Atspere

Vēstures zinātņu doktors Harijs Tumans: Esmu mainījis savu attieksmi pret Rīgu

Atspere

Toms Rudzinskis: Ir vērtīgi meklēt savas saknes un cilvēkus, ar kuriem gribi būt kopā

Latvijas Radio vadītāja Una Klapkalne: Brīvdienu rītiem piestāv lēnais fokstrots

«Klasika» ar ideju trūkumu neslimo. Latvijas Radio 3 intervija ar radio vadītāju Unu Klapkalni

""Klasikai" priekšā nav jāsaka – jūs ar ideju trūkumu neslimojat. Jums to ir vairāk, nekā Radiomāja spēj īstenot. Tur viss ir kārtībā. Svarīgākais – nepazaudēt un turpināt turēt kvalitātes latiņu, kas "Klasikai" ir ļoti augsta," tā, tuvojoties Latvijas Radio dzimšanas dienai, saka Latvijas Radio valdes priekšsēdētāja Una Klapkalne, kura ir pārvēlēta darbam šajā amatā.

Tu esi sporta deju profesionāle, esi piedalījusies un vēl aizvien piedalies čempionātos. Vai sporta dejas treniņu ritms un disciplīna ir tas, kas palīdz vadīt dažādas iestādes, kas tavā mūžā bijušas aktuālas arī pirms Latvijas Radio?

Noteikti! Tas ir tas, kas palīdz arī visiem sportistiem un droši vien arī profesionālajiem mūziķiem – cilvēkiem, kas kaut ko dara no sirds, lai sasniegtu labus rezultātus. Tas nozīmē, ka tu māki tiekties uz mērķi, tu māki arī pažēloties par savām kļūdām, bet iet uz priekšu. Būtībā arī tā ir gan radošā procesa, gan sporta sastāvdaļa, ka tu nevari vienmēr būt uzvarētājs. Tev ir jāsaprot, kas šoreiz nesanāca tā, kā gribētos, un jāiet uz priekšu, cenšoties atkal sasniegt nākamos mērķus, jo blakus ir jauni konkurenti, kuriem arī visu ko gribas sasniegt. Līdz ar to līmeni ne tikai noturēt, bet arī paaugstināt – tas visur ir liels izaicinājums.

Kāda deja varētu piestāvēt brīvdienu rītam?

Man jau liekas, ka tāds lēnais fokstrots būtu tas starts, no kā būtu labi sākt. 

Tam laikam nav vienkārši soļi?

O, nē, tā tikai liekas tāda ļoti vienkārša deja. Īstenībā tā ir diezgan grūti izvelkama, jo soļi ir tādi gari un plūstoši. Šobrīd šī deja kļuvusi daudz dinamiskāka un sarežģītāka, viss ir ļoti sinkopēts, kas droši vien mūziķiem ir saprotamāks nekā man. Es tikai saprotu, ka ir ļoti ātri jāskrien kaut kur. (smejas)

Tādā ziņā tas ir daudz sarežģītāk, bet arī interesantāk. (..) Tagad cilvēki strādājuši pie bioloģijas, anatomijas, lai saprastu, kā vispār ķermeņiem kopā sadarboties. Kādreiz tas bija daudz vienkāršāk. Tagad tas ir sarežģītāk, līdz ar to iespējams daudz ātrāk kustēties un daudz vairāk pagriezienu izpildīt. Ja sākumā teicu, ka normāls cilvēks to izdarīt nevar, piemēram, nevar tik daudz atliekties, tad izrādās, ka tu neliecies atpakaļ, bet patiesībā liecies uz augšu... Vai arī, ja tev jāiet uz priekšu, tad principā tev ir jāpaiet atpakaļ, lai varētu tikt uz priekšu.

Tāpat kā mūzikā, arī dejā ir ļoti daudz nianšu: liekas, ka tās piecas dejas visu dzīvi mācies un tā arī neiemācies. (smejas) 

Nupat jaunākajā raidījumā "Mākslas vingrošana" Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis Māri Subaču un Ievu Maurīti. Un Māris Subačs saka tā: "Man liekas, ka daudzi nezina, ka kaut kas ir beidzies, kaut kas karājas gaisā tā ilūzija, ka mēs dzīvosim tā kā Dānijā vai Zviedrijā." Un Kaspars Zariņš viņu papildina: "Faktiski mums būtu jādzīvo tā kā Latvijā, kur mums jau viss ir – gaiss, radoši cilvēki." "Arī mākslā mums viss ir, tikai mums ir jāspēj būt gudrākiem, tālredzīgākiem un mazāk jāskauž vienam otru. Un arī nepārdoties par lētu naudu – un es to nedomāju tikai par mākslu," spriež Ieva Maurīte. Vairākas būtiskas tēmas šajā raidījumā tiek aizskartas, bet galvenokārt jau saruna ir par mākslu. Bet runājot par lētu pārdošanos un līdzināšanos ar citām valstīm – tas ir svarīgi vai tas ir mūsu komplekss?

Man jau liekas, ka tieši mākslas pasaulē Latvija ir ļoti bagāta. Un mums ir daudz cilvēku, kas ir šajā pasaules līmenī. Ar to mēs varam būt lepni. Līdz ar to es nezinu, vai mums ir obligāti jālīdzinās. Drīzāk būtu svarīgi nepazaudēt kvalitātes latiņu, kas ir gan mākslas, kultūras, mūzikas un izglītības jomā. Nevis noturēt, bet paaugstināt. Tas, man liekas, ir tas īstais izaicinājums. Mūsdienās mēs visi gribam rezultātu ātri, mēs negribam ilgi un lēni iespringt, trenēties. Tāpat kā manā dejošanā, arī mūzikā tas vienkārši ir jādara.

Tās slavenās 10 000 stundas, ko spēlēja "Bītli" – arī dejošanā ir tieši tas pats. Tajā brīdī tu vari improvizēt, tur var darīt visu ko, bet, kamēr tu to neesi izdarījis... Tā ir visas pasaules mūsdienu traģēdija, ka mēs negribam iespringt; mēs gribam, lai viss ir tūlīt kā instagramā. Vienā minūtē tev tur viss ir gatavs, bet dzīvē jau tā nav.

Bet tad, kad tas mākslas darbs ir tapis, jābūt lepnam par to un nevajag domāt, ka tas ir tāpat kā citur. Vienkārši jāpriecājas par savu izdarīto darbu.

Un jālepojas par citu panākumiem. Man liekas, tā tāda viena liela lieta, ko gan mēs varētu mācīties un kas būtu ļoti svarīgi, jo tad, ja kāds cits kaut ko sasniedz vairāk, tad arī tev ir stimuls sasniegt vairāk, un tas kopējais līmenis paaugstinās. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi jebkurā jomā.

Nupat "Klasikas" raidījumā "Mana mūzika" Inta Zēgnere tikās ar mācītāju, biedrības "Baltijas globālā iniciatīva" vadītāju Pēteri Eisānu, kura mūzikas izvēle ietver arī smago metālu. Viņš atzīst, ka kristīgā mūzika nevar būt tikai glaudoša, ieaijājoša, miegaina. Un viņš atgādina to, ka pirms daudziem gadiem viens virsnieks, kurš bija dienējis Padomju armijā, viņam ir sacījis tā: "Jūs, civilisti, nesaprotat evaņģēliju. Jēzus ir teicis – ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas! Jums liekas, ka pavēli apspriež. Nē, pavēli neapspriež, pavēli izpilda! Jūs, civilisti, neprotat sekot Dievam." Par to ieminos tāpēc, ka ir vēl viena šķautne, kas tev ir svarīga, un tā ir darbošanās Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes luterāņu draudzē. Darbošanās – tas nozīmē kaut ko vairāk nekā iet uz dievkalpojumiem.

Protams, pie režīma, kas ir manā dzīvē, nevar teikt, ka tas ir ļoti daudz, bet jau ilgstoši esmu tādā gaidītājas režīmā. Palīdzu Ģertrūdes draudzes padomes darbā – tas tiešām ir ļoti svarīgs manas dzīves punkts, jo ar zināmu regularitāti saproti – kaut kādas lietas tavā dzīvē ir ne jau tavu roku rezultāts.

Tas mūsdienās ir tāds ļoti pārspīlēts pieņēmums, ka mēs visu paši varam. Ka esam visvareni un dzīvosim mūžīgi.

Un tad notiek tādi notikumi kā pandēmija vai karš, un tad mēs saprotam, ka, izrādās, dīvainā kārtā mēs tomēr tādi neesam. Tādā ziņā jebkura reliģija vai ticība palīdz saprast, ka tu ne tuvu neesi tas, kurš visu nosaka, un par ļoti daudzām lietām tev ir jābūt pateicīgam.

To vērts sev regulāri atgādināt. Arī pazemība ir viena no lietām, ar ko noteikti grēkoju. Tā nenāk viegli. Mēs, civilisti, tiešām tās pavēles nepildām – ne militāristu, ne Dieva. Tā ir tāda sarežģīta joma, bet esmu pateicīga, ka šī draudze ienākusi manā dzīvē, jo tā ir viena no aktīvākajām Rīgas draudzēm, un tās mācītāji ir brīnišķīgi, katrs savādāks.

Arī draudzes mūzikas dzīve ir vienkārši lieliska! Pirms tam mums bija ērģelnieks Aigars Reinis, tagad ir Kristīne Adamaite. Un katru reizi, kad ieej baznīcā, tev ir koncerts. Tas ir skaisti.

Pieci gadi Radio valdes priekšsēdētājas amatā aizvadīti. Gatavojoties intervijai, gribējās atgriezties sākumpunktā. 

Fragments no 2017. gada 2. oktobra intervijas Latvijas Radio 1 "Pēcpusdienas" programmā: 

"Man kā personībai tas ir lielisks izaicinājums, lieliskas iespējas iegūt jaunas prasmes, satikt jaunus cilvēkus, iepazīt uzņēmumu, kuram ir ļoti sena vēsture, kurš bijis nozīmīgs dažādos laikos, ir un, es ceru, būs arī turpmāk. Tā es arī uz to visu skatos – kā uz vienu lielu, priecīgu piedzīvojumu. Manuprāt, svarīgākais ir, lai uzņēmumam būtu ļoti augsta reputācija. Lai tas būtu patīkams gan darbiniekiem iekšienē, gan arī mīlēts no sabiedrības puses. Tā dažādība un satura dziļums – tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi un skaisti, jo komercmedijiem vienkārši nav resursu, lai dažādas tēmas paceltu tik padziļināti, kā to var darīt sabiedriskais medijs. Tā ir sabiedriskā medija priekšrocība."

Piedzīvojums un priekšstati toreiz. Kas ir mainījies, kas turpinās?

Jābrīnās, ka esmu tik precīzi uztvērusi situāciju, tikko kā pārkāpjot Radiomājas slieksnim.

Tas, kas varbūt ir mainījies, radio ir kļuvis vēl dinamiskāks. Vismaz man tā šķiet. Gan tehnoloģijas ir attīstījušās, gan bijuši trakie laiki, kam esam gājuši kopā cauri ar visiem attālinātajiem darbiem un tādām lietām, ko tajā brīdī pat sapņos nevarēja iedomāties.

Tieši pēdējās nedēļās esmu noķērusi sevi pie domas, ka man patīk, ka ir atgriezies atpakaļ tas pirmspandēmijas līmenis, ka radio ir kā skudru pūznis: visi rosās, skrien, darās, un tas ir tas īstais radio šarms. Dažādība un daudzveidība. Un dziļums, kas kļuvis vēl dziļāks. Ļoti būtiski, ka šajos gados izveidota arī pētnieciskās žurnālistikas daļa, kura šo dziļumu vēl vairāk padziļina, veicina. Rada arī iekšējo konkurenci un intelektuālo pienesumu par dažādām tēmām.

Šeit tā dzīve ļoti mutuļo, un man liekas – tas ir tas, kas cilvēkus ievelk medijos, ka tev neviena diena nav līdzīga iepriekšējai.

Tu satiec atkal jaunus cilvēkus un atkal ir jaunas situācijas gan pasaulē, gan apkārt, gan iekšienē, gan ārienē, Latvijā, Radio mājā, un tas ir tas, kas dod zināmu adrenalīnu un arī piesaista.

Latvijas Radio ēkas viducī ir sirds – lielā koncertstudija, kurā pēdējos gados ļoti bieži viesojas gan bigbends, gan skan arī citi koncerti. Cik nozīmīga ir šī daļa, ka Radio māja skan arī mūzikā?

Tā ir neatņemama Latvijas Radio sastāvdaļa, un, protams, ir jādomā, kā to nepazaudēt un attīstīt. Dzīvā mūzika Latvijas Radio dod pilnīgi citu dimensiju. Protams, mēs visi varam no jebkura tehnoloģiskā rīka atskaņot mūziku. Tā vairs nav problēma. Bet mūziku radīt, un radīt to kvalitatīvu, aktīvu, uzturēt dzīvu un veicināt tās attīstību, manuprāt, tas ir cits līmenis, un to var izdarīt tikai sabiedriskais medijs, tikai Latvijas Radio.

Mūzikas dažādība sastopama un jūtama visos radio kanālos, un katram kanālam ir savi uzdevumi. Kādi būtu "Klasikas" uzdevumi nākotnei, kur mēs varam virzīties?

"Klasika" ir līdzīga visiem pārējiem kanāliem – tas ir tas pats stāsts par vienas rokas pieciem pirkstiem. Tā ir neatņemama Radio sastāvdaļa. "Klasikai" ir jābūt. Tā ir arī viena no Latvijas lepnuma lietām, ka klasiskā mūzika mums ir augstā līmenī. Caur "Klasiku" droši vien izgājuši visi, gan sākot no maziņa, ko ierakstāt sākumā, līdz brīdim, kamēr šie cilvēki nokļūst uz Eiropas un pasaules lielākajām skatuvēm. Tā ir svarīga loma – šo procesu uzturēt dzīvu. Jo nav jau grūti atskaņot disku, ko radījis cilvēks, kas nokļuvis uz lielās skatuves, vai noklausīties viņa koncertu. Bet palīdzēt šiem cilvēkiem augt, sajust, kā tas ir – nākt uz radio ēteru, klausīties savu pirmo koncertu vai ierakstu radioviļņos. Tās ir lietas, kuras, manuprāt, ir ļoti svarīgas un kuras ir jāturpina.

"Klasikai" priekšā nav jāsaka – jūs ar ideju trūkumu neslimojat, jums to ir vairāk, nekā Radiomāja spēj īstenot.

Tā ka es domāju, ka tur viss ir kārtībā. Svarīgākais nepazaudēt un turpināt turēt arī kvalitātes latiņu, kas "Klasikai" ir ļoti augsta.

Vai tas ir labi, ka pētniecība un analītika, kas kaut nedaudz ienāk raidījumā "Meistars Knehts", arī ir mūsu pārziņā?

Domāju, ka jā. Ne tādēļ, ka tieši "Klasikā" to gribētu dzirdēt. Nezinu, cik lielā mērā tas ir tieši "Klasikai" piedienīgs un vajadzīgs produkts, bet ir skaidrs, ka jums ir visdziļākās zināšanas, lai analizētu kultūras procesus un kultūras politikas dažādās jomas un virzienus. Un no tāda viedokļa tas ir piedienīgi. Varbūt tam ir jāskan vēl citos kanālos un savādākos formātos. Par to gan var diskutēt, bet tas, ka

tā ir "Klasikas" dabīgā priekšrocība – zināt, kas notiek, un uzdot trāpīgus jautājumus par dažādām kultūras politikas jomām – tas pilnīgi noteikti ir vietā.

Sāpīgais jautājums, ko mums bieži uzdod – par ceturtdienām: par Saeimas plenārsēdēm, kuru brīdī "Klasiku" dzird tikai Rīgā. Esam par to rakstījuši, arī valde ir cīnījusies. Vai tur ir iespējama kaut kāda virzība?

Tas ir jautājums, pie kura mēs atkal varētu ķerties klāt, kad sanāks jaunā Saeima. Kā mēs diemžēl zinām, tas prasa vairāku likumu grozījumus. Latvijas Radio šī ir likumā uzlikta funkcija. Un tur ir jāskatās, vai Saeimā būs dzirdīgas ausis un labā griba šos likuma grozījumus veikt.

Cik šajā un citos risināmajos jautājumos palīdzīgas ir augstāk stāvošās institūcijas – SEPLP, NEPLP?

Šis mirklis nav īpaši sekmīgs jaunajai padomei, kad ir viena Saeima, kura tā kā dodas prom, bet nākamā darbu vēl nav sākusi. Šobrīd ir tāds nogaidīšanas periods, un lielas lietas ne likumdošanas, ne valdības lēmumu pieņemšanas jomā pašlaik nenotiek. Bet ar cerībām skatāmies uz nākamo nedēļu: tad jau redzēsim, kādi būs mūsu ministru posteņi, kā arī to, kāda būs Saeimas atbildīgā komisija, kura strādās ar sabiedrisko mediju jautājumiem.

Tāpat, protams, aktualitāte ir, kas notiks tālāk ar sabiedrisko mediju apvienošanas koncepciju. Termiņš – 2024. gada 1. janvāris – nu jau izklausās pārmēru tuvu.

Un tavas idejas par apvienošanu? Jā vai nē?

Nekādas administratīvas lietas nevar būt pašmērķis. Mērķis ir labāks saturs vai vairāk satura. No šīs perspektīvas ir svarīgi, kā to īsteno.

Šobrīd esmu vairāk uztraukusies par administratīvo iespējamību vispār šo procesu īstenot, un es teiktu, ka gads ir par īsu. Pat ja lēmumu pieņem 31. decembrī, bez pusotra gada šis process nav iespējams. No tāda viedokļa jautājums ir sarežģīts.

Latvijas Radio ir plašajā Eiroradio saimē – esam viena no raidstacijām, kas var gan saņemt, gan piedāvāt koncertus, piedalīties arī īpašos projektos – tādos kā Ziemassvētki, Lieldienas vai īpašos Eiroradio koncertos. Ko tas dod – būt Eiroradio saimē?

Tā vienmēr ir tāda ļoti laba sajūta visiem, kas piedalās dažādos EBU saietos un konferencēs, ka tu neesi viens ar savām problēmām un līdzīgas situācijas un krīzes piemeklē jebkuru mediju neatkarīgi no tā, vai tā ir britu raidorganizācija, Itālijas sabiedriskais medijs vai Latvijas.

Un tādā ziņā tas ir ļoti palīdzīgi – kad jūti, ka tev ir cilvēki, kuri tevi saprot. Pretējā gadījumā tā sajūta ir diezgan vientuļa, kad tu cīnies un sities par kaut kādām lietām... Un tad zini, ka finansēšanas modeļi ir aktuāla problēma gandrīz visās Eiropas valstīs vai jautājums par to, kādā veidā labāk pārvaldīt, kura ir šī forma, vai kādai kapitālsabiedrībai būt vai nebūt – arī tas viss jau ir citur runāts, un tu arī vari paņemt kaut kādu labu pieredzi. Vari uz kaut kādiem jautājumiem paskatīties savādāk. Pretējā gadījumā mēs tā kā maļamies iekšienē un mēģinām arī dažkārt riteni izdomāt no jauna.

Šajā nedēļā "Meistara Knehta" veidotāji strādāja pie īpašas tēmas, kuru iedvesmoja Rīgas Starptautiskais kinofestivāls: tur bija viena diskusija, veltīta tā saucamajam maigajam koloniālismam, ko izjūt kinofestivāla un arī citu festivālu veidotāji – ka no rietumnieku puses ir tāda aizbildnieciska attieksme pret Austrumeiropu, un reizēm –  vienalga, cik mēs jau sen esam prom no Krievijas, tomēr mēs kaut kā ar to esam saistīti. Solvita Krese saka tā: "Kā vispār veidojas pasaules interese par Latvijas mākslas telpu, kultūras telpu? Diemžēl ļoti daudz kas saistīts ar norisēm ģeopolitiskajā telpā, kādiem lielākiem satricinājumiem. Atskatoties uz Mākslas centra darbību, redzu, ka visvairāk Latvijas mākslas izstādes bija pieprasītas brīdī, kad mēs ieguvām savu neatkarību, kad veidojās jaunā valsts, – tad visa Eiropa gribēja jauno valstu izstādes, un tad nākamais bija, kad mēs pievienojāmies Eiropas Savienībai, un tagad – karš Ukrainā. Tagad ir liels pieprasījums pēc šī reģiona mākslinieciskajām izpausmēm. Vai citiem esam interesanti arī tad, ja mums viss ir kārtībā? Vai, piemēram, šajā Eiroradio saimē esam līdzvērtīgi?

No ļoti pragmatiska un administratīva skatupunkta – jā, mēs esam pilnīgi līdzvērtīgi, jo neatkarīgi no tā, kāds kuram ir budžets, mūsu balsis ir tieši tikpat vērtīgas kā britu raidorganizācijai vai kādai citai lielai organizācijai. Daļēji piekrītu tam, kas ir teikts, bet domāju, ka savā ziņā šī situācija, kuru izraisījis karš Ukrainā, nedaudz maina spēles noteikumus.

Pēdējā laikā ļoti daudz dzirdam Rietumeiropas politiķu atvainošanos, ka viņi nav dzirdējuši Austrumeiropas darboņu norādes un informāciju. Domāju, ka tas kaut kādā mērā sāk līdzsvaroties. Diezgan daudz dažādu starptautisko institūciju augstos posteņos ir Latvijas pārstāvji, un tas šo situāciju maina. Tas, ka ļoti ilgi bijusi jāiekaro šī līdztiesība, – tas varbūt nav tas patīkamākais, bet domāju, ka esam sevi pierādījuši un ka arī turpmāk tā situācija būs savādāka.

Mūzikas raidstaciju vidū veidojas sava koalīcija jeb mūzikas programma "Nord-Baltic", kurā ir Ziemeļvalstu un Baltijas valstu radio kanālu vadītāji. Tiek veidota arī atsevišķu projektu un satikšanās reizes. Vai arī vadītāju līmenī ir kādi sadaloši un vienojoši posmi? 

Esam neformālajā Centrālās un Austrumeiropas darba grupā. Zināmā mērā arī iekšienē tā grupa ir ļoti liela, jo šo valstu ir daudz, un mums ir ciešākas attiecības ar Baltijas un Višegradas valstīm, kur mūsu viedokļi vairāk saskan gan par EBU pārvaldību, gan par citām lietām.

Tas bija ļoti liels sasniegums, ka pirms diviem gadiem mums, mazajai grupai, izdevās izvirzīt Lietuvas sabiedriskā medija vadītāju uz EBU valdi.

Un ļoti daudz kas pēc tam, kas notika gan attiecībā uz Baltkrievijas protestu nosodīšanu, gan attiecībā tālāk uz karu Ukrainā, uz Krievijas raidorganizāciju izslēgšanu no EBU dalībvalstu loka. Šie lēmumi, visticamāk, nebūtu pieņemti tik ātri vai nebūtu pieņemti vispār, ja Lietuvas pārstāvji ar mūsu nosacīto aizmuguri nebūtu virzījuši šos jautājumus, jo ļoti aktīvi ir poļu kolēģi, kuriem sabiedriskās attiecības un ārlietu jautājumi ir ļoti augstā līmenī, viņi ļoti daudz nodarbojas ar lobēšanu un vēstuļu rakstīšanu EBU institūcijām. Mēs parasti vairāk tā kā pievienojamies un pasakām, ka mēs to visu atbalstām, bet

situācija mainījusies arī pašā EBU, tā vairs nav tāda, kāda tā bija. (..) Tagad ir arī Ukrainas pārstāvis un lietuviete, kas, manuprāt, ir tāds ļoti pozitīvs signāls.

Par tuvākajiem uzdevumiem, kas būtu izdarāmi reāli. Kas būtu izdarāmi varbūt tuvākā gada laikā?

Nākamā gada laikā jātiek skaidrībā par to, kāda ir radio turpmākā stratēģija,

jo tas arī bija viens no pirmajiem darbiem, kad sāku strādāt pirmajā periodā. Un es teiktu, ka 90% šīs stratēģijas ir īstenota, un tas, manuprāt, ir pareizais veids: tu izdomā, ko tu vēlies sasniegt, un tad arī mērķtiecīgi to mēģini izdarīt.

Domāju divu, trīs gadu perspektīvā: viena no lietām, kas ir ļoti svarīga tīri no satura viedokļa, saprast, kā mēs sevi reprezentējam digitālajā vidē un šo saturu veidojam tā, lai tiešām sasniegtu auditoriju un arī tos cilvēkus, kuri pat nezina, ka viņi varētu gribēt patērēt Latvijas Radio saturu. Mums ir arī ļoti svarīgi attīstīt informāciju tehnoloģijas.

Jebkurš medijs mūsdienās ir tehnoloģiju uzņēmums, un mums tajā virzienā ir ļoti daudz darāmā.

Vai EBU saiešanas reizēs ir skaidra tā proporcija starp lineāro un digitālo?

Vairs nav neviena EBU saieta, kur netiktu runāts par slaveno vārdu savienojumu "Digital First". (smejas) Digitālā satura nepieciešamība šobrīd vairāk skar televīzijas, kur satura patērēšana praktiski pārgājusi uz platformām. Varbūt radio lineārais ēters vēl nav tik ļoti cietis no mūsu auditorijas aizmigrēšanas, bet jebkurā gadījumā par to ir jādomā, jo jaunajai paaudzei satura patērēšanas paradumi ir pilnīgi citādāki nekā iepriekšējām; nonākam pat pie tā, ka, visticamāk, pat automašīnas iegāde vairs nav obligāta.

Visticamāk, tehnoloģiskie risinājumi būs citādāki un arī lineārā ētera faktiski nebūs, un tad mums būs visiem jādomā, kur mēs tālāk atradīsimies un kā mūs varēs atrast.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti