Balvas žūrija pamatoja, ka Silvijas Radzobes rakstītās recenzijas ir notikumi – viņas vērtējumus gaida, par tiem strīdas, noliedz, sajūsminās, taču vienmēr lasa un ņem vērā. Jautāta, “kas latviešiem ir ar to teātri?” Radzobe Latvijas Radio raidījumam “Kultūras Rondo” atbildēja :
"Jā, tas tiešām būtisks jautājumus, kas latviešiem ir ar teātri, bet viņiem noteikti kaut kas ir ar to teātri.”
Viņa stāstīja: "Par to tautu vienojošo funkciju, kas piemīt teātrim no tā rašanās sākumiem, ir pilnīga taisnība. Bet tajā pašā laikā ir vēl kaut kas cits, ko pēdējos gados tā jūtu, kā cilvēki runā par izrādēm, par teātri interesējas, kā viņi lasa mūsu grāmatu "100 izcili Latvijas aktieri". Cilvēki kaut kādā veidā - tāpat kā par slaveniem sportistiem - par slaveniem aktieriem viņi ir lepni, ka viņi ir vienā laiktelpā ar viņiem. Un viņiem kaut kā liekas, ka tie mākslinieki, tāpat kā sportisti, kaut kādā veidā dzīvo tādu dzīvi, kas viņiem nav pieejama. Tajā pašā laikā viņi, skatoties, teiksim, izrādes [jūtas] pie tās piederīgi.
Man arī tā liekas, teiksim, teātris ir arī kaut kāds cilvēka dzīves paplašinājums, bet paplašinājies tādā neapzinātā veidā, kaut kur instinktu līmenī. Man tā šķiet."
Savukārt Jaunās kritiķes veicināšanas balvu ieguva muzikoloģe, mūzikas kritiķe Lauma Malnace par portālā delfi.lv rakstītajām recenzijām. Viņai mūzika un publicistika ir gandrīz nedalāmas kategorijas.
Malnace “Kultūras Rondo” atklāja: "Es visu laiku, man liekas, lavierēju starp abām pusēm, jo ikdienas darbs ir Valsts akadēmiskajā korī "Latvija", kur dziedu. Man reizēm patīk izpildot funktierēt un domāt, tad to visu izlikt uz papīra ir fascinējošs process. Es nevarētu iztikt tikai ar vienu no viņiem. Man vajadzīgs gan izpildīt mūziku, būt tajā procesā, arī par to domāt un reflektēt."
Malnace 14 gadus spēlējusi vijoli, bet jau mūzikas vidusskolā skolotāja teikusi, ka vajadzētu mācīties muzikoloģiju.
"Man vienmēr ir paticis nenormāli interesēties, lasīt, klausīties vairāk nekā tiem, kas vienkārši spēlēja savu instrumentu vai dziedāja. Tas loģiski ir aizvirzījies. Laikam lielākais impulss bija tieši Latvijas Radio 3 "Klasika" konkursa "Nošu domino", kas bija mūzikas vidusskolniekiem, kur mēs arī 2012. gadā uzvarējām," stāstīja Malnace.
Viņa uzsver, – rakstot par mūziku, mērķis ir radīt klātbūtnes sajūtu: "Rakstīšanā disciplinē termiņi, ka tu nevari to vilkt garumā, bet tas moments, lai piespiestu sevi to sākt darīt, tas ir tā... Nav tā, ak, cik foršs koncerts, un tas nāks tā pats no sevis.
Aprakstīt mūziku ir tik abstrakta un netverama māksla, ka nevari pateikt melns vai balts, tā ir tāda urķēšanās tumšajās alejās brīžiem.
Mans mērķis pat ne tik daudz kritizēt vai analizēt, bet radīt to klātesamības sajūtu, kas tajā momentā bija koncertā, kas tur notika. Vēlreiz parādīt to, bet varbūt caur vārdu."
