Atspere

Gļeba Panteļejeva "Vāgnera fonds"

Atspere

Smieklus gaidīt nevajag. Saruna ar režisoru Gati Šmitu

Ķermeniskā atmiņa – brīvība. Saruna ar kino producentu un žurnālistu Gintu Grūbi

Ķermeniskā atmiņa – brīvība. Saruna ar kino producentu un režisoru Gintu Grūbi

"Mana pirmā žurnālistiskā darba nedēļa bija 1991. gada augusta puča nedēļa. Sāku strādāt Tautas frontes laikrakstā "Atmoda", un sākās pučs. Un pēkšņi izrādās, ka šīs sajūtas kaut kur dziļi ķermeniskajās šūnās ir saglabājušās un dzīvo! Kā mēs zinām, pučs beidzās par labu mums un droši vien, ka arī šajā gadījumā šūnas nemelo un beigas būs mūsu pusē. Jautājums, cik ilgu laiku tas prasīs," intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" prāto kino producents un žurnālists Gints Grūbe. 

Šobrīd situācija pasaulē ir satricinoša. Tāpēc jebkurš mierinoša iepriecinājuma un gandarījuma mirklis, kas norit miera pavēnī, ir zelta vērts. Latvijas kultūrnotikumu panorāmā ziemas un pavasara robeža ir balvu laiks. 8. martā tiks pasniegtas Lielās mūzikas balvas, 26. februārī – gada ierakstu balva "Zelta mikrofons", 27. februārī ir "Lielais Kristaps", bet pirms nedēļas Grūbe kā producents un arī viens no režisoriem saņēma balvu "Kilograms kultūras" par daudzsēriju filmu "Emīlija. Latvijas preses karaliene", kas "Lielajam Kristapam" izvirzīta veselās 10 nominācijās. Lielajā sarunā ar "Klasikas" direktori Gundu Vaivodi – par filmām, žurnālistiku un pasauli šodien.

Beigas būs mūsu pusē

Gunda Vaivode: Notikumi Ukrainā mūs nekādi nevedina uz izklaidi, tomēr arī kāda miera saliņa ir vajadzīga. Šorīt, nākot uz darbu, bija mazliet cita sajūta, un tā neviļus atgādināja to, kas bija pirms trīsdesmit gadiem barikāžu laikā. Vai tev ir kādas līdzības ar šo situāciju?

Gints Grūbe: Protams, ir kaut kādas ķermeniskas atmiņas, bet, domājot par to, ko tu saki par rītu… Tas ir diezgan zīmīgi, kā televīzijas kanāla "Doždj" vai "Eho Moskvi" žurnālisti sāk katru rītu – viņi saka nevis "Labrīt!", bet - "Diena nav laba". Tajā ziņā šī sajūta turpinās – ir vienkārši cits rīts. Un tā ķermeniskā sajūta... Neviļus atcerējos, ka mana pirmā žurnālistiskā darba nedēļa manā dzīvē bija 1991. gada augusta puča nedēļa. Sāku strādāt Tautas frontes laikrakstā "Atmoda", un sākās augusta pučs. Un pēkšņi izrādījās, ka šīs sajūtas kaut kur dziļi ķermeniskajās šūnās ir saglabājušās un dzīvo! Kā mēs zinām, pučs beidzās par labu mums un droši vien, ka arī šajā gadījumā šūnas nemelo un beigas būs mūsu pusē. Bet nu – jautājums, cik ilgu laiku tas prasīs un kurā brīdī.

Bet tad, kad dēls atnāk no skolas un prasa, kas ir ar tiem ukraiņu skolēniem, kuriem mēs pagājušajā gadā rakstījām vēstuli… Tie ir jautājumi, uz kuriem nav vienkārši atbildēt.

Protams, ir pagājis laiks. Pirms trīsdesmit gadiem paši bijām daudz jaunāki un kaut kā tās lietas uztvērām citādāk. Varbūt netipiski situācijai, bet no mūsu barikādēm man prātā palikusi Dziesmu svētku sajūta... Ka mēs te bijām, meklējām mūziku, un viss bija šausmīgi lielā pacēlumā, neskatoties uz to, kas notiek ārā. Kad vakar pēc darba gāju mājās un pie Kongresu nama bija šis koncerts, tā sajūta atkal atgriezās. Teici, ka arī savus norvēģu kolēģus esi uz turieni aizvedis.

Protams,

pirmajā mirklī likās – nu, kāds koncerts, kāda dziedāšana brīdī, kad Ukrainā notiek kaut kas tāds... Bet man šķiet, ka tā tomēr bija ļoti pareiza izvēle, jo jebkura reakcija, jebkura šāda veida izpausme, kas mūs nomierina un palīdz savākties, ir derīga.

Un mūsu mūzikas pieredze attiecībā uz astoņdesmito gadu beigu revolūciju ir tieši tā pati šūnu atmiņa, kas mums ir, un tā strādā. Tas skats bija ļoti spēcīgs. Šorīt nācu garām tai dubļainajai vietai ap Krievijas vēstniecību – tie bija tādi sidrabotie dubļi.

Būtiski sadzirdēt drosmi

Par savu pilsētu tu savulaik sauci Berlīni. Bet esi bijis arī Leipcigā. 

Jā, kopā ar Dāvi Sīmani bijām Leipcigā, kad mūsu dokumentālā filma "Pasaules skaņa" piedzīvoja pirmizrādi Leipcigas dokumentālo filmu festivālā. Filma ir stāsts par kora "Kamēr..." un viņu Saules dziesmām. Ļoti patīkama pieredze. Tas, šķiet, bija viens no pirmajiem dokumentālo filmu festivāliem, kuros piedalījos. Toreiz Andris Nelsons vēl nebija diriģents Leipcigā, bet jau toreiz varēja nojaust, ka kaut kad viņš šeit spēlēs. Bet Berlīne ir mana studiju laika pilsēta, ar kuru man saistās arī muzikālas atmiņas. Tā kā Vācija un Berlīne ir ļoti demokrātiska pret studentiem, studiju laikā centos nelaist garām nevienu "Berlīnes filharmoniķu" koncertu.

Andris Nelsons vēl bija jauns students – māceklis, kurš brauca pie Marisa Jansona, un šad tad arī atnāca kājām līdz manam dzīvoklim. Tā bija tāda pieredze, kas atmiņā paliek uz mūžu. 

Arī tagad daudzi Latvijas studenti ir tur un studē tieši mākslu augstskolās – tas ir ļoti iepriecinoši. Tu pieminēju Andri Nelsonu – viņam tieši šovakar ir koncerts Bostonā kopā ar viņa otru orķestri – Bostonas simfonisko orķestri, un Baibu Skridi: viņi spēlēs Perta "Cantus" Britena piemiņai un arī Šostakoviča Pirmo vijolkoncertu. Toties Ņujorkas Kārnegija zālē, protestējot pret Putina režīma atbalstītājiem, no "Vīnes filharmoniķu" koncerta diriģēšanas atcelts Valērijs Gergijevs un arī solists Deniss Macujevs. Savukārt vakar žurnālā "Der Spiegel" izlasījām, ka Minhenes mērs Dīters Reiters esot piedraudējis Gergijevam – ja viņš līdz pirmdienai nepaudīs skaidru nostāju pret karu Ukrainā, tad viņam jāpamet Minhenes filharmonijas vadītāja postenis, jo Kijeva, kā zināms, ir Minhenes sadraudzības pilsēta. Gint, kā tu redzi mākslas, pasaules un politikas sazobi? Ir tik dažādi viedokļi. Vieni saka, ka nav ko jaukt visu kopā, kamēr otri tomēr tajā visā saredz vistiešāko propagandas mehānismu.

Tur nav nekādu jautājumu vai šaubu – jebkura pozīcija vai attieksme ir būtiska. Neviens mākslinieks nedrīkst klusēt! Ja kāds nepauž savu viedokli, tā ir diezgan nožēlojama rīcība, jo man liekas –

tas, kas šobrīd palīdz – un palīdz arī tiem cilvēkiem, kuri kultūras jomā darbojas Krievijā un kurus arī es pazīstu – viņiem ir būtiski šo drosmi dzirdēt no tiem, kas ir gan ārpus Krievijas, gan arī pašā Krievijā. Un mēs diemžēl šobrīd to nedzirdam tik lielā mērā,

jo acīmredzot ir gan bail, vai arī ir kaut kādas konjunktūras sajūtas par to, kā tas vēstures rats noslēgsies. Bet mēs jau zinām, ka tas noslēgsies mūsu pusē. Tāpēc es piekrītu visiem tiem, kuri savu nostāju jau ir pauduši. Boriss Akuņins, Boriss Grebenščikovs, piemēram, ir pauduši ļoti konkrētu attieksmi un visu cieņu šiem cilvēkiem, jo tā ir drosme – dzīvot šobrīd Krievijā un iestāties skaļi pret. Un līdz ar to visu cieņu viņiem. Domāju, ka būtiska ir attieksme arī no mūsu māksliniekiem.

Emīlija Benjamiņa  pagājušā gadsimta lielais stāsts

Šis ir balvu laiks. 8. martā tiks pasniegtas Lielās mūzikas balvas, jau šovakar – gada ierakstu balva "Zelta mikrofons", rīt ir "Lielais Kristaps", bet pirms nedēļas tu kā producents un arī viens no režisoriem saņēmi balvu "Kilograms kultūras" par daudzsēriju filmu "Emīlija. Latvijas preses karaliene". Un par to finālā nobalsoja tieši skatītāji! Tas bija gaidīti vai tomēr pārsteigums?

Tas, protams, bija negaidīti, jo tas tomēr ir seriāls – tā nav ne spēlfilma, ne dokumentālā filma. Tā mums pašiem ir nebijusi pieredze un ļoti liels paldies skatītājiem, kuri balsoja.

Bet skatītāji televīzijā vēl nemaz to nav redzējuši. Pirmizrāde vēl tikai būs.

Jā, bet mēs šo filmu rādījām gan kinoteātrī, gan arī "Tet" platformā. Televīzijā, šķiet, tā parādīsies marta vidū un tad to varēs redzēt arī tie, kuri vēl nav šo filmu redzējuši.

Kam pieder ideja par šīs tēmas iedzīvināšanu tieši šobrīd? 

Kā mēdz teikt, idejas ir kaut kur gaisā, un tad kādā brīdī tās kāds satver, un man šķiet, ka tas tā bija arī šajā gadījumā. Dzīvojam serialitātes laikmetā, un, ja domājam par to, kas tad ir tādi pagājušajā gadsimta lielie stāsti, tad ir skaidrs, ka 20. un 30. gadi, prese un Emīlijas Benjamiņas liktenis ir šāds lielais stāsts, ar kuru var izstāstīt zināmu posmu Latvijas vēsturē.

Un ja kādi jaunās paaudzes kinematogrāfisti ironizē un prasa, cik var taisīt filmas par vēsturi, man liekas, šis laiks ir atbilde, kāpēc mums vajag taisīt filmas par vēsturi un kāda tam ir nozīme – lai atdzīvinātu pieredzi, kura bijusi mums, mūsu vecākiem vai vecvecākiem.

Jūs bijāt četri režisori – Andis Mizišs, Kristīne Želve, Dāvis Sīmanis un tu pats. Vai jums bija viegli sadalīt sērijas un laika posmus savā starpā?

Tas bija ļoti koleģiāli. Mēs kā producenti ātri sadalījām stāstus, kuru kurš stāsta – kur ir spēcīgās sievietes stāsts, kur ir cīņa par varu, kur ir apvērsums. Tās ir tēmas, kuras nemaz tik bieži Latvijas kino vēl nav bijušas – tajā ziņā tās ir jaunas. Viss kaut kā ļoti organiski salikās. Dāvim Sīmanim bija jāstāsta beigu sērija – tas  arī kaut kā likās ļoti loģiski.

Tā ka cīņu nebija – bija nepieredzēta koleģialitāte savā starpā, kur neviens nemēģināja pateikt otram, ka jāiet pavisam citā virzienā. Tā bija saskaņa.

Bet tu jau esi ne tikai viens no filmas režisoriem, bet kopā ar Inesi Boku-Grūbi – arī šīs kinolentes producents. Atsaucoties uz saviem horvātu draugiem, pats esi mazliet ironizējis – ka producentam ir tāda pieredze, ka viņam var uzticēt arī kāzu un bēru organizēšanu, jo cilvēku apjoms ir ļoti, ļoti liels. Kāds īsti ir tas producenta darbs? Vai vari to mazliet ieskicēt?

Tādā stereotipiskā līmenī visi domā, ka producents ir tikai tāds grāmatvedis, kurš strādā ar ekseli, bet patiesībā tas ir tāds "gesamtkunstwerk" – radīšana no idejas līdz pat skatītājam. Visos posmos tu esi atbildīgs.

Un tā ir šīs profesijas skaistā puse – manuprāt, ir ļoti būtiski domāt par skatītāju, nevis tā ļoti egoisti tikai par to, ka manas filmas domātas tikai mākslas vārdā.

Ir līdzīgi tam, kā teica Hičkoks – ka viņam ir svarīgi iedomāties, ka aiz katra kinoteātra krēsla sēž vēl divtūkstoš citi cilvēki katrā krēslā. Tā ir sajūta, kura mums ar Inesi saskan – tā  kopīgā producēšanas sajūta, ka mēs patiešām gribam, lai filmas skatās. Un pie tā tad arī jāstrādā. Tas ir ļoti sazarots darbs – strādāšana pie idejas. Komanda, ko mums izdevās izveidot, bija ļoti saskanīga, un mēs turpinām strādāt jau pie jaunas idejas. Saglabājām komandas kodolu, jo sapratām, ka to nevar tik vienkārši laist vējā.

Balva kategorijā "Kino" – filmai "Emīlija. Latvijas preses karaliene". Balvu saņem producents Gints Grūbe

Nominantu sarakstā esat kategorijā "Labākā daudzsēriju filma" – kopā ar Alvja Hermaņa "Aģentūru" un režisores Māras Lagzdiņas un Unas Rozenbaumas "Paliec negatīvs". Kopumā jums ir desmit "Lielā Kristapa" nomināciju. Ar kādu satraukumu gaidi rītdienu? Un vai tev ir kādas ekspektācijas par kādām nominācijām?

Man liekas, ka kultūras apbalvošana ir ļoti subjektīvs process – lielākais  apbalvojums ir tas, ka tavu darbu skatās skatītājs.

Protams, ir patīkama jebkura veida atzinība – tā jebkuram radošam cilvēkam ir ļoti būtiska, taču, kā mēs zinām, radošu darbu nav iespējams novērtēt ne pēc kādiem objektīviem kritērijiem. Tādi kritēriji nekur nav uzrakstīti.

Un no tā viedokļa liels paldies visai izcilajai komandai, kura pandēmijas laikā, kad vēl nebija izgudrotas nekādas vakcīnas, neviens nezināja, kas notiks un visi teātri bija slēgti, mēs tajās piecdesmit dienās to visu izdarījām. Tas ir neatkārtojami. Par to visiem aktieriem, visiem režisoriem un operatoriem paldies. Šīs nominācijas ir pateicība viņiem par to.

Romānu vietā – seriāli

Ja runājam par daudzsēriju filmām – cik šis žanrs ir stabils? Un vai šī kategorija "Lielajā Kristapā" jau kādreiz bijusi? 

Pirms kāda laika balvu saņēma "Sarkanais mežs". Tā ir pēdējā laika tendence. Kā jau teicu,

dzīvojam serialitātes laikmetā, kad tikpat kā neviens neraksta lielos romānus – tagad visi veido un arī skatās lielos, garos seriālus. Tie kaut kādā ziņā ir lielie mūsdienu romāni un to nišu mēs esam ieņēmuši un Latvijā tas noticis tikai pēdējos gados.

Pateicoties arī Kino centra iesaistei, lai seriāli būtu kvalitatīvāki nekā tikai tādi īslaicīgi dzīvojošie. Lai mums tos gribas paskatīties arī pēc pieciem vai desmit gadiem. 

Vai arī kino vidē balvu jomā ir tāda galvenā kategorija? Jo teātros parasti visi gaida, kas būs labākā izrāde, tad, protams, arī galvenā plāna aktieris un aktrise. Kā tas ir kino – vai spēlfilma?

Es, protams, esmu par to, ka, jo vairāk nomināciju un balvu, jo labāk.

Berlīnes kinofestivāls un arī citi tagad sāk apspriest, ka nevajag speciāli izdalīt labāko sieviešu vai labāko vīriešu lomu – lai saglabātu dzimumu neitralitāti, ir labākais aktieris, un viss. Manuprāt, tā ir muļķīga matu skaldīšana, jo man liekas – jo vairāk labu aktieru saņem balvas, jo visiem ir lielāka motivācija strādāt tālāk un veidot labas filmas.

Mums ir lielisks dokumentālais kino, un kopš Latvijas simtgades varam teikt, ka arī spēlfilmu kino ir attīstījies – turklāt arī starptautiski šīs filmas strādā un ir sasniegušas diezgan labus festivālu rādītājus. Tās ir tās lietas, kurām vērts pievērst uzmanību. Kinoteātri bija slēgti un daudzas no šīm filmām vispār vēl nav sasniegušas savu skatītāju – tāpēc "Lielais Kristaps" būs labs veids, kā vispār pievērst uzmanību, kas ir tapis.

Šogad saraksts ir ļoti plašs, turklāt plašs ar labām filmām, jo pandēmijas laiks kaut kādā dīvainā veidā bija pateicīgs tieši filmu ražošanai.

Jā, tā var teikt. Daudzas no filmām tapa jau pirms tam, bet pandēmijas laikā tās varēja pabeigt. Mēs paši šajā laikā filmējām ļoti daudz – tur gan bija nepieciešams zināms radošums, jo lieli masu skati, kas bija nepieciešami, piemēram, strādājot pie Viestura Kairiša filmas "Janvāris" un arī pie "Emīlijas", nebija iespējami. Un tad patiešām talkā nāca radošums, un risinājumi ir diezgan pārsteidzoši, ko tādā ekstremālā situācijā viens radošs kolektīvs var izdarīt.

PSRS turpina sabrukt

Tu pats esi arī dokumentālists, un "Lielajam Kristapam" nominētas trīs brīnišķīgas dokumentālās filmas – Andreja Verhoustinska "Delle", Vitālija Manska "Gorbačovs. Paradīze" un Ivara Zviedra "Uz neredzīti, Brasa!" Tu noteikti esi redzējis visas šīs filmas?

Esmu redzējis tikai Vitālija Manska "Gorbačovs. Paradīze", jo pārējās vēl nav rādītas. "Uz neredzīti, Brasa!" pirmizrādi piedzīvoja tikai vakar, bet "Delle" pirmizrādi piedzīvos tikai šodien.

Tad ko tu saki par filmu "Gorbačovs. Paradīze"? 

Tā ir interesanta un izcila filma tiem, kuri ir iesvaidīti politikas vēsturē pirms trīsdesmit gadiem. Bet vēl vakar tepat Latvijas Radio satikos ar Vitāliju Manski – runājām par šo filmu. Tur ir ļoti daudzas būtiskas lietas, kuras skatītājiem var ieteikt. Filmā Manskis Gorbačovam, piemēram, jautā, vai Eiropa izmantoja viņa piedāvāto "perestroiku", un Gorbačovs viņam saka – jā.

Un tad Manskis viņam vaicā, vai Krievija izmantoja šo iespēju, kad bija šī "perestroika". Un Gorbačovs viņam atbild, ka – jā, jo "Krievijā mums ir miers". Gadu pēc šīs filmas iznākšanas redzam, kur mēs esam, un man šķiet, ka tas secinājums pēc šīs filmas noskatīšanās un arī pēc pašreizējiem notikumiem ir tas, ka Padomju Savienība vēl aizvien turpina sabrukt.

Ka tā nav kaut kāda pagātne, kas notika 1991. gadā. Tas vēl nav beidzies, un to šī filma ļoti spēcīgi arī parāda.

Daži pārmet privātuma robežas pārkāpšanu, ietiekšanos pārāk dziļi – tuvplāni, viss pārējais. Kā tu kā dokumentālists to varētu komentēt?

Dokumentālisti pārkāpj šīs robežas, lai atsegtu patiesības, kurām tikai viņi tiek klāt. Un man šķiet, ka Gorbačova prāts un asums bija spēcīgāks par dažādām izteikti fizioloģiskām veca cilvēka dokumentēšanas ainām. Šajā filmā tas strādāja daudz izteiktāk.

Bet kā man pietrūka šajā filmā – un par to es runāju arī ar Vitautu Landsberģi, pirms kāda laika ar viņu tiekoties, un kura stāstu citā filmā par Landsberģi attīsta Sergejs Lozņica – vēstījuma par to, ka Gorbačovs tomēr ir līdzvainīgs 1991. gada 13. janvāra notikumos Viļņā.

Viņš nekad par to nav runājis, un šī bija iespēja...

Filmā viņš par to runā diezgan izvairīgi.

Jā. Tā, protams, ir mana žurnālistiskā ziņkāre – arī pēc trīsdesmit gadiem šādus jautājumus uzdot. Pagājušajā gadā, kad Lietuva atzīmēja trīsdesmit gadu atceri kopš 1991. gada janvāra notikumiem, Landsberģis bija Gorbačovam uzrakstījis vēstuli, un viņš, protams, nebija uz to atbildējis.

Saprast lielo ratu

Latvijas Radio 1. programmā tu šobrīd veido raidījumu "Brīvības bulvāris". Esi jau intervējis trīs fantastiskus cilvēkus, brīnišķīgas personības – Māru Zālīti, Kasparu Zelli un Vītautu Landsberģi. Kāpēc tu to dari? 

Šajos laikos, kuros visi formāti ir maziņi, kuros cilvēki savas domas izsaka sociālo mediju īsformātos, man likās, ka tāds vecmodīgs formāts kā gara saruna ir kaut kas tāds, pie kā ir vērts atgriezties, lai šis žanrs nepazustu.

Un paldies Latvijas Radio, kas mani uzrunāja ar šo ideju. Tā nav kaut kāda atgriešanās tajā sarunu formātā, kurā esmu sen bijis Latvijas Televīzijā – šis ir pavisam kaut kas pavisam cits. 

Bet ļoti īstā laikā! Jo mums atkal ir aktuāla brīvības tēma. Saki, vai tevi kaut kas pārsteidz no jauna šo triju cilvēku atbildēs? 

Jebkurš, arī šie gudrie cilvēki, ar kuriem man ir iespēja sarunāties – mēs visi esam vienādās šaubās un nesaprašanā par to, kas notiek. Bet šī katra nesaprašana ir būtiska. Man liekas, ka tas palīdz man un, ceru, arī klausītājiem atrast sevi un saprast, ka tu neesi vientuļš ar savām šaubām par laiku, kurā mēs dzīvojam, un jautājumiem, kuri šobrīd aktuāli.

Protams, liktos, ka īpaši kaut ko teoretizēt vai filozofēt par notiekošo pēdējo dienu kontekstā īsti nav vietā, bet tā ir tāda cilvēcīga nepieciešamība – saprast lielo ratu.

Saruna ar Vītautu Landsberģi Viļņā notika vēl pirms visiem notikumiem. Man ierodoties, Landsberģis detalizēti izprašņāja par to, kas noticis pēdējo stundu laikā pasaulē, lai pēc tam zīmētu lielus lokus tam, kā pasaule attīstīsies. Tiem, kas šo sarunu nav dzirdējuši, ieteiktu to atrast un noklausīties – domāju, ka Landsberģa dzīves pieredze palīdz paskatīties arī uz aktuālajiem notikumiem ar lielāku, distancētāku sajūtu. Tajā brīdī, kad viņš saka – šie cilvēkēdāji vēl turpinās savā starpā cīnīties, viņam ir liela taisnība.

Manī rezonēja arī tas, ko teica Māra Zālīte – viņa gan to teica arī intervijā žurnālam "Ir". Jūs runājāt par aizbraucējiem no Latvijas – ka viņi vairs netolerē šo jūsmošanu par labāku dzīvi citur un nonācāt pie tās nomadu tēmas – ka svarīgi ir, ka latvieši dzīvo savā kultūrvietā. Un tas man liekas tiešām ļoti būtiski.

Jā, mēs esam šeit un tagad, arī šīs sarunas notiek šeit un tagad, un var, protams, ironizēt par to, ka mūsu kultūras darbinieki izsakās par jautājumiem, kuri varbūt skar ārpolitiku, epidemioloģiju vai tamlīdzīgus jautājumus. Bet man šķiet, ka ir ļoti būtiski, ka kultūras darbinieku loma, kāda tā bija deviņdesmito gadu sākumā, astoņdesmito beigās, nav zudusi. Tā ir būtiska līmes funkcija arī šobrīd.

Tā ir, bet domāju, ka Māra Zālīte vairāk domāja par tiem zemeņu un sēņu lasītājiem. Jo skaidrs, ka lieli talanti pēc Dieva likuma pieder arī pasaulei. Bet vairāk jau runa ir par tiem cilvēkiem, kuri masveidā aizbrauc ne tāpēc, ka viņi būtu kara laika bēgļi…

Bet tie arī ir mūsu cilvēki! Es viennozīmīgi zinu, ka, kaut vai skatoties filmas, viņiem ir ļoti būtiska piederība Latvijas kultūras videi un telpai. Tā ka tajā ziņā tie nav nekādi pazudušie cilvēki...

Jau "Vakara intervijas" laikā tu esi intervējis tik daudz izcilu personību… Tās ir liecības, kas vērtīgas vēl šodien. Esi sarunājies arī ar komponistiem, daudziem mūziķiem. Vai ir kāds, kurš tev ir arī strikti atteicis?

Tā bija kosmonaute Valentīna Tereškova, kuras mājas telefons, man šķiet, vēl aizvien manā mobilajā telefonā ir saglabājies. Pat neatceros, kā tiku pie viņas numura, bet

toreiz viņai piezvanīju, telefonu pacēla viņas mājkalpotāja, un pati Valentīna Tereškova fonā diktēja, kas viņai jārunā… Un tie teksti bija tādi, ka "jūs vispirms tieciet galā ar situāciju, kas ir ar Latvijas krieviem, un tad es piekritīšu sarunai ar jums".

Es viņai apsolīju, ka "tikšu galā ar situāciju ar Latvijas krieviem", bet tas nebija arguments, lai tiktos ar šo kosmonauti... Un es arī kaut kā nenožēloju.

Bet vai tev ir kāds, kuru tu šobrīd ļoti kāro intervēt? 

Es labprāt kāptu vēlreiz tajā pašā upē – vienmēr [ir prieks] satikt Arvo Pertu. Ar viņu parunāties man bijusi iespēja arī pēc tam, tiekoties citos mūzikas festivālos.

Tās ir tādas neaizmirstamas tikšanās, kur tev pat nevajag runāt – pietiek vienkārši paskatīties, kā Perts klausās savu mūziku. Tur kaut kas notiek... Arī ar pašu kaut kas notiek.

Tajā ziņā mūzika varbūt ir augstāka māksla par citām, jo mūzika, ko radījis gan Kančeli, gan daudzi citi komponisti, ar ko man bijusi iespēja tikties, turpina manī dzīvot vēl aizvien.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt