Pēc ārkārtas situācijas izsludināšanas Latvijā īpašu “Facebook” profilu “Autobiogrāfiju krājums” izveidoja Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, visiem sasniedzamajiem veidiem internetā izplatot uzsaukumu fiksēt šo laiku. "Pandēmijas dienasgrāmatu" fragmentus ik dienas publicē interneta žurnāls “Punctum”.
Man vislabāk patīk Žaņa Lipkes memoriāla vadītājas Lolitas Tomsones dienasgrāmatas. Kopumā esot jau 33 "Pandēmijas dienasgrāmatu rakstītāji". Rakstnieks, tulkotājs un Latvijas literatūras literārais aģents Vilis Kasims jau sēž karantīnā.
Ja vien dienasgrāmatas iesūtītājs nav norādījis citādi, šīs dienasgrāmatas tikšot glabātas Latviešu folkloras krātuves digitālā arhīva platformas garamantas.lv krājumā, tātad – blakus pagājušā gadsimta sākuma tautadziesmu vākumam. Un šie pieraksti tik tiešām ir šolaiku dainas. Ko tad apdzied mūsdienu bāleliņš?
“Strādājot no mājām, vieglāk aizgulēties. Gribu pierakstīt sapņus, bet nevaru atcerēties detaļas – kaut kādi dimanti vai rubīni bira no mutes, laikam aplaupījām banku, kas izskatījās pēc Gaismas pils… Steidzos pie datora, lai sāktu darbadienu, atbildu uz e-pastiem, nosūtu ziņojumus, darbojos divās mājaslapās, atjauninu un aktualizēju informāciju, papildinu saturu, cenšos meklēt, ko vēl izdarīt, īsāk sakot – novēršu sev uzmanību,” šīs dienasgrāmatas fragmenta autors ir dzejnieks, kultūras žurnālists Ivars Šteinbergs.
Ivaram šajās dienās piedzimis dēls. Bāc, tiešām! To laiku pa laikam sev noteikti vajadzētu atgādināt: bērni pandēmijas pasaulē taču turpina dzimt. Jo laikam visgrūtākais, ar ko nevaru samierināties šajās dienās: vairums cilvēku pārtraukuši plānot nākotni.
Pandēmijas laikā pasaules muzeju, opernamu pasniegtā dāvana, bezmaksas piekļuve izrāžu arhīviem, virtuālajām ekspozīcijām ir tāda pagātnes lauru godināšana.
“Facebook” populāra akcija – ieliec draugiem par prieku kādu jaunības dienu bildi, bet arī par to jau kāds plēš jokus, ka viss “Facebook” kopumā šobrīd atgādina veco ļaužu sanāksmi, jo visi ieraksti vai nu par slimībām vai zaļo jaunību. Bet Ivaram Šteinbergam piedzimis puika, un, pateicoties “Pandēmijas dienasgrāmatām”, tas tagad kļuvis par kolektīvu asariņas notraukšanas iemeslu, un arī atgādinājumu, ka ir iespējams domāt arī par laiku pēc pandēmijas.
Pirmdiena
Pirmdienā pa īstam kļūst skaidrs, ka nepilnas nedēļas laikā Latvijā esam uzbūvējuši jaunu valsts pārvaldes, skolu un mediju attālināti darboties spējīgu sistēmu, un tas ir apbrīnojami. Mans kolēģis Tālis Eipurs pats savām rokām mājās iekārtojis sev studiju, salicis mikrofonus, statīvu, vadus, ziņu bloku “Pēcpusdiena” pirmdienā tiešraidē vada no mājām. Dienas aktualitāte – vai skolas bērni spēs turpināt mācību gadu, mācoties attālināti. Viņu pūliņus saslēgties virtuāli sajūtu pat es, internets pirmdienā velkas, it kā vajadzīgos failus man nevis pārraidītu pa vadiem, bet sūtītu ar pasta baložiem, vai pat kāds nesteidzīgā gaitā personīgi nestu man uz mājām. Bet viss izdodas. Māsa ziņo, ka e-klase “karas”, bet principā viss notiek. Ar mūzikas skolu vispār neesot problēmas, skola mācību materiālus pārsūtot “Whatsapp” čatā. Arī manam studentam lekcijas turpinās. Kad līksmi iebāžu galvu dēla istabas durvīs, lai saskaņotu pusdienu ēdienkarti, saprotu, ka esmu vairojusi to gadījumu statistiku, kad lietišķas virtuālas tikšanās solīdo atmosfēru izjauc kadrā ieklīdis mājdzīvnieks vai nedisciplinēts mājinieks.
Mainās arī televīzijas ziņu bilde ekrānā, nav vairs jau ierastās telefonintervijas ar kaitinošo fotogrāfiju fonā, tagad ekrānā midžina žurnālistu, valdības vīru milzu galvas, smieklīgā leņķī iebāztas WEB kamerās, skaņa lielākoties šausmīga. Dieva laime, ka mums ir šī rezerves realitāte – virtuālā, uz kuru tagad pārcēlusies mūsu dzīve. Fantastikas literatūrā viens no visbiežāk izmantotajiem sižetiem; pasaule pēc katastrofas, atomkara. Visi sēž bunkuros, ēd no tūbiņām, ārā iet nedrīkst. Šoreiz cilvēce pierādījusi neticamu tālredzību.
Katastrofa vēl nav notikusi, bet jau ir radīta sistēma, kas spēj nodrošināt sabiedrības tālāku funkcionēšanu – skolēni turpina mācības, valdība lemj par kompensāciju piešķiršanu dīkstāvē esošajiem, lai viņi nemirtu badā.
Pēc ārkārtas situācijas izsludināšanas nakts laikā visur tika sabūvēti žogi un barjeras. Sabiedriskajā transportā šofera vietu no pārējā salona atdala krustu šķērsu savilktas brīdinājuma lentes. Lielveikalos kasieres stāv aiz plēves vai plastmasas sienas ar mazu lodziņu. Mana paziņa, vēl vecajā pasaulē nopirkusi jaunu telefonu, tam tagad steidzīgi vajag aizsargstikliņu. Pārstāsta, kā iegājusi veikalā, tur, protams, novilktas brīdinājuma lentes. Pārdevējs no veikala otra gala sauc – ko jūs gribējāt? Aizsargstikliņu, viņa sauc pretim! Vispirms dezinficējiet rokas! Ar prieku, ar prieku… Nolieciet telefonu uz noliktā krēsla un atkāpieties! Izklausās drīzāk pēc ķīlnieku krīzes nevis “šopinga”, bet vispār jau jāuzteic veikala pārdevēji, viņi ir vairogs pandēmijas izplatībai.
Sestdiena
Izvelku divriteni un laižu pa Imantas veloceliņu uz jūru. Putni atlidojuši. Kāšos paretam met lokus pavasara augstajās debesīs. Bērza baltajā tāsī kāds iegriezis “Roma”. Roma, es sapņaini nodomāju. Roma šobrīd ir aizslēgta un atslēga nolauzta. Šobrīd pasaulē viss liekas tik tālu un neaizsniedzams. Ja vien nesaikņojies internetā.
Vīruss izraisījis cilvēces solidaritātes, kopakciju garu. Redakcijas e-pasts nemitīgi saņem uzsaukumus un aicinājumus: dizaineriem sastrādāties attālināti, māksliniekiem radīt kopīgus tīkla mākslas darbus. 21. marts ir Pasaules dzejas diena. Dzejnieki visā pasaulē izaicina viens nolasīt dzejoli, savā un angļu valodā. Dzejniece Inga Pizāne ieliek saiti uz krievu izcelsmes kanādiešu dziesminieces Mišelas Gurēvičas jeb Chinawoman šai dienā izlaistu dziesmu “Mīlestība no attāluma”. Mīla, kas reiz aizgājusi, vakardiena, kas zudusi, ir Gurēvičas balss tumšās skaņas izceļošas tēmas. Nudien, kamdēļ gan tagad viņai neapdziedāt šobrīd aktuālo apokalipses tēmu?
“Pusnakts šovs ar Jāni Skuteli” Latvijas Televīzijā sākas ar video, kurā mājās pašizolējies Skutelis brīdina skatītājus: sekojošajā raidījumā jūs redzēsiet šausminošus kadrus: cilvēki lielās grupās sēž vienkopus, sasveicinās vecajā, nehigēniskajā veidā, paspiežot roku. Skutelim ir smalka humora izjūta, un man vislabākie joki šķiet tie, kas liek arī kustināt smadzenes, analizēt, par ko īsti smejamies. Vēl tikai pirms nedēļas mēs būtu smējušies par komiķi, kurš iespundējis sevi istabā bailēs no vīrusa. Tagad visu raidījuma laiku ekrānā deg paskaidrojums, ka raidījums filmēts dienu pirms ārkārtas situācijas izsludināšanas, lai neizraisītu kādā, nupat televizoru ieslēgušajā, taisnīgu sašutumu. Tas rosina, un ne tikai manī, šausminošas pārdomas, ka tā varētu notikt ar jebkuru ideju, un Otrā pasaules kara vēsture mums māca, ka varētu gan.
Tikai nedēļa bija vajadzīga, lai to, kas, šķiet, nekad nevarētu notikt, mēs uzskatītu par normu, un aktīvi apkarotu citās domās esošos.
Tiem, kas šai tēmā iedziļinājušies, pandēmija nebija pārsteigums. Ielūkojos internetā un konstatēju, ka par pandēmijas draudiem interneta ieraksti runā jau kopš 2005. gada. 2013. gadā šo tēmu saasināja putnu gripa. Pasaule jau kādu laiku sevi trenē cilvēces mēroga kopējām akcijām. Grētai Tūnbergai izdevās uzrunāt visu pasauli. Mēģinājumi atteikties no plastmasas maisiņiem ir pasaules mēroga akcija. Koronavīrusa pandēmija ne tikai devusi mācību, ka visa cilvēce var vienlaicīgi saslimt, bet pierādījusi arī cilvēces spēju solidarizēties, kopīgi rīkoties. 21. gadsimta mērogi uzliek vēl augstāku ētiskās atbildības latiņu.
Svētdiena
Pagājušajā nedēļā pamazām sapratu, kā izmainīt savu ikdienu, lai varētu turpināt strādāt, tagad laiks padomāt par otru savas dzīves pusi, to daļu, kas cilvēku padara par cilvēku. Ārsti, padomdevēji tev izstāstīs, kā nesaslimt pandēmijas laikā, kā palikt dzīvam. Laiks tagad izdomāt, kā patiešām palikt dzīvam, lai vakarā nav nožēlas par veltīgi nodzīvotu, bailēs un raizēs pavadītu dienu.
Šodien esam nolēmuši doties koppārgājienā pa Ērgļu “zaļo” dzelzceļu. “Zaļo”, jo kopš vairāki kādreizējie dzelzceļa maršruti Latvijā likvidēti, to uzbērumi pārveidoti kājamgājēju un riteņotāju maršrutos. Šajās takās ir viegli orientēties, kādreizējo staciju vietās lielākoties joprojām var piebraukt ar mašīnu. Kopības gars dezinficētajā pasaulē gan tāds piesardzīgs: izmēģinām jaunos attālinātās sasveicināšanās veidus, sociāli distancēti kājojam no Kangaru līdz Cenas stacijai, tikai piknika laikā vajadzīgais attālums sarūk.
Apmaināmies jaunumiem. Draugu ģimenei dēls studē Igaunijā, tikko atgriezies, protams, pašizolācijā. Mājās nevar, tur mazās māsas, vecāki. Tad nu jaunais cilvēks sazinājies ar citiem vienaudžiem, kam līdzīgas problēmas – viens atgriezies no Spānijas, cits vēl no kaut kurienes. Beigu galā salasījies krietns izolējamo bariņš, kas tagad kā siseņu bars pārvietojas no viena ģimenēm piederoša lauku īpašuma uz nākamo, un, spriežot no sūtītajiem video, jaunajiem cilvēkiem kopīgā karantīna paliks atmiņā kā mūžīgie svētki. Vispār jau tā ir kolosāla pieredze. Redzēt, ka dzīve var būt arī citāda, iemācīties tikt ar ārkārtas situāciju galā pašam. Manā pieaugšanas stāstā līdzīgu lomu nospēlēja janvāra barikādes.
Pandēmijas pirmajā nedēļā es jūtos ļoti nogurusi. Naktīs slikti guļu. Ir grūti gluži fiziski nesajust baiļu mākoni gaisā.
Manuprāt, tam tagad jāpieiet racionāli, kā atrisināmam uzdevumam. Saprast, kas mani dara laimīgu, kad liegti daudzi no ierastajiem spēka punktiem. Viena pareizā atbilde ir šodiena – ir grūti pat aprakstīt to spēka lādiņu, ko dod viena tāda saules pielieta svētdiena, pleca sajūta, satiekot draugus. Atdzīvojas visas tik dārgās sajūtas, sakrātie līksmības brīži. Lūk, dziesma, pie kuras dejots ballītēs:
Šai Pjotra Naliča dziesmai “Youtube” ir arī smieklīgs video. Lauku zēni, ieņēmuši sirtaki pozas, zosu gājienā dejo viens aiz otra. Kopš sociālās distancēšanās apstākļos nevaram iet “vilcieniņos”, šis varētu būt jauno laiku ejošākais brīvdabas ballīšu solis.
Tiekam atalgoti ar zirgiem. Kad jautrība sit augstu vilni, pēkšņi no meža izskrien trīs suņi, nav ļauni, ošņājas, interesējas, grib draudzēties. Un tad pa meža stigu cēlā gaitā nāk trīs zirgi ar jātniecēm. Un tas ir tik ļoti kaut kas no citas pasaules.
Vēl kājojot, sāk pienākt īsziņas no kolēģiem, no klausītājiem. Mana ''Mājās sēdētāja dienasgrāmata'' ir izskanējusi, pamanīta. Es nekļūšu lepna, es jau esmu tā pati, kas visu laiku. Varbūt jums, mīļie, beidzot ir atradies laiks, nesteidzīgi paklausīties manos vārdu plūdos. Vakarā piezvana mīļā, mīļā Ingrīda Sniedze no Briseles. Arī noklausījusies manu dienasgrāmatu, sagribējies parunāties. Ko – parunāties, viņai ļoti griboties kādu apskaut!
Apskāvieni! Tas ir kaut kas no iepriekšējās dzīves. Sasodītais vīruss sagrāvis cilvēcisku attiecību skaisto pusi līdz pašiem pamatiem.
Otrdiena
Ziņu blokā “Pēcpusdiena” atjaunota kultūras afiša. Ja vēl pagājušajā nedēļā bija bažas, par ko tad tajā stāstīsim, tagad redzu, ka ziņu nav kļuvis mazāk, tās ir citādākas. “Dirty Deal Teatro” katru trešdienu piedāvās izrādes-instrukcijas. Spiežot uz saiti, saņemsi instrukcijas – norādes, skaņas failus – lai mājas apstākļos piedzīvotu izrādi.
Līdz šim jaunas kultūras iespējas lielākoties tika piedāvātas kā ziedojums, šo žestu pārtrauc liepājnieku Goda teātris, kas pārdod biļetes uz interneta tiešraidi izrādei “Bļitka”. Un es ar abām rokām esmu PAR! Egons Dombrovskis, Kaspars Gods, spēlējot izrādi tukšā kultūras nama “Wiktorija” zālē īpaši tiešraides skatītājiem, atgriež teātrim dzīvo nervu. Biļetes cena ir simboliska, un – patiesi – man pareizāk liekas, ka skatītājiem jābūt tiem, kas ziedo un solidarizējas ar šobrīd dīkstāvē esošajiem aktieriem, nevis otrādi.
Cits jautājums – vai translēta izrāde ir tas pats, kas klātienē baudīta? Man liekas, ka arī teātru nozarē šis laiks nesīs pārmaiņas. Ļaus attīstīt jaunas izrāžu formas, trenēs sabiedrību patērēt vairāk saturu arī digitāli.
Vispār būtu labi, ja mēs arī turpmāk spētu paturēt labos paradumus, kas izveidojušies dezinficētajā pasaulē. Biežāk mazgātu rokas. Pusdienotu mājās. Būtu spējīgi kopējai rīcībai.
Trešdiena
Šodiena ir atšļuciens. Vīruss izsprucis no kontroles, vairs nav izsekojams, kur slimais to saķēris, un tas nozīmē, ka tas var būt jebkur. Mājražotāji knaši šuj pieprasītu preci – sejas maskas glītās krāsās. Brīdina, ka šīs nav ārstu apstiprinātas, iekšpusē kabatiņa, kurā pašam būs jāieliek filtrs – papīra dvielis, antibakteriālā salvete, vai – nesmejieties – biksīšu ieliktnītis. ''Latvijas Balzams'' iekšējo dezinfekcijas līdzekļu vietā sācis ražot ārējās dezinfekcijas šķidrumu “Virudes”, un tas ir ļoti pieprasīts.
Kaut kas nobrucis arī Latvijas Radio tehniskajās iespējās, “Pēcpusdienu” Tālis vada no mājām, bet nevis caur jauno programmatūru, bet gan pa vecam – pa telefonu.
Šādā režīmā, zināms, grūti koordinēties, Tālis intervējot sarunbiedrus, savos tekstos iepin slēptas frāzes, lai tiešraides situācijā informētu, cik laika runāšanai vēl atlicis.
Šodien pavasara Māras, pavasara atmoda, un sveiciens arī visām Mārām vārda dienā. Ar Radio kolēģi Māru Rozenbergu tikāmies vakar. Jaunajā pasaulē viena no atzīti drošākajām tikšanās vietām ir kapi, plaša, zaļa teritorija, kurā distance – 2 metri – ievērota ne tikai horizontāli, bet arī pa vertikāli. Lielajos kapos pat soliņi tālredzīgi iekārtoti L burta veidā, lai trīs sievietes, sēžot katra savā burta leņķī, varētu tomēr saglabāt acu kontaktu. Norunātajā laikā Māra Rozenberga atminas ar divriteni, grozā konjaka “Camus” pudeles kaste, zvēr, ka iekšā tulpju sīpoli. Lauma Spridzāne ir tekstu cilvēks, viņa šai faktā tomēr saskata atsauci uz Albēru Kamī, uz viņa darbu “Mēris”. Lauma jebkuram notikumam atradīs piemērotu tekstu, esmu piedzīvojusi viņas psalmu lasījumus Eļļas kalnā Jeruzalemē, Brodska “Ūdenszīmes” Venēcijas “vaporetto”. Arī šoreiz viņa nepieviļ, izvelk no somas Bodlēru un Čārlzu Simiču.
Ceturtdiena
Covid-19 sasniedzis Indiju, valstī totāls aizliegums atstāt māju, strikti tikai pārtikas iegādei. Izraēlā valdība izmanto mobilo telefonu spiegošanu pandēmijas apturēšanai. Jebkurā brīdī tev var atnākt īsziņa, ka tagad divas nedēļas nāksies pašizolēties, jo tava telefona raidītāja iezīmētais punktiņš bijis par tuvu inficēta cilvēka punktiņam. Stikla māksliniece Laura Šmīdberga internetā tirgo pasakaini skaistus auskarus un kulonus Covid-19 vīrusa formā.
Saskaņā ar maskošanās tradīcijām, no kā visvairāk bail, to var nobiedēt, to atdarinot, liekot ieraudzīt savu dubultnieku kā spogulī.
Internetā padomus mājās sēdētājiem dod mājās sēdēšanas eksperts, mājas arestā sēdējušais Krievijas režisors Kirils Serebreņņikovs. Lejuplādējama meditācijas aplikācija, kurā, maigai mūzikai skanot, griežas Covid-19 vīrusa bumba. Joprojām nav ne mazākās skaidrības, kas mūs sagaida. Vai viss tik tiešām beigsies pēc mēneša? Varbūt tā – izvairoties viens no otra – turpmāk mēs dzīvosim gadiem? Jēziņ, tad es, Anda Buševica, gadiem rakstīšu “Mājās sēdētāja dienasgrāmatu”, un šī raidījuma skaņu operators Valdis Raitums attālināti gādās par tās labskanību? Vai ir kaut mazākā cerība no šīs peļķes izkāpt sausām kājām?
Šajās dienās, un ne es viena, esmu intensīvi mācījusies. Apguvusi jaunas virtuālās komunikācijas iespējas, vētījusi sevi iekšēji. Pavasara debesis ir neparasti augstu, satumstot top zilas kā Borisa Grebenščikova 1989. gada plates “Ravnodenstvije” vāks. Šis laiks šūpojas kā gaisā iekārts.
