Pēc divu gadu ilgas atrašanās restauratoru rokās Šarlotes muižas 19. gadsimta zārks atguvis savu seno greznumu –
tas darināts no koka, apvilkts ar metāla loksni, sešu rokturu vietā te ir astoņi, to rotā metāla pušķi un lapu virtenes.
Zārks izrādījies daudz dzīvotspējīgāks par pašu Šarlotes muižu. Tā atradusies Kuldīgas dienvidrietumos pie tagadējā Māras dīķa un piederējusi fon Kleistu dzimtai. Otrā pasaules kara laikā muiža nopostīta. Šis zārks ir vienīgā lietiskā liecība Kuldīgas novada muzeja krājumā par zudušo muižu un ļauj ielūkoties 19. gadsimta apbedīšanas tradīcijās.
Kuldīgas novada muzeja Krājuma un pētniecības nodaļas vadītāja Inna Rozentāle pastāstīja, ka šobrīd priekšmets ir sagatavots eksponēšanai Kuldīgas jaunveidojamā Kuldīgas muzeja ekspozīcijā un atvērtajā krājumā, kur cilvēki varēs ar to iepazīties, kā arī uzzināt, kāda nozīme ir restaurācijai.
Arī zārka ceļš līdz muzejam ir piedzīvojumiem bagāts. Pēc neatkarīgās Latvijas valsts izveides muižas zemi iegādājās Kuldīgas tūku fabrikas īpašnieks Arturs Vintelers. Nelielā, apaļās formas iekonservētā ēka, kas šobrīd atrodas bērnudārza “Ābelīte” teritorijā, ilgu laiku tika uzskatīta par Vintelera tūku fabrikas sūkņu māju. Tikai bērnudārza rekonstrukcijas laikā pirms deviņiem gadiem atklājās, ka tā ir Šarlotes muižas kapliča. Pēc muižas iegādes Vintelers te atradis šo grezno zārku un pārdevis galdniekam Fricim Ginteram.
Tad tas kļuvis par reklāmas seju Gintera zārku darbnīcas skatlogā. Ginteru dzimtas īpašumā tas bijis aptuveni 80 gadus, kuru laikā uzglabāts dažādās vietās, cietis arī no ugunsgrēka sekām un laikapstākļiem. Līdz 2013. gadā Friča mazdēls Uldis Ginters to uzdāvināja muzejam. Restaurācija tika uzticēta Dairai un Jānim Līdakām, kuri līdzdarbojušies arī Kurzemes hercogu kapeņu sarkofāgu restaurācijā Jelgavas pilī.
Vecmeistare Daira Līdaka, Rundāles pils muzeja tekstīliju restauratore, norādīja, ka
koks, no kā zārks veidots, bija daļēji satrūdējis, mitruma iespaidā bija deformējies, tāpat arī metāla plāksnes apsitums, kura lodējums daudz kur bija atrāvies, bija sācies korozijas process.
Restaurators Jānis Līdaka atzina, ka interesantākais ir tas, ka, pēc visa spriežot, metāla plāksne darināta no cinka, ticis izmantots ļoti plāns skārds – kā printera papīrs.
Šis unikālais muzeja krājuma priekšmets restaurēts ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.