Izstādes ideja radās pandēmijas laikā, un tolaik bija doma akcentēt mediķu cīņu ar infekciju izplatību kara apstākļos. Bet – līdz ar Ukrainas notikumiem – izstādes akcenti mainījās, jo viss ar mediķu darbu saistītais kara apstākļos pēkšņi kļuva par mūsdienu realitāti, stāsta viens no izstādes autoriem Marjus Zaļeckis: "Jo mēs vairs nerunājām par kaut kādām abstraktām lietām, par lietām, kas notika pirms 100 vai 200 gadiem, mēs runājām par lietām, kas šobrīd notiek paralēli mūsu sarunai. Tas ir arī iekļauts izstādes koncepcijā un stilā, jo mēs nepieturamies pie klasiskā hronoloģijas veida, kad hronoloģiski izklāstām gadskaitļus, faktus un personības. Mēs skatāmies no mazliet cita skatpunkta, mēs skatāmies no lielākajiem izaicinājumiem, kas mediķiem ir kara apstākļos."
Izstādei ir trīs daļas, katra veltīta vienam no lielajiem izaicinājumiem, un tie ir – ievainojumi, infekcijas un invaliditāte.
Stāsts sākas ar ievainojumiem. Var uzzināt statistiku par ievainoto cilvēku skaitu 1. un 2. pasaules karā, izlasīt dažādu laiku mediķi atmiņas un stendos apskatīt gan munīciju, kas rada ievainojumus – lodes, šāviņa šķembas, šrapneļus –, gan mediķu aprīkojumu – pārsienamos materiālus, ampulas, ziedes, šinas, mākslīgās elpināšanas caurules, šļirces, ķirurģiskos instrumentus un citus. Vecākie eksponāti ir no 1. pasaules kara, bet jaunākie no 2000. gadu sākuma.
Marjus Zaļeckis stāsta: "Interesantākais ir tas, ka, rakstot šos tekstus par ievainojuma veidiem, par mediķu darbu, mums nemaz vairs nevajag tos gadus pieminēt, jo tā būtība nemainās neatkarīgi no gadsimta. Un tas ir briesmīgākais un paradoksālākais, jo mēs runājam par šrapneļa, par šķembu ievainojumiem 1. un 2. pasaules karā, un arī mūsdienās tas ir aktuāli, kā mēs redzam.
Tās metodes nemainās, mainās tikai efektivitāte un pieredze."
Otrā izstādes daļa veltīta infekcijām, kas allaž bijušas jebkuru karu pavadones. Taču 18., 19. gadsimtā tieši no infekcijām mirušo bija daudz vairāk nekā no lodēm un durkļiem, bet jau 20. gadsimta sākumā, līdz ar moderno ieroču attīstību un plašāku vakcinācijas izplatību, šī attiecība mainījās uz otru pusi. Un šodien jau infekcijas ir daudz mazāk nāvējošas nekā modernie ieroči.
Karš – tas nozīmē arī sakropļotus cilvēkus, kuriem ir jāamputē locekļi, lai glābtu viņu dzīvību, un šim aspektam ir veltīta izstādes trešā daļa. Tajā skatāmas unikālas fotogrāfijas no pagājušā gadsimta 20. gadiem, kurās redzami kara invalīdi ar protēzēm, tāpat eksponētas arī pašas senāko laiku dažādu locekļu un arī acu protēzes.
Šo sadaļu ar mūsdienām cieši sasaista izstādē integrētā video intervija ar mikroķirurgu Olafu Libermani, kurš astoņus mēnešus pavadījis Ukrainā. Intervijā viņš stāsta: "Bija ļoti daudz amputējamu ekstremitāšu. Jo tā ir sprādzienu ietekme. Principā ir ievainojumi ekstremitātēs – rokās, kājās, arī ievainojumi sejā, bet sejai ir tā īpatnība, ka ievainojumi sejā bieži ir letāli. Attiecībā uz kājām, ņemot vērā modernās protezēšanas iespējas, ir drīzāk jādomā par amputācijām nekā par saglābšanu. Jo mums bija pacienti, kas nomira šo glābšanas mēģinājumu rezultātā."
Izstāde ļoti uzskatāmi atklāj kara neprātu, kas liek attīstīt arvien nāvējošākus ieročus, kamēr cilvēka ķermenis jau gadsimtiem ilgi palicis nemainīgi trausls. Tieši mediķi allaž ir tie, kas šo trauslumu glābjot, apliecina cilvēka dzīvības vērtību, tāpēc līdzās visam šausminošajam, par ko vēsta izstāde, tā ir stāsts arī par cerību, uzskata Marjus Zaļeckis: "Mediķis karā ir tas, kurš šo cerību simbolizē. Viņš ir tas, kurš parūpēsies par ievainoto, iespējams, palīdzēs viņam izglābties, izdzīvot, tikt atpakaļ uz mājām, satikt atkal savus radiniekus – mīļos, tuvos.
Par spīti grūtajiem apstākļiem, par spīti kara neprātam, mediķi neatlaidīgi cīnās par katru dzīvību, un tas ir tas, kas iedveš cerību."
Izstāde "Kara anatomija: cilvēka dzīvības vērtība" Kara muzejā apskatāma Pulvertorņa pagrabā.
