Atspere

Komponists Ēriks Ešenvalds: Esmu iemīlējies Arktikā - tā ir kā svētnīca

Atspere

Marisa Jansona skolnieks Viesturs Gailis: Diriģenta pirmais pienākums – netraucēt

Kāds blakussēdētājs viņas nenovērtēja. Aprīlī klajā nāks "Mūsējās"

Kāds blakussēdētājs viņas nenovērtēja. Aprīlī klajā nāks «Mūsējās»

25. aprīlī nāks klajā publicistes Santas Remeres un mākslinieces Elīnas Brasliņas veidotā grāmata “Mūsējās” ar 50 ilustrētām biogrāfiskām pasakām par Latvijas izcilākajām sievietēm. To, cik nepacietīgi šī grāmata tiek gaidīta, pierāda tās tapšanas process: sabiedrības atbalsta kampaņas summa tika savākta divās dienās, un vēl pirms grāmatas klajā nākšanas saņemts piedāvājums to ekranizēt.

Šī būs pirmā grāmata Latvijā, kurā vienuviet apkopoti dažādu Latvijas sieviešu dzīvesstāsti un to ceļš uz sasniegumiem, nešķirojot sievietes pēc tautības, vecuma vai darbības sfēras. Katra no grāmatas varonēm par spīti laikmeta šķēršļiem vai sabiedrības aizspriedumiem ir atstājusi dziļas pēdas sabiedrības audumā un ietekmējusi tā rakstu – ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē. Stāstu galvenās varones ir guvušas panākumus dažādās sfērās: mākslā, mūzikā, rakstniecībā, sportā, zinātnē, politikā un citur – gan mūsdienās, gan 19. gadsimtā. Starp grāmatas varonēm atrodamas tādas sievietes kā Aspazija, Aleksandra Beļcova, Džemma Skulme, Valentīna Freimane, Uļjana Semjonova, Elīna Garanča, Lotte Tisenhopfa-Iltnere un citas.

Par pasaku rakstīšanas procesu un izdevuma tapšanas aizkulisēm intervijā Ilzei Mednei no LR3 "Klasika" un žurnālistam, rakstniekam un sabiedrisko attiecību speciālistam Oskaram Vizbulim stāsta grāmatas idejas autore Santa Remere un tās redaktore, biedrības "Ascendum" vadītāja Antonija Skopa.

Ilze Medne: Ar ko jūsu grāmata atšķirsies no visa, ko iepriekš esam redzējuši un lasījuši?

Santa Remere: Ar lielo tautas atbalstu – grāmatas izdošanā piedalās pūlis, kas palīdz mums šo grāmatu finansēt. Ir daudz cilvēku, kas ir ieinteresēti, lai tā iznāktu. Un patiesībā arī ar to, ka šī grāmata savā ziņā sākās internetā – pēc manas publikācijas, kas bija veltīta feminismam, runājot par Latvijas simtgadi, sievietēm Latvijā un viņu tiesībām. Pēc publikācijas saņēmu daudz komentāru un atsauksmju, ka vajadzētu vēl šādus stāstus. Rakstīja vecāki, kuri stāstiņus par latviešu sievietēm lasījuši saviem bērniem, paši daudz uzzinājuši un gribētu lasīt vēl. Protams, par to priecājos, kādu laiku domāju un klusībā pie sevis tos stāstiņus iekrāju, līdz vienā brīdī teicu Antonijai, ka principā varētu turpināt strādāt, ja vien atrastos ieinteresēts žurnāls vai izdevējs.

Džemma Skulme. Elīnas Brasliņas ilustrācija grāmatai "Mūsējās"

Ilze Medne: Bet idejas saknes laikam meklējamas pasaulē?

Santa Remere: Jā gan. Brīdī, kad man palūdza uzrakstīt simtgades rakstu par feminismu Latvijā, bija iznākusi grāmatiņa "Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm", kas ir itāļu žurnālistes Elēnas Favilli un itāļu rakstnieces un teātra režisores Frančeskas Kavallo projekts, kas man bija vienlaikus jārecenzē. Sāku rakstīt savu rakstu un sapratu, ka man patiesībā ir mazliet garlaicīgi atkal atkārtot to pašu, sakot, ka šīs tiesības joprojām ir aktuālas, ka ļoti daudz kas ir izcīnīts, bet ne līdz galam, ka jāmainās kultūrai un izglītībai. Likās – šie vārdi rezonē paši sevī un neaiziet tālāk, kamēr man blakus uz galda stāv šī grāmata, kas vienkārši strādā un cenšas kaut ko mainīt. Nevis stāsta, ka kultūrā vai izglītībā kaut kā pietrūkst, bet dod tieši to, kā pietrūkst.

Man šķita interesanti – vai arī es spētu nosaukt tik daudz cilvēku no mūsu Latvijas, kuri mani iedvesmo un dod spēku? Ļoti ātri varēju nosaukt daudzus.

Ikdienā tiekoties un intervējot cilvēkus, runājoties tieši ar sievietēm, lasot viņu darbus, ejot uz sieviešu mākslinieču izstādēm un katru reizi uzzinot šo cilvēku stāstus – tas man pašai dod spēku pabeigt savus darbus vai īstenot savas ieceres. Nodomāju, ka būtu ļoti interesanti šos stāstus salikt kopā un paskatīties, ko tas dod.

Iedvesma patiesi ir no dumpīgajām pasaciņām, lai gan man šķiet, ka to īstenoju citādāk – runājot par konkrētu teritoriju un pastāstot nevis tikai par ievērojamākajām sievietēm, kas varbūt ir izņēmuma gadījumi.

Katram laikmetam, katrai profesijai un dažādām problēmām centos atrast kādu stāstu, kurš uzreiz pastāsta arī par daudzu citu sieviešu likteņiem, izvēlēm un šķēršļiem, ar ko viņas saskaras.

Aspazija. Elīnas Brasliņas ilustrācija grāmatai "Mūsējās"

Zālītei vajag brīnumu, Baumane grib būt Šeherezāde

Oskars Vizbulis: Vai ar jūsu grāmatas varonēm esat tikusies arī klātienē?

Santa Remere: Jā, ar ļoti daudzām! Pavadīju kādu gadu, meklējot šīs sievietes, par kurām es domāju un kuras mani uzrunā. Jāatzīstas – bija ļoti grūti, jo bija mazliet kauns un tā kā neērti uzrunāt sievietes, kuras man patiešām šķiet iedvesmojošas un man patīk. Kā viņām uzrakstīt personīgi, pat īsti nepārstāvot nevienu kompāniju vai uzdevumu? Vienkārši – sveiki, es esmu Santa, man ir tāda un tāda iecere – gribētu, lai jūs dalāties ar savu stāstu! Vai arī – esmu iedomājusies, ka jūsu stāsts varētu būt šāds – ko jūs par to domājat? Un tad tas apmulsuma moments, kad kāda slavena latviešu rakstniece vai dziedātāja ierauga, ka esmu par viņu uzrakstījusi tādu bērnišķīgu pasaku. Tas bija mazliet nervus kutinoši, gaidot atbildi. Jo visbiežāk jau cilvēkam, kurš pats raksta grāmatas vai veido filmas, pašam ir arī priekšstats, kādai jābūt pasakai.

Māra Zālīte man saka – nē, tur pietrūkst brīnumainā. Bet Signe Baumane raksta – gribu būt Šeherezāde! Es pilnīgi noteikti gribēju, lai pasaka būtu tieši tāda, kādu par sevi redz pati sieviete, par kuru tiek rakstīta pasaka.

Teicu – tad pastāsti, kā tev pašai šķiet! Jo gribēju, lai tur ienāk gan konkrētā cilvēka sapnis, gan rokraksts. Tā nu dažas pasakas ir garākas, dažas īsākas, jo arī forma atspoguļo to, par ko tiek stāstīts.

Zenta Mauriņa. Elīnas Brasliņas ilustrācija grāmatai "Mūsējās"

Oskars Vizbulis: Vai tas, kā jūs aprakstāt savu varoņu sasniegumus, atbilst viņu pašu priekšstatiem par to?

Santa Remere: Daudzas no viņām ir pieradušas pie intervijām un tā, ka par viņām raksta un atļaujas izteikties, tāpēc bija gatavas saspēlēties. Bet katrs stāsts veidojās citādāk. Bija sievietes, kuras sacīja – kāpēc es, varbūt nevajag par mani stāstīt.

Bija jaunākas meitenes vai mākslinieces, kuras teica – ai, cik jauki, paldies! Jūtos pagodināta, un man ir, ko teikt.

Katrai reakcija bija citādāka.

Oskars Vizbulis: Un kurš no šiem stāstiem jūs pašu aizkustināja visdziļāk, līdz kaulam?

Santa Remere: Sapriecājos, apraudājos un iemīlējos pie katra stāsta, jo katru nēsāju diezgan ilgi – gan tos, kas bija tikai lasīti grāmatās, gan tos, kuru sakarībā runājos ar sievietēm klātienē. Taču cilvēks, kuru es atklāju, ir Anna Ķeniņa, Ķeniņa skolas dibinātāja – izlasīju viņas biogrāfiju, un mani viņa joprojām iedvesmo. Ļoti nepamatoti mēs par viņu tik maz zinām!

Man patika, ko Annai Ķeniņai pierakstījis Rainis – ka viņa ir uzbāzīga un ka tie diplomātiskie gājieni, ko viņa veic Eiropā, viņas priekšlasījumi un viss cits, ir viņas privātpolitika.

Tas izklausās mazliet nicīgi un neatbalstoši, bet sapratu, ka man tas ļoti patīk – ka šī ir tā dumpīgā sieviete, kura atļāvās veikt savus pašas gājienus un īstenot savu privātpolitiku. Man patīk viņas nesalaužamā attieksme doties uz priekšu, neskatoties uz to, ko par viņu domā ievērojami viedokļu līderi...

Regīna Ezera un Valentīna Freimane. Elīnas Brasliņas ilustrācija grāmatai "Mūsējās"

Daudzas nosauktas par muļķēm...

Ilze Medne: Vai šajās 50 sievietēs ir arī kaut kas kopīgs? Ir skaidrs, ka katra no viņām savā sfērā sasniegusi ievērojamus panākumus ne tikai Latvijas mērogā. Varbūt ceļā uz panākumiem visām ir kas kopīgs?

Santa Remere: Ir vairākas kopīgas tendences, kas atkārtojas viscaur grāmatā. Piemēram, visas kādā brīdī ir mācījušās burtus un caur to sapratušas, ka notiek brīnums, iemācoties lasīt. Vai ir grāmatas, kas atver jaunas domas un jaunus ceļus. Tātad – izglītības iespaids.

Vēl viena tendence – tikai saliekot šos stāstus kopā, ieraudzīju, ka gandrīz katra trešā vai ceturtā sieviete savulaik ir nosaukta par muļķi. Kāds bērnībā šai meitenei ir teicis – "tu esi muļķe".

Tas man atgādināja tautas pasaku motīvus – kaut vai par muļķo Ilzi, kam izaug desa pie deguna. Saliekot visus stāstus kopā, redzēju, ka daudzām dzīvē ienācis gan kāds brīnums, gan atbalsts, gan nosodījums. Meitenes ar šķēršļiem saskārušās gan šodien, gan pirms 150 gadiem. Laikam pirmo reizi sajutu, cik garš laika sprīdis ir 150 gadi – nemaz tik garš tas nav.

Būtisks vecāku atbalsts

Antonija Skopa: Esmu ne tikai šīs grāmatas izdevēja, bet arī redaktore, un man šķiet, ka Santa mazliet noklusē dažas lietas, ieskaitot to, ka

šī grāmata ir unikāla – tādas grāmatas par Latvijas sievietēm, kuras nākušas no Latvijas un tādā vai citādā veidā mainījušas mūsu sabiedrību, Latvijā vēl nav bijis.

Tas, kas visas šīs sievietes vieno un raksturo – daudzi viņas nav centušies iedrošināt, un tas ir ļoti jūtams visā grāmatā. Viņām ne tikai nācies pārvarēt konkrētā brīža sociālās lomas un tamlīdzīgi, bet neviens viņas nav iedrošinājis, sakot – tu to vari, tev ir talants un tu to vari izdarīt.

Skatoties uz mūsu paaudzi, divdesmitgadniekiem un divdesmitgadniecēm, redzu, ka tas ir mainījies – jaunās meitenes cilvēki šodien iedrošina.

Un es ceru, ka arī mūsu grāmata ir līdzīgs pamudinājums un iedrošinājums – ka tu to vari.

Santa Remere: Dažas sievietes savulaik atbalstījuši vecāki. Stāsti par meitenēm, kurām bijuši atbalstoši vecāki, kuri bijuši gatavi upurēt savu karjeru, lai meitenei uztaisītu sportistes karjeru vai bijuši gatavi pārdot laulības gredzenus, lai apmaksātu klavierskolotāju – tie stāsti ir ļoti atšķirīgi.

Un varam redzēt – tās, kurām vecāki sniedz lielu atbalstu, panākumus gūst mazliet vieglāk un nesalūst pie šķēršļiem.

Oskars Vizbulis: Mazliet provokatīvs jautājums – domājot par sabiedrībām, kurās lielu lomu spēlē reliģijas un kurās sieviete ir it kā otršķirīgā lomā... Vai nebaidāties, ka kāds jūs varētu apvainot augstprātībā? Apmēram tā – ar kādām tiesībām mēs uzspiežam savas vērtības citai sabiedrībai?

Antonija Skopa: Vajag ņemt vērā to, ka tie nav likumi – vienkārši balss, kurai ir vērts izskanēt un kuru ir vērts dzirdēt. Cita lieta, ja tev ar likumu kaut ko aizliedz vai piespiež darīt, bet

vārda brīvība ir diezgan universāla lieta, ko mēģinām atbalstīt visā pasaulē neatkarīgi no tā, kāda attiecīgajā valstī ir politiskā vara.

Santa Remere: Šāda veida grāmatas ir kā mozaīkas – tās neuzspiež tikai vienu viendabīgu viedokli, jo man ir stāsti arī par reliģiozām sievietēm, un tajos ir ļoti daudz humānā, cilvēciskā elementa, kas, neatkarīgi no sabiedrības, var aizķert jebkuru indivīdu un liek just viņam līdzi, padomāt par to, cik netaisnīgi, cik interesanti vai cik neparasti ir noritējusi kāda cilvēka dzīve.

Ilze Medne: 2018. gadā publicētajās pasaciņās nebija uzvārdu – tikai vārdi. Bez uzvārda tēls kļuva tuvāks – vienkārši Anna, vienkārši Vaira. Tas ļāva ar viņām satuvināties un saprast, ka tā, no vienas puses, ir īpaša sieviete, bet, no otras puses – sieviete kā mēs visas.

Santa Remere: Tāda jau arī ir tā doma, un ceru, ka tā tas paliks arī grāmatā un redaktore to tā arī atstās... Es gan saņēmu dažus pārmetumus – kā varu stāstīt par vēsturisku personību, nepieminot viņas uzvārdu, bet domāju – tāpat mēs taču viņu uzvārdus zinām, un uzvārds būs arī pie attēla.

Mans galvenais vēstījums – ka arī tu, Jana, arī tu, Ulla, Elizabete, Beatrise – arī tu, kura šobrīd sēž skolas solā, vari kādu dienu kļūt par kādu ievērojamu personu vai piepildīt savu sapni.

Arī Lidija, Uļa, Vaira un citas sievietes kādreiz bija mazas meitenes – dzīvoja tepat, sēdēja kādam no mums blakus, un kāds blakussēdētājs viņas nenovērtēja.

Uļjana Semjonova. Elīnas Brasliņas ilustrācija grāmatai "Mūsējās"

Ilze Medne: Grāmatai ir ļoti nozīmīga vizuālā daļa. Kā satikāties ar Elīnu Brasliņu?

Santa Remere: Elīna Brasliņa toreiz bija viena no tiem, kuri ierakstīja komentāru pie mana raksta un teica – Santa, ja tu izdomāsi rakstīt vēl, es ilustrēšu! Tas man arī liekas labs veids, kā sākt grāmatu – vienkārši vairākiem cilvēkiem, neatkarīgi vienam no otra, gribēt un kopīgi piepildīt šādu mērķi. Pēc kāda laika prasīju Elīnai – vai tu joprojām gribi? Viņa teica – protams! Es saku – bet tu šobrīd gaidi bērniņu, vai tev nebūs grūti, un vai mēs paspēsim līdz noteiktam laikam? Elīna teica – paspēsim tieši tāpēc, ka gribu, lai mana meitiņa var lasīt šo grāmatu. Tā Elīna ar mazu zīdainīti klēpī zīmēja šīs brīnišķīgās ilustrācijas vienu pēc otras.

Antonija Skopa: Grāmatu uz tipogrāfiju sūtīsim marta beigās, bet atvērsim 25. aprīlī ar lielu un interesantu pasākumu, par kura detaļām vēl stāstīsim – uzreiz negribas visas kārtis atklāt, bet solām, ka būs ļoti interesanti.

Emīlija Benjamiņa. Elīnas Brasliņas ilustrācija grāmatai "Mūsējās"

Process lielāks par pašiem

Ilze Medne: Šī grāmata jau vairs nav tikai grāmata, tā ir procesa sastāvdaļa. Kā šis process aug augumā, un ko jums tas atklāj jau šobrīd, vēl pirms grāmata ir iznākusi?

Antonija Skopa: Tas, ko jau no paša sākuma pamanījām – tiklīdz projektu bankā izsludinājām pūļa finanšu vākšanas kampaņu, atsaucība bija daudz lielāka, nekā mēs bijām rēķinājušies: tiklīdz mēs publiskojām, ka šāda grāmata iznāks, parādījās arī dažādi citi piedāvājumi, tostarp arī šo grāmatu ekranizēt, un šobrīd notiek sarunas. Tas process pilnīgi noteikti ir lielāks par mums pašiem. Jūtam, ka tieši šī iemesla dēļ grāmata acīmredzot vajadzīga ļoti daudziem cilvēkiem – ja jau visi ar tik lielu entuziasmu metas mūs atbalstīt vai pieteikties...

Ilze Medne: Itāļu rakstnieču darbs ir īstens veiksmes stāsts - sākumā viņas izdeva pirmās simt meitenes, pēc tam - otro simtu. Vai arī jūs teorētiski pieļaujat domu, ka būs vēl?
 
Santa Remere: Manā sarakstā ir vismaz divsimt sieviešu, par kurām gribētos stāstīt! (..) Bet vispirms jāsaprot, kā tas viss darbojas. Runājot par sievietēm, kuras iekļautas šajā grāmatā - tas nenozīmē, ka šīs piecdesmit ir tās vislabākās, pašas virsotnes, kurām šeit noteikti būtu jābūt - nē, grāmata nav labāko vai spēcīgāko sieviešu TOP 50, vienkārši

katrs no stāstiem pārstāv kādu laikmetu, profesiju un pastāsta vēl vismaz par 10 citām sievietēm, kas ir no tās pašas paaudzes.

Šī vienkārši ir tāda kompozīcija, kas mēģina pastāstīt 150 gadu ilgu vēsturi un dažādus likteņus. Pārstāvot mūs visas.

Daudzas no šīm sievietēm kādā dzīves brīdī burtiski apmetušas gaisā kūleni, neatsperoties ne pret ko, sevī atrodot lielu spēka potenciālu virzīties uz priekšu un kaut ko paveikt. Tādā ziņā man liekas, ka

mēs visas nevaram būt labākās, bet mēs varam mēģināt uzstādīt savu personīgo rekordu – arī tas būs daudz kopīgai sabiedrības attīstībai.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti