Latvijas sakrālā kultūra ir tēma, kas Ojāru Spārīti fascinējusi vienmēr. Apzinātai tās izzināšanai un pētniecībai viņš pievērsās pagājušā gadsimta 80.gadu sākumā, kad tolaik, jauns mākslas vēsturnieks būdams, ar lielu azartu apceļoja Latvijas dievnamus, kas tad bija gluži vai disidentiska nodarbošanās.
Gadu gaitā izziņa pārauga atziņās, analīzē un milzīgā uzkrātā pieredzē, un tagad daļa no tā apkopota Ojāra Spārīša jauniznākušajā grāmatā.
"Man dievnams - tā ir muzeju kultūra. Pie tam ļoti kompleksa, sistēmiska kultūra, kurā ir viss: vide, ainava, arhitektūra, detaļas - māksla, glezniecība, tēlniecība, mūzika. Ko vēl vairāk var vēlēties? Un to mēģināt uzlikt uz papīra man vienmēr ir bijis valdzinoši. Un tad šīs zināšanas jau kļūst tādas, no kurām nav kauns pamācīt arī nākamos teologus, mācītājus, baznīcu lietotājus un izmantotājus par reliģiju kultūru, par to atšķirībām, par motivāciju, kas liek gleznot tādu vai savādāku gleznu, kas liek katrā gadsimtā taisīt savādākas formas vai izmēra dievnamu," stāsta Ojārs Spārītis.
Grāmatā Ojārs Spārītis iepazīstina ar Latvijas sakrālās kultūras vērtīgākajiem paraugiem, skata tos kontekstā ar pasaules arhitektūru un mākslu, izseko mūsu sakrālās kultūras attīstībai.
Viena no nodaļām veltīta pēc diviem gadiem gaidāmajai Reformācijas piecsimtgadei. Ojārs Spārītis uzsver, ka Mārtiņa Lutera aizsāktā Reformācijas kustība ļoti būtiski ietekmēja visu Ziemeļ un Austrumeropas dzīvi, nostādot to uz laicīgas, modernas, Renesanses humānismā sakņotas kultūras pamata, dodot impulsus liberālai un demokrātiskai dzīvei.
"Cilvēka laicīgā dzīve pēkšņi ieguva vērtību, ieguva krāsas, jo katoļu baznīca to līdz tam laikam zināmā mērā nerekomendēja un ierobežoja. Bet, lūk, šis luteriskās reformācijas moments atsvabināja cilvēku, pasakot - tu esi arī laicīga būtne, tev ir tiesības dzīvot arī savu laicīgo dzīvi un darīt to pēc iespējas krāšņāk," skaidro Ojārs Spārītis.
Reformācijas laika liecības ļoti uzskatāmi atklājas Rīgas un Vidzemes tēlniecībā, skulptūrās, kapa plāksnēs un dažādos citos ar Latvijas sakrālo mākslu saistītos fenomenos, un arī ar tiem iepazīstina Ojāra Spārīša grāmata.
Viena no nodaļām veltīta luterāņu baznīcu altārgleznu kultūrai, izsekojot tam, kā tā veidojusies. Daudzās luterāņu baznīcās redzamas gleznas ar Jaunās Derības sižetiem, kurās jaušama acīmredzama amatnieciska neveiklība.
"Tur ir tas jautājums - kāpēc? Vai tad mums tiešām nebija savi Leonardo da Vinči vai savi Rafaeli? Jā, izrādās, ka nebija. Un tomēr šī māksla lielā mērā bija ietekmēta tieši no grāmatu grafikas, no Bībeles ilustrācijām, no speciāli iespiestām Bībeles sižetu bildītēm," norāda Ojārs Spārītis.
Šo bildīšu vai grāmatu attēlus, pamatīgi palielinot, uz altārgleznām pārcēla vietējie amatnieki, un ar to arī skaidrojama gleznās redzamo sižetu mākslinieciskā neveiklība.
Protestantismam raksturīgākās liecības grāmatā aplūkojamas arī fotoattēlos, piemēram, šo stilu ļoti trāpīgi raksturo Svētā Vakarēdiena gleznojums Limbažu luterāņu baznīcā un Zemītes luterāņu baznīcā.
Kā uzsver Ojārs Spārītis - grāmatas galvenais mērķis ir atklāt to, cik apbrīnojami bagāts un daudzveidīgs ir Latvijas sakrālais mantojums, lai aicinātu to arī saudzēt, jo to cilvēki radījuši savās cēlākajās domās, jūtās un cerībās.
