UNESCO 1970.gada konvenciju par kultūras priekšmetu nelikumīgas ievešanas, izvešanas un īpašumtiesību maiņas aizliegšanu un novēršanu līdz šim ratificējušas 134 pasaules valstis, arī Latvijas kaimiņi Lietuva un Igaunija. Latvijas paraksta nav arī zem vēl kāda šai jomā būtiska dokumenta – UNIDROIT 1995.gada konvencijas, ko uzskata par otru nozīmīgāko starptautisko līgumu nelikumīgas kultūras priekšmetu aprites ierobežošanai un kas regulē UNESCO konvencijā neatrisinātos jautājumus.
Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes ilggadējais vadītājs Juris Dambis uzsver, ka no pievienošanās brīža Latvijai būtu jāspēj izdarīt minimumu, ko konvencijas paredz. "Un tā būtu bezatbildība, ja mēs uzņemamies kaut kādus pienākumus, bet neatrisinām speciālistu nodrošinājumu,” viņš teica.
Dambis lēš, ka pienākumiem, ko uzliktu pievienošanās konvencijām, vajadzētu vismaz trīs jaunas štata vietas, bet cerības nākamgad esot labākajā gadījumā uz vienu.
"Bet tas ir viens piliens tajā pienākumu jūrā," atzīst Dambis. "Šeit ir runa par politiķu izpratni. Ja mēs gribam, lai Eiropā tiek ierobežota nelegāla mākslas un antikvāro priekšmetu aprite, tās pašas arheoloģiskās senlietas, tad to nevar izdarīt, vienkārši pievienojoties vai kaut ko nodeklarējot. Ir diendienā jāseko līdzi tam, kas notiek internetā. Tiklīdz kaut ko ierauga, tas jānodod tiesībsargājošajām iestādēm, jānotiek izmeklēšanai. Tas ir nopietns, smags un, protams, arī interesants darbs. Un, ja tam netiek veltīts administratīvais resurss, tad nekādus rezultātus mēs nevaram sagaidīt.”
Problēmu atzīst arī kultūras ministre Dace Melbārde (Nacionālā apvienība), jo no vienas puses ar valsts pārvaldes reformu plānu ministrijām dots uzdevums samazināt valsts aparātu, no otras puses – ir institūcijas, kam pienākumu apjoms tikai pieaug.
„Līdz ar to mēs esam kā starp divām spīlēm. Mums ir jāsamazina cilvēku skaits valsts pārvaldē, bet ir jāuzņemas arī jaunas funkcijas," sacīja Melbārde. "Un funkcija, kas būtu jāuzņemas Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei, patiesi ir tāda, ko mēs daudzus gadus esam atlikuši, bet to nevar ilgāk atlikt. Gribu uzsvērt, ka ne tikai Nacionālajai mantojuma pārvaldei būtu papildu slogs, lai šīs konvencijas ieviestu dzīvē. Tāds būtu arī Iekšlietu ministrijai, Valsts policijai, pašvaldību policijām.”
Samazinot štatus pašā Kultūras ministrijā, rasta iespēja Nacionālajai mantojuma pārvaldei piešķirt vienu papildu štata vietu, taču ministre piekrīt, ka ar to nepietiks. Vēl vienu iespēju viņa saredz Finanšu ministrijas plānā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanai.
„Ņemot vērā, ka arī nelegāla kultūras mantojuma iegūšana, pat izrakšana no zemes un tālāk izvešana no valsts arī ir saistīta ar šo novēršanas plānu, mēs saredzam iespēju šī plāna ietvaros kopā ar Finanšu ministriju aizstāvēt nepieciešamību stiprināt iesaistīto institūciju kapacitāti," izklāstīja Melbārde. "Bet tur, protams, ir ļoti svarīgi pierādīt tīri materiāli, kādi valstij šobrīd veidojas zaudējumi sakarā ar šo nelegālo kultūras preču apriti vai melno arheoloģiju.”
Jāpiebilst, ka likums regulē mākslas un antikvāro priekšmetu izvešanu no Latvijas un arī aizliedz atsavināt, iegūt, glabāt, pārvietot un pārsūtīt senlietas, kas vecākas par 18.gadsimtu, jo tās ar atsevišķiem izņēmumiem uzskatāmas par valsts īpašumu. Nelegālas darbības ar senlietām no šī gada ir krimināli sodāms pārkāpums. Valsts policija gan līdz šim nav apkopojusi datus par to, vai un cik kriminālprocesi par to ir ierosināti.
