Daina Teters ir profesore Latvijas Kultūras akadēmijā. Viņas pētnieciskās intereses saistītas ar teorētisko un kultūras semiotiku, īpaši telpas un laika semiotiku, un semiotikas pielietojuma iespējām zinātnes filozofijā. 2014. gadā Lionā ievēlēta Starptautiskajā semiotisko pētījumu asociācijā, kurā ir šīs organizācijas valdes locekle un starptautiskā eksperte semiotikā. Pēc Dainas Teters iniciatīvas Rīgā vairākkārt norisinājies starptautiski zinātniski mākslinieciskais projekts “MetaMind”.
Gints Grūbe: Šķiet, vairāk kā nekad ir vēlme saprast, kas notiek. Daži saka, ka vispirms karš un pēc tam analizēsim, kā to nosaukt, kā to saprast. Interneta mediji ir pilni ar dažādiem pārspriedumiem, vēsturiskiem salīdzinājumiem. Kāda, jūsuprāt, ir intelektuāļiem darīšana ar to, kas notiek?
Daina Teters: Karš jau ir tāds Eiropas kaunpilns pavadonis visos laikos bijis. Ja mēs tā atceramies, tad Eiropas dalīšanās valstīs sākās kara laikmetā – 17. gadsimtā, un tas turpinās līdz pat mūsdienām.
Parasti ar kara palīdzību tiek aktivizēta tāda īpaši emocionāla spēja mobilizēties uz aizsardzības vai uzbrukšanas stratēģiju.
Un tur, protams, tiek lietota virkne ar dažādām zīmēm un dažādiem instrumentiem, ar kuru šo emocionālo mobilizācijas spēju panākt.
Rakstnieks Umberto Eko 1991. gadā uzrakstīja savas pārdomas par karu četrās esejās par ētikas tēmām. Viņš jau tajā brīdī runāja par to, ka ir būtiski mainījusies kara izpratne, kāda tā bija 20. gadsimta sākumā. Viņš toreiz rakstīja: Pasaule šodien karu redz citām acīm nekā 20. gadsimta sākumā. Un, ja kāds mūsdienās mēģina runāt par karu kā pasaules higiēnu, viņš vairs nenonāk literatūras vēsturē kā senāk, bet gan psihiatrijas rokās. Nu jau ir pagājuši 30 gadi kopš šādām pārdomām. Vai arī šajā brīdī tādā semiotiskā nozīmē ir pavisam cita kara interpretācija?
Daina Teters: Šis karš ir pārsteidzošs ar savu aloģiskumu. Faktiski tam nav nekāda mērķa vai vismaz tie mērķi nav artikulēti. Vai arī tas, kas tiek artikulēts – tas viss nepārtraukti mainās, un nav loģikas ne no vienas, ne no otras puses. No vienas puses, tas ir saprotams, ka tā ir vienkārši aizsardzības stratēģija. Tur it kā būtu saprotams.
Bet kam tiek uzbrukts, kādiem mērķiem – tas ir diezgan aloģiski. Un tur parādās vispār beidzamā laika politikā no franču filozofijas paņemts jēdziens – iztaisīties par muļķi. Un jauno laiku, mūsu laiku politikā ir dažādas idiotisma stratēģijas.
Viens no talantīgākajiem ir Boriss Džonsons, kurš sapurina matus un, tā teikt, iziet uz skatuves. Bet, lai cilvēki šādi spēlētu, viņiem ir jābūt ļoti gudriem. Un ir arī citi gadījumi, kurus mēs arī tā kā pazīstam, proti, kur nemaz nav jātēlo, kur vienkārši tas iznāk organiski. Attiecībā pret Putinu mēs redzam tieši to pašu – ka viņš tiek uztaisīts par idiotu, par tādu, kurš vairs nekontrolē savas rīcības, rīcības motīvus un tamlīdzīgi. Bet tas tā īsti nav.
Bet kas ir tie zemapziņas slāņi, kas šajā gadījumā – Krievijas propagandas zīmju izmantojumā ar burtiem Z un V – ir vērsti attiecībā uz kāda veida analoģijām?
Daina Teters: Es domāju, ka tur vairāk ir tāda nejaušība ar šiem burtiem. Manuprāt, vienkārši ir apzīmēti kauju virzieni vai atsevišķās karaspēku daļas. Tik vienkārši vienmēr šāda veida simboliem tiek piemeklētas nozīmes, un tie tiek apaudzēti ar tādām nozīmēm, kas tiem nemaz nepiemīt.
Šobrīd tās katru dienu tiek arvien vairāk tiek pielādētas ar pilnīgi jaunu saturu.
Daina Teters: Jā.
Bet kāpēc tās ir vajadzīgas?
Daina Teters: Vara pati par sevi neartikulējas. Vara ir neredzama. It sevišķi, ja tā ir tik bāla un pelēka, kā tas ir Krievijā, tad tā ir jādemonstrē. Tur ir jāizdomā vizuāli simboli, tur ir jāizdomā stāsti, respektīvi, lai tie nostrādātu, lai panāktu to mobilizācijas spēju. Šie simboli nav izdomāti, tie vienkārši ir radušies.
Tas nav tā kā 20. gadsimtā, kad totalitārie režīmi ļoti stingri piestrādāja pie simbolu izveides. Šinī gadījumā tie strādā uz īsu laiku, tā kā bļaušanas instruments.
Nesen amerikāņu žurnālā "The New Yorker" bija publicētas kara fotogrāfa Džeimsa Nahtveja (James Nachtwey) bildes. Un tās viņa fotogrāfijas ietvēra to šausmu reprezentāciju, par kuru arī Rolāns Barts savulaik rakstīja. It kā mēs redzam tajās bildēs kaut ko, kas tur nemaz nav redzams. Un varbūt tās nemaz nav asinis, ko mēs redzam, bet tas ir tas, ko mēs tanī ieraugām. Jautājums ir par to, vai tās šausmas, ko mēs redzam, ir tieši tās šausmas, ko mēs redzam? Kas ir tas, ko mēs tur ieraugām?
Daina Teters: Tur pat nav nepieciešamas asinis, arī bez asinīm tā bezjēdzība ir šausmīga. Tā bezjēdzība faktiski ir vienīgais, ko var mazliet uztaustīt un kas parādās šī kara, no krievu puses, kā vienīgais racionālais grauds, kāpēc šīs šausmas ir. Jo viņi balstās uz tādu jau mazliet aizgājušu modeli, tādu politisko ontoloģiju, ko mēs esam redzējuši Trešā reiha laikā. Tas ir holistiskais modelis – kad parādās kaut kāda kopiena, kuras kolektīvā griba tiek izpausta, ko mēs saucam par krievu pasauli.
Bet kur ir tā līdzība ar Trešo reihu?
Daina Teters: Politikas un varas mērķis un jēga bija transcendenti, piemēram, Dievs vai taisnība, vai godīgums, vai brīvība. Tad šajā brīdī tā situācija ir tāda, ka, sabrūkot kristietiskai vienotībai, sabiedrība sāka pašorganizēties. Un tad bija divi varianti – vai nu iet liberālo ceļu, kura mērķis un visu politisko procesu cēlonis ir atsevišķs cilvēks, vai arī holistiskā stratēģija, respektīvi, ko mūsu vecāki jau ir piedzīvojuši Padomju Savienības laikā, kur tiek izvirzīta kāda kopiena, piemēram, šķira vai rase. Un šāds modelis Eiropā vairs nav ejošs.
Krievija šajā ziņā ir vecas plates spēlētāja.
Un turklāt Krievijai ir vēl viena ļoti nepatīkama lieta – sabrūkot Romas impērijai, vairākas valstis centās sākt Trešās Romas ideju. Vēsturnieks Tumans uzskata, ka ir 10 vai 11 šādi modeļi. Man gan tam negribētos īsti piekrist, jo tādu variantu, kādu ir realizējuši krievi, faktiski mēs neredzam nekur, varbūt Bizantijā, bet arī ne. Tās pamatā būtībā ir Romas impērijas kosmoloģiskā kopija un arī verbāla kopija.
Tātad, salīdzinot ar Grieķiju, kurā tā pasaule tika organizēta horizontāli – kā kaut kāds noslēgts veselums, kas vienmēr atgriežas pie saviem pirmsākumiem. Tad Romas impērijā to vairs nevarēja realizēt, tas nozīmē, ka tur bija nepieciešama horizontāla un vertikāla organizācija. Horizontāli impērija balstās uz pavēlēm, uz dažādiem transporta veidiem un uz pavēļu izpildīšanu, uz kopēju tirgu. Bet jaunums bija šī pasaules organizēšana vertikālā virzienā, respektīvi – šī eklēzijas ideja, ka viņi savienojas vienā veselumā, un tad veidojas tas, ko mēs pazīstam kā “Pax Romana” jeb Romas pasauli. Un, ja mēs ieklausāmies tajā vārdā “pax”, tad tā nav tikai pasaule, bet tas ir arī miers.
Lūk, tas ir modelis krievu pasaulei – "Мир" ir gan miers, gan pasaule. Un ar to viņi, protams, ka spekulē.
Kad Latvijā grasījās slēgt vairākus Krievijas televīzijas kanālus, jūs 2014. gadā analizējāt to kanālu propagandas saturu, kas bija uzreiz pēc Krimas okupācijas. Un tur, manuprāt, jau iezīmējās "lielās un mazās pasaules" jēdzieni. Jo tas, kas tika propagandēts, bija – Krimas tautas izvēles atgriezties mājās, atgriezties mūsu valstī [Krievijā], Krimas iedzīvotāji apgrieza kājām gaisā visu pasauli. Tie bija tie propagandas vēstījumi, kas katru vakaru tika izplatīti televīzijā. Jūs toreiz rakstījāt, ka dominē tieši šie telpiskie rādītāji – visas politiskās norises šajos raidījumos bija aprakstītas lielo telpu metaforās, norādot, kurā telpā ir labi un kurā ir slikti.
Daina Teters: Nu ja! Krievu pasaules telpa ir lielā telpa.
Arī šoreiz viņi izmanto tās pašas metaforas un modeļus.
Daina Teters: Protams. Šajā gadījumā Romas impērija un visi tie atkārtojumi, viņi patiešām domā, ka viņi ir visa pasaule. Ka tā ir pasaule, nevis kaut kāds norobežots teritoriāls veidojums. Un tad, kad parādās, piemēram, kaut kādi "barbari", tad viņi ir pārsteigti – no kurienes? Jo, viņuprāt, tur taču nekā nav. Ja mēs skatāmies tās mazās telpas, nu kaut vai tos pašus grieķus, viņi ļoti labi zina, ka viņiem ir kaut kādi eksteritoriāli kaimiņi, kas atrodas kaut kur citur un ar kuriem ir jāatrod kopēja valoda.
Visas tās impērijas, kas veidotas pēc Romas impērijas parauga, tās faktiski paliek iracionālas – tās grib grābt un grābt. Tās ir zaudējušas saprātu tādā ziņā, ka tās mēģina uzsūkt visu – kaut ko vēl savai varai un ko vēl pakļaut savai pasaulei.
Un krievu tauta to grib. Un ko viņiem var iebarot? Viņiem var iebarot fašismu. Man ir bail tā teikt par tik briesmīgu parādību kā karš, bet, manuprāt, tā ļaunuma pasaule, vismaz tagad kā mēs to redzam, tas ir tāds brīdis, kad tā sabruks. Un diemžēl tas karš ir zināma nepieciešamība. Jo, ja mēs tiktos pēc kāda laika tad, kad jau būtu pirmie jauncelsmes darbi redzami Ukrainā un, iespējams, pat Krievijā, tad, manuprāt, mēs domātu pavisam savādāk par šo karu.
Respektīvi – pēc kaut kādām vēstures analoģijām, tas ir šīs trešās Romas impērijas sabrukšanas sākums vai posms.
Daina Teters: Jā.
Bet tas, ko nav iespējams noteikt, cik ilgi ilgst šis sabrukums un ko tas prasa.
Daina Teters: Jā, par to ir briesmīgi runāt.
Arī viena no līdzībām, man šķiet, ar nacisma periodu, kas varbūt arī iezīmē to trešās Romas norietu, ir tas, ka šī propaganda, karam ilgstot, kļūst arvien skaļāka, zināma bļaustīšanās televīzijas ēterā. Veids, kādā Krievija komunicē par karu, kļūst agresīvs, kas savā ziņā atsauc atmiņā to runas manieri, kādā runāja Hitlers.
Daina Teters: Tur būs mazlietiņ atšķirība. Principā, ja atceramies Hitleru, tad viņam bija jocīga roku pozīcija, bija ļoti jocīga, spiedzoša balss, un tā bija saistīta ar zināmu seksuālo disfunkciju. Runājot par krievu propagandu un par šīm redzamākajām personām, tur ir mazliet kaut kas cits.
Tur tajā agresivitātē un bļaušanā, kas arvien palielinās, ir jaušamas bailes. Viņi tiešām baidās par savu "ādu".
Jo šī propaganda nostrādāja uz kādu laiku, bet tā ilgstoši nestrādās.
Jo tad ir jābļauj vēl skaļāk.
Daina Teters: Man liekas, ka decibeli zināmā mērā ir sasniegti, skaļāk neizdosies. [..] No vienas puses, ar bļaušanu ir panākta kaut kāda emocionālā mobilizēšanās, bet tas nav panākts tanī brīdī, kad ir jāaizstāv it kā tēvzeme. Respektīvi, tad, kad krieviem patiešām būs jāiet dienēt un jāpapildina zaldātu rindas, tas tik viegli nebūs. Tai retorikai ir jābūt saistītai ar kaut kādu kolektīvo atmiņu, bet tā ir mazliet par stulbu.
Man šķiet, ka viena no kara semiotikas sastāvdaļām ir ieroči. Krievija jau gadiem ir runājusi, ka tās rīcībā ir kaut kādi brīnumieroči. Un mēs tos kaut kā vēl aizvien neesam ieraudzījuši.
Daina Teters: Nē, nu mēs ieraudzījām, kas tie tiešām ir par ieročiem. Tā ir izlaupīta, vecmodīga, modernam karam neatbilstoša armija.
Interesanti, kā šis brīnumu statuss tiek piešķirts vai kā tas kļūst par šo mitoloģiju.
Daina Teters: Viņi par to runāja. Viņi demonstrēja kaut kādas mācības, kuras varēja skatīt no ārpuses, bet neviens neredzēja šo armiju darbībā. Tas tiešām faktiski bija mīts, un mīti ļoti labi strādā. Vispār propagandā izmanto mītus. Un tad, kad mēs, tā teikt, ieraudzījām, kas tas ir un kā tas izpaužas, tad mīts sabruka.
