LNB Attīstības departamenta direktore Katrīna Kukaine pēc konferences pauda: "Galvenā atziņa ir tā, ka plāni ir plāni, bet principā visa gatavošanās un mūsu gatavība top sarunās, jau par plānu var nosaukt ne tikai to, kas uz papīra, bet to, ka mēs runājam. Šķiet, ka pirmoreiz vakar satikās visas kultūras mantojuma nozares savā daudzveidībā – gan dokumentārais mantojums, gan materiālais mantojums, arī nemateriālo pieminējām, satikās un par to runāja, tas ir pirmo reizi. Pirmā galvenā atziņa, ka mēs tikai sadarbībā kaut ko varam darīt, un sadarbībā arī ar aizsardzības un glābšanas dienestiem, un tikai tas var mūs novest pie kāda rezultāta. Otra svarīga atziņa, ko teica Aizsardzības ministrijas pārstāvji un kas ļoti iesēdās mūsu prātos, ir tas, ka arī kultūras mantojuma glābšanai ir jākļūst par visas valsts drošības un gatavības kultūras sastāvdaļu. Tas ir svarīgi, ka tas nāca no aizsardzības nozares puses, nevis no mantojuma sargātājiem, kuriem tas liekas pašsaprotami, ka tūlīt aiz cilvēkiem ir viņu atmiņas, viņu informācija, valstiskuma apliecinājumi, ko mums dod kultūras mantojums."
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce uzsvēra, ka muzejiem kā kultūras mantojuma institūcijām, atmiņu institūcijām ir uzdevums rūpēties par saglabāšanu, rūpēties par šī krājuma nodošanu tālāk nākamajām paaudzēm: "Līdz ar to visi šie jautājumi, kas ir saistīti ar krājuma saglabāšanu, uzraudzību un uzraudzības nodrošināšanu, tie vienmēr ir bijuši aktuāli muzejiem. Un katram muzejam, lai viņš izietu arī akreditāciju, ir jābūt šiem rīcības plāniem ārkārtas situācijās. Un ārkārtas situācijas, protams, var būt ļoti dažādas. Tie var būt plūdi, ugunsgrēki, dažādas citas civilā laika katastrofas, bet, protams, šobrīd ir nākusi klāt agresija no kaimiņvalsts un ārprāts, kas notiek Ukrainā."
Krievijas iebrukums Ukrainā liek pastiprināt modrību ikdienā un miera laikā celt gatavību kultūras mantojuma glābšanai krīzes situācijās, īpaši – militāra uzbrukuma gadījumā, jo kultūras mantojuma iznīcināšana nozīmētu ne tikai vietējo kopienu, bet arī visas cilvēces atmiņas un mantojuma zaudēšanu.
Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons atzina: "Skatoties, kas notiek Ukrainā, tas pierādījis mūsu sliktākos pieņēmumus. [Tas] ko krievi pašlaik izpilda Ukrainā, tas nav tālu no viduslaiku kara, kad algotņu armijai ļauts izlaupīts iekaroto teritoriju un iegūt par trofejām gan kultūras mantojumu, gan veļasmašīnas un daudz vienkāršākas lietas, – ļoti līdzīgi, kā tas notika viduslaikos, kādēļ vispār karagājienos gāja. Tā ir ļoti skumja apziņa par to, ka, iespējams, starptautiskie līgumi, pie kā mēs ceram, ka mūsu pretinieks pieturēsies, visdrīzāk netiks ievēroti. Šādai apziņai mums jābūt ļoti skaidrai, tai skaitā uz kultūras matojumu."
Atmiņu institūciju pārstāvji atzīst, ka ne vienmēr krājuma izvešana krīzes situācijās var to pasargāt. Māra Lāce norādīja, ka katrs gadījums atšķiras: "Ja izveidojas tik traka situācija, ja mēs paliekam, šī māja, bez jumta, vai kad šī māja ir ļoti nopietni apdraudēta, tad var būt situācija, kad mums ir jāved. Bet tad ir jāizanalizē, uz kurieni un kā to izdarīt. Bet protams, labāk palikt ir uz vietas, jo mēs esam pieredzējuši arī to, ka lielāki zaudējumi rodas tad, kad tiek pārvietots kaut kas."
Arī Katrīna Kukaine uzsvēra: "Principā tādās ārkārtas situācijās, vai nu tā būtu karadarbība, vai arī kāda dabas katastrofas, piemēram, visaptveroši plūdi, ir ļoti, ļoti jāapsver, vai, krājumu pārvietojot, tās kolekcijas neapdraud vēl vairāk, iznesot ārpus šīm krātuvēm, kas ir domātas tam, lai visas šīs vērtības būtu drošībā, attiecīgā mikroklimatā, jo mēs jau nevaram pārvietot uz jebkurieni. To pierāda ļoti daudz ārvalstu piemēri, kur, piemēram, plūdu laikā ir glābtas kolekcijas, viņas ir pārvietotas konteineros, kuros nav ne ventilācijas, ne attiecīga mikroklimata, un atverot pēc pāris dienām, viss ir sapelējis." Viņa skaidroja, ka, karadarbības laikā pārvietojot krājumu, tas var tikt pakļauts izlaupīšanai.
"Mēs ar bibliotēkas kolēģiem strādājam divus gadus pie šī plāna krājuma glābšanai ārkārtas situācijās. Mēs esam izdiskutējuši visu esošo situāciju, bet esam saplēsušies par to, kas ir prioritātes, un vēl strādāsim pie tā. Jo vispirms ir viss krājums jāsadala vērtību kategorijās, bet ar vērtību ir ļoti sarežģīti. Tā nav tikai materiālā vērtība. Šim mantojuma objektam – grāmatai, vienai kolekcijai var būt vērtība gan informatīvā, gan zinātniskā, gan izglītojošā, gan kultūras mantojuma, pat – emocionālā, kas ir visai nācijai kaut kas svarīgs. [..] Ja, piemēram, bibliotēkā atrodas UNESCO pasaules atmiņas reģistrā ierakstītais Dainu skapis, tātad tas jau ir pasaules mantojums, tas ir atzīts. Protams, ka tas būs prioritāšu sarakstā numur viens un tālāk jau aiziet kolekcijas, kas ir svarīgs Latvijas tautai, Latvijai kā valstij, valstiskumam. [..] Protams, arī retumu pazīmes, kas veido vērtību, tās tiks iezīmētas. Mums ir svarīgi tās arī telpiski iezīmēt, lai mēs varētu ar šo informāciju dalīties ar mūsu glābšanas dienestiem, lai arī viņi zinātu un būtu lietas kursā," skaidroja Kukaine.
Nozares pārstāvji atzīst, ka dialogam par kultūras mantojuma pasargāšanu krīzē jāturpinās, attīstot starpnozaru sadarbību.
