Karaļa kalnam Aglonas novadā apritējuši 15 gadi

Pirms 15 gadiem, 2006. gada 16. septembrī, kalnā, kas atrodas Aglonas ezera (saukta arī par Egles ezeru) krastā, parādījās pirmās koka skulptūras “Jēzus Kristus – uzvarētājs” un “Eņģelis ar Dzīvības grāmatu”. Tā sāka tapt parks ''Karaļa kalns'', kurā tagad ir 450 skulptūru.

“Kā tagad atceros, kā tika uzstādītas pirmās figūras. Uzstādīšana beidzās vakarā, un bija tāds neparasts saulriets. Neticamas krāsas – it kā zīme no augšas,” atceras brīvprātīgā un gide Terēzija Bumbure.

Milzu figūras tika izgatavotas no ozola, kura apkārtmērs bija četrarpus metru un kuram bija cienījams vecums – apmēram 600 gadu. No šī paša pirmā ozola tika izgatavoti vairāki soliņi, runā, ka tiem esot dziednieciskas īpašības. Nav zināms, vai tā ir taisnība, bet gulēt uz soliņiem, vēršot skatu debesīs, ir ļoti patīkami. Varbūt debesis dziedina…

Parka “karalis”, protams, ir Jēzus. Un daudzās skulptūras ilustrē dažādus sižetus no Vecās un Jaunās derības.

Skulptūras radījis Ēriks Delpers. Rus.lsm.lv palaimējās satikt viņu parkā, kad viņš ar drona palīdzību apskatīja apkārtni.

“Kopš bērnības lipināju lidmašīniņas un skatījos debesīs, gribēju kļūt par lidotāju. Kļuvu – pabeidzu Čerņigovas Augstāko militārās aviācijas skolu, man pat piedāvāja iziet komisiju, lai es tiktu ieskaitīts kosmonautu vienībā. Kaut kas mani apturēja. Pie mums brauca kosmonauts Pjotrs Kļimuks, mūsu skolas absolvents, viņš vairākas reizes bijis kosmosā. No viņa stāstiem es sapratu, ka tur nav viegli.

Lidojumā man reiz gadījās ārkārtēja situācija, es biju tuvu bojāejai. Taču Dievs nolēma atgriezt mani dzīvē. Kopš tā laika es mainīju savu dzīvi, sāku klausīt savai sirdij.

Nesen izlasīju kādas austrāliešu medmāsas piezīmes. Viņa daudzus gadus kopusi neārstējami slimus un mirstošus cilvēkus, runājusi ar viņiem, tostarp uzdevusi vienu jautājumu – ko jūs dzīvē visvairāk nožēlojat? Ļoti daudzi atbildējuši: “Mēs nedarījām to, ko gribējām, mēs klausījām citus.” Jāklausās sevī, mierīgi jāsāk katra diena, jādzīvo saskaņā ar Dievu un dabu. Man šķiet, ka Karaļa kalns to veicina. Te ir 450 skulptūru, iecere ir izsmelta. Domāju, ka parku nav vērts pārslogot. Bet, vai parādīsies jauns un kur, nezinu, tad jau redzēs,” pastāstīja Ēriks Delpers, tēlnieks un garīgu grāmatu autors, bijušais lidotājs un pēc paša atzinuma – laimīgs cilvēks.

Zeme, uz kuras atrodas parks, pieder Jānim Stupānam. Viņš tic Dievam un grib, lai viņa zeme kalpotu kaut kam garīgam, kas apvieno cilvēkus. Jānis Stupāns un viņa ģimene par labdarību apbalvoti ar Romas katoļu pāvesta Benedikta XVI pateicības rakstu.

Karaļa kalnā ir ne tikai koka skulptūras, tur ir arī daudz dekoratīvo un augļu koku, krūmu, ziedu. Rus.lsm.lv uz parku atbrauca vakarā, aizkavējās līdz krēslai, un visu šo laiku kāds rakņājās pa zemi, apcirpa zāli, krāsoja, laboja…

“Tie ir mūsu brīvprātīgie. Par darbu neviens nesaņem naudu, un ieeja apmeklētājiem parkā ir bez maksas, var tikai ziedot. Pie mums brauc veselām ģimenēm no dažādām Latvijas malām, te ir mājiņas nakšņošanai, savukārt dienā var strādāt. Strādāt, domāt, meklēt harmoniju. Te pulcējas dažādi cilvēki – ir profesori, ir arī zemnieki, pavisam apmēram 200 cilvēku. Es, piemēram, ilgi biju Ciblas vidusskolas direktore (mana sarunbiedre bija kautrīga un nepateica, ka bijusi arī Latvijas PSR Augstākās padomes deputāte un 1990. gada 4. maijā balsojusi par Latvijas neatkarību, bet 2000. gadā saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni. – L.V.) Mēs visi draudzējamies un esam vienoti savā ceļā. Esmu pieradusi visu dzīvi domāt par brīvību, meklēt brīvību, un šeit esmu to ieguvusi – iekšējo brīvību,” pastāstīja gide un brīvprātīgā Marija Kārkla.

Karaļa kalna pamatā ir ekumēnisms – cilvēkus te nedala pēc konfesijām. “Bībelē par konfesijām nekas nav teikts, to izdomāja vēlāk. Galvenais – izjust Dievu,” saka Marija un Terēzija.

SKAITLIS

15 gadu laikā “Karaļa kalnā” pabijuši apmeklētāji no 43 valstīm.

Lai nu kā, parks ir labi iekārtota telpa, kur ir skaisti un mierīgi jebkurā gadalaikā, ir plašums bērniem, miers tiem, kuri gados vecāki. Un domas prātā nāk neikdienišķās. Šo rindu autore, apgūlusies uz ozolkoka soliņa un skatoties uz augšu, atcerējās Ļeva Tolstoja romāna “Karš un miers” varoņa Andreja Bolkonska debesis: “Jā! Viss ir tukšs, viss ir maldi, izņemot šīs bezgalīgās debesis. Nekā, nekā nav, tikai tās… Nekā nav, izņemot klusumu, mieru. Un paldies Dievam!”

Bet vēl šurp bieži brauc jaunlaulātie. Pastaigāt, paelpot, nofotografēties un… iedzert šampanieti. Karaļa kalnā tas nav aizliegts.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt