Nekādu krustu
Vecās garnizona virssardzes (šis vārds apzīmē telpu militārpersonu arestam) ēka tika celta vienlaikus ar pārējo Aleksandra III fortu no 19.gs. beigām līdz 20.gs. sākumam. Tika paredzēts, ka tajā būs slimnīca, un celtnieki virs ieejas pat uzstādīja krustu. Taču militāristi nosprieda, ka ēka vairāk vajadzīga viņiem pašiem. Un gandrīz gadsimtu, Krievijas impērijas, Pirmās brīvvalsts, vācu okupācijas un padomju varas laikā šeit atradās virssardze jeb militārais cietums.
Kad apmēram mēnesi atpakaļ KGB, proti, Karostas glābšanas biedrības vadītāja Monta Krafte uzaicināja Rus.lsm.lv uz atrakcijas piecpadsmitgadi, pirmā reakcija bija: "Kā? Jau tik ilgi?!" Tā sanāk. Sākās tieši 2002. gadā. Tāpēc sadomāja pieminēt to, kā viss sākās, uzaicinot visus tos, kas bijuši klāt no paša sākuma, visus iesaistītos. Starp viņiem bija arī šo rindiņu autore, saprotams, pa šo pusotru desmitgadi izgaismojusi kara cietuma un KGB aktivitātes dažādos masu medijos.
Pasteidzoties uz priekšu, pateikšu, ka "svinīgās daļas" laikā Juris Raķis, cietuma "īpašais drošībnieks", uzsvēra: trešās piecgades plāns izpildīts trīs mēnešus uz priekšu. Patiesībā jubileja būs rudenī. Bet kas gan var iebilst šai patvaldības karalistei atzīmēt jubileju tagad, vasarā un labā laikā?
... Šovs "Aiz restēm" sākās, kā jau pierasts, ar visu dalībnieku sasaukšanos pie virssardzes vārtiem, pēc tam "rindā stāties, pa vienam, rokas aiz muguras, skriešus, marš!" Pēc tam — stāsts par virssardzes vēsturi no krietnā Andra Užegova, kura balsi apskaustu katrs cietuma uzraugs. Viņa izpildījumā vēsturiskie ekskursi izklausās iespaidīgi un nedaudz pēc siriķa. Pēc tam — iekšā, un atkal kāds vēstures gabaliņš, turklāt atdzīvojies:
grab plaši atvāztās durvis, konvojētāji rupji velk cauri "arestantu" rindai kādu puisi, un no sazin kurienes ēkas iekšienē atskan šāviens. Tikai viens.
Andris paskaidroja, ka puisis ir vēsturiska figūra. Kāds vīrietis, uzvārdā Celmiņš, divreiz dezertējis no vācu armijas, tika sēdējis šajā ēkā, līdz 1944.gadā viņu nošāva. Starp citu, pašā ēkā sodus neizpildīja...
Bet tālāk kā autopilotā — pa kamerām, pie medmāsas uz apskati, foto ar numuru rokās personīgajam failam, vizīte uz sarunu pie īpašā drošībnieka... skarbie cietumā sviedēji, kā ierasts, šķendējas. Tā, lai katrs, kurš izlēmis piedalīties realitātes šovā "Aiz restēm" pēc tam, kad ticis ārā, spētu pilnību krūti elpot saldo brīvības gaisu. Un te pārņem dežavū sajūta...
— Monta, vai tad pa šiem 15 gadiem scenārijs nemaz nav mainījies? Tas ir tik līdzīgi tam, kas bija pirmoreiz!
— Nedaudz ir pamainījies, protams. Taču mums pašiem šodien bija ļoti svarīgi atkārtot tieši tā, kā bija pirms 15 gadiem. Un izrādījās, ka ne visi tagad var ielīst savā vecajā militārajā formā...
... Drošībniekam uz galda ir lampa. Spīd tik spoži, ka netīšām izsprūk: "Kad un kur jūs esat dzimuši?" (Tā, ja kāds piemirsis, ir frāze no Rīgas kinostudijas filmas "Nepabeigtās vakariņas".) Iztaujāšanu starplaikos Juris Raķis stāsta — reiz kāds brangs vīrs no kārtējās arestantu partijas sācis bez īpašas prasīšanas burtiski izlikt sevi uz delnas — noziņoja par sevi, ģimeni, darbu un algu.
«Un rokas viņam dreb. Tā gadās — lielie mitriķi salūst ātrāk nekā mazie jaunekļi," domīgi paskaidro drošībnieks.
Nedaudz vēlāk Andris Užegovs atminas līdzīgu gadījumu no savas "cietumu prakses". Šovus pasūta arī korporatīva ballītēm, dzimšanas dienām utt. "Vecpuiši ballītes iet kādas 45 minūtes, dažkārt pusotru stundu. Pats īsākais bija trīs minūtes." Tas ir kā?! Izrādījās, atbraukuši puiši no Daugavpils, un
līgavainis sācis lēkāt — kāds viņš baigais nazis. Andris esot uzrūcis, džekiņš pagriezies un diebis uz izeju. Draugi viņu meklējuši vairākas stundas.
— Juri, izstāstīsi pašus, pašus trakākos stāstus, kas notikuši pa 15 gadiem?
— Bet ir taču tik daudz!... Pat nevar iegaumēt. Lūk, ko es nekad neaizmirsīšu, cik te iesākumā bija auksti. Man sākumā tēja uz galda mēdza sasalt. Toreiz te nekā nebija, ne elektrības, ne ūdens. Un arī ēka pa tiem gadiem, kad bija tukša, pamatīgi izsala. Lūk, tu iedomājies, "māsiņa" šova laikā atnes karstu tēju, bet nav laika to iemalkot. Pēc tam skaties - sasalusi. Tādos apstākļos mēs te sākumā strādājām...
Jāatzīst, ka mežonīga aukstuma sajūta cietuma ēkā tiešām pamatīgi iesaldējusies atmiņā. Tāpēc, neskatoties uz visnotaļ pieklājīgajiem +16 grādiem "aiz borta", zem vējjakas autorei bija svīteris, un arī pārējie kolēģi ar "cietumnieka" stāžu bija ģērbušies līdzīgi.
...Pēkšņi ielaužas viens no uzraugiem un atdod divas arestantu kartītes, sak, miruši. Bet ļaunais drošībnieks ar vārdiem "ka nosprāguši, ta nosprāguši" žigli uzliek uz kartītēm "speckontroles" zīmogu.
— Juri, cik populāra ir šī izrāde? Vai cilvēkiem vairāk patīk ekskursijas pa ēku?
— Mēs taču attīstāmies, katru gadu darām kaut ko jaunu, paplašinām ekskursijas. Un tagad pats pieprasītākais ir ekskursijas. Gan jautājumus uzdod, gan izrāda lielu interesi par dažādām vēsturiskām niansēm.
Korespondence atļauta
Praktiski no pašiem pirmsākumiem uz cietumu braukā žurnālisti no visas pasaules - filmētāju un rakstītāju brālība viesojas pūļiem vien, un šeit ir pabijuši gan "spoku mednieki" un lērums TV šovu. Šo vietu iemīlējuši arī kino cilvēki. Brauc ap 30-40 dažādu mediju gadā. Precīzāku skaitli minēt grūti.
Šeit piedāvā arī nakšņošanu kamerās, turklāt ar variācijām. Var vienkārši pārnakšņot, var arī ar šova elementiem. Vispār vienkārši daudz dažādu un interesantu lietu (sīkāk šeit). Monta Krafte atgādina, ka pirms gadiem sešiem KGB sāka pievērsties dažādiem interesantiem bezmaksas projektiem, piemēram, fotokonkursi, kuriem seko izstāde, kā arī kinoseansi par simbolisku samaksu. Arī bezmaksas velokekskursijas pa Karostu ir iemantojušas lielu popularitāti.
"Gribas izdarīt kaut ko saistībā ar nesen iznākušo Andras Manfeldes grāmatu "Virsnieku sievas", it sevišķi tāpēc, ka daļa darbības norisinās cietumā. Varbūt kādu izrādi, mēs ar Andru jau esam apspriedušās," stāsta Monta.
— Monta, saki godīgi — vai tu nožēlo, ka tevi savulaik visā šajā ievilka?
— Nē, tas taču bija tik interesanti! Tie bija 15 nenormāli interesanti gadi. Un fantakstiska iespēja apgūt ko jaunu. Jo katru jaunievedumu taču no sākuma vajadzēja izdomāt, un pēc tam vēl izstrādāt īstenošanu.
Šeit ir radoša komanda. Lūk, piemēram, administratore Lāsma Ruzgailo. Viņa spēlē apburošās "padomju" bufetnieces lomu - apaļīga, ar baltu, stērķelētu cepuri matos. Saka, veidols pamazām salicies kopā — apmeklētāji, apraduši ar vietas garu, prasījuši "flotes" makaronus, un šeit piedienas arī klasiskā uzkoda - sviestmaizes ar ķilavu. Tā ka "tipiskā" raženā bufetniece šeit izrādījās vietā. Monta un Lāsma cenšas atcerēties, cik grūti tas viss nācis, taču tagad liekas, it kā tas būtu bijis vienmēr. Tagad cietumā ir gan bufete, gan apmeklētāju centrs, gan suvenīru bodīte šīs vietas garā. Un gan jau, ka šī komanda izdomās vēl daudzko interesantu.
Kamēr mēs nododamies atmiņām, ieslodzītie iziet brīvībā - ar tīru sirdsapziņu. Drošībnieks dod pēdējo rīkojumu - lūk, skriešus aiz vārtiem, atstiepiet mums, mīļajiem, sataupītās dāvanas, un sāksim pasākuma svinīgo daļu. Un sākām arī. Apsveikumu daļa bija ilga, atmiņu un laba vēlējumu pilna.
Pievienojieties!
Bet sekojošo neoficiālo daļu, atvainojiet, atstāsim aiz kadra.
