Kultūršoks

Kultūršoks: «Quo vadis, Dailes teātris?»

Kultūršoks

Kultūršoks: «Muzeju krātuve gandrīz gatava»

Kultūršoks: «Ilgtermiņa nāves spriedums lībiešiem?»

Kāpēc Latvijas pamattauta lībieši runā par «izrakstīšanos» no Satversmes?

Valsts nepilda savas saistības pret Latvijas pamattautu – tā uzskata lībieši. Viņu redzējumā šis brīdis ir kā pēdējais vilciens, lai saglabātu un aizsargātu kultūrvēsturisko mantojumu un valodu nākamajām paaudzēm, un šobrīd visi centieni balstās tikai uz entuziastu pleciem. Tāpēc pavisam nesen šis jautājums aktualizēts arī pie Valsts prezidenta. Ja nesekos politiska izšķiršanās, lībieši pat rosina grozīt Latvijas Republikas Satversmi.

Mazāk nekā divdesmit – tik niecīgs skaits lībiešu valodas lietotāju kopā ar pētniekiem mūsdienās atlicis visā pasaulē. Pēc tautskaites datiem Latvijā dzīvo apmēram 250 lībiešu. Turklāt lībiešu valoda ir iekļauta UNESCO izzūdošo valodu Sarkanajā grāmatā kā viena no visvairāk apdraudētajām valodām pasaulē.

ĪSUMĀ:

Lībiešu jautājums nav mazas etniskās grupas iekšējā problēma

Latvijas Universitātes (LU) Lībiešu institūta vadītājs, pētnieks, valodnieks Valts Ernštreits skaidro, ka bieži lībiešu jautājums tiek uztverts kā mazas etniskas grupas iekšējā problēma, kas pārējo Latviju nemaz neskar. Tā tas īsti nav – norāda Ernštreits: “Lībieši ir Latvijas valsts pamats, viens no elementiem. Kas ir bijis pamatā tam, kādi mūsdienās ir latvieši, nācija un Latvijas valsts. Bez lībiešiem nebūtu ne “Dievs, svēti Latviju!”, ne latviešu valodas, kas skanētu pavisam citādi, nebūtu identitātes, ne latviešu, ne Latvijas.”

Ernštreits atgādina, ka kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas pieņemti vairāki likumi, kuros definēts lībiešu statuss:

“1992. gadā tika izdots likums par kultūras autonomiju tiesību uz brīvu attīstību, kur lībieši pirmo reizi Latvijas vēsturē parādījās kā Latvijas pamattauta. Un 1999. gadā otrais svarīgākais likums – Valsts valodas likums, kas tika pieņemts, kur arī tika nodefinēts lībiešu valodas statuss, ka tā ir Latvijas pirmiedzīvotāju valoda, un abos likumos ir noteikts, ka valsts uzņemas atbildību par lībiešu kultūras, valodas saglabāšanu un attīstību.”

Par spīti likumiem, kas aizsargā lībiešu kultūru, nav mehānismu, kas nodrošinātu to izpildi

Taču Ernštreits arī norāda, ka valstī nav nekādas politikas vai mehānismu, kas nodrošinātu šo likumu izpildi.

“Un viss, kas likumos ir noteikts, ir pilnībā bez īpaša deleģējuma un summām atdots lībiešu sabiedriskajām organizācijām, entuziastiem, aktīvistiem, un to dara, konkurējot tajos pašus kultūrkapitāla konkursos,” skaidro Ernštreits.

Viņš uzsver, ka vienīgais tiešais atbalsts lībiešiem ir nu jau trešo gadu no Kultūras ministrijas piešķirtie 10 tūkstoši eiro.

“Tad rodas situācija, ka vārdi neiet kopā ar darbiem,” uzskata Ernštreits.

Piemēram, lai izstrādātu mācību programmu, ar šo summu esot vairāk nekā nepietiekami.

Izglītības un zinātnes ministrija rakstiski skaidro, ka valsts pētījumu programma neparedz lībiešu valodas apguvi. Lībiešu valodas mācīšanās notiek bērnu vasaras nometnē.

Valts Ernštreits norāda, ka citām Latvijām dzīvojošām etniskajām grupām ir iespēja nodrošināt savas kultūras un valodas izglītību valsts apmaksātās nacionālās skolās.

“Vienīgie, kam nav šādas iespējas, ir lībieši, jo vienīgā lībiešu izglītības sistēma ir lībiešu bērnu nometne, kura notiek katru gadu. Un, lai šī nometne notiktu, katru gadu lībiešu organizācijas iesniedz projektus, vecāki maksā par to, un šī lieta balstās uz pašu lībiešu pleciem,” stāsta Ernštreits.

Lībiešu kultūras centra vadītāja Gundega Blumberga salīdzina lībiešu situāciju ar citu mazu tautību – romiem. Viņa uzsver, ka romu kopiena saņem valsts finansējumu no Kultūras ministrijas, ka pastāv romu skolas un klases, dažādas integrācijas programmas.

“Bet varētu taču kāds aizdomāties, ka lībieši arī gribētu mācīties savu valodu,” uzsver Blumberga.

Viņa arī turpina, piedāvājot uz situāciju paskatīties plašākā kontekstā: “Kad mēs ar apdraudējumu skatāmies – latviešu valoda pamazām tiek izspiesta ar angļu valodu, pirms tam ar krievu valodu. Un tad tā daži aizdomājas, ka notiks tas pats, kas ar lībiešiem. Bet varbūt nevajag gaidīt, vajag atbalstīt to, kas vēl ir palicis.”

Gundega Blumberga

Lībiešu kultūru pēta un veicina Igaunijā un Somijā

Kopš neatkarības atgūšanas bijuši vairāki centieni sakārtot Latvijas valsts un lībiešu attiecības. Vispirms tapa programma “Lībiešu krasts”, taču kultūrvēstures izpētei atvēlētā nauda tika ieguldīta vietējā infrastruktūrā, un 2012. gadā programma aizgāja nebūtībā.

Blumberga atceras: “Tā programma bija tik perfekti izstrādāta, ka pagājušā gadā, kad dibināja Lībiešu institūtu, es pārlasīju un domāju – tur ir viss, tur vairs neko nevajag. Atliek tikai strādāt, jo tur jau bija paredzēts Lībiešu institūts. Tas ir 1998. gadā. Bet, kā tas gadās, kad programmas nokļūst ierēdņu pārraudzībā, - viņas vajag aktualizēt. Būtībā to programmu tā izvaroja, ka īsti ar to vairs nebija ko darīt, un arī pamazām samazināja finansējumu.”

Pērn nodibinātais Lībiešu institūts, kas darbojas Latvijas Universitātes paspārnē, tapa bez finansējuma un pamatā, lai īstenotu valsts saistības. Visus neatkarības gadus lībiešu kultūras, vēstures un valodas izpēte Latvijā notikusi sabiedriskā kārtā, un to darīja Lībiešu kultūras centrs. Bet zinātniskā līmenī lībiešu nemateriālā kultūra pētīta galvenokārt citās valstīs – Igaunijā un Somijā. 

Valts Ernštreits norāda:

“Tas ir savā ziņā absurds, jo stāsts ir par to, ka lībieši ir Latvijas pamattauta, lībiešiem nav citas dzimtenes un nekad nav bijis, izņemot Latviju. 

Taču vēsturiski ir sanācis tā, ka atšķirīgās valodas dēļ lībieši ir pastumti malā no visām lietām, kas attiecas uz latvisko identitāti, mums ir paveicies, ka gana aktīvas ir bijušas valodas ziņā radu tautas – igauņi un somi, un ir vēsturiski izveidojies, ka galvenās krātuves un pētniecības darbi (īpaši, kas attiecas uz nemateriālajām lietām) viss atrodas ārpus Latvijas. Šeit ir kaut kādas marginālas lietas, bet, ja cilvēks grib darboties ar lībiešiem, strādāt ar šo mantojumu, viņam nekas cits neatliek, kā doties ārā no Latvijas.”

Ja netiek pildītas saistības pret lībiešiem kā pamattautu, piedāvā mainīt Satversmi

Lībiešu kultūras centra vadītāja Gundega Blumberga piedāvā radikālu risinājumu:

“Varbūt Latvijas valstij vajadzētu rīkoties pavisam vienkārši – ja reiz kaut kādā romantisma uzplūdā ir sanācis tā, ka ir šie teksti ierakstīti par lībiešiem kā pamata tautu, un ja tu skaidri apzinies, ka nav tavos spēkos piepildīt to ar kaut kādu saturu, tad atveram tos likumus, izņemam šos tekstiņus ārā, tad tu ne uz ko neceri.”

“Man nepatīk tā deklaratīvā muldēšana. Tad, kad tev tas ir izdevīgi, tad mēs – tik demokrātiski, mēs mīlam tās mazās tautiņas un katrs cilvēks ir cieņā, bet tas tā nav,” viņa uzsver.

Konstitucionālo tiesību eksperts Jānis Pleps skaidro, ka Satversmes ievadā definēts, kā Eiropas kultūrtelpā veidojusies latviešu indentitāte. Viens no šiem elementiem ir tieši lībiešu tradīcijas.

Viņš stāsta, ka lībiskais elements Latvijas tautas un valsts tapšanā nav noliedzams, jo kopš senlaikiem Latvijas teritorijā bijuši lībieši – somugru tauta, kas ietekmējusi arī latviešu, baltu ciltis ar savu valodu, tradīcijām un priekšstatu par pasaules iekārtojumu.

Pleps saka, ka Latvijas tauta tātad veidojusies kopā ar lībiešiem, un uzsver, ka Satversmes ievadā norādīts tikai šis fakts.

Fakta konstatējuma izslēgšana no Satversmes pašu faktu nemainīs, pauž Pleps.

Jānis Pleps

Pēc reāliem risinājumiem jāskatās tālāk par Satversmi – normatīvajos aktos

Vēloties risināt konkrētus uzdevumus vai funkcijas, jāskatās tālāk par Satversmi, citos normatīvajos aktos, stāsta Pleps.

“Viens tāds ir Valsts valodas likums, kas paredz īpašu statusu lībiešu valodai kā autohontu valodai Latvijā. Tā ir pirmiedzīvotāju valoda, kas nav gluži kā valsts valoda, bet nav arī svešvaloda. Tas ir īpašs statuss. un tas paredz arī valsts pienākumu rūpēties par šīs valodas saglabāšanu un attīstīšanu,” min Pleps.

“Ļoti līdzīgi ir likums par mazākumtautību kultūras autonomijām, un tur attiecīgi arī ir paredzēts valsts pienākums rūpēties, raudzīties par lībiešu kultūras tradīciju saglabāšanu. Ja mēs skatītos vēl citus likumus, mēs atrastu, kur likumdevējs ir pagājis pretī vai īpaši vērtējis lībiešus, piemēram, Pilsonības likums ļauj lībiešu pēctecim, kas sevi apzinās kā lībieti, iegūt Latvijas pilsonību atvieglotā kārtībā, tāpat arī repartriācijas likumā ir paredzēta šī atvieglotā kārtība – atgriešanās tēvzemē tiem, kas sevi apzinās kā Latvijas lībieši,” turpina Pleps.

Taču kā šo aktu izpildi nodrošināt? Pleps skaidro, ka tas “prasa noteiktu valsts politiku, izstrādāt, ko Latvijas valsts dara ar lībiešu kultūrtradīcijām, kultūrvēsturisko mantojumu, un kādā veidā tas ir saglabājams, attīstāms.”

Un, lai noteiktu, kas atbalstāms un kādā veidā jānotiek pozitīvajam darbam, kā min Pleps, daudz atkarīgs no pašas lībiešu kopienas.

“Šīs garantijas ir formulētas pietiekami augstā abstrakcijas formā, tas nav konkretizēts. Tie nav konkrēti cipari vai pozīcijas, vai darbi, kas izdarāmi. Tas ir formulēts kā princips – valstij par to ir jādomā, un līdz ar to līdz kaut kādai atbildībai nonākt diez vai varēs, un pat gadījumos, kad paredzēts konkrēts finansējums, tas ne vienmēr nostrādā,” skaidro Pleps un turpina:

“Šeit drīzāk jāraugās būtu nevis uz sankciju vai iesūdzēšanu tiesā pusi, bet nepieciešamību veicināt dialogu ar atbildīgajām institūcijām.

Skaidrot vai parādīt tās lietas, kurām nepieciešams pievērst uzmanību, kļūt pamanāmākiem vai saklausāmākiem. Un ļoti iespējams – viena no lietām – nevalstiskais sektors ir bijis tik efektīvs, ka daudzi uzskata, ka tur jau viss ir kārtībā.”

Lībiešu jautājums sasniedzis Saeimu – to skatīs pēc 18. novembra

Oktobra sākumā Lībiešu institūta vadītājs Valts Ernšteits ar problēmjautājumu uzskaitījumu kabatā devās pie Valsts prezidenta. Kā raidījumam pastāstīja Valsts prezidenta kanceleja, Egils Levits jautājumu tālāk deleģējis valdības vadītājam Krišjānim Kariņam.

Kādi ir šī deleģējuma rezultāti? “Kultūršoks” budžeta pieņemšanas karstumā palika bez atbildes. Lībiešu jautājums sasniedzis arī parlamentu, un Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā to plānots skatīt pēc 18. novembra.

Valts Ernštreits

“Mēs esam sava veida robežšķirtnē, kad ir jāsaprot – vai nu tagad šie darbi sāks pievilkties vārdiem, vai nav citas iespējas, kā vārdiem pietuvināties darbiem,” norāda Valts Ernštreits.   

Tikmēr nākamā gada sākumā lībiešu krasta teritorijā gaidāms vēsturisks notikums – iecerēts divās valodās – latviešu un lībiešu mēlē – izvietot ciemu nosaukumu zīmes. Arī šis laikietilpīgais process rādījis vairākus caurumus un sūces valsts sistēmā, turklāt zīmju uzstādīšanai nepieciešamas finanses.

Lībiešu kultūras centra vadītāja Gundega Blumberga norāda:

“Ja latvieši būtu pragmatiski noskaņoti, tad viņi saprastu, ka lībieši ir eksporta prece, lībiskais latviskajā ir izcils lozungs, manuprāt.

Mēs to atceramies, kad jādraudzējas ar igauņiem, un tad mēs sakām – mums ir lībieši, bet mēs nesakām to, ka lielā grāmata “Lībiešu valoda, vēsture, kultūra” vispirms iznāca Igaunijā, jo igauņi iedeva naudu, un tikai pēc tam gandrīz vai par blatu izdevās izspiest naudu no Kultūras ministrijas, lai izdotu Latvijā.”

Savukārt Valts Ernštreits uzsver, ka var pienākt brīdis, kad lībiešu valoda un kultūra var izzust pavisam, un tad to vairs nevarēs atgūt.

“Tas ir kā ar prūšiem – bija kādreiz un nav vairs, viņi ir pazuduši, un mēs neko par viņiem nezinām. Un tālāk sākam minēt, kāda prūšu valoda varēja būt, jo mēs neko nezinām. Mums ir dzīva lieta, kuru mēs varam saglabāt, izmantot,” stāsta Ernštreits.

“Latvija ir Eiropas Savienības valsts, un tā rāda ļoti sliktu piemēru. Visu laiku par Krieviju runā, ka tā nepilda kaut kādas lietas, bet mēs esam turpat. Un pat esam sliktāki.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti