“1940. gadā, kad ienāca krievi, tūlīt bija jānodod ieroči un karogi. Mamma mudīgi aiznesa revolveri, bet karogu neatdeva. Tas, ietīts rupjā lina audumā, paslēpts un tā palicis arī kožu neskarts visus padomju gadus.” Šāds karoga stāsts ir rudbāržnieces Zentas Kalniņas pūrā.
Savukārt aktiera Ēvalda Valtera dēls Raits atceras, ka 1987. gadā, kad pamazām sākās tautas atmoda, tēva lauku mājās “Ostos” karoga nav bijis, tāpēc to nolēmis uzšūt. Kuldīdznieka Māra Baloža mamma Rita padomju gados karogu glabājusi izārdītu pa krāsu joslām, lai to neatņemtu. Bet mācītājs Mārtiņš Burke-Burkevics atzīst, ka viņa izstādei iedotais karogs ir 90. gadu sākuma liecinieks.
“Atnākot uz Kuldīgas baznīcu, kādā no draudzes skapjiem atradu karogu. Tas bija kožu saēsts, ārā kārt nevarēja, pieliku mājās pie sienas kā sava veida atgādni, kas es esmu,” pastāstīja mācītājs.
Izstādei “Sarkanbaltsarkanā Latvijas karoga stāsti” Kuldīgas novada muzejā ir divas daļas. Viena ir vēsturnieka Tāļa Pumpuriņa veidotā ceļojošā izstāde no Cēsu Vēstures un mākslas muzeja. To papildina Kuldīgas novada muzeja apkopotie atmiņu stāsti par 1988. gada 11. novembri, kad Rīgas pils Svētā Gara tornī sarkanbaltsarkano karogu pacēla kuldīdznieks Ēvalds Valters un rakstnieks Alberts Bels. Izstādē ir cilvēku stāsti par saviem karogiem, kā arī 18 fotomirkļi, kuros karogs iemūžināts dažādos laikos un pasākumos Kuldīgas novadā.
Izstādes māksliniece Agnese Veinberga pēc tautības ir igauniete. Viņa atzīst, ka vēlējusies izcelt karoga tēlu un telpiskumu.
"Pirms sešiem mēnešiem es dabūju Latvijas pilsonību. Šajā izstādē katrā niansē ir mana mīlestība pret šo valsti. Katrs karoga stāsts bijis tik īpašs un dziļš," pastāstīja Veinberga.
Izstāde būs apskatāma visu novembri. Lai ar sarkanbaltsarkanā karoga vēsturi skolēnus iepazīstinātu interaktīvi, izveidota arī muzejpedagoģijas programma.
