Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā ir iekļautas vērtības, kuras cilvēki nodod no paaudzes uz paaudzi un kas ir atzīstamas par valsts aizsargājamo kultūras mantojumu. Šogad saraksts ir papildināts ar sešām jaunām vērtībām, tādējādi kopskaitā to skaits ir jau trīsdesmit. Viens no jaunumiem ir “Danču tradīcija Rīgā”. Šī veida aktivitāte izpaužas kā tautas dejas, ko cilvēki dejo dzīvas mūzikas pavadījumā, lai socializētos un svinētu svētkus.
Rīgas Danču kluba vadītājs Valdis Putniņš skaidro, ka šī deju tradīcija ir viena no retajām tradicionālās kultūras izpausmēm, kuru plaši praktizē mūsdienās. Turklāt tā ir iespēja fiziski izkustēties un ātri gūt prieku. Putniņš piemetina, ka dejojot veidojas arī saikne ar senčiem: “Kā bija pirms simts gadiem, tā līdzīgi notiek arī pašlaik. Protams, mainās kaut kādas nianses, bet kopumā tā tradīcija ir ļoti līdzīga. Danči, dejošanas maniere un danču repertuārs katrā valstī ir unikāls, un ar to danči atšķiras no daudzām citām mūsdienās populārām dejām.”
Lai neizzustu Zemgales rakstaino brunču aušana stellēs ar velkamo ierīci, tautastērpu darinātāja Aija Mālkalna kopā ar saviem tuviniekiem ierosināja iekļaut šo vērtību nozīmīgajā sarakstā. Viņa atklāj, ka ideja padarīt šo tradīciju par valsts nemateriālo vērtību radās neilgi pirms 2018. gada Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētkiem, kad viņa saņēma vairākus pasūtījumus saaust brunčus. Meklējot cilvēkus, kuri varētu dot padomu, kā darbu veikt, noskaidrojās, ka lielākoties audēji lieto digitālās stelles. Savukārt lietpratēju, kas pārzina aušanu stellēs ar velkamo ierīci, ir ievērojami mazs skaits, atzīst Mālkalna, norādot, ka tautastērpam ir jābūt veidotam ar rokām: “Vispār rokdarbu prasmes iet zudībā. Ļoti daudzi neko nemāk.
Lai nepārietu uz to, ka mēs tautastērpu pasūtām, prasti runājot, Ķīnā, bet lai mēs saglabājam to, ko mūsu senči ir darījuši.”
Nemateriālo vērtību sarakstā ir iekļauti arī “Puzuri un to darināšana Jelgavā”. Neatkarīgi no tā, ka šos vienus no Latvijas senākajiem telpu rotājumiem veido visā valstī, sarakstā ir minēta tieši Jelgava. Kā ir noskaidrojies, tad tas ir par godu jelgavniecei Ausmai Spalviņai, kura ir viena no pazīstamākajām puzuru veidotājām Latvijā. Jelgavas valstpilsētas pašvaldības iestādes “Kultūra” pārstāve Evelīna Bučele skaidro, ka puzuru veidošanas tradīcijas būtu svarīgi saglabāt un popularizēt, jo šis rotājums ir latvieša identitātes sastāvdaļa: “Visbiežāk puzurus darina tautas lietišķās mākslas studijās, dažādos semināros, meistarklasēs, bet tieši tas, ka šīs tradīcijas nodošana ģimenēs ir tā apdraudētākā daļa.”
Kristīgās katoļu tradīcijas reliģiskais dziedājums, kas ir kļuvis arī par Latgales paražu, nemateriālo kultūras mantojumu sarakstā iekļauts kā vērtība “Saļmes Stērnīnē. Tradicionālie psalmu un bēru dziedājumi Stirnienē”. Tās ir vairāku stundu garas lūgšanas par mirušajiem, kas ir senākā Stirnienes draudzē zināmā garīgās mūzikas tradīcija. Kā skaidro draudzes ērģelniece Ieva Zepa, dziedot psalmus, cilvēks izrāda gan attiecības pret Dievu, gan jūtas pret mirušajiem: “Vispirms mums jau ir jārūpējas par mūsu senčiem.
Tikai tanī brīdī, kad būs sakārtotas saknes, tikai tanī brīdī normāli būs šīs zemes dzīve dzīvajiem.
Tā mēs varēsim nodrošināt normālu paaudžu pēctecību un labākas dienas, un paaudžu turpinājumu nākotnē.”
Vērtību sarakstā ir iekļautas arī latviešu etnogrāfisko cimdu adīšanas tradīcijas un Latvijas kāršu spēle “Zole”. Par tām atzinīgus vārdus velta Nemateriālā kultūras mantojuma eksperte Gita Lancere, norādot, ka cimdu adīšanas tradīcija apvieno visus Latvijas iedzīvotājus. Savukārt sarakstā iekļaujot kāršu spēli “Zole”, ir pierādīts, ka tā ir patiesi latviska spēle.
Lancere šo gadu vērtē kā veiksmīgu, norādot, ka sabiedrības apziņā palēnām ienāk jēdziens “nemateriālais kultūras mantojums”, turklāt valstī arvien vairāk apzinās, ka šīm un citām sarakstā minētām vērtībām ir nepieciešams finansējums.
