Nedzirdīgajiem

Kultūras ziņas

Nedzirdīgajiem

Vides fakti

Dzimtaskoks. Cālītis

Kristietībā vislielākais ļaunums ir moralizēšana. Intervija ar mācītāju Juri Cālīti

Lūkošanās debesīs un plūšana pret straumi. Četrās paaudzēs šie vārdi raksturo Cālīšu dzimtu. 2019. gada rudenī, pētot Jura Cālīša dzimtu, Latvijas Televīzija mēģināja iezīmēt gan viņa paša, gan citu tuvāko dumpinieciskumu.

Īsumā Jura Cālīša teiktais: 

1906. gadā žurnālā “Dzelme” tiek publicēta deklarācija “Mūsu mākslas motīvi” - latviešu dekadentu manifests. Viens no tā parakstītājiem rakstnieks un žurnālists Eduards Cālītis aizsāk šo dzimtas stāstu – par atļaušanos būt citādākam, par vārda brīvību un cenu, kas šīs brīvības vārdā jāmaksā, jo pret straumi šajā dzimtā peld katrs tās turpinātājs nākamajā paaudzē.

E. Cālīša dēls Maksis vada nacionālo partizānu grupu Kurzemē, mazdēls Ints – nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, padomju laika disidents. Vairākkārt ieslodzīts politieslodzīto labošanas darbu nometnēs, kur debesīs nākas lūkoties vien caur ieslodzījuma vietas restēm.

Mācītājs Juris Cālītis pret straumi peld jau neatkarīgajā Latvijā un par to tiek padzīts no paša baznīcas. Savukārt viņa dēls Pauls debesīs nolūkojas ikdienā, pilotējot gaisa kuģus. Intervijā Latvijas Televīzijas “Dzimtaskokam” Juris Cālītis stāsta gan par to, no kurienes viņa radurakstos sakņojas dumpinieciskums, gan par izvēli dzimtas saknes turpināt Latvijā. Skaidro, kāpēc, viņaprāt, Latvijā vērojams kristietības surogāts, un uzdod jautājumu – ko īsti reprezentē katra cilvēka, arī viņa brālēna Inta, vārda atklāšana tā sauktajos “čekas maisos”.

Tā nav kristietība, tas ir tāds perverss kristietības surogāts

Video: Mācītājs Juris Cālītis stāsta par savu vectēvu Eduardu Cālīti un to, kāpēc kristietības lielākais ļaunums ir moralizēšana (3 min. 35 sek.)

Harijs Beķeris: Sakiet, tas nav kaut kas ģenētisks Cālīšiem, tas dumpinieka gars?

Juris Cālītis: Es pieņemu, ka varētu būt. Ja es tā skatos mūsu ģimenes vēsturē, es jau, godīgi sakot, neesmu ļoti ar to nodarbojies vai pat iepazinis, tāpēc es runāju ļoti vispārīgi. Bet, ja es tā domāju par savu brālēnu, par Intu [Cālīti], ja es domāju par savu tēvu, kas tika nošauts, ja es domāju par pārējiem brāļiem Cālīšiem, par manu vectēvu Eduardu, [..] viņi visi bijuši savā ziņā ar tādu dumpinieciskumu. Un, kas to zina, varbūt kaut kas ģenētiski ir iekšā, kas to visu veicina.

Es tā skatos uz to, ko, piemēram, rakstījis Eduards, tas ir vectēvs. Viņš, interesanti, nemaz nav ideologs. Viņš ir ļoti lakonisks un tāds funkcionāls savās novelēs un stāstos. Viņš ar tādu inteliģenci un ar tādu samērā objektīvu skatienu – lietas notiek, tā viņas bīdās, viņš viņas pieraksta, lietas iet uz priekšu, tur viens tiks nošauts, otrs izdzīvos, šī situācija prasa to, tā situācija prasa pavisam kaut ko citu. Viņš tā apraksta to. Un tas mani ļoti uzrunā, jo tas ļoti līdzīgi kā Hemingvejam. Viņa literārais stils nav līdzīgs, bet tas skats ir ļoti līdzīgs, kur Hemingvejs arī drausmīgas lietas tā ļoti vēsi reģistrē. Nemoralizē, nevienā vietā nav morāles. Man tas ļoti patīk, netaisa – pareizais, nepareizais, labais, sliktais. Pat arī liela nodevība tiek reģistrēta, ka tā cilvēki dara...

...bez didaktikas.

Bez didaktikas, jā, un es saku, bez morāles.

Reliģijā, kristietībā vislielākais ļaunums ir morāle, moralizēšana. Kāds ir labāks par citu. Kāds ir pareizāks par otru. Kādam ir īstā patiesība, un otram tās trūkst. Tā nav kristietība, tas ir tāds perverss kristietības surogāts.

Un es domāju, ka caurmēra cilvēki, draudzes locekļi tā arī domā, ka vienīgais, ar ko mācītājs nodarbojas, ir pirksta vicināšana un rādīšana, kas ir pareizi un kas nav pareizi. Muļķības. Kurš te ir tas pareizais? Un, piemēram, šeit “Zvanniekos”, ja mēs nodarbotos ar moralizēšanu, sāktu uzstādīt pareizo, nepareizo, vai mums būtu pozīcijas? Man jau ir iekšēji, manai sievai tas praktiski nav, un tāpēc viņa tiek galā ar visiem. Tā dažādība šeit ir tik masīva – no cilvēka, kas nevar runāt un ir nedzirdīgs, līdz ļoti inteliģentiem, spējīgiem jauniešiem. Bet, ja mēs sāktu viņus kaut kā šķirot un ja mēs sāktu viņus dzīt caur kaut kādu sietiņu, kādiem viņiem jābūt, šis darbs būtu neiespējams. To var darīt tikai tur, kur mēs veidojam nometni – visi ir skauti, visi ir pionieri, visi ir labie.

Savulaik bija folklorizējušies visi tie izteicieni, ka, piemēram, “gailītis kļūst par cālīti”, respektīvi, ka jūs būsiet nākamais arhibīskaps pēc Gailīša; jūs tam tikāt pāri?

Mums jau ir daudzi citi kritieni arī bijuši no mācītājiem, ir Bergs, ir Grīnbergs un Kundziņš. Un tad mēs beigās nonākam pie dzīvnieku barības Āboliņš, un tā tālāk…

Bet tīri cilvēciski, jūs tam tikāt pāri?

Tai atlaišanai no…

…nē, ne tai atlaišanai, tam, ka savulaik visi domāja, ka jūs pēc Gailīša būsiet nākamais arhibīskaps?

Es pirmoreiz…

un ka beidzot apvienosies tās baznīcas?

Jā, es pirmoreiz to dzirdu, jūs man pašreiz kaut ko sakāt, ko es līdz šim neesmu dzirdējis. Nekad. Bet jums ir taisnība, 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā es biju daļa no vienas tādas trijotnes, komitejas, mēs sagatavojām apvienošanās dokumentu kopā ar visu Satversmi, kā abas baznīcas darbotos un kā būtu visu attiecību un rīcību kopīgā dzīve. Mēs to prezentējām, un tas tika noraidīts. Man jāsaka tā, ka vispirms tas tika noraidīts ārpus Latvijas, un tad tas tika noraidīts šeit Latvijā.

Es atceros, ka Toronto strādāju kopā ar savu igauņu kolēģi, mums bija viena draudze, viena baznīca abām draudzēm, un viņš zināja, ka es strādāju pie šīs komitejas un pie šī plāna. Es viņam teicu, ka mēs esam tiktāl tikuši. Un viņš teica – zini ko, jūs esat malači, ja es kaut ko vispār tādu iedomātos igauņu baznīcā, mani nolinčotu rītā. Un, protams, tā ironija bija, ka tagad jau diezgan daudz gadu atpakaļ man bija jābrauc uz Tallinu, kur šis pats mans kolēģis no Toronto bija arhibīskaps un viņš varēja svinēt Tallinas katedrālē abu baznīcu apvienošanos – Igaunijas un ārpus Igaunijas baznīcas apvienošanos, kur viņš uzskatīja, ka tas ir kaut kas, ko igauņi nekad nevarēs panākt. Mēs – latvieši, kas bija jau to izstrādājuši, mēs neesam to līdz pat šai dienai izdarījuši.

Ideoloģizēta domāšana ir pazemojoša cilvēkam, jo cilvēks ir cienīgs uz plašiem apvāršņiem

Video: Mācītājs Juris Cālītis stāsta par iedeoloģizētas domāšanas ietekmi uz cilvēku attiecībām (10 min. 4 sek.)

Vai tas viss, kas ar jums bijis, nav tomēr pazemojoši? Atminos, savulaik, kad jūs padzina no baznīcas, folklorizējās teiciens, ka “nav runa par to, ka jūs domājat citādi, bet gan par to, ka kāds nedomā vispār”.

Es nevaru atcerēties šīs lietas, ka tā bija, bet tā ir tā nelaime, ka iekāpu tādā, kā lai to apzīmē, tādā ideoloģiskā domāšanā. Tas ir viens veids, kā mēs sākam sarunu par to, kā lietas noskaidrot. Un viens no veidiem ir padarīt lietu ļoti vienkāršu – pieņemt pozīciju. Un tad tu dzīvo ar šo pozīciju. Dzīve nav tāda. Manā vērtējumā neviena pozīcija nav tāda, kur tu saki – tā ir tā zelta patiesība, pie kuras turoties mēs iziesim šai dzīvei sveiki un veseli. Mēs jau varam teikt visas šīs augstās lietas. Es, piemēram, ticu mīlestībai, bet ar to jau nekas nav atrisināts. Mums ir jāpasaka, ko tas nozīmē konkrēti un kā tas izpildās. Un ir ļoti sarežģītas situācijas, kur nav tā vienkārši – es tevi mīlu vai jāmīl viss cilvēks, un tā tālāk.

Šī ideoloģiskā un ideoloģizētā domāšanā, man šķiet, ir pazemojoša cilvēkam, jo cilvēks ir cienīgs uz plašiem apvāršņiem. Tas jau ir mūsu ģēnijs – mēs visu laiku redzam tālāk, nekā mēs varam pat sasniegt vai iedomāties. Un tai brīdī, kad mēs uzliekam šo klapi virsū – tā, ne citādi, pa šo ceļu, ne pa vienu citu ceļu, visiem jābūt pēc “a”, “b”, “c”, tad mēs esam jau sevi pazemojuši un patiesībā zaudējuši šo visskaistāko ziedu, kas mums ir, šo avantūru.

Jā, bet ja paseko luteriskajai baznīcai Latvijā, tad mācītāji uztraucas par to, ka tiek uzspiests globālistu viedoklis, pēc Atklāsmes grāmatas, ka visi tagad staigās ar to zīmi uz pieres un rokas un būs pakļāvīgi, un tie, kas nepakļausies, tie tiks izstumti?

Tur ir divi aspekti. Ja vienkāršojam, tie divi aspekti ir viens ar otru nesaistīti, bet savienojami. Proti, kad mēs runājam par globālismu, mēs zināmā mērā runājam par kapitālisma patvaļu, respektīvi, nav jāuzliek nekādas bremzes cilvēka skrējienam pēc naudas un varas. Bet mums jāgādā arī par kopīgām lietām, un globālisms traucē visam tam, kur mēs gribam uzstādīt tādas kopīgas vērtības, piemēram, veselība, izglītība, vecuma pensija, rūpes par vājākiem, kur nevienam atsevišķam cilvēkam nav pienākums to darīt, bet mums kā sabiedrībai tas ir jādara, lai mēs būtu civilizēta sabiedrība. Bet globālisms ir skrējiens, kur varam izmantot cilvēkus zem šīs kapitālisma birkas.

Bet tas pozitīvais globālismā un tas pareizais ir tas, ko patiesībā arī kristietība vēsta. Un tas ir, ja mēs tā jautājam – kur mēs virzāmies, kur mēs visi kopā uz šīs planētas virzāmies, nu tad neapšaubāmi es būtu iedomājies, ka mēs visi redzam tādu sapni, ka mēs visi pie mūsu visu lielās dažādības – latvietis ir latvietis, igaunis ir igaunis un amerikānis ir amerikānis -, pie šīs lielās dažādības mēs varam viens ar otru sarunāties, mēs varam viens ar otru satikties, mēs varam baudīt viens otra savdabību. Un tā kristietības vīzija ir tieši tā, ka nākotnē – nākotne, tas ir Dieva valstībā -, visi cilvēki jūtas draugi, uz draudzību mēs virzāmies. Tas nebūs manā laikā, manā mūžā, jo tikpat labi izskatās, ka mēs virzāmies uz karu, uz viens otra postīšanu.

Bet, ja mēs tā loģiski padomājam, mēs taču nedomājām, ka tā ir nākotne, kur mēs arvien dižāk, spēcīgāk, ar lielāku munīcijas lādiņu un spridzināšanas spēku dzīvojam uz planētas, jo tad iznākums ir gals. Mums taču tam galam jābūt pavisam pretējam, mēs taču virzāmies uz to, kas mūs saved kopā. Un cilvēks savā būtībā grib būt – ko mēs gribam darīt, kad mēs esam laimīgi? Mēs gribam būt kopā ar saviem draugiem, sēdēt pie viena galda, iedzert, ieēst, priecāties, stāstīt anekdotes, dziedāt kopā. Tā ir dzīvošana. Dzīvošana nav, kur mēs esam greizsirdīgi viens pret otru un skatāmies, kas otram ir labāks un kā es varu neieredzēt viens otru. Un tāpēc globālisms kā tāds, kā tāda ideja vai vīzija ir saskanīga ar kristietību. Bet, no otras puses, mēs jau šo globālismu, kā es saku, esam padarījuši par kapitālisma patvaļu.

Tas viss skaidrs, bet, piemēram, mācītājs Krists Kalniņš apgalvo, ka tas globālais viedoklis, kas tiek uzspiests ar industriju, ar kino industriju, ar pārraidēm, ar presi, ka globālais viedoklis būs bīstamāks par cenzūru?

Es neprotu tā salīdzināt cenzūru un globālo viedokli, bet, es domāju, Krists Kalniņš ir tiktāl pareizs, ka šī tieksme uz vienveidību, kas kalpo kapitālisma uzvarai, ir pareiza. Respektīvi, dažādībai nav naudiskas vērtības, vienveidībai ir. Mēs varam reklamēt, lai visi pērk vienu un to pašu mašīnu, tāpēc jau ir reklāmas. Ja vien varētu panākt to, ka visi dara vienādi, mēs būtu momentā – ja tev ir tūkstoš pircēju, tas ir viens, bet ja tev ir 500 000, tad tas ir pavisam kaut kas cits. Un tāpēc – dabūt, ka viņi visi grib vienu un to pašu, tajā ziņā tas ir pareizi. Es nedomāju, ka tas ir smagāks trieciens nekā cenzūra. Cenzūra ir savā veidā ļoti postoša un varmācīga. Šī vienveidība ir tāda, kur es tieku ievilināts – nāc, Juri Cālīti, pērc folksvāģi, man tur ir izvēle, bet cenzūrai man nav izvēles. Tu neklausīsi, labi, vāks. Tā kā es neesmu drošs, vai tas salīdzinājums ir tik pareizs.

Dzīvojuši 50 gadus pavisam citās sabiedrībās, ar citām vērtībām, vienā un otrā pusē, kā mēs varam iedomāties, ka uzreiz varēsim viens otru saprast

Video: Mācītājs Juris Calītis par trimdas latviešu ilūzijām par Latviju (5 min. 23 sek.)

Jums ir savs skaidrojums, vai nav tā, ka mēs esam gan šeit, gan tur [ārpus Latvijas] dzīvojuši kaut kādās ilūzijās, ka mēs iekāpsim tajā pašā Latvijā – kā filmā pēc reklāmas pauzes?

Jā, pilnīgi pareizi. Tās ilūzijas, kas mums bija ārpus Latvijas, bija masīvas. Sāksim pat ar visvienkāršāko. Mēs vispār nestādījāmies priekšā, lai jums tas arī liktos smieklīgi un neiespējami, ka šeit vispār ir normāla dzīve. Ko es saprotu ar normālu dzīvi? Cilvēki precas, cilvēki iet darbā, cilvēki raizējas par savu veselību, cilvēki sanāk kopā svinēt svētkus, cilvēki izbrauc kaut kur, dzemdē bērnus un tā tālāk – normāla dzīve.

Tā ilūzija man ārpusē, es jau pirmoreiz šeit ierados 1973. gadā, bet ārpusē bija – visi stāv tā kā pie cietuma restēm, spiež savus ģīmjus un degunus ārā, gaidot, ka mēs vai kāds viņus atbrīvos, un tad viņi beidzot leks iekšā īstā dzīvē. Nu tik masīvi, tik naivi. Un tad no tā izriet arī visi tie pārpratumi, kas bija sākumā, kā varbūt ārpuslatvieši uzvedās un runāja, un sevi prezentēja.

Mēs jau atceramies tos pirmos mēģinājumus Saeimā un politikā, kur gudri cilvēki gribēja ieteikt, kā to visu darīt, nu tas ir pilnīgi šokējoši naivi. Tā kā, protams, interesanti; attiecībā uz baznīcu, kad arhibīskaps Jānis Vanags tika ievēlēts, viņš jau tika ievēlēts ar pat uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmu balsu skaitu, un ar tādām balsīm, kas normāli šādā sinodē nebūtu bijis pieļaujams, proti, studenti no Teoloģijas fakultātes. Bet tas ir sīkums. [..] Bet jums ir taisnība, gan vienā, gan otrā. Jo kā gan mēs varam, nu paklausieties, dzīvojuši 50 gadus pavisam citās sabiedrībās, pavisam citā gaisotnē ar citām vērtībām, vienā un otrā pusē, kā mēs varam iedomāties, ka mēs uzreiz varam sarunāties viens ar otru un saprast, ko mēs sakām un ko mēs domājam?

Bet 1973. gadā jūs taču arī sapratāt, ka te dzīve nav vienkārša?

Jā, protams, es braucu pie savas vecmātes uz viņas dzimšanas dienu, viņai bija 100 gadi Limbažos. Un es netiku. Viņa bija ļoti pārmetoša, viņa uzskatīja, ka es neesmu pietiekami mēģinājis. Un es atzīšos, ka es, tagad atskatoties, es to nebūtu darījis.

Kad es vēlāk biju – astoņdesmitajos gados, es būtu uzvedies pavisam citādāk. Bet tajā 1973. gadā man nebija drosmes vienkārši ignorēt šo 40 km rādiusu no Rīgas, šo aizlieguma zonu, ārpus tās mēs nedrīkstējām rādīties. Iekāptu vienkārši kādā mašīnā un [būtu] vicojis uz Limbažiem, kā es to vēlāk darīju uz Liepāju, uz Kuldīgu un citur, un milicija nāca mani ķerstīt un skandalizēt. Bet tajā brīdī es to neizdarīju. Viņa man atrakstīja ļoti dusmīgu vēstuli, tā pārmetoši, ka es neesmu pietiekami darījis to, kas bija jādara…

…slikts mazdēls.

Jā. (smejas). Un man ir žēl.

Mans draugs, amerikānis, studiju biedrs fakultātē, man liekas, tikai gadu vai divus vēlāk mierīgi atbrauca un aizvicoja, satika manu vecmammu, kuru es nekad nesatiku. Viņa nomira 104 gadu vecumā.

Jums jau nebija tur 40 km no Rīgas, jums jau tepat pa Rīgu bija jāslapstās kādreiz?

Nu, man bija atļauts līdz Sēnītei, tas bija tas punkts.

Bet tikties ar Intu jums arī bija vienkārši?

Starp citu, tajā laikā Ints jau sēdēja cietumā un man bija mani radi. Un bija ļoti interesanti, pie radiem tur bija ļoti zīmīgi – es jau redzēju to plaisu, piemēram, Limbažu radi bija pieņēmuši visu sistēmu. Un tad man bija citi radi, kuri nu tik demonstratīvi bija pret pastāvošo kārtību 1973. gadā, lamāja viņus no panckām ārā, un arī savā rīcībā atteicās sadarboties. Un, protams, es pieņemu, arī no tā cieta un piedzīvoja dažādas represijas. Tā kā es toreiz tā jau ļoti pārdzīvoju to, ka jau es redzēju, ka patiesībā cilvēki vairāk ir ieinteresēti mantā un [tajā], ko var dabūt, nekā, kā es no ārpuses braucot domāju – brīvība, neatkarība un politiskais stāvoklis ir pats noteicošais. Bet tas jau tā nav. Cilvēki dzīvo savu ļoti piezemēto dzīvi.

Viņi vairāk gaidīja no jums nevis grāmatas bet kaut kādas materiālas lietas?

Kaut kādas materiālas vērtības un ko var pārdot. Vai es esmu ar mieru atstāt visus savus aparātus, fotoaparātus, skaņotājaparātus, filmu aparātus, lai var realizēt pēc manas aizbraukšanas.

Bet astoņdesmitajos gados tikšanās ar Intu Cālīti jums bija vienkāršas?

Jā, Ints jau ir ļoti… es jau tikos ar viņa sievu, kad viņš bija projām. Viņa bija ļoti sarūgtināta par visu stāvokli, bet, kad es ar Intu tikos, mums jau bija ļoti viegli – viņš ir tāds ļoti sabiedrisks un viegli omulīgs cilvēks…

…jā, bet tā tikšana pie viņa, viņš dzīvoja Torņakalnā, tur nebija tādi kriminālromāna vērti sižeti?

Nē, kas bija romāna vērti, - kad es ar Modri Plāti braucu uz Kuldīgu vai uz Liepāju ar Juri Rubeni. Kur, piemēram, Kuldīgā – tas ir 80. gadu sākumā, aizbraucu uz Kuldīgu uzstāties ar Modri Plāti, es esmu savā viesnīcā, tūlīt milicija klāt un sāk pratināt, ko es te vispār daru, kā es šeit esmu nonācis un kādā sakarā, un ar kādām tiesībām. Tad Modris iejaucās, viņš viņus padzina drusku stūrī, nost no manis…

…ar krustu vai kā?

Nē, nē. Ar tādu savu autoritāti, un viņiem teica – tie bija sieviete un vīrietis, viņiem teica, jūs tagad te, Kuldīgā gribat starptautisku incidentu izraisīt? Juris Cālītis ir mācītājs lielā draudzē Kanādā, ārpus Latvijas baznīcas viceprezidents, un jūs te gribat uz savu roku ar savu autoritāti dabūt šo skandālu? Tas bija tas laiks, kad bija Reigans un viss tas Aukstā kara laiks bija uz tādas jūtīgas atsperes. Un tie teica, bet tad lai viņš ir prom rīt no rīta pirms astoņiem. Laikam tā tas beidzās.

Jāpaskaidro, ka Plāte tobrīd kalpoja Kuldīgā.

Jā, kalpoja Kuldīgā un viņš mani aizveda privāti ar savu mašīnu. Tā kā tas bija Modra Plātes varoņdarbs.

Viss, ko es dzirdu, kā var sev izkaulēt labvēlīgākus nodokļu noteikumus baznīcām un draudzēm

Video: Mācītājs Juris Cālītis par attiecībām ar baznīcu un to, kāpēc, viņaprāt, baznīcas Latvijā nodarbojas arī ar niekošanos (6 min. 14 sek.)

Jā, bet jums ir savs skaidrojums, kur tagad ir palikuši Plāte, Rubenis, Cālītis, Ķirsons? Visi tā laika karogneši?

Ķirsons ir cita opera, bet Modris un Juris ir ienākuši ar savu vēsturi kaut kādā veidā, kas viņus ir šajā progresīvā cīņā padarījusi atturīgus. Piemēram, es esmu Jurim prasījis vairākkārtīgi, nu, paklau, tu taču nepiekrīti visam tam, kas te notiek luteriskajā baznīcā, tas nav tavs viedoklis, tā nav tava baznīca, bet tev ir autoritāte un tu varētu visu to pagriezt otrādi. Un es pateikšu, ko viņš man teica – nu ir jau baznīcai tik daudz naidnieku, kas grib baznīcu zākāt, es negribu būt viens no tiem. Mani šī atbilde nesamierina. Un man ir pašam sava, es to neizteikšu publiski, versija, kāpēc viss tas tā ir, es domāju tur ir citi…

…bet tas ir ar Juri, kā ar jums pašu?

Nu, es jau… baznīcai bija tiesības manu amata piedāvājumu svītrot, un es jau nevaru luteriskajai baznīcai uzbāzties ar kaut kādām savām pretenzijām, ka viņai tomēr vajadzētu mani klausīt. Es, lūk, paceļot karogu un veidoju kaut kādu jaunu konfesiju, tā muļķīgi. Tas nav, kā šīs lietas notiek.

Ko es esmu darījis, es esmu darījis to, ko es uzskatu par efektīvāku. Viens ir Teoloģijas fakultātē, tur ir mans redzējums par kristietību, kas ir pavisam citādāks nekā tas, kas tiek piedāvāts šeit. Un es to daru ar šo praktisko darbu, kas ir savā ziņā domāts, lai, protams, risinātu lielu problēmu Latvijā – bet tai pašā laikā no manas puses rādītājs, ko es uzskatu, kas ir kristietības aicinājums. Nevis iet uz dievkalpojumiem, celt baznīcas, veidot šķūņus, bet parādīt savu redzējumu, savu vīziju, savu kristietību praktiskā pielietojumā dzīvē, Latvijā. Mani tas šokēja, ka ir tik daudz politisku un sabiedrisku jautājumu, kas sveras uz latviešiem un arī nospiež, vesela rinda, un es nedzirdu, ka kāds no baznīcas puses par tiem runātu, debatētu, piedalītos šo jautājumu risināšanā, nāktu ar ieteikumiem.

Viss, ko es dzirdu, kā var sev izkaulēt labvēlīgākus nodokļu noteikumus priekš baznīcām un draudzēm. Nu kas tas ir? Tā ir tāda niekošanās.

Tā kā, es domāju, ka man arī nekādas citas iespējas patiesībā Latvijā nebūtu. Nu, ko es varētu darīt? Iet politikā vai…

tautiešus no Sidnejas tagad nedrīkstat laulāt, ir jāzvana, jāprasa…

Pilnīgi pareizi, man jau ir bijuši vairāki tādi gadījumi, kur man ir bijis jāprasa no arhibīskapa atļauja, vai es drīkstu iet viņu baznīcā. Mācītāji ir nobijušies, tad viņi iet pie saviem prāvestiem vai bīskapiem, un bīskapi arī nobijušies, tad tie iet pie arhibīskapa, vai es – šāda apskādēta manta, kāds es esmu, drīkstu parādīties viņu baznīcās, tās neapgānījot ar kaut kādu nesvētumu. Jūs to saucat par pazemojošu, man tas liekas smieklīgi.

Tas ir tā, ka mācītāji, kas vēl šobaltdien ir Latvijas mācītāji, kas tad – ja sieviete nostaigā pāri pa altāra telpu - tūlīt skaita lūgšanu un daži iet pat kvēpināt. Tas pat nav normāli normālā dzīvē,

nemaz nerunājot par kaut kādu cēlāku kristietību.

Bet vai tas nav absurds – pat jahtas kapteinis tagad laulā, bet jūs ne?

Jā, jā, jā. (smejas) Ziniet, varbūt mans dēls, kas ir galvenais lidotājs “airBaltic”, varbūt, ka viņam ir tiesības laulāt, kur man nav.

Uz lidmašīnas noteikti ir.

Jā, uz lidmašīnās noteikti ir, tā kā tas ir pareizi.

Ja pieminējāt Paulu, jūsu dēlu – taču katra latvieša sapnis, kāpēc viņš nepalika tur Karību salās?

Ziniet, ir jocīgi. Mēs, protams, atbraucām uz Toronto no Karību salām. Mēs pārcēlāmies uz Toronto, bet tas pārsteigums bija – pirms es vispār biju domājis par kaut kādu Latviju, mana meita atbrauca un šeit palika, un mans dēls atbrauca un šeit palika. Un tikai tad man bija tā doma, ka es arī varētu kaut ko vairāk darīt, kā tikai dzīvot un strādāt Toronto. Un es tā vienmēr esmu domājis, kā tas nāk – viņi bija pirms manis. Un viņi ir laimīgi.

Es domāju, katrs cilvēks, kas dzīvo Latvijā, varētu būt laimīgs. Neko mēs nevaram darīt, tie gadi, ko mēs esam dzīvojuši šeit tajā dīvainībā, ir, protams, izdarījuši savu. Un mums no tā ir jāatkopjas, tāpat kā mums ir jāatkopjas no daudziem mūsu latviešu netikumiem un iepriekšējo gadsimtu ierašām. Bet latvietis ir arī ļoti īpatns ar savu varēšanu.

Ko čekas maisi reprezentē? Es pieņemu, ka tie reprezentē to cilvēcisko vājību, ar kuru mēs visi esam vāji

Video: Mācītājs Juris Cālītis par sava brālēna Inta Cālīša atrašanos tā dēvētājos “čekas maisos” (4 min. 10 sek.)

Par atkopšanos runājos, jūs esat gan intervijās stāstījis un mēs arī iepriekšējā reizē runājām par to, kā jūs lavījāties pie Inta – mainījāt vilcienus, sabiedriskos transportus, pārģērbāties… Bet kādas bija jūsu sajūtas tagad, kad uzzinājāt, ka viņš ir čekas maisos, viņš un viņa sieva?

Jā, godīgi sakot, es pavisam vienkārši – es neesmu tam pievērsis īpaši lielu vērību…

…bet bija jāpievērš vērība?

Jā, es saprotu, jūs man to jautājat, un ar to es esmu spiests piekrist. Bet ko šis čekas maiss reprezentē katram atsevišķam cilvēkam? Mēs, jūs vēl precīzāk zināt, nekā es to zinu, bet manā skatījumā tie visi reprezentē dažāda veida mēģinājumu izdzīvot dzīvi dotajā situācijā. Un mēs jau varam piesaukt visādas mērauklas un varonības etalonus un teikt, ka tie, kas cieta savas pārliecības dēļ – Astra, ka ir tie īstie mūsu ceļa rādītāji, un es tam piekrītu. Tādi mums ir vajadzīgi. Bet tie citi ir visi kaut kur dotajos apstākļos mēģinājuši, piemēram, Skulme – citi teiks, viņa parādās šajā sarakstā, bet viņa dzīvoja ar savu mākslu. Mans brālēns un viņa sieva, galu galā viņš jau sēdēja cik gadu desmitus cietumā par savu sacelšanos pret režīmu..

…17 gadi no dzīves izsvītroti.

Jā, un tā ir tā dzīves otra daļa, kas ir liekama pretī. Un tāpēc ir jautājums, ko tie čekas maisi reprezentē. Es pieņemu, ka tie reprezentē to cilvēcisko vājību, ar kuru mēs visi esam vāji. Un mums tā vājība izpaužas katram savā veidā. Vienam laimējas būt attiecīgā brīdī varonīgam, citā brīdī būt nodevējam.

Es, piemēram, jūtos ļoti nelaimīgs - tas nav svarīgs notikums, bet – ka man nebija aknas aizbraukt, parādīt pigu režīmam, un aizbraukt, parādīt, kāds supervaronis es esmu, uz Limbažiem pie savas vecmāmiņas 100 gadu dzimšanas dienā. Bet man nebija [spēku], es biju vājš. Un citos apstākļos atkal, kur es jutos citādi un kur es jutos gandarīts, ka man ir laimējies – un es lietoju šo vārdu, laimējies nebūt nodevējam. Mazs pagrieziens, un tu esi jau tajā otrā pusē. Mazs pagrieziens otrādi, un tu jau esi varonis. Tā kā man ir liela simpātija pret cilvēku varēšanu un nevarēšanu.

Par varonību runājot – šis ir varoņu laiks šodien?

Jā, bet tas varoņu laiks šobrīd – tā izteiksme ir citāda. Dažiem, protams, dažās vietās pasaulē tas ir likt savu dzīvību uz spēles, bet varoņu laiks, manā skatījumā, ir uzturēt cilvēcības svarīgās vērtības. Jo tas spiediens un tā masas nosliece, propaganda un vēlēšanās ir visu nonivelēt uz kaut kādu zemu pliekanību, vienkāršību. Un manā skatījumā tas varoņdarbs ir sevī uzturēt šo dzīvo iztēli par to, uz ko cilvēks ir spējīgs. Tas ir ļoti grūti. Piemēram, studentiem, kad es viņiem mācu teoloģiju, es viņiem patiesībā stāstu, ka būt ticīgam ir ļoti grūti. Ne tāpēc, ka tas ir kaut kas pret prātu vai kas jāuztur par spīti visiem pierādījumiem, bet tāpēc, ka tas prasa iekšējo enerģiju domāt un tēlot iespējas, ko apkārtne tevī visu laiku atņem un nonivelē, un pazemina, padara nevajadzīgu. Un es domāju - tas ir tas, kur es saredzu šodienas varonību, varonību uzturēt cilvēcību.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti