Sadaļas Sadaļas

Kinorežisors Jānis Streičs virtuālā sarunā stāstīs par filmas «Teātris» tapšanu

Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta (LU FSI) projekta “Padomju garīgums Latvijā” pētnieki aicina ikvienu interesentu uz virtuālu sarunu ar kinorežisoru Jāni Streiču 29. aprīlī pulksten 18.00 platformā “Zoom”.

Kā paziņojumā medijiem informēja pasākuma organizatori, režisors stāstīs par divu ideoloģiju konfrontāciju un tās radītām problēmām, veidojot padomju skatītājam adresēto filmu “Teātris” (1978), kuras varoņi bija buržuāziskās sabiedrības pārstāvji, un romāna autors Somersets Moems neskaitījās diez ko vēlams rakstnieks, jo 1918. gadā viņš tika izraidīts no Padomju Krievijas kā spiegs, kas bija iefiltrēts angļu vēstniecībā, lai darbotos Lokarta sazvērnieku grupā.

LU FSI vadošā pētniece, Dr. phil. Māra Kiope par filmu “Teātris” un tās nozīmi Padomju kontekstā raksta šādi: “Filmas “Teātris” finālā Džūlija – Vija Artmane, norādot uz publisko telpu, uz sabiedrības dzīvi, saka: “Tur, tur ir teātris!...” Un pēc tam: “Īstā dzīve ir šeit!”, saka aktrise Džūlija vai jau pati Vija Artmane, ar roku izdarot kustību virzienā uz sirdi vai varbūt vietu, kur mīt dvēsele. Filozofi zina, ka ir jāatturas no dvēseles vietas ķermenī uzrādīšanas, jo tā ir garīga un tāpēc taustāmi netverama, taču ļoti iespējams, ka brīžiem tā visvairāk ir iekšēji izjūtama arī tur, kur rāda aktrise – apmēram virs sirds. Kur neapzināti pieskaramies tad, kad izjūtam lielu saviļņojumu vai elpas kritumus un pieplūdumus, jo elpa, dvaša (gr. pneuma) apzīmē arī garu. Gara dzīve norisinās dvēselē, un tā ir vienīgi patiesā un īstā dzīve, no kuras izplūst arī redzamā ikdienas dzīve.

Filma "Teātris" (1978)

“Padomju garīguma” ikdienas dzīves iespaidus dvēselē kā sīkus zariņus palu ūdeņi aiznesa, Raiņa vārdiem sakot, “dzīvās dzīves dzīvošana dzīvā dzīvē” – cilvēciskuma pasaule  grāmatās, filmās, teātra izrādēs, mākslas izstādēs, dzejā, koncertos, dziesmu svētkos, draugu un ģimenes saiešanās; visā, kas baroja dvēseli ar cilvēcisko pašcieņu.

Filma “Teātris” rādīja, – nē, ne jau Angliju,– Latviju, kas mums bija atņemta, ienākot padomju tankiem. Par spīti finanšu trūkumam, kas lika izdomāt tūkstošiem gājienu, kā nabadzības apstākļos izveidot “angļu” tērpus un interjerus, mūsu aktieri filmā organiski izspēlēja “ārzemnieku” dzīves stilu, manieres un izjūtas. Jo mēs jau paši bijām tie “ārzemnieki” padomju sistēmā, un mūsu aktieri ļāva aizmirsties, “tagad un šeit” būt klāt ziedošajā Eiropas valstī, ja vien tā būtu turpinājusi pastāvēt un attīstīties kā brīva valsts. Bet, ja nu kādā rītā bijām pamodušies “pasaulē laimīgākajā” padomju valstī, tad savukārt filma “Teātris” kļuva par tādu kā apvērstu spoguli. No “buržuāzisko netikumu kritikas”, kā tā tika pasniegta, lai uzvarētu visās cenzēšanas un aizliegšanas komisijās, tā kļuva par padomju sistēmas apsūdzētāju: “Tur, tur ir teātris!!!”.”

Pasākums notiek starpdisciplināra pētniecības projekta “Padomju garīgums Latvijā: attīstība, iezīmes un ietekmes modeļi" ietvaros. Projektu realizē Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts. Projektu finansē Latvijas Zinātnes padome.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt