Mērnieku laiki

KURZEME: Saldus, Liepāja, Ventspils un Sabile

Mērnieku laiki

Diriģents Aigars Meri: Jelgava man sniegusi katra mākslinieka sapni – radošo brīvību

LATGALE: Rēzekne, Aizkalne, Daugavpils un Līvāni

Kādas pārmaiņas kultūras dzīvē cilvēki sagaida no jaunajām pašvaldībām Latgalē?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Latvijas Radio 3 "Klasika" ciklā "Mērnieku laiki. Par kultūru pirms vēlēšanām" klāt pēdējais ceļojums – dodamies uz Latgali, piestājot Aizkalnē, Daugavpilī, Līvānos, Rēzeknē…

Rēzekne ilgojas pēc attīstības un jaunajiem

Rēzekne ir valsts nozīmes pilsēta jeb pilsēta pati par sevi — bez novada, tāpat kā Liepāja, Ventspils, Jelgava, Jūrmala, Rīga un Daugavpils, un atšķirībā no iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām 2021. gadā Rēzeknē startē pieci saraksti, no kuriem trīs izveidojuši apsveicami konstruktīvas, konkrētas programmas.

Ielās sastaptie Rēzeknes iedzīvotāji nosauc, viņuprāt, galvenās kultūrvietas Rēzeknē un varbūt ap to: pirmkārt tā ir Latgales vēstniecība "Gors", "Zeimuļs", Lūznavas muiža, "visādi kalni un pakalni, kur var svinēt dzīvi". Kino, pilsētas svētki, teātris. Iedzīvotāji gan cer uz lielāku mūzikas festivālu, ko varēs apmeklēt visi. Vēl patīk balets. Rēzeknē kultūras piedāvājums esot diezgan pietiekams, vienīgais – nevajag slinkot, ir jāiziet ārā no mājas...

Jā gan, Latgales vēstniecība "Gors" Rēzeknē ir cieņā. Tur satiekam vadītāju Diānu Zirniņu un māksliniecisko vadītāju Ilonu Rupaini. Kā viņas raksturotu pašvaldības un kultūras attiecības? "Latgales vēstniecība "Gors" tapa 2013. gadā – paldies Dievam, ir lietas, kas ir mantotas un turpinātas, "Gors" darbojas. Līdz ar to, skatoties uz šo māju, jēdziens "kultūra" pašvaldībai nav svešs, gluži otrādi," uzsver Diāna Zirniņa. "Tajā pašā laikā,

ieskatoties priekšvēlēšanu programmās, šķiet, ka vienā brīdī kultūras potenciālu ne gluži visi apjaušam un izmantojam. Varbūt to atstājam tīri banālās frāzēs kā "latgaliskā kultūra" vai tamlīdzīgi. Bet tās ir tikai programmas, tikai vārdi – darbi parasti ir savādāki."

Tomēr trijās no piecām programmām soļi ir diezgan konkrēti. "Komentējot priekšvēlēšanu programmas, jābūt ļoti uzmanīgiem – ne pirmo reizi skatoties, kādas ir priekšvēlēšanu programmas, domāju, ka visas partijas ir sapratušas, ka vēlētājs mīl konkrētību... Un konkrētība – tie lielā mērā bieži vien ir tikai vārdi. Tad nāk kopā partiju pārstāvji un mēģina vienoties par vienu vai otru darāmo lietu, un manā pieredzē katru reizi, kad bijušas ievērojamas pārmaiņas jeb domes vadības maiņa, ir bijis tā, ka nāk ar vieniem solījumiem, bet pēc tam tā realitāte ir cita. Jo tikai atnākot rodas realitātes apjausma. Tā ka viena lieta ir solīšana, otra – izpildījums," uzsver Zirniņa.

"Man liekas, ka kultūrai Rēzeknē no budžeta tiek iedalīta ļoti liela daļa, domāju, to gan pašreizējie deputāti, gan arī tie, kas par tādiem vēlas kļūt, nemaz nevarēs apiet, jo – ja līdz "Gora" uzbūvēšanai Rēzeknei nebija tāda statusa kā kultūras galvaspilsētai, piemēram, kā Liepājai, līdz ar "Gora" uzbūvēšanu kultūru tā vienkārši nevar apiet. Drīzāk jaunajiem deputātiem būs grūtāk izdomāt vēl kādu kultūras atzaru, kas nav aptverts un attīstīts," uzskata Ilona Rupaine.

Diāna Zirniņa (kreisajā pusē) un Ilona Rupaine
Diāna Zirniņa (kreisajā pusē) un Ilona Rupaine

"Gandrīz visām partijām ir kāda bilde, plakāts vai videomateriāls, kur "Gors" ir fonā, un tādā ziņā es, protams, meklēju kādas labās lietas attiecībā uz koncertzāli un kultūru kopumā, bet skatoties uz komunikāciju un priekšvēlēšanu aģitāciju, saprotu, ka "Gors" ir neatņemama pilsētas sastāvdaļa, ar ko katrs grib padižoties un katram ir savs stāsts. Un tas jau ir labi, ka viņi dižojas ar to," pasmaida Zirniņa. "''Gors'' ir stabilitātes garants," piebilst Ilona Rupaine.

Vai tas nozīmē, ka "Gora" darbinieki var justies diezgan droši  neatkarīgi no tā, kas notiks ar varu? "Šis ir visskaudrākais jautājums, zinot, kā mums gājis visu pēdējo gadu," uzsver Diāna Zirniņa.

Vaicātas, kā no kultūras objektiem vai procesiem Rēzeknē trūkst, Ilona Rupaine teic – šobrīd nav manāms stratēģisks redzējums par to, kā attīstās amatierkolektīvi. "Nav nekāds noslēpums, ka  arī kolektīvu vadītāji nav pašos jaunības gado,s – kas būs pēc tam, ja viņi dosies pensijā? Kas būs sekotāji? Protams, jautājums ir arī par teātri, kurš ik pa laikam parādās un pazūd. Mūzikas vidusskola un mākslas vidusskola šobrīd ir direktora meklējumos. Ja vēl nav, tad būs.

Varbūt šis ir īstais brīdis, lai domātu par jaunas vai stratēģiskas virzības izveidošanu? Šis ir jaunu cilvēku potenciāls – ko viņiem darīt kultūras jomā Rēzeknē? Tas būtu ļoti, ļoti aktuāls jautājums.

Mans ieteikums jaunajiem deputātiem – domāt par stratēģisko vīziju vēl uz pieciem, desmit gadiem."

Bet vai no kultūras pasākumiem Rēzeknē visi saņem visu, ko gribētu? Cik cilvēku, tik vēlmju. Tāpēc reģionam jādomā par kultūras iestāžu dažādību un cilvēku gaumes veidošanu, neaizraujoties ar lētu spekulēšanu, – tā uzskata Diāna Zirniņa. "Tas nav tikai Rēzeknes jautājums. Neskatoties uz to, ka jāizdabā arī vietējam vēlētājam, ja runājam par vēlēšanām, ir svarīgi, lai tādam "Goram" ļauj darīt to, ko uzskatām par vajadzīgu. Šābrīža komentāri, ka visi skrien pakaļ masveida lietām, – tad nu mēs pierādām, ka var būt arī sala, kur tiek piedāvāts kaut kas cits."

Ilona Rupaine: "Mēs tiešām turamies pretī masveida vienkāršotām prasībām, mēģinām latiņu noturēt pietiekami augstu, lai cilvēki, atnākot uz "Goru", sajūt, ka tas ir kas jauns, ko viņi vēl nav redzējuši, ko viņi mēģinās mācīties. Bet negribam arī pārvērsties par absolūti elitāru būvi, kurā tikai šauram zinātāju lokam ir, ko darīt."

Nākošais pieturpunkts – Rēzeknes pilsētas teātris, kur satiekam režisoru Mārtiņu Eihi, un pašvaldību vēlēšanu sakarā viņa viedoklis ir šāds: "Ja man jautātu, es vispār ieviestu sistēmu – maksimums divi periodi, kad cilvēks var būt pašvaldību deputāts vai pilsētas mērs. Tāpēc, ka mēs visi esam cilvēki, un pēc kāda brīža visos sāk veidoties personības kults, ko attīsta tavi vēlētāji un tevis pieņemtie lēmumi.

Ja esi labs vadītājs un pieņem labus lēmumus, vienā brīdī sāc sevi novērtēt ļoti pozitīvi un tu vairs nespēj pa īstam kritiski skatīties uz saviem lēmumiem. Un vienā brīdī, ja paskatāmies visus pašvaldību vadītājus, kas amatā ir ļoti ilgu laiku, viņi iebrauc kādās auzās.

Un otra lielā problēma – tieši šeit arī, es domāju, ir etniskais balsojums, kas nošķir cilvēkus pēc valodas, nevis pārliecības. Tas man liekas vistrakākais šajos etniskajos balsojumos – ka balsotāji vispār nevērtē darbus, ko šie cilvēki ir darījuši."

Mārtiņš Eihe
Mārtiņš Eihe

Mārtiņš Eihe kopš pagājušā gada augusta ir Rēzeknes teātra "Joriks" mākslinieciskais vadītājs. Kā viņš izjūt Rēzeknes vidi un kā nolēmis pētīt to? Un atbilde ir – maksimāla neitralitāte: "Piemēram, ja gribu uztaisīt izrādi par Latgales podniekiem, man jābūt neitrālam pret kādu noteiktu domāšanas veidu. Projektā mums ir taisīt izrādi par 80. gadu padomju strādniekiem un pētīt to, jo viņi veido ļoti lielu kontingentu Rēzeknes pilsētā. Arī šajā gadījumā man jābūt neitrālam."

Un kā pietrūkst Rēzeknes pilsētas kultūrvidē?

"Milzīgs un nesaprotams trūkums ir izpratne par laikmetīgo mākslu – tās būtībā nav. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc šeit vajadzīga kultūras galvaspilsēta, lai mēs līdzinātu atšķirību starp pārējiem reģioniem. Tas ir nenormāls caurums, par ko ir jārunā, kas ir jāaizpilda, jāsaprot.

(..) Otra lieta – nevalstisko organizāciju trūkums. Tās, kas ir, ir ļoti tradicionālas savā orientācijā. Rēzeknē ir viss potenciāls tām būt, jo ir koncertzāle, kas strādā ļoti profesionāli un ar interesantu repertuāru. Ir Mākslas skola, kas ir spēcīga, Rēzeknes Tehniskā augstskola ar pilsētplānošanas programmu. Mākslas akadēmijas filiāle. Man ir draugs, kurš no Daugavpils brauc uz Rēzekni, lai atbrauktu uz Eiropu... Kad viņš Daugavpilī ir noguris, viņš atbrauc uz Rēzekni un saka – noeeju pa centru, un man ir sajūta, ka esmu atvērtā pilsētā. Un tas ir liels kompliments pilsētai. Tam ir vairāki būtiski faktori. Iepriekšējās vadošās partijas ieguldījums un tas, ko dažādās sporta aktivitātēs ir izdarījusi pilsēta – Olimpiskais centrs, ezers, kas pārtapis, un nekas tāds šeit nevar tapt bez pašvaldības atbalsta. Šobrīd Latgalē, lai taptu lielas infrastruktūras, tas var notikt tikai ar pašvaldības atbalstu. (..) Ārzemniekiem "pārdodam" gan mūsu teātri, gan "šausmīgi" zaļi dīvaino vidi, kas vēl Latgalē patiešām ir. Bet, ja tiktu izveidots zinātnes centrs, vēl pieliekot klāt akvaparku, tas radītu ļoti lielu apkārtējo pilsētu ieinteresētību, jo pieaugušie ar visu ir nodrošināti."

Rēzeknes Tautas teātra ilggadējā režisore, spilgtu ideju autore Māra Zaļaiskalns, jautāta, vai pie jēdziena "kultūra" pašvaldības pārstāvju acīs parādās dzirkstelīte, saka tā: "Es domāju, ka vairāk tā dzirkstele iedegas mūsos. Mēs gribam būt šajā pilsētā, sevišķi amatierkolektīvi, kurus vada izcili dzirkstoši vadītāji. Tā kā man kā režisorei ir sadarbība ar viņiem, mēs uzpildām viens otru un dzirksteļojam."

Māra Zaļaiskalns
Māra Zaļaiskalns

Lai gan pilsētas tendences liecina – skatītājam Rēzeknē vairāk nepieciešama profesionālā teātra māksla, režisore ir priecīga, ka "esam brīvi savā izvēlē, mēs varam strādāt, un tas ir pats galvenais – ka varam būt šajā pilsētā."

Vai Kultūras nams kā māja ir apmierinošs, vai arī tajā prasītos uzlabojumi? "Tā ir māja, kas mani skumdina visvairāk, " nopūšas režisore.

"Gadiem ilgi, kopš esmu šajā pilsētā, tiek runāts, ka vajadzētu šo māju savest kārtībā, sākot ar jumtu un beidzot ar visu pārējo, bet pagaidām nekas nav mainījies. Bet šis ir fantastisks nams, Rēzeknes Gaismas pils, kur sākās Latgales teātris, kur sākās visas aktivitātes, kur turpina dzīvot tautas māksla."

Kā vēl Rēzeknei trūkst? "Man pietrūkst jauno cilvēku, kuri šajā pilsētā nepaliek, kuriem nav iespēju šeit izpausties, un viņi aizbrauc.

Tas mani visvairāk skumdina, bet priecē tas, ka ir iespēja izpausties "Gorā", sadarboties, un ka mēs, radošie cilvēki, viens otru izjūtam un turamies kopā – tā gan vairāk ir vidējā paaudze."

Kā īsti ieinteresēt cilvēkus palikt šajā pilsētā? "Ar darbu, radošajām iespējām. Ir ļoti daudz interesantu cilvēku, kuri mēģina kaut ko darīt. Bet viņiem ir daudz grūtāk. Jauniem cilvēkiem ir ļoti grūti kaut ko iesākt, kaut gan mēs visur dzirdam saukļus, ka jaunajiem cilvēkiem ir visas iespējas. Bet pilsētā šo jauno cilvēku ir ļoti maz, un tas ir jautājums – kāpēc."

Pilsētas un novada teicama pazinēja un kvēla patriote ir Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolas pedagoģe Inese Pāvula. Kā trūkst Rēzeknē? Viņasprāt, objektu ir diezgan daudz, festivālu ir pietiekami. "Trūkst kaut kāda kopsakara, ciešākas sadarbības un kopīgas virzības."

Runājot par jauno paaudzi Rēzeknē, viņa uzsver: "Jauniešus vairāk vajadzētu parādīt! Piemēram, bija Seven Hills festivāls, kaut attālinātos apstākļos. Tas ir ļoti labi, ka izvelk cilvēkus no mājām, ka viņi iet un pastaigājas, iet dabā, bet, teiksim, ja tas bija mūzikas un mākslas festivāls, tad tajā nebija jaunas mūzikas. Varbūt es neredzēju, bet esmu kā visi – ja  netrāpīju, tātad man nebija. Domāju, jaunieši tur varēja sevi parādīt. (..) Tagad ir tik liels pasākumu piedāvājums, ka īsti nevar izvēlēties. Senlaikos bija tā, ka kulturāls cilvēks apmeklēja visus pasākumus: viņš bija visās teātra izrādēs, visos koncertos, un tie bija vieni un tie paši cilvēki. Tāpat kā grāmatas – visi izlasīja visas grāmatas. Bet tagad katrs izvēlas."

Bet vai pati mūzikas skola iziet pilsētā? Laba sadarbība mums ir ar "Goru", audzēkņi piedalās festivālos. Ir sadarbība ar muzeju izstāžu atklāšanās. Aktuāla ir iesaiste arī RaPaPro projektos. RaPaPro ir radošās partnerības programma — Kultūras ministrijas iniciēta un finansēta programma jaunu saišu veidošanai profesionālās vidējās kultūrizglītības iestādēs (mākslas, dizaina, mūzikas un dejas vidusskolās), iesaistot sadarbībā pedagogus, audzēkņus, pašvaldību pārstāvjus, uzņēmējus, sociālās grupas un citus vietējās kopienas pārstāvjus.

Aizkalnei un Preiļiem trūkst jaunu vēsmu un attīstības

Raiņa muzejs "Jasmuižā" ir ļoti skaists muzejs, gluži teiksmainā apvidū. Sarunbiedre ir muzeja pārstāve Solvita Kleinerte. Kāds ir viņas noskaņojums, skatoties uz Aizkalnē un Preiļu novadā notiekošo: "Vienmēr var vēlēties ko labāku. Tiek strādāts un darīts, lai piesaistītu finansējumu. To var teikt, piemēram, par Preiļu pili, kas pamazām tiek atjaunota, un sakārtots tiek arī parks, kas mums ir ļoti skaists, lielākais Latvijā.

Varbūt mazāk ticis Aizkalnei – šeit, strādājot jau daudzus gadus, redzu – pie mums gan tā attīstība ir ļoti minimāla. Varbūt vienīgais lielais darbs, kas pa šo laiku paveikts, ir ceļa Korsikova–Aizkalne sakārtošana.

Tas apmēram ir pusceļš no Preiļiem līdz Aizkalnei, kas pirms pāris gadiem bija ļoti bēdīgā stāvoklī, bet segums tagad nomainīts. Procesā ir estrāde Aizkalnē, kas agrāk bija muzeja teritorijā, bet tagad tiek nodalīta – Preiļu pašvaldība izteikusi vēlmi, ka viņi varētu šo estrādi atjaunot un ieguldīt līdzekļus, bet, tā kā valsts un pašvaldības finansējums ir dalīts, līdz šim estrādē nevarēja ieguldīt. Pašlaik pašvaldība no ''Valsts nekustamajiem īpašumiem'' teritorijas daļu ir atpirkusi un cerams, ka nākamajā periodā jau ar jauno deputātu sastāvu šis darbs neapstāsies un ieceres nepaliks tikai ieceres. Aizkalne nav liela iedzīvotāju skaita ziņā, un cilvēku paliek arvien mazāk. Bet neteiktu, ka pasākumus neapmeklē arī blakus novadu un pagastu iedzīvotāji."

Kaut arī muzejs ir valsts, ar pašvaldību sadarbība ir neliela: "Mūs viņi nevar atbalstīt finansiāli, pat gribot to darīt, bet tīri palīdzības ziņā vismaz pagasts iedod mums strādniekus, ja vīrieša roka nepieciešama – muzejā esam tikai dāmas."

Un kādi pasākumi šeit notiek? Muzejā reizi sezonā tiek rīkots viens pasākums – Muzeju  nakts maijā, ielīgošanas pasākumi, brīvdabas kino vakari, Dzejas dienu pasākumi, tāpat ir teātra izrādes, koncerti. "Pagasta dzīvei tas ir diezgan pietiekoši, novada kontekstā iznāk pat pārāk bagātīgi, šķiet, ka par daudz. Varbūt vajadzētu mazāk, bet kvalitatīvākus," prāto muzeja pārstāve.

Solvita Kleinarte
Solvita Kleinarte

Kā Preiļos trūkst kultūras piedāvājumā? "Pamazs piedāvājums ir jauniešiem – trūkst diskotēku, izklaides pasākumu. Arguments ir tāds, ka Riebiņi ir tuvu un tur notiek lielās balles un pasākumi. Tagad jau būs viens novads un varēs specializēties – Riebiņos varbūt vairāk pasākumu rīkos jauniešiem, Preiļos – kaut kas vecāka gadagājuma cilvēkiem vai vidējai paaudzei. Trūkst lielāku pasākumu – līdzīgi kā Rēzeknē bija festivāls Seven Hills. Vajag radošās vēsmas un varbūt arī jaunus cilvēkus piesaistīt ar savu redzējumu, ko arī lasīju dažu partiju priekšvēlēšanu programmās."

Vai varas maiņa varētu kaut ko ietekmēt arī kultūras jomā? "Žēl būtu, ja apstātos Preiļu pils restaurācijas darbi, jo izdarīts diezgan daudz un jau tagad daudzi tūristi atzinīgi novērtē šo objektu un sakopto vietu," uzsver Solvita Kleinerte. "Vajag ciešāku sadarbību starp visām kultūras iestādēm. Saprotu, ka tas arī plānots jaunajā sastāvā un jaunajā novadā, kad apvienosies gan kultūras centri, tautas nami, muzeji, visas kultūras iestādes, arī Preiļu pils parka komplekss."

Runājot par kultūras objektiem Preiļos un Preiļu novadā, kultūras nams ir diezgan labs, salīdzinoši nesen atjaunots. Vajadzētu atjaunot Preiļu estrādi, jo tā ir fiziski novecojusi.

Daugavpilij stratēģija skaidra – cer kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu

Ar Latgales plānošanas reģiona projektu koordinētāju Sarmīti Teivāni, savulaik Rotko centra projekta izveides vadītāju un folkloras kopas "Svātra" ilggadējo vadītāju, tiekamies Vienības nama jaunizveidotajā Tradīciju mājā.

"Daugavpils, manuprāt, uz jēdzienu "kultūra" šogad, salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem, reaģējusi visaktīvāk.

Domāju, ka visiem kultūrā strādājošajiem un pilsētas iedzīvotājiem ir ļoti paveicies, ka tika izsludināts konkurss uz Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu 2027. gadā. Daugavpils pieņēma šo lēmumu, un tieši

sagatavošanās process piesaistīja ļoti daudzus cilvēkus, lika daudziem cilvēkiem savā starpā runāt, bet kultūrā iesaistītajiem cilvēkiem runāties arī ar pašvaldību. Un pašvaldībai savukārt runāties gan ar privāto sektoru, gan ar nevalstisko sektoru. Tas ir fantastisks ieguvums!

Sagatavojot pieteikumu šim konkursam, tika izstrādāta arī Daugavpils kultūras attīstības programma no 2021. līdz 2027. gadam. Tas ir lielisks pamats, lai nākotnē kultūra varētu attīstīties izvirzītajos stratēģiskajos virzienos. Nenoliedzami, pašvaldības varas maiņas apstākļos, kas notiek ik pēc četriem gadiem, šī attīstības programma ir arī tāds stabilitātes garants, kurš ir jāpilda. Ir apsveicami, ka šajā kultūras attīstības programmā ir iezīmēti Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja renovācija un sakārtošana un modernizēšana. (..) Daugavpils jau vairākus gadus domājusi arī par Oskara Stroka āra koncertzāli – esmu priecīga, ka arī tā ir ierakstīta attīstības programmā. Kad strādāju pie koncertzāles attīstības koncepcijas, likās, ka tas ir nereāli – tāpat kā sākumā Rotko centrs. Šobrīd viss notiek, tehniskais projekts iet uz priekšu, un es domāju, ka āra koncertzāle būs ļoti liels ieguvums visiem pilsētniekiem."

Sarmīte Teivāne
Sarmīte Teivāne

Bet kā Daugavpilij pietrūkst?

"Attīstības programmas izstrādes gaitā tika veikts arī kultūras patēriņa pētījums. Šo pētījumu veica Latvijas Kultūras akadēmijas un arī biedrības "Kultūra" pārstāvji. Un, lasot šī pētījuma rezultātus, viennozīmīgi neizkristalizējas, kas tad ir tas, kas būtu visnepieciešamākais. Jādomā, ka cilvēkiem dažādās vecuma grupās būtu pilnīgi citas intereses. Ja paskatās uz jauniešu grupu, viņiem noteikti vajag kinoteātri un koncertus. Ja paskatās uz vidējo paaudzi, viņiem nepieciešami koncerti un līdz ar to – koncertzāles. Bet, ja paskatās senioru vecumu – viss, kas saistīts ar teātri un izstāžu apmeklējumiem. No šīm aktivitātēm varētu izsecināt, kādas būves būtu nepieciešamas. Daugavpilieši vienmēr ir lepojušies un lepojas ar cietoksni. Katrs sakārtots objekts cilvēkam liek domāt par to, cik tas ir jauki, ka es te dzīvoju.

Bet katra jauna ideja it visur sākumā tiek noraidīta, tad – izsmieta, pēc tam – pilnīgi nepieņemta, bet visubeidzot – iemīlēta. Kā noticis ar Rotko muzeju."

Sarmīte Teivāne atzīst, ka latviskās vides Daugavpilī viņai netrūkst. Starp citu, uz Sarmītes vadītās folkloras kopas "Svātra" rīkotajām vasaras saulgriežu svinēšanām parkā nāk dažādu dzimto valodu lietotāji.

Savukārt latviskās tradīcijas turēšanā aktīvs ir Vienības nams, kurā nesen atvērta Tradīciju māja, kas būs kā pieturas punkts vēl dziļāku vērtību izpētei, jo ne vienmēr lielās kultūras iestādes, kurām ir daudzi citi uzdevumi, spēj iedziļināties, pētīt pārmantojamību. "Mūsu misija ir saglabāt tradīciju un parādīt cilvēkiem, cik tā ir svarīga, lai cilvēki nepazaudē savas saknes un saprot, kas ir viņu identitāte. Ja kokam nav sakņu, zari nelapo un nezied."

Tradīciju māja darbojas Vienības nama paspārnē – visi komunālie maksājumi un arī piesaistītie cilvēki, kas šeit ikdienā strādā, ir pašvaldības finansēti, un tas ir apsveicami. "Tradicionālās kultūras atbalstīšana ir viena no pašvaldību funkcijām. Vienības namam ir ļoti jaukas iestrādes sadarbībai ar nevalstisko sektoru. Tikko Kultūrkapitāla tradicionālajā nozarē mērķprogrammā "Kultūrelpa" tika apstiprināts projekts "Ekspozīcijas "Viedais galds" izveide Tradīciju mājā", un tas taps sadarbībā ar nevalstisko sektoru, sadarbībā ar režisoru Robertu Rubīnu, ar neatkarīgajiem māksliniekiem. Līdz ar to

tiek meklētas formas, kā iesaistīt sabiedrību, kā aktivizēt cilvēkus, lai nebūtu tikai sajūtas, ka es kā patērētājs atnāku pie visa gatava: apsēžos, un – rādiet man koncertu. Un tad – tur ne tā nodziedāja, man tur nepatika. Nē! Katram ir jāiesaistās un jārada kultūra."

Kam jaunievēlētajai Daugavpils domei būtu jāpievērš sevišķa uzmanība kultūras jomā? Sarmīte Teivāne uzskata, ka vissvarīgākais būtu rast sadarbību ar nevalstisko sektoru, neatkarīgajiem māksliniekiem un privāto sektoru. Tas ļautu nevalstiskajam sektoram sasparoties un realizēt kādu savu ideju.

"Nesen parādījās ziņa, ka cilvēku skaita ziņā Latgale beidzamajos gados pazaudējusi ļoti daudzus tūkstošus. Mūsu uzdevums – aktivizēt vienam otru, lai cilvēks labi jūtas šajā vidē, lai var izpausties, lai viņš nebēg, lai viņam te ir, ko darīt.

Lai nav tā, ka visi jaunieši domā – tikai  Rīgā dzīve griežas. Nē, ja tu pats griezīsi to dzīvi, arī Daugavpilī tā griezīsies. Daugavpilī nav par zemu debesis, vienkārši cilvēks neuzdrošinās."

Dodamies uz Daugavpils cietoksni. 2013. gadā atklātā Marka Rotko centra vadītājs kopš 2020. gada februāra ir Māris Čačka. "Rotko centrs ir Daugavpils pašvaldības iestāde, līdz ar to sadarbība ir likumsakarīga, un likumsakarīgi arī, ka tai jābūt produktīvai un vērstai uz rezultātu. Un tā arī astoņu pastāvēšanas gadu laikā mēs ar pašvaldību esam ciešā sazobē strādājuši, lai pirmām kārtām caur saturu, ko Rotko centrs savās sienās rāda, iznestu Daugavpils pilsētas vārdu Latvijas un pasaules mērogā."

Māris Čačka
Māris Čačka

Kāda ir pašvaldības attieksme pret kultūru kopumā? Čačka uzskata, ka kultūra ir cieņā. "Vismaz jautājumos, kas skāris Rotko centra realizētos projektus, mums nav bijis tādas saskares, ka mēs kaut ko būtu darījuši nepareizi vai kaut kas būtu jāmaina. Protams, tas izskaidrojams arī ar to, ka šeit ir profesionāla komanda, kas sevi pierādījusi starptautiski, un šī starptautiskā atzinība bieži vien arī Latvijas mērogā daudz ko nozīmē.

Vispirms jāiegūst tas "paldies" kaut kur ārpusē, un tad arī saņem "paldies" tepat uz vietas Latvijā."

Bet vai kultūras pasākumu Daugavpilī pietiek? "Daugavpils ir daudznozaru un daudzkultūru pilsēta, līdz ar to kultūras piedāvājums ir tikpat daudzveidīgs un sablīvēts arī no attiecīgajām kultūrām un etniskajām grupām, kas šeit mīt," novērojis Čačka. "Ja proporcionāli skatāmies aktivitātes, kas notiek dažādo kultūru kontekstā, tāpat lielos pasākumus, ko koordinē un organizē Daugavpils Kultūras pārvalde, piedāvājums ir pietiekams. Un galvenais, ka ļoti daudz šo kultūras pasākumu pieejami arī reģiona iedzīvotāju maciņa biezumam.''

Un kā vēl trūkst? "Daugavpils ir viena no kandidātēm uz Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu 2027. gadā, un pieteikumā, kur šķetinām kopīgas valodas meklēšanas tēmu, iezīmējam arī tos infrastruktūras projektus kultūrā un dzīvē, kurus mums būtu nepieciešams attīstīt un pilnveidot," stāsta Māris Čačka. "Intensīvi strādājot, ieraudzījām gan plusus, ar ko esam īpaši un interesanti Eiropas kultūras telpā, gan mīnusus:

esam ieraudzījuši, kā varam attīstīt Rotko centra vārdu šī ģēnija cildināšanai. Sadarbība notiks ne tikai ar Rotko ģimeni, bet arī ar Vašingtonas Nacionālo galeriju.

Runājot par protokola vārdu, viens no tādiem projektiem būs, ka mēģināsim caur Rotko dot iespēju iedvesmoties Eiropas līmeņa māksliniekiem un noorganizēt ceļojošo izstādi, kas sāks dzīvi šeit, Daugavpilī, bet pēc tam caur atpazīstamajiem starptautiskajiem autoru vārdiem aizies tālāk uz Eiropas nopietnajām izstāžu telpām."

Viņš gan uzsver: jaunās pašvaldības sastāvam uzmanība būs jāpievērš tam, lai budžets, kas tiek plānots, tiek sabalansēts un netiek kardināli mainīts kultūrai par sliktu. "Lai pilsētas attīstības plāns un stratēģija iet sazobē ar Nacionālo attīstības plānu, lai tās lietas, kas ir iezīmētas, nepazūd, bet tiek realizētas. Un galvenais ir labā griba, atbalsts – arī morāls atbalsts, un cilvēciska sadarbība, kas vienmēr noved pie pozitīva rezultāta."

Līvānos sāpīgākā lieta – infrastruktūras nodrošinājums kultūrai un pēctecība

Līvānu Kultūras centra vadītāja Aija Smirnova, vaicāta, kā pašvaldība reaģē uz vārdu "kultūra", saka tā: "Tas nav nekāds lamu vārds. Redzot, cik proporcionāli materiālie, finanšu un arī darba resursi tiek ieguldīti citās nozarēs un kultūras nozarē, teikšu, ka kultūra nav nekāds apdalītais lauciņš. Ļoti liela daļa no finansējuma aiziet tieši speciālistu algošanai. Ļoti atbalstoši ir pret pašdarbniekiem. Varbūt tie nav ļoti lieli kolektīvi, un lielākā daļa no viņiem ir tie, kas turpina Dziesmu svētku tradīciju – tie ir kori un deju kolektīvi, folkloras kopas, bet tikpat ļoti atbalstoši ir arī pret mazajiem kolektīviem, kas ir mazie ansambļi, teātra kopas. Kopsummā pašlaik Līvānu novadā – piecos pagastos un pilsētā – darbojas 27 amatiermākslas kolektīvi. Manuprāt, tas ir ļoti liels skaitlis. Uz pagājušajiem Dziesmu svētkiem 17 no šiem kolektīviem gandrīz visi, kuri varēja pārstāvēt sevi šajos svētkos, arī devās uz tiem."

Aija Smirnova
Aija Smirnova

Kā sāpīgāko lietu Aija Smirnova min infrastruktūras nodrošinājumu kultūrai – tā ir estrāde.

"Lai arī gaisma tuneļa galā redzama un estrāde taps, bažas varētu būt par to, ka šai laikā, kad tā tiek lolota, mēs jau būsim citi –

mazliet līdzīgi tam, kā ir ar tehnoloģijām: kad esi iepazinis šo, bet pēc pieciem gadiem tev jau vajadzīgs nākamais solītis. Estrāde noteikti būs tāda būve, kurai būs arī jumts skatītājiem, jo visas estrādes, kas tiek projektētas, neapmierina apmeklētāja vajadzību nebūt atkarīgam no laikapstākļiem.

Pilsētā un novadā lielākā aktualitāte varētu būt nevis būvju vai telpu trūkums, bet – jaunu speciālistu piesaiste: lai tā pati amatiermākslas darbība turpinātos, nepieciešami profesionāļi un tādi, kas nodod pēctecību tālāk. Tas varētu būt viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem.

Mums līdz šim ir laimējies, bet katrs gadījums ir individuāls. Mēs atrodam speciālistu, bet mēs neesam ne simt, pat ne 150 kilometru no Rīgas, tie ir vairāk nekā 170 kilometri. Ļoti daudzos gadījumos šo speciālistu piekrišana strādāt pie mums balstīta uz patriotiskām sajūtām, ka tā ir viņu dzimtā puse. Nākotnē tas varētu radīt ļoti lielas problēmas."

Kultūras iestāžu tīkls Līvānos un novadā liekas labi koordinēts – gan sadarbība ar Līvānu Stikla un amatniecības centru, gan novada kultūras namiem un bibliotēkām. Sarunā ar Līvānu Kultūras centra vadītāju Aiju Smirnovu pieskaramies dažām apmeklēšanas vērtām vietām Līvānu novadā: "Rudzātos mums ir brīnišķīgs parks ar ļoti, ļoti skaistu ainavu, ar dīķi, ar lieliem kokiem turpat ciematā. Jersika ar savu seno karaļvalsti un Visvaldi, kurš arī būtu jāiedzīvina. Tradīcija par pilskalnu, bet tas jārisina ne kultūras līmenī. Šeit atjaunots kultūras nams, kultūras nama zāle, kura dzīvo ēkā, kas ir kopā ar pagasta pārvaldi un bibliotēku. Ir Jersikas pagasts, ir Rožupes pagasts, kurā ir brīvdabas estrāde. Pats kultūras nams ir pavisam neliels, bet šeit darbība tiek vairāk koncentrēta vasarā estrādē.

Uz Preiļu pusi ir Sutru pagasts, kur ir pavisam citādāks kultūras nams, – lai gan tas arī dzīvo vienā ēkā ar pagasta pārvaldi, zāle ir bijušais kinoteātris, un 70. gadu auru mēs tur cenšamies arī uzturēt. (..) Ejam uz to apzināti, jo tā ir vērtība. Akustika lauku kultūras namam ir laba, arī zāle izskatās valdzinoša – ar skatītāju vietu slīpumu un amfiteātri.

Savukārt Rudzātu pagasts vairāk dzīvo skolas telpās un zāle savu darbu nodrošina kopā ar skolu. Visjaunākais nams pašlaik atrodas Turku pagastā, un tā ir pilnīgi jaunuzcelta būve, kurai ir tikai 11 gadi. Tur ir iespējama arī nakšņošana. Ēka ir divstāvīga, ar skaistu, jaunu pianīnu un visām pārējām lietām."

Līvānu novads pēc reformas nemaina apveidus. "Šībrīža situācijā Līvānu novads var vairāk koncentrēties uz saturu, nevis citām izmaiņām, jo jūtamies priviliģētā statusā ar to, ka mums novads nemaina robežas administratīvi teritoriālās reformas ietvaros, un

es pašlaik nevaru pat iedomāties, kā jūtas kolēģi blakus novados, kur notiks vairāku novadu apvienošanās. Tas nozīmē, ka būs jāsamēro algas, kopējie plāni, motivācija."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti