ĪSUMĀ:
Kultūrpieredzēm piesātināts septembris
Ingvilda Strautmane: Kā jums gājis šajā septembrī, kad kultūrā ir sastrēgums, pat sprādziens, un tas viss vēl ar domu – kā būs tālāk?
Nora Rieksta: Jā, kultūrā ir izveidojies sastrēgums, un plus vēl tā sajūta, ka mēs tik un tā nevaram paredzēt, kāda būs ziema, tāpēc ļoti daudzi, faktiski visi pasākumu rīkotāji un kultūras institūcijas rīko, ko vien var sarīkot. Septembris jau ik gadu ir bijis diezgan intensīvs.
Ja man ir kaut kas jāizceļ tieši savā pieredzē, tad es noteikti teiktu, ka man šis ir kino rudens [..] – tieši tāpēc, ka ir tik daudz latviešu filmu pirmizrāžu, kas nāk viena aiz otras un vēl būs oktobrī.
Tāda pieredze ar latviešu kino, ka gandrīz katru nedēļu pa vienai, pa divām filmām, līdz šim nav bijusi.
“Bedre”, “Tizlenes”, “Emīlija. Latvijas preses karaliene”, dokumentālā filma “Homo Sovieticus”, būs arī Matīsa Kažas filma "Wild East. Kur vedīs ceļš", paralēli [bija] Baltijas jūras dokumentālo filmu forums, tūlīt būs Rīgas Starptautiskais kino festivāls – vismaz manā pieredzē šis rudens ir kino zīmē.
No septembrī piedzīvotā gribētu izcelt tieši Daces Pūces filmu “Bedre”. Ļoti, ļoti aizkustinoša un, manuprāt, no līdz šim redzētām visspilgtākā pašmāju filma. Viena lieta ir filmas scenārijs, kas Janas Egles stāstus ir savērpis tādā ļoti noapaļotā, labā stāstā, ar ļoti emocionālu un reizē arī gaišu nobeigumu. Otra lieta, ko es gribētu izcelt, ir aktierdarbs – varam redzēt tādas aktrises, kuras uz lielā ekrāna nav tik bieži redzētas vismaz pēdējos desmit, piecpadsmit gados. Es varbūt pārāk skaļi teikšu, bet nu tiešām “Oskara” līmeņa izpildījums gan Dacei Eversai, gan Indrai Burkovskai un Inesei Kučinskai, kā saka, otrā plāna “Oskars”, jo viņai nav tik liela loma.
Kristīne Simsone: Es noteikti varu pievienoties uzslavām par filmu “Bedre”. Lai arī tur ir atsevišķi nesasieti gali, filmas kopsajūta, manuprāt, ir laba un vēstījums par to, ka tumsā ir iespējama gaisma, šajā kontekstā, šajā laikā ir ļoti vērtīgs. Filmas galvenais varonis – puisēns Markuss – ir bērns, kas aug bez vecākiem. [..] Daces Pūces filmā tas tik ārkārtīgi labi tiek atainots, un arī šai sabiedrības grupai ir iedota balss, mēs redzam mazliet vairāk par līdzcilvēkiem mums apkārt. Un šajā kontekstā uzreiz ir jāiet pie “Tizlenēm” un pie “Emīlijas”, jo tie ir divi darbi, kuros ir spēcīgi sieviešu varoņi – diezgan inovatīvi Latvijas kino (posmā kopš neatkarības atgūšanas). Ilgi gaidījām. Sagaidījām!
Par to rudens kopsajūtu – mēs ilgu laiku esam pavadījuši gandrīz kā zem akmens (nekur neesam gājuši, nekas nav noticis vai ir noticis ar mazā ekrāna starpniecību), un
tagad, manuprāt, ir disonanse starp to, ka ir ļoti liels piedāvājums, bet skatītājiem un klausītājiem vēl aizvien ir jāiešūpojas, lai to visu paspētu apstrādāt.
Bez Noras nosauktajām latviešu filmām mēs gaidām arī Dāvja Sīmaņa jaunākās filmas “Gads pirms kara” pirmizrādi, Signes Birkovas “Uguns aplis” pirmizrādi, arī "Vides filmu studijas" kopproducēto filmu “Es piedzimu Rosellīni” par klasiķa Roberto Rosellīni dzimtu. No manas perspektīvas kino rudens turpinās.
Ingvilda Strautmane: Bet Atis ir skatījies izrādes, pie tam tās, kuras mēs parasti neredzam.
Atis Rozentāls: Mēs? Kā kurā novadā. Šajā rudenī ļoti intensīvi sanāk braukāt pa Latviju tāpēc, ka ir amatierteātru skate, kura parasti ir citā laikā, bet tagad ir nobīdījusies uz rudeni. [..]Tas vienmēr ir ļoti priecīgs process – braukt un skatīties šīs izrādes, – jo ir ļoti daudz tādu patiesu atklājumu un daudz lielu prieku, un ļoti daudz latviešu dramaturģijas šogad – Justīnes Kļavas “Dāmas” ir uz izķeršanu, trīs kolektīvi iestudējuši – un tā tālāk. Bet līdz ar to, protams, man ir mazāk gadījies skatīties kaut ko profesionālā teātrī.
Tas, ko kolēģes teica par sastrēgumu – profesionālajā teātrī tas milzīgā mērā notiek tāpēc, ka visu pagājušo sezonu tika ražotas izrādes, kas pavasarī tika izlaistas tikai pašiem sev, tukšās zālēs un tagad tās beidzot ir jārāda publikai.
Izrāžu ir tik daudz, ka viņas jau iekšēji teātrī veido konkurenci.
Tas skatītāju skaits tomēr ir tik, cik viņš ir ar šo sertifikātu, jo praktiski lielākā daļa teātru strādā zaļajā režīmā, un pirktspēja galu galā.., jo cenas jau ir diezgan solīdas.
Ingvilda Strautmane: Vai tev šajā septembrī ir bijusi arī kāda kino pieredze?
Atis Rozentāls: Viena – Kirila Serebreņņikova “Petrovi ar gripu”. Taisos oktobrī braukt uz Berlīni, skatīties viņa "Dekameronu". Sapratu, ka man vajadzētu arī šo filmu redzēt. Nu, tas ir piedzīvojums, tas ir darbs – diezgan nostrādājies jutos pēc tām divām stundām un divdesmit minūtēm, jo visu laiku tevi tur tādā robežā starp realitāti un murgu, un murga ir varbūt drusku vairāk (gripas murgi tomēr ir diezgan jaudīgi tur). Tur nav sērgas konteksta. Tur ir tāds apziņas stāvokļa konteksts – tu esi slims, līdz ar to tava apziņa visu laiku peld. Skatītājam visu laiku jāsaprot, kas ar to Petrovu notiek. Tur ir arī ļoti aizkustinošas lietas, tēvu un dēlu attiecību lietas. Protams, ka bija cilvēki, divdesmit vismaz, kas izgāja laukā. Pirmo stundu lielākā daļa tomēr izturēja. Tas bija festivālā “Baltijas pērle”. Pilnīgi izpārdots seanss. Romāns man ir nopirkts, bet nav bijis laika krievu valodā izlasīt. Arī teātrī, tajā pašā Gogoļa centrā, [to] ir iestudējuši. Tas ir darbs, kas šobrīd rezonē Krievijā.
Jauns sākums teātrim
Ingvilda Strautmane: Dailes teātris, protams, ir īpašā uzmanības centrā tāpēc, ka mēs visi gaidām, kāds tad ir tas Viestura Kairiša un Jura Žagara jaunais sākums teātrim. Vai jūs esat to jauno sākumu jau paskatījušies?
Atis Rozentāls: Jā, jauns sākums ir, to jūt pēc izrādēm. Manā burbulī, ja tā varētu teikt, šobrīd pamatā runā par “Smiļģi” un par “Degunradžiem”. [..] Interese ir, protams, ar visām diskusijām – cilvēki prasīja, vai man liekas, ka nepietiekami godbijīgi pret Smiļģi tur izturas. Man liekas, ka
tā jauda ar sešiem Smiļģim vienlaicīgi uz skatuves ir dabūta, un tas Smiļģa vēriens līdz ar to ir kaut kādā veidā multiplicēts.
[Jauno sākumu] patiesībā juta jau pēc pirmajām izrādēm, kas iznāca agrāk (pēc “Ārsta”, piemēram), ka ir drusku cita pieeja tam, ko uz skatuves rāda. Jānovēl šim tandēmam attīstīt to visu uz priekšu. Es personīgi šo pavērsienu jūtu.
Kristīne Simsone: Arī manā burbulī ļoti daudz runā par šo jauno sākumu, un šīs ir divas izrādes, divi nosaukumi, kas ārkārtīgi bieži izskan. Tā kā es neesmu tās redzējusi, vienīgais par ko es varu pareflektēt, ir Ditas Lūriņas sacītais par kopējās pieredzes, mākslas un kultūras nozīmību. Lai gan tas ir diezgan daudz cilāts un tirzāts, manuprāt, no jauna parādās šī aktualitāte.
Aizvadītajā “Homo Novus” festivālā kur, starp citu, arī bija ļoti interesanti reflektēts par garīgo un ķermenisko pasauli un par šo abu pasauļu mijiedarbību, sēžot vairākās izrādēs, piemēram, monoizrādē “Klausīšanās” vai Kjāras Bersani “Vienradžus meklējot”, [..] tu jūti, ka šāda veida pārdomas ir tik ārkārtīgi pietrūkušas.
Telpas kultūrai
Ingvilda Strautmane: Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris turpmākos divus gadus mēģinās Dailes teātra telpās, tāpēc ka Lielā ģilde būs renovācijā. Vēl arvien ir atklāts jautājums par akustisko koncertzāli. Pēdējais, ko es dzirdēju – uz valsts svētkiem, iespējams, tiks dota atbilde [par vietu]. Kas jums zināms par koncertzāles iespējamību?
Atis Rozentāls: Es saprotu, ka tā steiga, kas bija kādu brīdi, tā cerība to fiksi izgrūst cauri, bija tieši saistīta ar to, ka šobrīd ir būvniecības laiks, kad tās Covid naudas… Jo šobrīd kas notiek – Valmieras teātri rekonstruē, Leļļu teātri rekonstruē, Dailes teātri rekonstruē daļēji. [..] Vienkārši tas veids, kā tas notika [ar koncertzāli], nebija sevišķi labs. Tagad ir jāgaida. Protams, ka sāksies jau nākamais diskusiju logs tajā brīdī, kad nosauks vietu. [..]
Sliktākais ir tas, ka, tam visam kavējoties, mūsu cerības tuvākajos gados ieraudzīt koncertzāli attālinās un attālinās.
Ja Covid-19 ievilksies un tās naudas izbeigsies, tad sāksies otrs gadījums, kad nebūs par ko būvēt.
Ingvilda Strautmane: Latvijā ir pieteiktas vēl divas jaunas radošas telpas – tā viena, par kuru varbūt ir mazāk dzirdēts, ir Hildas māja Dobelē, atceroties Hildu Vīku, un otra ir Džemmas māja – svinot Džemmas Skulmes dzimšanas dienu, māja Mežaparkā tika atvērta publikai.
Nora Rieksta: Sajūta par Džemmas māju ir ļoti unikāla, jo tā vispirms ir pietuvošanās – ir iespēja iekļūt tik privātās telpās un ielūkoties tik privātās lietās kā sarakste, fotogrāfijas, dažādas piezīmes un gleznas, skices, visdažādākās lietas no Džemmas Skulmes arhīva (šajā gadījumā no viņas ģimnāzistes gadiem). Manuprāt, tā ir brīnišķīga iespēja vispār ielūkoties šādā Mežaparka namā, kas jau nu tomēr ir iemantojis zināmu leģendas statusu.
Kristīne Simsone: Tas, ko es varu piebilst – visu šībrīža nokaitēto diskusiju kontekstā tas lieku reizi parāda to, ka telpas ir nepieciešamas – jā, mākslai vajag telpu. Pēc Brektes murāļa gadījuma ir skaidrs, ka visi acīmredzot nav aizgājuši uz “Neputnu” un nav iegādājušies grāmatu par Džemmas Skulmes darbiem. Manuprāt, mēs varam kaut kādā veidā iekļūt šo mākslinieku vidē vai iekļaut viņu pasauli savā vidē, kas ir ar Džemmas māju [..]. No tādas perspektīvas tu vienkārši pilnīgi citādāk paraugies uz mākslu, ka tas vairs nav kaut kas, kas ir teorijas plauktiņā noputējis, gulst aizmirstībā.
Ingvilda Strautmane: Domāju, ka šajā sakarā laikmetīgās mākslas muzejs mums pietrūkst kā telpa, kur iet skolniekiem, ģimenēm ar maziem bērniem un visu to redzēt, pierast jau no bērnības un pēc tam vairs tik traki nebrīnīties par to. Man vēl ir tāda ķecerīga doma, ka diez vai tie bērni tā uztraucās par to murāli. Man šķiet, ka tie vairāk bija vecāki.
Atis Rozentāls: Tā jau tas vienmēr notiek.
Ingvilda Strautmane: Kristīn, tu atlasi filmas, ko rādīt bērniem Rīgas Starptautiskajā kino festivālā. Vai arī tev nākas saskarties ar varbūt iekšēju dilemmu – vai to rādīt, vai to rādīt ar komentāru, vai nerādīt?
Kristīne Simsone: Man ir dialogs gan pašai ar sevi, gan ar kolēģiem, jo katru reizi jau ir jāskatās, kur ir mūsu sabiedrība un par ko mēs esam gatavi runāt. Un droši vien, ka katram gan māksliniekam, gan kuratoram ir savs redzējums. Mans redzējums ir tāds, ka es izvairos no liekas šokēšanas, bet tajā pašā laikā ļoti izvēlos vēstījumus, kas tomēr nav tāds kā siltumnīcas variants – mēs jau nevienam labu nedarām, ja neko nestāstām. Festivālā esam runājuši gan par nāves tēmām, par savstarpējām attiecībām dažādos griezumos. Šogad mums programmā būs vairākas filmas, kur varoņi ir cilvēki ar invaliditāti. Manuprāt, ir ļoti svarīgi par to runāt un rādīt.
Mēs festivālā citā kontekstā šobrīd analizējam pieejamības jautājumus. Ar vides ekspertiem no "Apeirona" izgājām pa “Splendid Palace” un izrunājām, kā ir ar vides pieejamību. Īsumā – ir slikti. Visas šīs kultūrvietas un vēl bēdīgi slavenā Lielā ģilde, kur pa trepēm ir jākāpj augstu…
Jebkuras mākslas stūtība tomēr ir pavērt apvāršņus, jautājums – kā mums ir ar telpām? Vai mēs varam uzņemt visus?
Vai [arī] mēs tikai sakām, ka esam visiem, bet patiesībā tur piekļūt ir grūti?
