Šīs dienas acīm

Tautu pavasaris - revolūciju vilnis Eiropā 1848. gadā

Šīs dienas acīm

1920. gadā darbu sāk Latvijas Satversmes sapulce. Tās pirmie veicamie darbi

Aprit 95. gadi, kopš Rīgā darbojas kinoteātris “Splendid Palace”

Kinoteātris «Splendid Palace» Rīgā – pirmā tieši kino vajadzībām celtā ēka Baltijā

Kinoteātris “Splendid Palace” vienmēr ir uztverts kā galvenais kinoteātris Rīgā, kino skatīšanas kultūras centrs. Šogad aprit 95 gadi, kopš kino skatītājiem durvis vēra šī Baltijā pirmā kino izrādīšanas vieta, kas celta tieši kinoteātra vajadzībām.

“Sākotnēji, protams, pārsteigums bija pats fakts, ka cilvēki, kuri šeit neatrodas, ir tur uz ekrāna. Un viņi kustas. Un, ak Dievs, ja pats tu esi piedalījies šādā filmēšanā! Tas bija vairāk tāds kā emocionāls satricinājums par pašu faktu. Atrakcija, gandrīz vai pietuvināta burvju mākslai, kas notiek visu klātbūtnē. To piedzīvoja arī Rīga, tolaik atsevišķās pielāgotās vietās tas notika,” par kino pirmsākumiem Rīgā Latvijas Radio raidījumā “Šī diena vēsturē” stāsta kino pētniece, kinoteātra "Splendid Palace" kuratore Daira Āboliņa.

Kino rādīšanas un kino skatīšanās tradīcija Rīgā un Latvijā saistās ar pašiem kino pirmsākumiem – ar 1895. gadu. Pirmie kino kadri bija īsi, aktuāli sižeti, kas bija iekļauti pasākumos kā īpaša izklaide.

“Bet “Splendid Palace” patiešām ir pirmais kinoteātris Baltijā, kurš ir uzcelts kinoteātra vajadzībām. Šajā gadījumā vārds "kinoteātris" ir atslēgas apzīmējums tam, ko no šīs celtnes sagaidīja un ko tā arī piedāvāja,” stāsta Āboliņa.

Pirmais seanss kinoteātrī “Splendid Palace” notika 1923.gada 30.decembrī, rādīja Toda Brauninga ASV 1922.gadā uzņemto filmu “Zem diviem karogiem”, galvenajā lomā tolaik ļoti populārā aktrise Prisila Dīna. Savukārt pirmā skaņu filma, ko varēja noskatīties “Splendid Palace”, bija “Džeza dziedātājs”, un to Rīgā parādīja 1928.gadā.

Ierosme celt kinoteātri “Splendid Palace” pieder uzņēmējam Vasilijam Jemeļjanovam, kurš 1922.gadā savai akciju sabiedrībai “Ars” nopirka gruntsgabalu, kas atradās starp diviem kinoteātriem “Maska” un “Astorija”, kas tolaik Rīgā darbojās.

“Šis uzņēmējs faktiski redzēju tajā biznesu.

Viņš varbūt ir viens no pirmajiem īstajiem kino biznesmeņiem, un viņš kopā ar tolaik ne tik pazīstamu arhitektu Frīdrihu Skujiņu devās ceļojumā pa Eiropu. Viņi nebija tādi vieglprāši, lai celtu vienalga, ko, un vienalga, kā. Viņi devās ceļojumā pa Eiropu, lai iepazītos ar Eiropas tradīciju līdzīgām iestādēm – kinoteātriem, ko cēla speciāli šai jaunajai mākslai,” atklāj Āboliņa.

Un pirmās filmas topošajam kinoteātrim šī brauciena laikā uzņēmējs iepircis “uz svaru” – par 100 dolāriem iegādājies filmas, kādas viņš tolaik varēja dabūt. Āboliņa uzskata, ka visticamāk, viņš šīs filmas arī rādīja.

“Viņu ambīcijas bija varenas. Viņi apmeklēja galvenokārt franču pilis. Ir liecība par to, ka viņi ir apmeklējuši Sansusī pili, kas ir kā sava veida prototips “Splendid Palace”, un arī vācu pilis.

Zināma piemiņa par franču ietekmi ir saglabātā ovālā foajē zāle, kas ir pirms ieejas Lielajā zālē, kuru mēs saucam par Versaļas zāli, tieši tāpēc, ka sienas gleznojums attēlo franču dārzus, un tāds tas ir saglabājies arī pēc restaurācijas,” turpina Āboliņa.

Katrs, kurš ieiet “Splendid Palace”, var sajust, cik lielā mērā šai vidē ir iemiesota tā laika latvieša vēlme, lai arī mums būtu kino izrādīšanai tikpat impozanta vide kā citviet Eiropā ar amoriem, nimfām un fauniem.

“"Sabīniešu nolaupīšana" saucas šī epizode, kuru var redzēt tādā akmens veidojumā pie kinoteātra ieejas. Tā sola – ienāciet pie mums un jūs aizmirsīsiet visu citu,” atklāj Āboliņa. Viņa arī min kino vēsturē zināmo jēdzienu “escaping palace” - vietu, “kurā tu apzināti izvēlies ieiet, lai uz tevi neattiektos tajā brīdī tagadne, tavas sociālās problēmas. Tu ieej tur apzināti un aizmirsti par to, kas notiek uz ielas”.

Vasilijs Jemeļjanovs kinoteātra ēku aicināja projektēt latviešu arhitektu Frīdrihu Skujiņu, dekoratīvos veidojumus darināja tēlnieki Rihards Maurs un Jēkabs Legzdiņš, bet zāles griestu gleznojumu autors ir gleznotājs Hermanis Grīnbergs. Ēka ir veidota neobaroka stilā, bet iekštelpas veidotas neorokoko stilā.

“Vēl viena īpatnība, kas jau tolaik bija īpatnība, bet kas līdz mūsu dienām ir tāds kā izaicinājums kino rādīšanai, proti, tas, ka zāle ir ovāla,” min Āboliņa. “Un balkons ir ovāls, kas bija ļoti piemērots mēmā kino periodam, kad uz mazās skatuvītes, kas sākotnēji bija mazāka, nekā tā ir tagad, ka tur varēja spēlēt orķestrītis vai arī intermēdiju laikā parādīties kordebaleta  meitenes, kuras arī savulaik strādāja kinoteātrī, kamēr filmas mehāniķis pārlādēja filmu lenti.”

Zāles ovālā forma bija ērta mēmā kino laikā, kad cilvēki kā operā varēja izvietoties lokā, bet, sākoties skaņas kino ērai, radās grūtības, jo ovālā arhitektūra atsevišķos punktos slāpē skaņu.

“Tad, kad jūs nāksiet uz “ Splendid Palace” Lielo zāli, jums vienmēr būs mazliet savādāka skaņa, nekā tad, ja jūs iesiet uz kādu no multipleksiem, kas ir zāle-kārba, kurā var ievietot mikrofonus visapkārt – griestos, sienās, grīdā. Šī ovālā arhitektūru neko tādu nepieļauj,

turklāt "Splendid Palace" ir arhitektūras piemineklis un tur arī šāda veida bojājumi jeb jauninājumi nav pieļaujami,” skaidro Āboliņa.

Tā kā pirmās filmas bija līdz 10 minūtēm garas, kino apmeklējums bija vesela izrāde, kas ietvēra, protams, filmas skatīšanos, tapera muzicēšanu, arī kordebaleta vai orķestra priekšnesumus filmas maiņas laikā.

“Faktiski tas bija tāds milzīgs pasākums, uz kuru cilvēki vakarā nāca un to baudīja. Un šī epizode – kā cilvēki iet uz kino – aprakstīta Vizmas Belševicas grāmatā “Bille”, kur mazā Bille iet uz kino “Splendid Palace”. Tas apliecina arī to, ka kinoteātri varēja atļauties, protams, tikai izņēmuma kārtā, tomēr varēja atļauties arī ne tik situēti cilvēki,” vērtē Āboliņa.

“Bet kinoteātris nebija lēta izklaide. “Splendid Palace” biļetes maksāja dārgāk nekā citu kinoteātru biļetes pilsētā, un cilvēki sapucējās, un dažkārt pēc filmu seansiem bija arī dejas.”

95. gadskārtu kinoteātris “Splendid Palace” svin ar īpaši piesātinātu programmu visa gada garumā. Svinību kulminācija būs 19. decembrī ar īpašu Čārlija Čaplina digitāli restaurētās filmas “Cirks” seansu.

“Filma būs tāda, kādu to radīja Čārlijs Čaplins ar brīnišķīgām krāsu melnbaltām niansēm. Ar skaidri saprotamām mizanscēnām, mizanscēnu dziļumu, varēsiet ievērot cilvēkus sejas,” skaidro Āboliņa.

Muzikālo pavadījumu šim mēmā kino klasikas darbam veido pianists un komponists Vestards Šimkus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti