleģēt citam savu spriestspēju un veselo saprātu. Tas padara sabiedrību manipulējamu. Tai pašā laikā – kāds gan var būt mans nespeciālista viedoklis Covid-19 sakarā? Nekāds. Man jāuzticas tikai un vienīgi speciālistiem, lai gan – vērojot viņu rosību, kļūst skaidrs, ka arī viņi risina vienādojumus ar pārāk daudz nezināmajiem. Vides žurnāliste Anitra Tooma sociālās distancēšanās laiku pārlaiž laukos dižjūras krastā, pandēmiju mēģina saprast no ziņām internetā, savus secinājumus viņa apkopojusi 18 punktu listē, katrā no punktiem ir kāda pretruna: “vīruss ir nāvējošs, bet nav bīstams”, “sejas maskas nepalīdz, bet tās ir nepieciešamas”, “vislabāk ir uzturēties svaigā gaisā, bet iet ārā nav ieteicams.” Arī koncepts, ka vīrusa izplatību vislabāk apturēt distancējoties pagaidām ir tikai pieņēmums, ko, piemēram, tepat aiz jūras līča mītošā Zviedrija ir noraidījusi. Tur veikali joprojām ir vaļā, distance ir tikai ieteikums, un nekas – dzīvo.

Šajā taustīšanās un pretrunīgo rīkojumu laikā īpaša ir policijas loma.

Ziņu izlaidumos blakus jaunumiem par saslimušajiem tagad stabili vietu ieņēmusi informācija par policijas veikto reidu, konstatēto pārkāpumu skaitu.

Policija ir kļuvusi redzama: traucas pa jau tām pilnīgi tukšajām Rīgas ielām ar bākugunīm, lieto megafonu, pārbauda baznīcas, privātas automašīnas.

Marta pēdējās dienās portālā “Delfi” Māris Zanders publicē rakstu, kurā atsaucas arī uz citviet pasaulē šobrīd daudz apspriesto itāļu filozofu Džordžo Agambēnu. Itālijā šobrīd kritizēt cīņu pret pandēmiju ir aizvainojoši, un tomēr Agambēns atļāvies itāļu laikrakstā “Il Manifesto” publicēt sleju ar uzsaukumu, kurā pauž, ka robežas pārkāpjošs ir nevis viņa viedoklis, bet gan cīņā pret koronavīrusu varas iestāžu pieņemtie mēri, kas balstās uz pieņēmumiem, nezināšanas un bailēm. Gandrīz gadsimtu Rietumu civilizācija ir cīnījusies par noteiktiem demokrātijas un ētiskajiem ideāliem. Vai dzīvnieciskas bailes mirt visu šo zeltījumu noslaucījušas ar vienu rokas vēzienu? Latvijā pārbaudāmos neķer ar tīkliem kā Ķīnā, neizseko mobilos telefonus kā Izraēlā. Un tomēr daudzas no izvēlēm tiek izdarītas manā vietā, kaut vai – slēgti veselības pakalpojumi hronisko slimību ārstēšanai.

Kabalistu Mihaelu Laitmanu interneta vidē dēvē par vīrusa apdziedātāju. Viņš tik tiešām neslēpj jūsmu par notikušajām pārmaiņām, apgalvojot, ka vīruss ir Dieva žēlastība, kas, apstādinot ekonomiku, atturējis to no pārkaršanas un visu cilvēci no daudz briesmīgākas Trešā pasaules kara pieredzes. Vai cilvēce tiešām ir mazs bērns, kurai Dievs visu laiku piespēlē nodarbes problēmas, lai bērns aiz gara laika nesastrādātu blēņas? Koronavīruss ir atraisījis pasaulē ko labu, pierādījis savu spēju apvienot cilvēci, mobilizēties kopējai rīcībai. Iespējams, daudzu dzīve kļuvusi pat kvalitatīvāka – garas pastaigas, laiks ģimenei. Un tas ir interesanti, ka mēs visi esam vienojušies, ka tieši šobrīd ir ārkārtas situācija.

Patiesībā ārkārtas situācija bija tad, kad mēs dzīvojām dzīvi, ko paši nebijām izvēlējušies.

Tēmu noslēdzot, arī man nav citas izejas, kā atgriezties pie speciālista viedokļa. Par biežāk intervēto personu šajās dienās kļuvis infektologs Uga Dumpis, intervijā žurnālam “IR”, viņa galvenais vēstījums, ka vīruss nepazūdīs dienas laikā un vienīgais, ko varam iesākt, jau šobrīd mēs apgūstam jaunu savstarpējo attiecību, dzīvesveida, darbošanās paradumus. Kronētā, vārdā neminamā klātbūtne, jau šobrīd ir radījusi jaunu pasauli, un tagad šķiet, ka tās būs ilgtermiņa attiecības. Kā man reaģēt uz šo atskārtu? Es domāju, te iederētos tango. Imants Kalniņš, Viks, Karina Tatarinova un viņas “Neformāts”. Dziesma no izrādes “Trīs musketieri”.

Otrdiena

Turpinu lasīt. Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izglītības programma atsūtījusi ziņu par kārtējo lasīšanas darbnīcu, tēma, protams, pandēmija, jo tieši pandēmijas dēļ lasīšana pirmo reizi notiks tiešsaistē. Ieva Astahovska lasīšanai izvēlējusi Sūzenas Sontāgas darba “AIDS un tā metaforas” fragmentu. Telefonsarunā “Kultūras Rondo” viņa saka, ka šai laikā, kad mums visiem šķiet, ka piedzīvojam ko nebijušu, nomierinoša ir atziņa, ka tas viss jau reiz ir bijis.

Filozofe Sūzena Sontāga 1989. gada darbā runā par kādu citu vīrusa izraisītu epidēmiju, par AIDS. Esmu pietiekami veca, lai atcerētos, ka pagājušā gadsimta 1980.- 90. gadu mijā pasaule tieši tāpat bija nobijusies par šī vīrusa nekontrolētu izplatību.

Pārsteidz, cik daudz tomēr līdzības tagad un pirms 30 gadiem notiekošajā.

Līdzīgi kā šobrīd Krievija un Ķīna, tolaik PSRS, avīze “Izvestija” publicēja apgalvojumu, ka jaunais vīruss radīts ASV laboratorijā. Sontāga nodaļas pirmajās lappusēs AIDS nesauc vārdā, bet dēvē par mēri jeb sērgu, sasaistot aktuālos notikumus ar aizlaikos pastāvējušiem aizspriedumiem, ka slimības ir Dieva sods par morāliem pārkāpumiem. Jo ne tikai padomju ideologi, arī daudzi godīgie Rietumu pasaules pilsoņi uzskatīja, ka jaunais vīruss radies, lai uzšķērstu trešās pasaules valstu nabadzības augoni, proti – samazinātu dzimstību Āfrikā, bet pārtikušajā pasaulē izskaustu grēciniekus, šai gadījumā – gejus.

Starp citu, interesanti – kas tagad ir nevēlamā sabiedrības grupa, par kuras nāves pļauju kāds varbūt klusībā berzē rokas?

Ksenofobija, saslimušo stigmatizācija … Ak vai! Nekas nemainās, un Sontāgas rakstītais pamazām iznīcina manas cerības, ka koronavīruss spēs izmainīt pasauli. Sontāgas “AIDS un tā metaforas” tiktāl liecina vien par sabiedrības īso atmiņu.

Internetā atrodu norādi uz vēl vienu pandēmijas laikā lasāmu tekstu. Izrādās ir tāda vēstures pētniecības joma kā bioarheoloģija, un Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūtā ir pat vesela Bioarheoloģijas laboratorija, kuras vadītājs Guntis Gerhards valsts pētījumu programmas “Nacionālā identitāte” ietvaros sagatavojis pētījumu “Epidēmijas viduslaiku un jauno laiku Rīgā”. Gerharda rakstītajā un iepriekš aprunātajā Sontāgas tekstā ir kas kopīgs, abi pētnieki pakavējas pie apzīmējuma “mēris”. Izrādās, ka arī Rīgas vēsturē slimības, no kurām mira liels ļaužu skaits, visbiežāk sauca par mēri, taču tas varēja būt gan tīfs, gan gripa, gan kādas uz ostas pilsētu Rīgu atvestas slimības, pret kurām vietējiem nebija imunitātes. Guntis Gerhards savā rakstā min arī molekulāro biologu pētījumus, kas palīdz labāk saprast, kāpēc sērgas laikā pilsētu antisanitārajā vidē daudzi saslima, bet pietiekami daudzi, šai pašā vidē dzīvojot, palika dzīvi. Citēšu: “Pagājušā gadsimta 90. gadu vidū, pētot atsevišķu cilvēku rezistenci pret mūslaiku mēri – cilvēka imūndeficīta vīrusu jeb HIV, tika atklāts, ka mūsdienās vidēji 10% Eiropas iedzīvotāju trešajā hromosomā vienam no olbaltumvielu receptoriem ir mutācija, kas vīrusam liedz iespēju iekļūt veselajās šūnās. Ja indivīds šo mutāciju ir mantojis no abiem vecākiem, viņš nevar saslimt ar HIV–1 tipa vīrusu. Veiktie aprēķini liecināja, ka šāda veida mutācija Eiropas iedzīvotāju populācijā veidojusies pirms apmēram 700 gadiem, un tika izteikts pieņēmums, ka tas saistīts ar viduslaiku epidēmijām.”

Sūzena Sontāga mūsdienu pasauli salīdzina ar vīrusu, vīrusu paralēlā civilizācija ir mutāciju, mainīties spējas ģēniji. Izrādās, arī cilvēka ķermenis spēj sevi izmainīt, mainoties apstākļiem, un šai ziņā problēmas reizēm spēj atrisināt talantīgāk nekā visi tie izstrādātie noteikumi, prāta pieņemti lēmumi.

Ceturtdiena

Zaļā ceturtdiena. Agrāk mēs, saulains pulciņš, Zaļajā ceturtdienā vienmēr braucām uz Tērveti. Kāds rakstīja pantiņus, pastaigas, ugunskuri, ģitāras. Pat pasaules gals – Lielā piektdiena – šādā kompānijā toreiz nelikās biedējoša. Arī šogad, distancēti, divatā, bet aizbraucam uz Tērveti. Zied vizbuļi, putni cerējas.

Valdībai jālemj par ārkārtas situācijas izbeigšanu vai pagarināšanu. Likumsakarīga ir atskatīšanās uz līdzšinējo pandēmijas izplatības gaitu Latvijā, un tiek jau svinētas mazas uzvaras. Repatriācijas reisi nav nesuši līdz krasus slimības uzliesmojumus. Pamazām pat ziņu izlaidumos sāk ievīties ar pandēmiju nesaistītas tēmas, tātad – tiek plānota nākotne, pieņemti kādi lēmumi.

Uz cilvēku šobrīd nepilnīgās pasaules fona daba nevis pārsteidz, bet burtiski satriec ar savu pilnīgumu, pašpietiekamo gaitu.

Sākoties ārkārtas situācijai, kad dīkā stāvošo teātri aktieri piedāvājās būt sabiedrībai noderīgi, lasot priekšā biezas grāmatas, pirmā izvēle bija Bokačo “Dekamerons”. Varbūt vajadzēja ņemt Edvarda Virzas “Straumēnus”? Nelaime tik, ka dekadentais dzejnieks šo pašizolēto, pašpietiekamo kosmosu jau sarakstīja brīdī, kad latviska lauku sēta bija kļuvusi par utopiju. Lai gan – pandēmija jau šobrīd ir nākusi par labu Latvijas lauku viensētām. Zinu pietiekami daudzus, kuri, nonākuši situācijā, kad pienākums ir pašizolēties, izvēlas doties uz laukiem, kamēr zemīte par aukstu, lai sētu un stādītu, cērt un kurina krūmus. Krūmi ir Latvijas viensētu “nevienam neko nevajag” liecība. Lai tad sadeg gaišās liesmās!

Lielā piektdiena

Kad Ģertrūdes ielas teātris paziņoja par Mārtiņa Eihes 2016. gadā režisētās izrādes “Taņas dzimšanas diena” pielāgošanu rādīšanai internetā, biju pārliecināta, ka viņi sekos daudz mūziķu, Liepājas kultūras nama “Wiktorija” piemēram, proti – aktieri spēlēs izrādi tukšā zālē, un skatītājiem to translēs. Bet ir tapusi gluži cita, gluži jauna izrāde, kurā vairs nav polaritātes aktieri – publika. Izrāde tiek spēlēta ar “Zoom” aplikācijas starpniecību, tā ir kā videokonference, kurā notiek dalīšanās atmiņu stāstos, sevišķi aizkustinoša izvēršas to skatītāju, kas izrādi skatās kopā ar vecākiem vai bērniem, iesaistīšanās. Raidījumā “Kultūras Rondo” intervēju Maiju Pavlovu, un jautājums, ko gribu uzdot pēc šīs izrādes – kas, viņasprāt, teātri padara par teātri? Kad nav vairs skatuves? Kad nav dramaturga uzrakstītas lugas? Kad nav klātbūtnes iespējas? Maija izsaka savu versiju, pirms vēl esmu pajautājusi.

Tā ir iespēja pat šai ierobežotajā laikā domāt ārpus sava skatu punkta, sava dzīvoklīša šaurības.

Teātra izrāde tiešsaistē piesaista ne tikai līdzšinējo Ģertrūdes ielas teātra publiku, pārsvarā rīdziniekus. Šobrīd mēs visi esam līdzvērtīgi savās iespējās tikt jeb, pareizāk sakot, netikt teātri. Arī “Taņas dzimšanas dienu” skatījās latviete Austrālijā, pieslēdzās no Anglijas un kur nu vēl, un arī šo cilvēku pieredze ienes ko jaunu šādā uz sarunām balstītā izrādē.

Un tomēr tas nav tas pats. Translēts koncerts nav tas pats, kas dzīvā skaņa, telefonintervijas, ar kurām šobrīd lāpās mediji, nav tas pats kas klātbūtne, cilvēcisks pieskāriens, spontanitāte.

Man nepatīk Lielā piektdiena. Šai dienā parasti ir arī slikts laiks. Kas tad mani biedē Lielās piektdienas notikumā. Cilvēks tiek piesists krustā. Dieva dēls turpina savu misiju, bet cilvēks mirst.

Svētdiena

Nobeigumā gribu jums izstāstīt stāstu – tas būs par Venēcijas kanālu vilinājumu. Venēcijas mākslas biennāles laikā arī mākslinieki no Latvijas piedalās prestižajā mākslas izstādē, un parasti gan ir tā, ka pavisam neliela mākslinieku grupa brauc iekārtot izstādi, bet vesels pulks ir līdzi, kas tai laikā dzer vīna vermuta kokteiļus, jūsmo par Venēcijas arhitektūru, galvenokārt ir atbildīgi par atmosfēru. Agri vai vēlu šādās pastaigās kādam uznāk vēlme nopeldēties Venēcijas kanālos, kas, starp citu, ir stingri aizliegts. Pēc vairāku dienu jūsmošanas par arhitektūru, reakcijas ir novēlotas, arī aizliegšanas gēns gandrīz visos ir izzudis, labi, ka tomēr atrodas kāds prātīgāks, kas mēģina atrunāt biedru – kur nu tu tā iesi, tu pati taču labi zini, ka vispār neproti peldēt. Uz ko mana paziņa sniedz gandrīz apskaidrotu atbildi. Viņa saka: “Bet man vairs nav tās sajūtas, ka es neprotu peldēt!” Šis stāsts varētu palikt kā viens no daudzajiem sērijā “kā toreiz dzērām mēs”, bet es tajā, gluži kā dzenbudisti koānā, saskatu kādu sev atpazīstamu, universālu pieredzi. Saprotiet pareizi, šis stāsts nav par Venēcijas kanāliem, tajā nav minējumu, vai mana paziņa patiesi aizietu pa ūdens virsu vai iežautos zaļganajā ūdenī. Es runāju par to sasodīto apziņu, ka neproti peldēt, un tā reizēm var pamatīgi saindēt dzīvi.

Arī pandēmijas laikā besī tieši savas ierobežotības apziņa, ka debesis, kas visu mūžu bijušas pašsaprotamas, tagad var jebkurā brīdī uzkrist uz galvas.

Laikam jau ikdienā dzīvot ar sajūtu, ka nav vairs sajūtas, ka neproti peldēt, nebūtu īsti veselīgi, arī ar citiem to pārāk nevajadzētu apspriest. Bet laiku pa laikam tikt līdz šai sajūtai ir vienkārši nepieciešams.

Vienā no īpatnākajām un man mīļākajām Ninas Simones dziesmām pusi dziesmas viņa veltī tam, lai uzskaitītu, kā visa viņai nav, reizēm izsakot pat visai absurdus apgalvojumus. Arī kristietībā ir tāda apofātiskā teoloģija, kurā Dieva pierādījumu sāk ar to, kas Dievs nav. Bet cik skaisti Nina Simone aiziet līdz atskārtai, ka viņai vairs nav sajūtas, ka viņa nemāk peldēt!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti