Etnovēstis

Garamantu dārgumi. Saruna ar folkloras kopas "Rūtoj" vadītāju Ilzi Rožinsku

Etnovēstis

"Auļu" izaicinājums un koklētāja brīvais gars

Dziedam dziesmas un ciemojamies pie Rancānu ģimenes Baltinavā

Kāpēc Lieldienās ar zaķa ļipu mati jāķemmē? Stāsta folkloru un tradīcijas zinošā Rancānu ģimene

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Daļa sabiedrības Lielo dienu jau nosvinējusi pavasara ekvinokcijas laikā, kad diena ar nakti bija viena garuma. Tagad, kad diena ir acīmredzami garāka par nakti, arī kristīgajā kalendārā redzam, ka nedēļas nogalē gaidāmas Lieldienas. Par svētku svinēšanas pieredzi Baltinavā stāsta Rancānu ģimenes trīs paaudžu sievietes: meitas – tradicionālās dziedātājas Aurēlija un Asnate, mamma – folkloriste Aīda un vecmamma – tradīciju zinātāja Veronika.

Kas īsti ir Lielā diena un Lieldienas? "Mūsdienās ir dažādi viedokļi par to, kāpēc ir šāds nosaukums. Viens no tiem saistīts ar to, ka diena tagad no šī kosmiskā punkta kļuvusi lielāka. Bet

liela nozīme ir mītiskajam personāžam – Zemes mātei, ko sauc arī par Lielo māti vai Lielo pirmmāti. Šajā laikā zeme mostas – tā ir pavasara kulminācija un sievišķie svētki Zemes mātei par godu.

Tāpēc nosaukumā varētu būt šis vārds – Lielā diena," stāsta Aīda Rancāne un piebilst: "Galvenās svētku nodarbes ir saules sagaidīšana no rīta, šūpošanās, olu kaujas, putnu dzīšana, mutes mazgāšana strautiņā vai upītē, kas tek uz austrumiem. Arī raganu jeb zemāko dievību un garu rīkļu aizsiešana... Jo pavasarī mostas viss – tai skaitā no zemes nāk ārā dažādi ļauni gari, no kuriem vajag aizsargāties."

Tāpat kā visos citos svētkos, arī Lieldienās ir ugunskura iedegšana, ziedošana un dziesmu dziedāšana.

Bet Rancānu ģimenes dāmas atgādina, ka svētki sākas jau ar gatavošanās procesu. Tā ir priekšsvētku daļa, kad tiek gatavoti gan ēdieni, gan savākti rituālie atribūti – krāsotas olas. Tiek padomāts par apģērbu, jo

Lielajā dienā jāvelk jauns krekls mugurā, balti lakati jāsasien, balti priekšauti jāliek sievām un meitām. Ir daudz, ko darīt arī vīriem, - jāsarūpē šūpolēm materiāls, jānolūko vieta.

"Svētku galvenā atribūtika ir ola. Ar Lieldienām saistās krāsotas olas, pūpolu zari, plaucētu bērzu zari. Šī atribūtika galvenokārt saistīta ar atjaunošanos, ar jaunas dzīvības atkalatdzimšanu. Ar dabas mošanos, ar norisēm – ka sākas siltākā gada daļa," atzīmē Aīda Rancāne.

Veronika Rancāne
Veronika Rancāne

"Bet pats galvenais ir ola," apliecina Veronikas kundze. "Manā laikā krāsojām tikai ar sīpolu mizām. Vēlāk sāka visu ko citu pielikt klāt – dažreiz zaļu zelmeni. (..) Vēl bija gaļas ēdieni, galerts. Siers, gaļas kotletes. Ja bija pavairāk gaļas, taisīja desas vai ēda tās, kas bija saglabājušās no Ziemassvētkiem. Baltmaizīti cepa. Jo svaigu maizi jau cepa katru nedēļu, bet baltmaizi pa svētkiem – ļoti garšīgu balto maizīti ēdām ar medutiņu un sviestiņu."

Svētkus lieli un mazi gaidīja arī bagātā galda dēļ. "Ikdienā jau ēda tikai vienu ēdienu, bet svētkos galdā tika celti vairāki ēdieni," stāsta Veronika Rancāne.

Bet pirms svētkiem gavēja. "Citi neēda arī piena produktus, tikai zaļbarību – kādu kāpostiņu, gurķīti. Sevišķi tajās trijās dienās – trešdiena, piektdiena un sestdiena bija gavēņa dienas. Pirmā ēšana bija tad, kad kāds atnesa svētību no baznīcas. Gājējam uz baznīcu bija pilna soma visādu produktu – no visiem produktiem pa drusciņai iekšā. Kad atnesa svētību, sēdās pie galda. Vispirms svētību paēda un tikai tad – pārējo ēdienu," atceras Veronikas kundze.

Aīda Rancāne mammu papildina: "Ir arī tāda skaista tradīcija, ka saimnieks ņem vienu olu un sadala to tik daļās, cik saimes ļaužu – lai saime turas kopā. Visi apēduši vienu veselu olu, un produktam ir tieksme savienoties. Arī kaušanās ar olām bija daudz."

"Pirmajā dienā olai iesita tikai vienu reizi, otrajā dienā – jau abos galos. Sasisto olu sitējs paņēma pie sevis," atminas vecmamma Veronika. Viņa arī stāsta, ka no Lieldienām tika paglabāti pūpolu svētītie zariņi, aiz sijas aizsprausti kā mājas svētība – pasargāja no pērkona, zibens un citām nelaimēm. "Svēto ūdeni turēja veselu gadu – ja ar kaut ko saslima, to iedzēra, lai būtu spēks. Arī olu čaumalas turēja – vai nu istabas stūrī ielika kaktā, vai arī apraka zem ābeles, lai āboli augtu labāk. Arī svēto maizīti turēja – ja mums, bērniem, apsāpējās vēders vai galva, tūlīt mamma deva mazu gabaliņu apēst."

Un vēl Veronika Rancāne atceras, ka uz Lieldienām bijis jāvelk jaunas drānas: "Jau pa ziemu meitas izauda drānas un visu šuva no jauna. Kaut vai zils vai sarkans, bet jauns.

Bet uz Ziemassvētkiem pretēji – kaut vecs un caurumains, tikai ne jauns."

Un vēl dažas izdarības, kuras šķiet piemirstas vai pat nezināmas. Piemēram,

meitām apiņu dārzā ar zaķa ļipu jāķemmē mati, lai tie augtu griezdamies – sprogaini un koši.

Vai arī Zaļajā ceturtdienā skaidas jālasa un jāsviež pāri klētiņas jumtam, lai rastos putniņi. Jo putns ir dvēsele, kas saistās ar augšējo – debesu sfēru.

Bet Pūpolsvētdienā obligāta bijusi pēršana: "Pūpolu svētdienā mēs, bērni, raudājām – bijām nolikuši zariņu, ar ko rītā agri tēti un mammu pērsim, bet viņi mūs pa priekšu nopēra," smejas možā Veronikas kundze, kurai aiz muguras jau 89 vasaras.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti