„Kalanģu” muzeja priekštelpā maisi ar kāpostiem, un katrai no sanākušajām sievām savs darbiņš – gan tos griezt, gan ēvelēt. Katra stāsta arī savu pieredzi, kā tad kāpostus kādreiz viņu mātes vai vecmāmiņas skābējušas. Šoreiz tiem tiek likti klāt mārrutki.
Gados jaunākā no kāpostu talkas dalībniecēm Ginta Tamma atzīst, ka tieši tāpēc arī nākusi, lai uzzinātu iepazītu visus šī procesa knifus.
“Mani interesē šīs te senās prasmes, arī pīrāgu cepšana, kāpostu skābēšana. Mēs ar vīru un bērniem dzīvojam laukos, mums patīk dzīvot laukos un arī interesē viss šis. Mēs esam iegādājušies arī lauku māju, kuru atjaunosim, tā kā gribas arī tās vecās senās prasmes saprast, apgūt, izzināt un saglabāt sev,” saka Tamma.
Kāpostu skābēšana „Kalaņģos” jau kļuvusi par tradīciju un, kā stāsta Apsīšu Jēkaba muzeja vadītāja Aiva Kraukle, tad tam ir arī savs pamatojums, un te kopīgi ne tikai kāposti tiek skābēti.
“Tā ir māja, Apsīšu Jēkaba māja, un mājā ir jābūt dzīvībai, un to dzīvību var radīt ar visiem tiem darbiem, ko darīja senos laikos. Mēs mēģinām arī uzturēt to seno laiku garu, kā nu mēs to protam. Pagājušā vasarā ne, bet iepriekšējā mēs mēģinājām pļaut sienu ar rokas izkaptīm, lai tās senču tradīcijas ir dzīvas, lai mēs protam arī maizīti izcept, ne tikai maizes mašīnā, bet arī parastā krāsnī. Un pēdējā laikā ir tā, ka arī ģimenes mums nāk, mums arī folkloras kopas nodarbības te notiek reizi nedēļā, un folkloras kopiņā ir vairākas ģimenes ar bērniem,” stāsta Kraukle.
Vaira Briede, kuras pienākums tobrīd ir kāpostu stampāšana, bet ikdienā viņa ir Lizuma vidusskolas muzeja vadītāja, atzīst, ka šī cilvēku pulcēšanās dažādām norisēm muzejā, gan ir iespēja būt kopā, gan arī apdzīvot šo ēku.
“Muzejos jau vispār mūsdienās atrakcijas vien ir, atrakciju parki jau ir muzejs, bet mēs tā kā atrakcijas gluži negribētu, mēs gribētu tādu normālu dzīvi, un tad tas taisni iet ar to laikmetu, jo šī māja ir viena no vecākajām Lizuma muižas mājām,” saka Briede.
Bet tā jau nav, ka „Kalaņģi” būtu tikai saieta vieta vietējiem cilvēkiem, muzeja vadītāja Aiva Kraukle ved arī pa te esošo, rakstniekam Apsīšu Jēkabam veltīto ekspozīciju: “Te ir Apsīšu Jēkaba istaba, Apsīšu Jēkaba kabinets, Apsīšu Jēkaba galds. Tas tiešām ir Apsīšu Jēkaba galds. Viņu vispirms pazīst kā reālistiskā stāsta autoru, tie ir „Bagāti radi”, „Pie pagasta tiesas”, gan „Kaimiņi”, tātad stāsti, tad viņš ir tulkotājs. Andersena pasakas visas Apsīšu Jēkabs savā mūžā ir pārtulkojis. Viņa tulkojumi tiešām ir emocionāli spēcīgi, skaisti, bagāti, aizkustinoši tulkojumi.”
Bet atgriežoties pie kāpostu skābēšanas, protams, rodas jautājums, kur tad tie tik lielos daudzumos tiks likti?
“Tā kā mums ir visādi pasākumi, ir Ziemassvētki, būs Apsīšu Jēkaba dzimšanas diena, tad mēs liekam lietā. Protams, iedodam tiem strādniekiem uz māju arī līdz, lai ģimenes papriecājas, tā viņi aiziet ātri vien, kāposti rentējas, tā varētu teikt.”
Un šodien jau kāpostu talkā skābētie kāposti muzejā būs galdā, lai cienātu te sanākušos lizumiešus un arī viesus, jo arī tā ir tradīcija – 8.decembrī, kad ir rakstnieka Apsīšu Jēkaba dzimšanas diena sanākt kopā viņa dzimtajās mājās „Kalanģos”.
