Nabahronika

Sāks skanēt Radio NABA 20. jubilejas priekšvēstnesis raidījums NABAHRONIKA

Nabahronika

2# NABAHRONIKA: Personību radio

1# NABAHRONIKA: Starp nenopietno un nopietno sakņotā studentu radio ideja

Kas «Naba» bija pirms «Nabas»? Studentu radio aizvēsture un leģendas

2001. gada 1. decembrī tika atklāts "Radio Naba", tomēr tā vēsture ir vēl senāka – viss sākās iepriekšējā gadu tūkstotī ar noslēpumainu burtu salikumu "KNZ". "Radio Naba" vēsturei veltītajā raidījumā "Nabahronika" vēstures lappuses pāršķirsta un sākumu alternatīvās, pagrīdes un eksperimentālās mūzikas radio stacijai meklē viens no studentu radio iniciatoriem, vēsturnieks, Radio KNZ biedrs, kurš nekad nav bijis radio dīdžejs, Igaunis jeb Valdis Kuzmins, viens no pirmajiem radio dīdžejiem, arī KNZ pārstāvis Uvis Lapsiņš un kultūras žurnāliste, "Radio Naba" un Radio KNZ raidījumu vadītāja Nora Rieksta.

Nopietni vai nenopietni ceļā uz demokrātiju

Nora Rieksta: Šajā raidījumu ciklā mēs mēģināsim pierakstīt, piefiksēt, kā tad mēs īsti nonācām līdz tam, ka Latvijā šodien skan spēcīga, stipra, nekomerciāla radio stacija, kurā plaši durvis ir atvērtas ikvienam mūzikas eksperimentam, ik raupjākajai skaņai, ik interesantākajai domai un daudz kam citam. Ja mēs meklējam pašu, pašu sākumu, kā liecina arhīvā atrodamā informācija – 1999. gada 31. martā "Latvijas Vēstnesī" ir publicēts Latvijas Nacionālās radio un televīzijas padomes ziņojums par jaunu frekvenci. Toreiz gan tā bija paredzēta komercradio. Pieteikušies bija četri pretendenti – un viens no šiem pretendentiem bija Latvijas Universitātes (LU) Studentu padome, piesakot ideju par radio staciju studentiem un jau šajā pieteikumā startējot ar nosaukumu KNZ. Tas bija 1999. gada pavasaris. Pasteidzoties notikumiem pa priekšu, no šiem četriem pretendentiem uzvar LU Studentu padome ar ideju par studentu radio, kas tiek pieņemts par pašu, pašu sākumu. Bet kas tad bija šis KNZ?

Valdis Kuzmins: KNZ ir Kosmosa noslēpumu zinātājs, svarīgi – vienskaitlī. Tā ir organizācija, kas pastāv vēl šodien.

Bet, ja tā nopietnāk, kas bija KNZ – studentu kopa, apvienība…?

Valdis Kuzmins: Tā bija studentu partija, un tur nekas nav "nopietnāk". Nebija nopietni ne toreiz, ne tagad. Tas bija studentu saraksts LU Studentu padomes vēlēšanām, toreiz mēs ļoti aktīvi to darījām, iesaistījās daudzas fakultātes. Bet tagad tā ir draugu kopa, kurus nelaiž pie jebkādas varas, bet kas turpina darīt dažādas blēņas.

Manuprāt, KNZ bija arī tāda kā atbildes reakcija uz tādu pārnopietno Studentu padomes būšanu, pret dažādām mākslīgām komisijām, lemšanām un pārsvarīgumu.

Uvis Lapsiņš: Kā jau vēsturnieki saka, vislielākās pasaules muļķības tiek darītas ar nopietnu seju. Un, ja paskrienam solīti uz priekšu, tad KNZ un radio, daļa no šīs radio sēklas tika iesēta Vēstures un filozofijas fakultātē.

Ir tāda gadu desmitiem sena leģenda par KNZ, ka tā ir sākusies Vēstures un filozofijas fakultātē un tās ir bijušas derības starp Igauni un Edgaru Melni.

Valdis Kuzmins: Viena no svarīgākajām Studentu padomes funkcijām bija sarīkot kārtīgu ballīti, parasti tās bija Aristoteļa lielās svinības, kuras notika dažādās norišu vietās, dažādām ienesīguma pakāpēm, prieka pakāpēm, seku pakāpēm, dažādiem cilvēkiem, kuri tur piedalījās un organizēja. No turienes arī nāk ideja, kāpēc studentiem tikai vienreiz gadā balle, bet mēs varētu nest prieku sev un citiem – darīt kaut ko patstāvīgi visa gada garumā?

Melnis bija tāds, kuram tas tiešām padevās, darboties, ņemties. Viņu varētu salīdzināt ar Ostapu Benderu, kuram dzīvē bija daudz un dažādi projekti, daži no tiem realizējās sekmīgi, daži – ne pārāk. Viņš bija mākslinieks dvēselē, un aizvien es ticu, ka viņš tāds ir. Līdz ar to viņš nelaida garām nevienu iespēju iesaistīties. Mēs rotējām no vienas pašpārvaldes uz otru, uz Studentu padomi arī, vienkārši aiz nekā nedarīšanas, jo mobilais telefons tajā laikā neeksistēja. Vienīgais veids, kā varēja satikt cilvēkus, bija doties uz vietām, kur tie atrodas. Šādā vietā šādi projekti radās vesela kaudze, un kādā reizē Melnis paziņoja, ka jādara kaut kas lietas labā un jāveido radio, kas skanēs 24 stundas diennaktī un mēs visi kļūsim slaveni. Mums bija jāuzvar nākamajās Studentu padomes vēlēšanās, un KNZ trīs burtu kombinācijas iekļaušana radio nosaukumā bija pati par sevi saprotama:

ja mums būs savs radio, mēs vinnēsim vienmēr visas vēlēšanas.

Tas gan neatbilst tam, kā tam īsti vajadzētu būt.

Uvis Lapsiņš: Tajā laikā mēs bijām tikai ceļā uz demokrātiju.

Valdis Kuzmins: Runājot par nopietno un nenopietno. Tagad mēs izklausāmies, ka bijām tāda "pūt un palaid" kompānija. Studentu dzīve ir viens stāsts. Nopietnā dzīve ir pavisam cits stāsts. Tajā brīdī radio veidošana bija drīzāk ideja "turpinām studentu dzīvi". Toreiz es Melnim nepiekritu, uzskatīju, ka mums kaut kas noteikti neizdosies, mēs kaut ko sajauksim, saputrosimies, bet Melnis toreiz teica: "Deram!". Uz ko mēs toreiz derējām, es pat vairs neatceros. Tas bija kaut kas vērtīgs, piemēram, pudele "Merkura" vai kaut kā tamlīdzīga. Derības tika noslēgtas. Man par lielu pārsteigumu, tas radio arī sanāca!

Zelta bedre

Dažādu peripetiju rezultātā radio studija tiek izveidota Rīgas Tehniskās universitātes kopmītnēs. Un tur tiek atklāts pirmais "Radio Naba" priekštecis – Radio KNZ atklāšana notiek 2000. gada 25. novembrī. Es atceros, ka biju viena no pirmajām, kas runāja šajā radio, kas tālāk notika, es gan īsti vairs neatceros... Uvi, kā tu atceries nokļūšanu Radio KNZ biedru rindās tieši kā ētera cilvēks, kā tu atceries pirmo dienu radio?

Uvis Lapsiņš: Mēs katrs vadījām pa stundai, pieteicām sevi un ik pēc stundas mainījāmies. Ap septiņiem, astoņiem vakarā biju rindā uz savu stundu. Mēs iepazīstinājām ar to, ko mēs darīsim, kas mēs esam un kādi mēs būsim. Pirmsākums manai nonākšanai bija Rīgas Komercskolā, kur es mācījos, un arī tur ar domubiedru grupu bijām uztaisījuši vietējo skolas radio, kurš skanēja visās klasēs. Tur jau es biju sācis spēlēties ar šo neatkarīgo rokmūziciņu un rīkoju ballītes. Tas pats notika arī Vēstures un filozofijas fakultātē. [..] Mēs taisījām pasākumus, laiku pa laikam spēlējām no mūsu pirmā datora, kuru bijām iegādājušies par pašpārvaldes līdzekļiem.

Uvi, vai tu atceries, kā tur izskatījās, kā bija strādāt šajā studijā?

Uvis Lapsiņš: Kā parasti, tas bija aizraujoši, kā jau visos šajos studentu projektos. Telpas bija nelielas, neteiktu, ka tās bija lielākas par šī brīža "Radio Naba" studijas telpām. Blakus studijai bija tāda iestāde kā "Zelta bedre". Tagad ir automāti, kuros tirgo šokolādītes, zupiņas, limonādes, tikai tajā laikā šajā automātā varēja iegādāties "Zelta" alu. Un tad tie, kas vakaros vadīja, vadīja viens pēc otra, vieni beidza, otri sāka, palika, sēdēja, runāja ne tikai ēterā, bet arī ārpus ētera. Tas, kas atšķiras no mūsdienām, – tur nebija datoru, tikai džinglu mašīna, bet visu pārējo mēs spēlējām no CD matricām jeb diskiem.

Mums reizēm bija tāda loterija, kad no disku kaudzītes izvelc disku, ko esi iecerējis spēlēt, bet tur jau Nora ir ierakstījusi, ka iepriekšējā stundā to ir nospēlējusi,

līdz sākumam ir palikušas divdesmit sekundes, un tad tu histēriski skraidi gar sešsimt diskiem, nezinot, kuru nākamo spēlēt.

Radio naktis

Toreiz bija arī tāda lieta kā nakts plejlistes, un bija arī nakts dīdžeji. Nakts pārraides bija īpaša lieta, un tajās veidojās tāda tuvāka, siltāka komunikācija ar klausītājiem. 

Valdis Kuzmins: Tas ir vienīgais, ko atceros no Radio KNZ kā klausītājs, nebūdams dīdžejs. Tu nekad nezināji, kas pulksten divos naktī uzstāsies, kādas fantastiskas idejas tur tiks izvirzītas un kas tur notiks. Iespējams, pat paši dīdžeji nezināja, ar ko beigsies raidījums, cikos tas beigsies un cikos tas sāksies.

Uvis Lapsiņš: Tas tiešām bija šiki. Es ļoti labi atceros dienu, kad Madars, pēc tam mūs satiekot, sadeva pa ausīm, jo

bijām uztaisījuši nakts vidū, ap trijiem-četriem naktī, sazvanu ar visām citām Latvijas radio stacijām, kas tajā laikā bija tiešraidē, un salaiduši visu kopā, un tad sarunājām tur arī visu ko… 

Mammu, uz laukiem nebraukšu, jāklausās "Naba"

Igauni, tavā balsī skan viens no vecākajiem "Radio Naba" džingliem. Tu jau pieminēji, ka pēc derībām vairāk neiesaistījies radio veidošanā, jo tas viss bija pārāk nopietni. Un, protams, "Naba", tas jau bija pavisam nopietni. Bet tev tomēr palika saistība ar radio, pateicoties džingliem. 

Valdis Kuzmins: Tā ir taisnība, nu ne tas, ka es šņabi nedzeru… bet tā, ka gan Radio KNZ, gan "Radio Naba" laukos nedzird. Tās ir radio stacijas, kuras varēja dzirdēt tikai Rīgā. Pats vēl tajā laikā nedzīvoju Rīgā, un ja es aizbraucu uz savām mājām, pat ne tikai uz laukiem, bet vienkārši prom, neko nevarēja dzirdēt. Un tad bija tas stāsts, tā ideja, ka es negribu braukt prom no Rīgas pie mammas, tāpēc ka es gribu klausīties radio.

Vēl viena lieta, kas bija lielā KNZ bēda – ārkārtīgi sliktā radio apraide.

Bija ārkārtīgi daudz stāstu no klausītājiem, kā šis radio skan, piemēram, Rīgas centra dzīvoklī, tikai vienā konkrētā vietā, pieņemsim – virtuvē uz palodzes noliktā radio aparātā. 

Pazudušie

Bet stāsts, kāpēc beidzās KNZ, risinājās paralēli tam visam, ko mēs šeit pārrunājām. Vēl īsi pirms tika palaists Radio KNZ, Latvijas Universitātē notika diezgan liela bēda – no LU Studentu padomes biroja tika nozagts seifs ar mēnešbiļetēm un par tām iekasēto naudu. Tas notika 2000. gada maijā, apmēram pusgadu pirms radio stacijas reālās palaišanas. LU Studentu padomei nebija savu līdzekļu, lai segtu šo parādu, un kā vienīgo iespēju toreiz studenti redzēja radio stacijas akciju pārdošanu. Tādā veidā radio jau uz to brīdi, kad tas sākās, nonāca privātā īpašumā, un atšķirībā no tā, kā tiek šobrīd veidota "Naba", KNZ tika veidots kā komercradio ar mērķi, ka tam radīsies reklāmdevēji, kuriem būs interese izvietot savu produktu reklāmas, īpaši jauniešu auditorijai. Tomēr diezgan ātri tika secināts, ka šis Radio KNZ īsti komerciāls nav un peļņu nenesīs.

Valdis Kuzmins: Viss sākās kā joks, sākās kā tādas jautras studentu dzīves manifests, un pēkšņi tas kļūst par komerciālu projektu, un nē… un vienā brīdī mums pateica, mēs vairs neesam KNZ... 

Pavisam drīz visi cilvēki, kas strādāja KNZ, tika atbrīvoti. Mums pateica, ka varam vairs nenākt, un mainījās radio stacijas muzikālais formāts, radio mainīja arī nosaukumu, un kādu laiku tas bija "Radio Nova". 

Valdis Kuzmins: Un mēs priecājāmies, ka radio nosaukums mainījās – mēs varējām atgūt savu nosaukumu KNZ.

Kāpēc, jūsuprāt, ir svarīgi, ka mediju telpā pastāv tādas nekomerciālas radio stacijas kā KNZ un tagad "Radio Naba"? 

Valdis Kuzmins: KNZ darīja to, ko gribēja, un "Radio Naba" dara to pašu, online, offline un dzīvē – dara, ko grib, bet saka patiesību! 

Uvis Lapsiņš: Tu nekad nevari zināt, ka tas, kas šobrīd nav īsti populārs un zināms, ka viņš nevarētu par tādu kļūt pēc laika. Mēs visi nepiedzimstam par ļoti populāriem un zināmiem cilvēkiem, mēs ar sevi strādājam. Attiecīgi, muzikanti ar sevi strādā, arī dīdžeji un radio personības ar sevi strādā.

Ja mēs varētu saukt visus tos vārdus, kas ir gājuši cauri KNZ un "Nabai", un pateikt, kur viņi publiski šobrīd atrodas, kādos medijos strādā un kur ir viņu balsis dzirdētas, uhhh….

Šo mēs paturēsim nākamo raidījumu intrigai.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti