Latvijas Radio raidījums “Kultūras rondo” uzklausa atziņas par šo materiālu nozīmīgumu, kas tika paustas grāmatas atklāšanas vakarā.
Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatas ir unikāls laikmeta dokuments, jo aptver plašu laikmeta periodu – starpkaru Latviju, abu okupāciju svārstīgo laiku un, visbeidzot, arī atjaunotās neatkarīgās Latvijas laika norises. Kopumā tās ir vairāk nekā 60 biezas klades, kuru izlasīšana vēsturniecei, dzimtes un seksualitātes pētniecei Inetai Lipšai prasīja pusotru gadu.
Irbe ir dzimis 1906. gadā. Absolvējis Jūrmalas pilsētas ģimnāziju, kur apguva angļu, franču un vācu valodu. Vēlāk, 30. gados, noklausījies divus kursus Rīgas pilsētas komercskolas Tirdzniecības nodaļā, apmeklējis nodarbības pie baletmeistares Aleksandras Fjodorovas, bet 30. gadu beigās mācījies latīņu valodu. Padomju laikā, 50. gados, Irbe apguvis divu mēnešu kursu Minskas Juridiskajā skolā, lai, nokārtojis eksāmenu tieslietās, varētu strādāt Tautas tiesā.
Aleksandrs Irbe dzīvoja viens pats, privātmājā, kā vērtē Ineta Lipša: "Brīvs ne vien no tuvinieku disciplinējošās varas, bet arī no daudzdzīvokļu nama vai komunālā dzīvokļa kaimiņu modrās acs. Viņš apzināti izvairījās stāties Komunistiskajā partijā vai nokļūt kādā augstā amatā, turoties pie principa “nekur neeju un nekur nemaisos”.” Viņš dodas mūžībā 1996. gadā 90 gadu vecumā.
Turpinājumā – būtiskās atziņas no grāmatas atvēršanas svētkiem, kuros žurnālistes Ritas Rudušas moderētajā sarunā piedalījās Ineta Lipša un dramaturgs Matīss Gricmanis, bet Irbes dienasgrāmatas fragmentus lasīja aktieris Ģirts Krūmiņš.
Uz Rudušas jautājumu, kā Lipša attiecas pret Kasparu Aleksandru Irbi, pētniece atbild: “Irbe varētu būt īpašs ar to, ka, sekojot viņa dzīvei vairāk nekā 50 gadu garumā, kopš viņš raksta dienasgrāmatu, manuprāt, var redzēt to recepti, kā viņam tas izdevās un kāpēc viņš bija tāds, kā bija.
Viņš vienmēr, jebkurās situācijās saskatīja un arī jutās pozitīvi un optimistiski. Lielākoties.”
Ko Irbes personā no dramaturga viedokļa ierauga Gricmanis? “Pirmām kārtām, es viņā saskatīju kolēģi, jo viņš ļoti disciplinēti un radoši piegāja rakstīšanai. [..] Es redzēju, ka tur tiešām ir rakstnieks, un tas man bija tas “links”, ar ko es varēju identificēties ļoti viegli. Es arī ļoti daudz rakstu dienasgrāmatas, bet Irbe tam piegāja tikpat kā darbam, viņš dokumentēja sevi. Esmu izjutis, ka dienasgrāmatas rakstīšanā ir dziedniecisks moments, – tu vari izlikt kaut ko, izreaģēt uz kaut ko, ko tu neesi paspējis reālajā dzīvē izdarīt. Bet Irbe tik daudz nereaģē, cik viņš tiešām kā hronists pieraksta. Kaut kādā ziņā es no viņa to mēģināju mācīties, šo mēģinājumu objektivizēt realitāti.”
Lipša piebilst, ka Irbe dienasgrāmatu mēdzis rakstīt pat četras stundas dienā, turklāt viņam bijuši arī melnraksti.
Ruduša atzīmē, ka, lasot Irbes tekstus, redzējusi, ka viņš domā par auditoriju. Ineta Lipša apstiprina un precizē: “Tekstā šī ideja tiek formulēta 60. gadu otrā pusē. Sākumā viņš rakstīja dienasgrāmatu tieši tāpēc, lai dokumentētu savus romantiskos piedzīvojumus nevis dzīvi kā tādu. Tas, protams, ietver plašu spektru, un galu galā mēs esam nonākuši pie unikālas laikmeta liecības.” Kopumā Irbes dienasgrāmatas izzināmas no visdažādākajiem pētnieciskajiem rakursiem.
Krūmiņš dalās novērojumā, ka maz ir tādu tekstu, kas izsakās par seksualitāti: “Tas priekš latviešiem ir ļoti labi, ka šāda grāmata ir iznākusi. Ļoti labs teksts.
Tas būtu ļoti labs [priekš] radio, starp citu.”
