Kultūras mantojuma nozares ekspertes: Kultūras mantojums nav tikai restaurācija

Tuvojoties sarunu cikla noslēgumam ar Valsts Kultūrkapitāla fonda (turpmāk tekstā – VKKF) ekspertiem, sarunai par kultūras mantojuma nozari piekrita mākslas zinātniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) izstāžu kuratore Dace Lamberga un muzeju speciāliste, LNMM direktores vietniece administratīvajā darbā Una Sedleniece.

Piedalīdamās fonda darbībā jau kopš divtūkstošajiem gadiem, ekspertes klātienē ir vērojušas, kā fonds pārdzīvojis ekonomisko krīzi, transformācijas un jaunus pagriezienus, tāpēc atzīst, ka VKKF ir viena no demokrātiskākajām un pretimnākošākajām kultūras finansēšanas institūcijām, un uzteic tās pastāvīgos darbiniekus – nozaru kuratorus, kuru atbalsts, šķiet, publiski palicis nenovērtēts.

Interviju cikls ar Valsts Kultūrkapitālfonda ekspertu komisiju pārstāvjiem

Interviju cikls ar dažādu gadu VKKF ekspertu komisiju pārstāvjiem iepazīstinās ar savdabīgo procesu – projektu vērtēšanu, kurā māksla, lai arī cik brīviem spārniem gribētu atvēzēties, tomēr tiek vērtēta pēc pavisam konkrētiem, formāliem kritērijiem.

Kas nebūtu iespējams bez VKKF atbalsta kultūras mantojuma nozarē?

Dace Lamberga: Ļoti daudz kas. Sāksim ar restaurāciju – tās ir gleznas un vēstures priekšmeti, interjeri un baznīcu iekārtas. Diez vai varētu bez finansiāla atbalsta atļauties restaurēt, piemēram, lielus sienu gleznojumus. Tam visam sākums bija Kultūrkapitāla fonds. Tie ir restauratori. Viņi ir ļoti labi organizēti. Ar fonda ziņu viņi daudz kur brauc, lai iegūtu vajadzīgās zināšanas. Bez tā nevar iztikt. Senāk bija arī mērķprogramma, kas ļāva restauratoriem iepirkt dažādas jaunas tehnoloģijas. Es strādāju Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, un arī mani kolēģi daudz brauca uz izstādēm un tā iepirka ļoti vērtīgas iekārtas. Tas viss bija iespējams, tieši pateicoties Kultūrkapitāla fondam. Fondā sāku strādāt 2008. gadā. Viss bija brīnišķīgi, bija mērķprogrammas, bija kultūras programmas, bija nauda, un tad pēkšņi iestājās krīze. Un sākās milzīga depresija par to, vai vispār kaut kas turpināsies. Mums nācās samazināt stipendijas. Visi diezgan vienprātīgi bez liekām diskusijām vienojās, ka tas ir jādara, lai vairāk mākslinieku dabūtu vismaz kaut ko. Ir bijis ļoti kritisks laiks.

Una Sedleniece: Es šodien paskatījos savā CV un ieraudzīju, ka ar Kultūkapitāla fondu man pirmā saskarsme bijusi jau divtūkstošo gadu sākumā. Kultūrā mani interesē viss, bet no mantojuma jomām visvairāk esmu ieinteresēta muzeju nozarē. Kādreiz muzeji iesniedza projektus starpnozarē, tur arī bija īpaša muzeju mērķprogramma. Ja salīdzina, kā tas bija toreiz un kā ir tagad, redzams, kādu labumu dalība projektu konkursos nesusi gan muzejiem, gan sabiedrībai kopumā. Manuprāt, muzeju pastāvēšanas forma, darbības forma jeb noteikumi, kādus fonds izvirza projektu īstenotājiem, ir nozari kaut kādā mērā disciplinējusi. Kopš pastāv iespēja iegūt finansējumu sacensības kārtībā, kopš muzeju ierindas darbiniekiem nākas rakstīt projektus, viņi labāk saprot, no kurienes tā nauda rodas – viņi kļūst par labākiem saimniekiem. Es to daudzkārt esmu vērojusi šo gadu laikā un redzu, ka tas ir galvenais ieguvums. Mazāka šķērdēšanās, pārdomāta rīcība tieši uz šo projektu pamata. Arī sabiedrībai tas ir ļoti nozīmīgs instruments. Periodiskie izdevumi ir svarīgi, bez atbalsta tie varbūt pilnībā neizzustu, bet pastāvētu daudz pieticīgākā formā. Piemēram, muzejiem vairs nav sava izdevuma – kopš “Muzeju vēstnesi” fonds pārstāja atbalstīt, mums tā vairs nav. Mantojuma nozari var sadalīt šādos procesos: saglabāšana, pētniecība, popularizēšana, komunikācija, speciālistu tālākizglītība. Un visos šajos posmos fonds ļoti solīdi piedalās ar savu ieguldījumu.

Kāda ir individuāla eksperta ietekmes iespēja, ņemot vērā viņa specializāciju un komisijas sastāvu maiņu?

Dace Lamberga: Es jau biju strādājusi kā eksperte, kad sāku vadīt komisiju. Mēs lielā mērā turpinājām iesākto. Katrs eksperts pārstāv citu nozari, un, pirmkārt, ir jāieklausās viņu teiktajā. Strīdīgos jautājumus risina balsojot. Manā laikā gan nebija īpaši daudz strīdu, paļāvāmies uz to ekspertu viedokli, kuri attiecīgajā nozarē ir pieredzējušāki. Tā ir gan ar restauratoriem, gan arheologiem.

Una Sedleniece: Es atceros veco starpnozari, tagad tā ir pilnīgi citāda nekā pirmsākumos. Tajā ietilpa muzeji un bibliotēkas, kultūras centri un bērnu stūrīši. Ārkārtīgi dažādi projekti tur sacentās. Tā man pašai bija tāda kā universitāte. Tagad, esot mantojuma nozarē, es to mazāk jūtu. Bet toreiz bija tāda diezgan liela stumdīšanās un grūstīšanās starp ekspertiem, lai noturētu kaut kādu līdzsvaru starp to, kas ir tīrā jaunrade un kas – saglabāšana. Es kā muzeju un mantojuma jomas pārstāve savu lomu vienmēr esmu redzējusi tajā, kā parādīt, kas ir jaunrade mantojuma jautājumos. Ka vēsturisko un tradicionālo lietu saglabāšana un interpretēšana no jauna arī var būt ļoti radošs process. Tā nav tikai skatīšanās pagātnē.

Tagad, kad muzeji ir pievienoti mantojuma nozarei, tā ir kļuvusi plašāka savas definīcijas nozīmē. Kādreiz tā tiešām galvenokārt bija restaurācijas atbalsta programma, bet tagad tas ir mainījies. Svarīgi kļuvis panākt līdzsvaru gan starp saglabāšanu, gan dokumentēšanu, gan komunikāciju. Un nākas aizstāvēt projektus, kas saistīti ar vēsturisku izstāžu veidošanu un kultūrvēsturisku publikāciju radīšanu. Lai nebūtu tikai kapu vārtiņi un baznīcu torņi. Bet tas, ka komisijās satiekas dažādu jomu speciālisti, ir ļoti, ļoti labi. Ka ir gan praktiķi, gan teorētiķi, gan izglītības jomas pārstāvji un pētnieki. Diskusijas ir bijušas ļoti vērtīgas un auglīgas. Un man to ir izdevies pieredzēt gan starpnozarē, gan vienu reizi pat arhitektūras un dizaina nozarē, gan tagad – mantojumā. Mana pieredze liecina, ka diskusiju gaisotne tur ir ļoti patīkama. Nezinu, kā ir citur, bet tur, kur esmu strādājusi, pārmetumiem par kaut kādu privātu interešu bīdīšanu nav bijis vietas.

Pati esmu bijusi arī Kultūras ministrijas ierēdne, saistīta ar kultūrpolitikas dokumentu radīšanu, tāpēc man gribētos, lai eksperti vairāk orientētos arī šajā jomā. Bet praktiķi parasti ne pārāk interesējas par to, kas ir rakstīts dokumentos. Savukārt viens no fonda uzstādījumiem ir strādāt saskaņā ar kultūrpolitiku, ko daudzi eksperti nemaz nepārzina. No otras puses, tas varbūt nemaz nav slikti, no tā rodas arī viedokļu dažādība. Ir bijis arī tāds vērtēšanas modelis laikā, kad fonda mērķprogrammu administrēja Muzeju pārvalde, ka mēs tiešām projektiem likām punktus pēc noteiktiem kritērijiem, un tas pirmais siets bija tīri matemātisks.

Dace Lamberga: Ar radošām lietām tā nevar rīkoties.

Una Sedleniece: Nē, nē, tas bija pirmais siets, un nākamais bija diskusijas. Bet tas bija speciāls gadījums muzeju modernizācijas vērtēšanā. Varbūt ar jaunradi ir sarežģītāk, bet kaut kādās lietās ir iespējams arī tāds modelis.

Tēma, kas reizi no reizes ir atkārtojusies šajās ekspertu sarunās, ir proporcionāls līdzekļu sadalījums starp nozarēm un fakts, ka to lielā mērā nosaka pieprasījums. Vai jūs kā pieredzējušas ekspertes redzat kādu jomu, kurā vajadzētu pamudināt iesniedzējus būt aktīvākiem?

Dace Lamberga: To cilvēku ir tik, cik ir. Piemēram, mākslas zinātnē visi, kas var rakstīt, to arī dara. Ir bijuši gadījumi, kad lielu naudu prasa pilnīgi nezināms cilvēks. Ir jābūt pārliecībai, ka tur būs rezultāts, jo pēc tam taču ir jāatskaitās. Pētniecība ir ļoti svarīga. Es sadarbojos arī ar izdevniecību “Neputns”, un mantojuma sērija [“Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums” – red.], ko tur aizsāka Rūta Kaminska, ir ļoti nozīmīga. Ir iznākuši jau 10 izdevumi, arī krievu un angļu valodā, un tas ir jāturpina. Visa Latvija vēl ne tuvu nav nosegta.

Tikpat nozīmīga ir Ilzes Konstantes grāmata “Staļina garā ēna Latvijas tēlotājā mākslā 1940–1956”, kas ieguva “Dienas” Gada balvu kultūrā. Tādu pētījumu varētu būt vairāk. Nav jau cilvēkiem laika pētīt, jo ar tiem dažiem simtiem, ko mēdz iedot, dzīvot nevar. Tas ir tāds pabalsts, lai blakus darbam, brīvajā laikā, kaut ko pētītu.

Una Sedleniece: Ir grūti tā dalīt pa tēmām. Nozares katra pati par sevi ir atsevišķa tēma. Šogad, piemēram, simtgade bija tāda atsevišķa virstēma. Tad tur satecēja visdažādākie pieteikumi. Es, starp citu, daudz esmu domājusi par to, ka tas varētu būt viens veids, kā Kultūrkapitāla fonds varētu attīstīties. Ka varētu būt ne tikai tādi nozaru konkursi, bet, piemēram, atsevišķs konkurss par tēmu “Kas padara cilvēkus laimīgākus”. Es tagad varbūt pārspīlēju, bet tādi tematiski vispārinājumi varētu būt, ne tikai institucionāls dalījums. Jo visās nozarēs jau kaut kas notiek, bet nav iespējas pietiekoši visā iedziļināties. Mantojuma nozarē tagad, pēdējos divos gados, atsevišķi izdalīta muzeju programma, kas nozīmē muzeju krājumu papildināšanu un jaunas muzeju ekspozīcijas. Mūsdienās, kā zināms, muzeju izstāžu dzīves laiks samazinās, attīstoties tehnoloģijām. Rodas arvien jaunas un jaunas ekspozīcijas, un ir vajadzīgs kāds papildu stimuls arī tam. Es biju pārsteigta, ka šajā ziņā tik maz jēdzīgu projektu parādās. Negribu izplatīt baumas, ka muzeji iesniedz sliktus projektus, bet biju gaidījusi daudz lielāku konkurenci. Tā taču ir brīnišķīga iespēja – veidot jaunu ekspozīciju vai papildināt krājumu! Kaut ko, ko muzejs no sava budžeta nevar atļauties vai ko nav iespējams iegūt dāvinājuma ceļā. Ir vairāk jāreklamē šīs programmas un jāsaka muzejiem, ka atbalsts būs, ka tam ir jāgatavojas. Tās ir samērā lielas summas, un pieprasījums, kā jau jūs minējāt, nosaka piedāvājumu.

Cik nozīmīga vērtēšanā ir iesniedzēja pieredze, atpazīstamība un reputācija?

Dace Lamberga: Ir būtiski, ka finansējumu dod arī jauniem cilvēkiem, maģistrantūras studijām, tāpat arī restauratoriem tālākizglītībai, apmācībām. Radošie braucieni ir ļoti vērtīga lieta, dalība konferencēs. Es pati to daudz esmu izmantojusi. Mākslas zinātniekiem un muzeju darbiniekiem ir jāredz citi muzeji. Salīdzinot ar citām nozarēm, mūsējie to izmanto diazgan maz.

Una Sedleniece: Viena lieta gan ir svarīga – lai darbība būtu profesionāla. Lai tā nebūtu tāda niekošanās. Ar to es nedomāju radošus eksperimentus, tie tieši ir ļoti vēlami. Bet lai cilvēks, kurš tos īsteno, ir profesionālis savā jomā. Cilvēks var būt nepieredzējis projektu iesniedzējs, tādi mēs visi esam bijuši savā laikā. Tas nav nekāds grēks, to visu var iemācīties. Galvenais, lai cilvēks ir kārtīgs un saprātīgs. Tas pats, starp citu, attiecas arī uz institūcijām. Bet par to mudināšanu es arī piekrītu. Un nevajag apvainoties uz fondu, ja pirmajā vai otrajā reizē neko nepiešķir. Jo gadās, ka vienā konkursā sakrīt ļoti daudz labu projektu. To es vienmēr arī saviem studentiem atgādinu.

Par to šajā sarunu sērijā Inga Šteimane ar Jāni Borgu runāja, ka izglītībai vispār vajadzētu atsevišķu programmu, lai apmācība nekonkurētu ar lieliem izstāžu projektiem.

Dace Lamberga: Jā, ir jautājums, vai izglītība vispār ir Kultūrkapitāla fonda uzdevums. Tam taču mums ir Izglītības un zinātnes ministrija. Vajag, protams, atbalstīt tos, kuri papildinās savā specialitātē. Manā laikā atbalstīja tikai maģistrantus un doktorantus.

Una Sedleniece: Tas nav tik vienkārši. Tagad ir vairāk avotu pieejams. Es gan pati deviņdesmito gadu beigās esmu daudz ieguvusi no tā, ka man bija Kultūrkapitāla fonda stipendija studijām ārzemēs. Un es atgriezos un ar lielu prieku strādāju Latvijā. Bet tas ir no nozares atkarīgs. Jo droši vien ir tādas šauras jomas, kur tiešām Latvijā nav speciālistu. Un tad viņu studijas un papildināšanās ir jāatbalsta. Izglītības ministrija par šīm tēmām diezin vai interesējas.

Sarunā ar Māru Ābeli un Ingunu Eleri tika aizskarts atbalsts diplomdarbu izstrādei.

Una Sedleniece: Tas gan ir strīdīgi, jā. Pirmajā acu uzmetienā man šķiet, ka tas nav tas, kas fondam būtu jāatbalsta. Tā ir augstskolas kompetence. Lai gan izglītība ir viens no kultūras procesiem, kas ir jābalsta. Es negribētu to tik strikti nogriezt.

Dace Lamberga: Lielajiem projektiem, lielajiem restaurācijas darbiem tagad ir valsts piešķirti līdzekļi, ko pārvalda Pieminekļu inspekcija. Agrāk mantojuma nozarē prasīja atbalstu tādām lietām kā baznīcu pamatu nostiprināšana. Mēs savulaik nevarējām iedot Daugavpils cietokšņa vārtu restaurācijai, bet tagad tur viss spoži attīstās.

Tādā veidā nozarē atbalsts tomēr nosvērtos par labu nevis konkrētu fizisku objektu uzturēšanai, bet intelektuālajai videi ap to – dokumentācijai, popularizēšanai un komunikācijai?

Dace Lamberga: Nē, tie objekti, kas nav kultūras pieminekļu sarakstā, nevar dabūt nekādu valsts finansējumu, bet kultūrkapitālā tomēr var. Kaut vai pa viena loga restaurācijai katrā konkursā. Un tā pamazām viss top.

Una Sedleniece: Reāls ieguldījums infrastruktūrā tiešām nav fonda darbības lauks. Runa var būt par autentiskās substances sabglabāšanu, nevis par lieliem remontdarbiem vai jumta uzlikšanu. Bet, runājot par institūciju budžetiem, esmu nonākusi pie stingras pārliecības, ka mūsdienīgā kultūras organizācijā ir ļoti svarīgi sabalansēt daļu, kas nāk no nodokļu maksātājiem, ar to, ko organizācija ģenerē pati ar saviem pakalpojumiem vai precēm, un ar to, kas nāk no mecenātiem un projektiem. Tikai tā var veselīgi saimniekot, nevis tad, ja viss finansējums nāk tikai no kāda viena avota. Tā tas katls var ātri apgāzties. Fonda uzstādījums ir tāds, ka atbalsts pienākas nekomerciālām iniciatīvām. Bet kopumā nozare ir tik dzīvīga kā nekad. Ir, protams, bēdīgi, ka projektus joprojām nevar iesniegt elektroniski, bet tas, kas, manuprāt, būtu jānovērtē, ir, ka, salīdzinot ar ļoti daudzām citām instancēm, kurās var prasīt finansējumu, šī tomēr ir ļoti demokrātiska un vienkārša iespēja, kurā nav jāsēž blakus ar advokātiem, juristiem un grāmatvežiem. Un arī atskaišu procedūra ir ļoti vienkārša un saprātīga. Tā ir vērtība, ko ir vērts saglabāt, un, cik iespējams, nebirokratizēt. Noslēgumā es ļoti gribētu uzslavēt fonda darbiniekus. Ir jānovērtē arī tas atbalsts kultūrā, ko gan iesniedzējiem, gan ekspertiem ir snieguši nozaru kuratori.

 

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti