ĪSUMĀ:
- Nemateriālais kultūras mantojums ir zināšanas, prasmes, paražas un prakse, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē.
- Nacionālo nemateriālās kultūras mantojuma sarakstu papildina ik gadu.
- Iekļaušana sarakstā – novērtējums valsts mērogā.
- Vērtības, kas ir unikālas pasaules līmenī, tiek virzītas uz UNESCO Pasaules mantojuma sarakstu.
Kas ir nemateriālais kultūras mantojums?
Kas ir nemateriālais kultūras mantojums? Tās ir zināšanas, prasmes, paražas un prakse, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē vai no skolotāja skolēnam un tiek izmantota šodien. Nereti to dēvē arī par dzīvo mantojumu, jo nemateriālo mantojumu nevar atdalīt no cilvēka dzīves – strādājot dārzā, gatavojot ēst vai svinot svētkus, mēs bieži izmantojam ģimenē apgūto pieredzi, paši to īpaši neapzinoties. 2003. gadā tika pieņemta UNESCO Konvencija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, uzsverot, ka ikviena Konvenciju pieņēmusī dalībvalsts ir atbildīga par nemateriālā kultūras mantojuma pārmantošanu un kultūras savdabības saglabāšanu kā pretstatu kultūras standartizācijai. Latvijā šāds saraksts sākts veidot 2017. gadā.
"Tas notiek no apakšas uz augšu. Tas vispār ir šīs UNESCO konvencijas pamatprincips," kā šis saraksts tiek veidots, skaidro Latvijas Nacionālā kultūras centra nemateriālā kultūras mantojuma eksperte Gita Lancere: "Pašas kopienas izsaka vēlmi, ka viņas grib saglabāt un grib aizsargāt kaut kādu savu vērtīgu elementu, kā to UNESCO valodā sauc, un viņas veido šo pieteikumu. Protams, ka mēs arī no savas puses tur, kur mēs redzam potenciāli būtu noteikti kaut kādas vērtības, ko vajadzētu ierakstīt sarakstā, mēs arī mudinām."
Nacionālo nemateriālās kultūras mantojuma sarakstu papildina ik gadu
Šobrīd Nacionālajā nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā ir 34 vērtības. Tas tiek papildināts ik gadu. Tā šogad jaunpienācēji ir Vidzemes lībiskā kultūrtelpa, Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas zīmju jeb kāšu dziedāšanas tradīcija, jostiņsegu aušana Siguldas novadā rakstainā audu ripsa tehnikā, kā arī Nīcas kultūrtelpa.
"Tas nozīmē fotogrāfijas, tas nozīmē liecības par mūsu dzīvesveidu un tamlīdzīgi. Un tad tik atliek likt visu iekšā un apkopot," stāsta Gita Lancere.
Pieteikuma rakstīšana ir tāda kā atskaite arī pašiem – kas tad esam un ko vēlamies. Nīcas kultūrtelpas pieteikuma satura autore Lelde Jagmina atzīst – pieteikums tapis aptuveni divus gadus: "Un Nīcas kultūrtelpai mēs pievienojām trīs pīlārus, savus galvenos. Tas ir par Nīcas tautastērpu, par Nīcas izloksni un arī par dziedāšanas veidiem Nīcā, par garo saucienu un leiti. Bet, protams, arī gan par mūsu piekrastes zvejniekiem Jūrmalciemā, gan par mūsu zemkopjiem Otaņķos. Nu tā ka visu un katru mums vajadzēja likt iekšā."
Lībiešu kultūrtelpa nacionālajā sarakstā ir jau no 2018. gada, bet šogad tas papildināts ar Vidzemes lībisko kultūrtelpu. Lolita Ozoliņa, kura ir Vidzemes lībiešu pēctece un viespētniece Latvijas Universitātes Lībiešu institūtā atzīst, ka pamudinājums arī Vidzemes lībisko kultūrtelpu iekļaut sarakstā bijis ne tikai Ziemeļvidzemes ainavas unikalitāte, vietējā kopiena, bet arī vēsturisko zemju likuma pieņemšana.
"Vidzemē atšķirībā no Kurzemes krasta diemžēl nav šīs dzīvās lībiešu kultūras mantojuma izpausmes, liecības," norāda Lolita Ozoliņa. "Tas, kas ir varbūt atšķirībā no Kurzemes lībiešiem, ir vēsturnieces Rasmas Noriņas veiktais pētījums, kurš nākamajā gadā atzīmēs 20 gadus, un pētījums ir ļoti cieši saistīts ar 1846. gadā somu valodnieka Andersa Jūhana Šēgrēna dokumentētajām liecībām par 22 cilvēkiem Svētciemā, nu tādiem pirmajiem pētāmajiem lībiešiem, kas ir izauguši šobrīd līdz 16 apjomīgiem Vidzemes lībiešu dzimtu koku pētījumiem un apkopo vismaz vairāk nekā 600 Vidzemes lībiešu pēcteču."
To, ka rakstainā audu ripsa tehnikā austajām jostiņsegām arī būtu jābūt šai sarakstā, sapratusi Tautas lietišķās mākslas studijas "Krimulda" vadītāja Laila Šteinberga. Lai arī šī tehnika nav īpaši raksturīga Siguldas pusei, bet tieši te attīstītas šīs tradīcijas un prasmes.
"Tas bija 80. gadu sākums. Mūsu studijā bija viena audēja, kura atnesa no mājām, no māmiņas mantotu segu, un šī bija pirmā jostiņsega, kuru Māras mamma bija audusi, absolvējot Kaucmindes mājturības semināru, un šī sega kļuva par paraugu," stāsta Laila Šteinberga.
Liela pieredze pieteikumu veidošanā un izzūdošo prasmju attīstīšanā ir biedrībai "Skaņumāja". Ar viņu gādību turpinās Pēterburgas ermoņiku spēlēšanas tradīcijas, nav izzudusi Latgales mazo bundziņu bubyna, arī caurspēlējamo cītaru spēle, dūru cītaras būvēšanas un spēles tradīcija. Pirmo, jau 2017. gadā, sarakstā biedrība pieteica ieviņa tipa ermoņiku būvēšanas un spēlēšanas tradīciju. Stāsta biedrības pārstāvis etnomuzikologs Ilmārs Pumpurs: "Ja mēs būtu runājuši pirms gadiem 10, kad par tāda nemateriālā kultūras mantojuma sarakstu vēl nebijām sākuši domāt Latvijā, tad es varētu pateikt par ieviņu ermoņikām, kurā muzejā viņas var apskatīt un kurā grāmatā par viņām var izlasīt. Šobrīd mēs esam nogājuši tik tālu ceļu, ka var pastāstīt, kas ir tie cilvēki, kas viņas spēlē, kur notiek ieviņu spēlmaņu saieti, kas ir tie vīri, kas šobrīd remontē un izgatavo jaunus instrumentus. Un tas viss bijis lielā mērā iespējams, pateicoties arī šim nemateriālās kultūras mantojuma konceptam un tam, ka šis instruments tika iekļauts šajā sarakstā. Un ir mums vēl instrumenti, par kuriem vajadzētu parūpēties, mums ir Latgalē krietni izplatīta tāda divrindu ermoņika hromka, kurai arī katru gadu notiek festivāli, sabrauc vecie spēlmaņi un arvien jaunāki spēlmaņi pieslēdzas šim procesam. Tas ir vēl viens instruments, pie kura mēs šobrīd strādājam."
Novērtējums valsts mērogā
Latvijas Nacionālā kultūras centra nemateriālā kultūras mantojuma eksperte Gita Lancere atzīst, ka galvenais ieguvums ir novērtējums valsts mērogā, tas liek ne vienam vien uz it kā ikdienišķu lietu paskatīties citām acīm: "No atbalsta mehānismiem valsts ir tādus sākusi veidot, nu jau ir kultūrkapitāla fonda mērķprogramma. Tieši tāpat tā ir drusku tāda kvalitātes zīmīte, vispār jebkādos projektu konkursos startējot. Tas atbalsta mehānisms ir šis vēsturisko zemju likumus, tur tiek lietoti arī kaut kādi mehānismi. Tad tiek radīts plāns, kurā tiek ņemts vērā."
Vidzemes lībiskās kultūrtelpas pārstāve Lolita Ozoliņa uzsver, ka jau šobrīd jūtams izmaiņas izpratnē par to, ka šī kultūrtelpa ir vērtība: "Protams, vēl arī tas atbalsts, kas būtu varbūt nepieciešams praktiski arī reģionu līmenī, jo šī Vidzemes lībiskā kultūrtelpa ir veidojusies vēsturiskajā lībiešu Metsepoles novadā, kas ir, var teikt, tā teritorija Vidzemes jūrmalas piekraste līdz Gaujai, un tas iet pāri robežai, līdz Pērnavai šī vēsturiskā zeme ir bijusi, un līdz ar to mēs, protams, skatāmies uz tādiem reģiona pārrobežu sadarbības projektiem, iespējām."
Būšana šādā nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā varētu popularizēt jostiņsegu aušanas rakstainā audu ripsa tehniku, tā uzskata Tautas lietišķās mākslas studijas "Krimulda" vadītāja Laila Šteinberga un cer, ka tā varēs piesaistīt vairāk interesentu, īpaši no jaunās paaudzes, kas šo tehniku apgūtu.
"Ir nepieciešami projekti, projektiem ir nepieciešami arī līdzekļi. Bet galvenais ir piesaistīt sabiedrības uzmanību un arī jauno audēju apmācību veikt, jo mums ir tā bagātība, kas mums ir sasniegta, viņu nedrīkst pazaudēt," uzsver Laila Šteinberga.
Nīcas kultūrtelpas pieteikuma satura autore Lelde Jagmina uzsver, ka svarīgi ir arī tagadējai jaunā novada vadībai (pēc administratīvi teritoriālās reformas reiz bijušais nelielais Nīcas novads, ir lielā Dienvidkurzemes novada daļa) parādīt, ka Nīcas kultūrvēsturiskais mantojums ir valstiski svarīgs. "Kurzemes reģions ir definējis etnogrāfisko Nīcas novadu, bet ar atbalstu no esošā novada, par to mums ir jāpacīnās. Mēs savam novadam bijām visi ļoti svarīgi, un, protams, ka neviens pasākums nenotiek bez plīvojošā sarkanā Nīcas lindruka un tamlīdzīgi, tad tagad tā nav, mēs paši, protams, to visu turpinām, tas viss mums sirdī vēl deg, bet šis palīdz arī, nu teiksim tā, nostiprināt to mūsu svarīgumu, to, ko mēs jūtam arī tīri praktiski uz papīra. Mums ir līdz ar to arī šie piecgades plāni, ja to tā var nosaukt, attīstības plāns Nīcas kultūrtelpai un katram šim elementam ir tāds jāizveido, ja esi šajā nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā," skaidro Lelde Jagmina.
Pasaules mantojuma saraksts
Kā jau minēts iepriekš, katra no valstīm, kas pievienojusies UNESCO konvencijai par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, veido sarakstu ar vērtībām, kas unikālas nacionālajā līmenī. Savukārt tās vērtības, kas ir unikālas arī pasaules līmenī, tiek virzītas uz UNESCO Pasaules mantojuma sarakstu. Jāteic, ka ne viens vien no uzrunātajiem vērtību kopējiem atzina, ka labprāt ar laiku veidotu pieteikumu UNESCO Pasaules nemateriālā mantojuma sarakstam. 2018. gadā Nacionālajā sarakstā tika iekļautas Gaujas plostnieku amata prasmes, bet nu 1. decembrī Marokā, Rabātā UNESCO Starpvaldību komiteja nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai lēma iekļaut UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā sešu Eiropas valstu mantojuma elementu "Koku pludināšana", kurā ietilpst arī mūsu Gaujas plostnieku amata prasmes.
"Skatoties no apdraudējuma viedokļa, turpinot popularizēt plostu siešanas prasmes, mēs parādām mežsaimniecības pirmsākumus, kāds Latvijā ir bijis, ne tikai Latvijā, bet Eiropā, visā pasaulē," stāsta biedrības "Gaujas plostnieki" pārstāvis Ivo Laktiņš: "Tā koku transportēšana jau sākumā sākotnēji bija ļoti izteikti pa ūdeni, upēm. Un šādā veidā mēs godinām tos mūsu senčus, kas šādā veidā reprezentē tos mežsaimniecības pirmsākumus. Tas ir mums svarīgi."
Līdz šim Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā no Latvijas vērtībām iekļauta Dziesmu un deju svētku tradīcija un simbolisms Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, savukārt Suitu kultūrtelpa iekļauta Nemateriālā kultūras mantojumā, kam jānodrošina neatliekama saglabāšana, sarakstā. Un var teikt, ka kultūrtelpu nosargāšanā suiti Latvijā ir celmlauži, kas UNESCO sarakstā tika ierakstīti 2009. gadā. Etniskā kultūras centra "Suiti" vadītāja Dace Martinova atzīst, ka tolaik darbojušies daži amatiermākslas kolektīvi, bet novārtā bija palicis kulinārais mantojums, tautastērpa darināšanas prasmes, pilnīgi bija izzudušas dūdu spēlēšanas prasmes, arī kokle. Šais gados daudz šķēpu lauzts par mērķprogrammām tieši suitu kultūrtelpas attīstībai, bet pati kopiena daudz darījusi un šobrīd te noteikti var runāt par daudzām stabilām tradīcijām, kuras kopj arī jaunā paaudze.
"Ieguvums, pirmkārt, ir starptautiskā atpazīstamība un arī vietējā, gan lokālā, gan arī valstiskā mērogā. Finansiāli jau tas mums, suitiem, neko nedeva. Tas vairāk bija garīgs un morāls impulss. Deva cilvēkiem apziņu, ka tās tradīcijas, kas mums šeit ir, ka tās ir liela vērtība," norāda Dace Martinova.
