Visticamāk, tie būs vārdi, kas pazudīs no mūsu ikdienas valodas līdz ar saslimstības mazināšanos. Bet kopumā valodnieki atzīst, ka vārdu likteni ir ļoti grūti prognozēt. Dažreiz sākotnēji no sabiedrības nepieņemti vārdi valodā iedzīvojas ļoti labi, bet citi darinājumi tā arī nerod atsaucību.
Covid-19 pandēmijai sākoties, arī Latviešu valodas aģentūru pārpludināja jautājumi par to, kā pareizāk atveidot dažādus ar šo krīzi saistītus terminus. Viens no visbiežākajiem jautājumiem – kā īsti ir pareizi – ārkārtas vai ārkārtējā situācija, un aģentūras darbinieki to arī nenogurstoši skaidroja. Aģentūras galvenā lingviste Evelīna Zilgalve pastāstīja: “Ir “ārkārtējā situācija”. Tā ir arī Ministru kabineta noteikumos ierakstīts, un tā mēs arī iesakām lietot. Bet saistībā ar attālināto darbu tika arī aktualizēti dažādi termini, piemēram, “tīmekļa semināri”, “tīmekļa kameras” nevis “web semināri” un “web kameras”. Mums jau sen – 2007., 2008. gadā – šie termini tika pieņemti, bet līdz šim tos maz izmantoja, jo tādā intensitātē “tīmekļa semināri” sāka notikt tikai pērn.”
Pandēmija tomēr nespēj nomākt cilvēku interesi par dažādiem citiem valodniecības jautājumiem.
Spilgts piemērs ir tieši pēdējās dienās uzsāktā parakstu vākšanā portālā “Mana balss”, lai latviešu valodas alfabētu papildinātu ar burtu, kas apzīmētu skaņu “uo”.
Mediji vaicā arī Latviešu valodas aģentūras viedokli, un, kaut arī Evelīna Zilgalve uzsvēra, ka tas ir sarežģīti risināms jautājums, tas apliecina arī pozitīvu tendenci, ka cilvēkiem rūp latviešu valoda, un tas ir ļoti svarīgi: “No sabiedriskās iniciatīvas viedokļa ir tikai prieks, ka cilvēki domā par valodu. Vienīgi katram lēmumam par valodu ir jābūt ārkārtīgi pārdomātam, izsvērtam un rūpīgi izlemtam.”
Savukārt latviešu valodai bīstama tendence, ko arvien vairāk var novērot, pētot jauniešu saziņu, ir angļu valodas lielā, citkārt pat dominējošā loma. Lingviste skaidroja: “Nezin kāpēc pārāk moderni ir runāt citās valodās, un latviešu valoda tiek pamesta tādā pabērna lomā, māju runas lomā. Brīžiem šķiet, ka situāciju var salīdzināt ar 19. gadsimtu, kad krievu valoda vai vācu valoda bija prestiža valoda, un latviešu valoda bija tā, ko mājās runāja.
Līdzīgi arī tagad izskatās, ka latviešu valodā jau vairs dažkārt nerunā savā starpā. Un tā ir tāda trauksmes skaņa. Tāpēc par valodas prestižu arī turpmāk ir vērts izvērst diskusijas.”
Latviešu valodā ienāk arvien vairāk aizguvumi no angļu valodas, piemēram, šobrīd īpaši aktuālie – heiteris, hūdijs, hakatons, mēme, tverkot, retvītot. Evelīna Zilgalve uzskata, – lai arī ne vienmēr tas izdodas veiksmīgi, bet ļoti svarīgi ir tiem meklēt atbilsmes vārdus latviešu valodā. “Ir influenceri, ir jūtūberi, ir strīmeri. Ļoti daudz vārdu, kas ir tieši saistīti ar virtuālo vidi, no kuras mēs nevaram aizbēgt, ja mēs vispār vēlamies būt šai pasaulē šajā laikā. Vai šiem vārdiem vajag meklēt atbilsmes latviešu valodā? Es uzskatu, ka vienmēr vajag, jo – kas meklē, tas atrod. Man jau šķiet, ka, par leksikas līmeni runājot, to vienmēr parāda laiks.
Jo bieži vien ir tā, ka pat joka pēc tev iepatīkas kāds vārds, visi pasmejas par to, bet tas tomēr ienāk valodā.
Kā piemēru var minēt “galveni” un “kājeni” datorterminoloģijā. Es dzirdu, ka daudzi lieto šos vārdus, kaut arī iesākumā tos uztvēra kā joku. Taču tie iepatikās,” paskaidroja Zilgalve. Savulaik ne tik pieņemoša attieksme sabiedrībā bija arī pret vārdiem “dators” un “zīmols”, bet, kā zināms, tie mūsu valodā ļoti labi ir iedzīvojušies.
Ļoti būtiski latviešu valodas izjūtu ir veidot jau no agras bērnības, un tajā savu ļoti nozīmīgu artavu sniedz latviešu rakstnieki, kas raksta bērniem. Jaunākajā Latviešu valodas aģentūras izdevumā “Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi” izlasāms ļoti interesants valodnieces Annas Vulānes pētījums, kas iedziļinās rakstnieku valodiskajā jaunradē, īpašu uzmanību pievēršot Jāņa Baltvilka, Vika un Māra Putniņa darbiem, kas ir aktīvākie oriģinālu vārdu darinātāji. Kā piemēru viņa atšķīra vaļā Jāņa Baltvilka pekstiņstāstu grāmatu “Kaķuzirņi un kurmjukārkli”:
“Lasot šos stāstus, mēs piedzīvojam spēli ar valodu, brīnišķīgu autora māku paspēlēties ar vārdiem, ar to nozīmi un radīt valodisku tēlu, un tas ir visnotaļ interesanti.
Nu, piemēram, kas viņa stāstiņos dzīvo? Kaķuzirņi, kurmjukārkli, miglaszaķi, gružrupuči, kāpostbutes, vilkozoli, sniegtaureņi, maijvaržvaboles. Ja šādus pekstiņstāstus palasām bērniem un risinām sarunu, kāpēc autors tā nosaucis, kādas bērnam izjūtas rodas, ko viņš domā, kā viņš uztver to, kā viņš to var uzzīmēt, nu tad mums jau ir interesants darbs.”
Valodnieces Annas Vulānes pētījumu plašāk var iepazīt jaunajā Latviešu valodas aģentūras izdevumā “Valodas prakse”, kurā vēl daudz citu aktuālu tematu, tostarp jaunākā informācija par daudziem tik aktuālo svešvalodu īpašvārdu atveidi.
