Partijas pašas izvēlējās pārstāvjus, kurus deleģēt kultūrdebatēm Latvijas Mākslas akadēmijā, ko rīkoja Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācija. Uz debatēm, nepaskaidrojot iemeslus, neieradās valdošās partijas – Zaļo un Zemnieku savienības sūtītais Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis.
Taču arī pārējie debašu dalībnieki nodrošināja diskusiju vairāk nekā divu stundu garumā. Vai par nodokļu maksātāju naudu finansētai mākslai jānes valsts pasūtītā ideoloģija? Partiju viedokļi atšķiras.
“Radošais process gan nedrīkstētu būt piesaistīts ideoloģijai. Māksliniekam, kurš kaut ko rada, ir jābūt brīvam. Mums ir ļoti slikta pieredze no divām okupācijām, kad mākslinieks bija saistīts ar ideoloģijām,” debatēs teica Dace Bluķe, “Attīstībai/Par!” pārstāve.
Savukārt “KPV LV” pārstāvis Andris Kivičs pauda šādu viedokli: “Tomēr es aicinātu šinī diskusijā atcerēties to, ka nav tādas valsts naudas. Ir cilvēku nauda, kuriem kaut kādā veidā ir jāpaskaidro, kāpēc viņu nauda aizgāja tur, kur tā aizgāja. Kā, teiksim, pamatot kaut kādas mistiskas mākslas rašanos, kurai nav apakšā nacionālās vērtības un neviens no valstī definētajiem mērķiem.”
Atbildot uz jautājumu, vai viņam pašam ir bijušas neskaidrības par kādu mākslas izpausmi, Kivičs pastāstīja: “Es nesen dzirdēju, ka meitene kā mākslu pasniedza olvadu nosiešanu. Par tādu mākslu es runāju.”
Andris Kivičs gan kļūdījās, runājot par šo gadījumu. Māksliniece Mētra Saberova, kura izmanto savu ķermeni, lai provocētu runāt par nozīmīgiem sociālajiem jautājumiem, konkrēto performanci neveica par valsts līdzekļiem.
Šobrīd daudzām nacionālas nozīmes mākslas institūcijām nepieder ēkas, kuras ar tām saistās pat vairāk nekā simt gadu. Oficiāli tās pieder vai nu "Valsts nekustamajiem īpašumiem", vai dažādām pašvaldību, piemēram, Rīgas domes struktūrvienībām, kurām tiek maksāta noma. Iznāk, ka caur Kultūras ministriju piešķirtā dotācija daļēji aizplūst pašvaldības makā vai citas valsts institūcijas budžetā. Šī iemesla dēļ
diskusijā tika apspriests arī jautājums, vai nebūtu pienācis laiks šīs vēsturiskās vietas atdot to īpašniekiem – Nacionālo teātri atdot Nacionālajam teātrim, opernamu – Nacionālajai operai un baletam – un tādējādi iztikt bez apsaimniekotāju starpinstitūcijām.
“Kad reforma tika taisīta, nodomi bija labi – ka Kultūras ministrijai jānodarbojas ar kultūru, bet ar būvniecību un remontu – profesionāļiem,” diskusijā skaidroja pašreizējā kultūras ministre Dace Melbārde no Nacionālās apvienības. “Ļoti pareiza doma. Nelaime, ka mēs neieviešam. Diemžēl Kultūras ministrija saskārās ar to, ka "Valsts nekustamie īpašumi" strādā ļoti slikti, zaudēja naudu, ko Kultūras ministrija atrada.”
Melbārde teica, ka ministrijas uzdevums ir panākt, lai nauda tiktu efektīvi un laicīgi ieguldīta kultūrā. Viņa arī uzskata, ka iestādēm, kuru ēkas pašas par sevi ir kultūras piemineklis, tās jāapsaimnieko pašām, Piemēram, normāla situācija būtu tad, ja Nacionālā opera būtu valsts īpašums, kurā atrodas valsts iestāde, taču pie nosacījuma, ka valsts to normāli apsaimnieko.
Operas direktors Zigmars Liepiņš uzskata, ka ēkas nodošana pašvaldības uzņēmumam “Rīgas nami” nav attaisnojusies nedz finansiāli, nedz saimnieciski. Tas arī traucē operai.
Gandrīz 15 gadus Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) finansējums ir atkarīgs no politiķu labās gribas, katru gadu lemjot, cik naudas fondam piešķirt no budžeta, kas lielākoties, izņemot pēdējos gadus, nozīmēju līdzekļu apciršanu. Ceturtdien Saeima pirmajā lasījumā atbalstīja likumprojektu, kas finansējumu atkal, tāpat kā kādreiz, piesaista nelielam, bet stabilam procentam no alkohola un tabakas akcīzes nodokļa, kā arī izložu un azartspēļu nodokļa. Tāds modelis funkcionē vairākās kaimiņvalstīs, tomēr Jaunā konservatīvā partija (JKP) to neatbalsta ētisku apsvērumu dēļ.
“Tā ir liela uzvara, ka tiks pieņemts likums par Valsts kultūrkapitāla fonda neatkarīgu finansējumu, bet mūsu ieskatā... es teikšu vienkārši. Ja mēs visi vienojamies, ka Latvija ir kultūras lielvalsts un ka Latvijai nav naftas un zelta, bet kultūra ir šīs valsts zelts, tad kā pret zeltu mēs pret viņu attieksimies,” politiķu diskusijā pauda JKP pārstāve Evita Zālīte-Grosa. JKP piedāvājums esot saistīt VKKF ar iekšzemes kopproduktu – 0,066% no IKP, kas naudas izteiksmē varētu būt dubultā. Zālīte-Grosa lēsa, ka tie būtu apmēram 20 miljoni eiro.
Valsts kultūrkapitāla fonda direktors Edgars Vērpe uzskata, ka debatēt par alkohola, tabakas un azartspēļu nodokļu neētiskumu ir liekulīgi.
Viņaprāt, galvenais ir kultūras finansējuma neatkarība no politiķu labvēlības un diktāta.
Tika aktualizēta arī mūžsenā problēma – kultūras sektorā strādājošo, pat ar vairākām augstākajām izglītībām, vidējā alga mēnesī ne tuvu nesasniedz valsts vidējās algas līmeni 1000 eiro.
“Ja no cilvēka darbā tiek prasīta augstāka izglītība, tad vidējā alga būtu minimums, kas viņam jāsaņem,” uzskata Dace Bluķe ("Attīstībai/Par!").
Ceturtdien Saeima gan nolēma mainīt nejēdzīgo normu, kas radošo personu atbalstam Kultūrkapitāla fondā ļāva pieteikties tikai tiem kultūras cilvēkiem, kuru ienākumi nepārsniedz 215 eiro mēnesī.
Ģertrūdes ielas teātra producente Maija Pavlova gan uzskata, ka nepareiza ir radošās personas atbalsta sistēma nelielu pabalstu formā. Viņa uzsvēra – nodarbinātība mainās un pabalsti neatrisina radošo personu sociālās aizsargātības jautājumu.
Kultūras ministrija tradicionāli ir atbildīga ne vien par mākslas procesu kūrēšanu un finansēšanu, bet arī par medijiem. Saeima jau konceptuāli ir atbalstījusi sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus 2021.gadā, paredzot arī kompensējošu finansējumu. Arī radio un televīzijas apvienošanu vienā sabiedriskajā medijā lielākā daļa debašu dalībnieku atbalsta. Tiesa, atšķiras viedokļi par mediju saturu.
Andris Kivičs diskusijā pauda uzskatu, ka, līdzīgi kā kultūrā, vajadzētu nodefinēt vērtības, kuras tiek propagandētas sabiedriskajā medijā.
“Ja reiz mums ģimene ir vērtība valstī... tradicionāla ģimene, konservatīvas vērtības ir mums vērtības, tad vajadzētu sabiedriskā medijā izvairīties no feminisma propagandas, no genderisma propagandas,” teica Kivičs.
Debatēs vienlaikus pārsteidza un nepārsteidza nozari kūrējošās ministres striktā attieksme pret sabiedrisko mediju saturu krievu valodā.
Viņa norādīja, ka saturs krievu valodā nav nepieciešams, jo 90% krievvalodīgo zina latviešu valodu.
“Nacionālā apvienība neatbalsta to, ka papildus no valsts budžeta tiek atbalstīts saturs krievu valodā. Mums ir ļoti daudz satura krievu valodā medijos. Un vispār informācijas telpā. Mēs uzskatām, ka valoda nav noteicošais, ir pašvērtējums, ka viņi latviešu valodu zina vairāk nekā 90%. Tas nozīmē, ka viņi saprot. Galvenais, ka saturs ir interesants arī krievu valodā runājošajiem,” teica ministre.
Mediju eksperts, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Sergejs Kruks gan uzskata, ka jautājums par to, vai demokrātiskā valstī būt vai nebūt saturam krievu valodā sabiedriskajā medijā nav vienas politiskas partijas lieta. Kruks norādīja, ka nodokļus maksā sabiedrība, tātad šis jautājums jāizlemj sabiedrībai. “Mums apnicis dzirdēt, ka mēs esam nepareizi un šādi tādi,” teica Kruks.
Pēc 6. oktobra, pēc 13.Saeimas vēlēšanām solījumi un cerējumi saskarsies ar reālpolitiku.
