Henrieta Verhoustinska: Tev ir vairāki dzejoļu krājumi. Kāpēc tev ir būtiski izteikties arī šādā formātā, ne tikai dziesmu tekstu formā?
Igo: Šo to es rakstīju jau septiņdesmitajos gados. Tad bija mans pirmais riskantais mēģinājums rakstīt dzejoli un tam klāt vēl pievienot mūziku, ko pats radīju. Šī dziesma dzīvo vēl šodien, tās nosaukums ir "Vēstule". Katrs veiksmīgs gadījums, rosina tevi kustēties uz priekšu, darīt to vēl labāk un precīzāk. Laiks grupā "Remix" deva man lielu iespēju rakstīt vārdus grupas mūziķu komponētajiem darbiem. Dažkārt esmu rakstījis arī krievu valodā Latvijā ļoti labi zināmām dziesmām, viena no tām "Nepiesauc, nepasauc mani vēl", esmu šai Maestro dziesmai rakstījis vārdus krieviski. Laiks astoņdesmitajos gados bija īsts pārbaudes un ieskriešanās laiks, un nebūt nevar teikt, ka pilnīgi viss, kas tur darīts, ir uzskatāms, vismaz no mana viedokļa, par pabeigtu. Diemžēl. Ir tāds moments, kad esi dziesmu ierakstījis, viņa jau tiek nodota publikas vērtējumam, tu jau uz šo darbu skaties kā svešinieks.
Oļģerts Kroders iestudē "Hamletu" piecas reizes, pieci dažādi iestudējumi tapa. Vai tev ir vēlēšanās atgriezties pie skaņdarbiem, kas tapuši iepriekš, un tos pārrakstīt mazliet citādi?
Šādi mēģinājumi ir notikuši. Vairāk vai mazāk veiksmīgi. Bet ir pierādījies arī tas, ka klausītāji ļoti pieķeras pirmajam izpildījumam, ierakstam, pat neskatoties uz to, ka otro, trešo veic ar labāku tehniku, ar labu savas dzīves pieredzi, cilvēki vienalga klausās to pirmo, lai cik viņš nebūtu dīvains. (smejas) Jā, tāda ir pieredze. Protams, mēs zinām, pasaulē ir ļoti daudz veiksmīgu kaverversiju, kur skaistas un visiem labi zināmas dziesmas atkal piedzimst no jauna.
10. un 11. februārī kultūras centrā "Ulbrokas pērle" sāksies tavs jubilejas tūres turpinājums, jau iepriekšējā gadā bija tās sākums. Ko tev šobrīd, salīdzinot ar piesauktajiem astoņdesmitajiem gadiem, nozīmē skatuviskā dzīve, uzstāšanās, iznākšana publikas priekšā?
Sajūtu ziņā nozīmē tieši to pašu, ko astoņdesmitajos gados. Tā vienmēr ir saņemšanās, koncentrēšanās, sagatavošanās. Būtībā tas, ko cilvēki reti pat spēj iedomāties. Protams, atkarībā no koncerta vai notikuma nopietnības, arī atkarībā no tā, vai tā ir pilnīgi svaiga programma ar visām jaunām dziesmām vai pilnīgi saprotama, jau simtiem reižu pārbaudīta, un, ja tur ir kaut vai viena jaunā dziesma...(smejas). Protams, tās gradācijas atšķiras. Ir saglabājies tas satraukums. Man ir prieks par to, ka šobrīd strādāju kopā ar mūziķiem, uz ko var paļauties, mēs ļoti rūpīgi apspriežam visu, ko mēs darīsim, stundām ilgi strādājam mēģinājumu studijā, tad ir koncerts. Pēc koncerta vēl visai bieži ir tā, ka sarakstāmies mūsu čatā, kas ir izdevies, ko mēs nedarīsim rīt vai parīt. Tās ir tādas aisberga neredzamās puses, par ko skatītajam pat grūti dažkārt iedomāties.
Jubilejas koncerttūres – vai tas ir mārketinga triks vai tomēr jaunrade? Piemēram, Guntars Račs saka, ka viņiem nav interesanti atspēlēt vecās dziesmas tieši tādā izskatā, kādas tās ir bijušas to rašanās brīdī, viņi vēlas jaunradi. Kā tas ir ar tavu jubilejas tūri?
Tas ir ļoti dabiski. Mēs spēlējam šīs kompozīcijas gadiem, gadu desmitiem, protams, ka mēs dažkārt bišķi jokojamies, spēlējam mazliet savādāk un pārsteidzam viens otru, pārsteidzam dažkārt arī publiku. Tas ir ārkārtīgi saprotami, ka gribas kaut ko pamainīt. Ir arī skaidrs, ka, lai kā mēs necenstos, visas sevi jau pierādījušās grupas un mākslinieki, lai kā mēs gribētu, ka arī vakar sacerēto un šodien ierakstīto dziesmu palaižam tautās un viņa piedzīvotu tādu pašu slavu kā astoņdesmitajos gados, nu tā nenotiks. Tā nenotiks.
Mēs, tie, kuri ir atbildīgi, kuriem mūzika patiešām interesē nevis vienkārši ir tāds ķeksītis, protams, ka mēs radām daudz jaunas mūzikas un katru reizi skatāmies publikas reakciju. Un gadās brīnumi.
Gadās tā, ka jaunās dziesmas es varu izpildīt savos koncertos un redzu, ka cilvēki dzied man līdzi, tāpat kā vecām dziesmām.
Kā tu atlasīji dziesmas šai tūrei, šiem koncertiem?
Rūpīgi. (abi smejas) Te ir tas jautājums, ko tad atnest no vecā, no reiz izdarītā…
Tā laika patiesībā, kurš ir dots koncertam un piedevām, ko pēc koncerta cilvēki vēl vēlas dzirdēt, – tā laika jau nav tik daudz, lai nospēlētu kaut vai pusi no tā, kas šķiet izdarīts labi un sakarīgi.
Man ir viens stāsts par manu koncertu Liepājā, kas notika pirms gadiem desmit, kad svinēju savu piecdesmito dzimšanas dienu. Koncerts notika "Pūt, vējiņos", tīrais muzicēšanas laiks bija trīs stundas piecdesmit minūtes…
Ak, Dievs!
Tātad vēl desmit minūtes un tās būtu četras stundas. Un tā ir tīrā muzicēšana. Patiesībā tā pēdējā stunda notika, pateicoties publikas ovācijām un tam, ka pēc kādas jau noskanējušas dziesmas skanēja nākamais vēlējums, ko tagad cilvēki vēlas dzirdēt. Tad tie, kuri skaļāk bļāva, panāca savu, mēs skatījāmies – vai mēs šo vēl varam izpildīt? Varam! Beigās es biju palicis ar savu pianistu Juri Kristonu divatā uz skatuves, un cilvēki negāja prom un turpināja saukt. Vienā brīdī es klanījos, iesaucos: Juris! Un parādīju uz tukšu vietu. Jo beidzot arī viņš neizturēja, es biju viens uz skatuves. Tad šim stāstam ir tāda otra sērija: tad, kad es sāku sniegt parakstus, saņemt ziedus, man no katra otrā cilvēka nācās dzirdēt – bet manu dziesmu tu tomēr neizpildīji… Ņemiet vērā, ka koncerts notika trīs stundas un piecdesmit minūtes. Mēs esam mazliet paaugušies un netērējam sevi vairs tik ļoti un bremzējam jau uz koncerta beigām, bet šā vai tā, es zinu to, kas paliek neizdarīts.
11. marta koncertā VEF Kultūras pilī, kas būs tavas tūres noslēguma koncerts, vai tur ir kas īpašs gaidāms, īpaši viesi?
Jā, bet šī viesa dalība vēl ir mazliet noslēpumā. Būs trīs viesi šajos papildkoncertos, kas notiks februārī, martā. Esmu principāli vienojies ar Katrīnu Dimantu, Aivaru Hermani un Katrīnu Gupalo, bet, kas tieši notiks noslēgumā, man pašam vēl ir neliels noslēpums.
Parunāsim par tevi. Tu esi liepājnieks vairākās paaudzēs, slavens kļuvi grupā "Līvi" un tava dzimta ir saistīta ar pirmo profesionālo Liepājas pilsētas ārstu, Polijas galma Mākslas akadēmijas padomnieku un ārstniecības zinātņu doktoru Vilhelmu Gothardu Gourbantu. Tas ir tev svarīgi?
Tas ir svarīgi, jā. Ja kāds vēlas šo slaveno un nozīmīgo cilvēku ieraudzīt, kāds viņš izskatās uzgleznots, tad, apmeklējot Liepājas muzeju, viņa portretu var atrast pie sienas. Vilhelms Gourbants bija pirmais oficiālais Liepājas ārsts, tika komandēts no Polijas, kur viņš tolaik darbojās un dzīvoja. Ir zināms tas, ka ārsta, turklāt galvenā ārsta pienākumi un nozīmība tajos tālajos laikos bija daudz vairāk nekā tikai ārsta pienākumi.
Tev ir svarīgi, tu lepojies ar savu dzimtas, sakņu sajūtu, esi daudz intervijās stāstījis par savu mammu, kas ir māksliniece un arī par savu vectēvu Borisu.
Jā. Jau pēc pāris dienām es satikšu savu mammu, un mamma ir izdomājusi ļoti interesantu lietu. Viņa aizvien veido savas izstādes, un tūlīt pat tiks atklāta viņas kopizstāde ar manu jaunāko dēlu Dāvidu Vidvudu Fominu. Tātad Irina Tīre un Dāvids Vidvuds Fomins Latviešu biedrības namā Liepājā. Braukšu, skatīšos, kā šie darbi izskatīsies kopā.
Tev arī pašam pēdējos gados ir bijušas vairākas izstādes, kurās tu esi pārsteidzis savus klausītājus gan ar to, ka tu nodarbojies ar grafiku kaligrāfijas tehnikā, gan kokgrebumiem, gan apglezno traukus.
Varbūt apgleznošana nebūs īstais vārds, es to varu saukt par trauku rotāšanu vai dekorēšanu. Šajā gadījuma es lietoju jau gatavu trauku; vai tā būtu krūze vai šķīvis, skatoties uz šo formu, mēģinu iztēloties, kas tur labi piestāvētu. Kādu dienu man liekas, ka tā būs zivs, citu dienu putni, lapiņas. Šāds darbs ir veikts triju, četru, piecu stundu garumā, un tāds ir vienīgais. Tas ir griezts no materiāla, kuru iepriekš sagatavoju, lai izveidotos pārejas no vienas krāsas otrā, tad ar šķērēm griežu no šī speciālā materiāla jau izdomātos personāžus, tēlus un stiprinu tos klāt pie traukiem. Tālāk notiek šo trauku apdedzināšana krāsnī astoņsimt grādu temperatūrā. Ja viss ir veiksmīgi, ja liekas, ka krāsas ir tādas arī pēc apdedzināšanas, ka viņas atbilst tavam sapnim par to, kā vajadzēja izskatīties šim traukam, ja nekas nav saplīsis apdedzināšanas procesā (tā arī mēdz gadīties), tad šis trauciņš nokļūst vai nu pie kāda mājās, ja esmu to uzdāvinājis, vai arī kāds to ir iegādājies "Ceplī", vai pēc kāda koncerta, kad arī dažreiz cilvēkiem piedāvāju tādas iespējas.
Mūzikas un mākslas centrs "Ceplis" Mežotnē. Tu pārdevi māju ar dārzu Teikā, lai varētu izveidot šo jauno kultūrvietu Mežotnē. Kāda ir tā vīzija, kas šobrīd ir "Ceplis" un kas būs nākotnē?
Mūzikas un mākslas centrs "Ceplis" – tā ir topoša vieta, bet jau šobrīd mēs piedzīvojam katru sezonu tūkstoš cilvēku interesi par šo vietu, cilvēki piesaka ekskursijas, brauc gan individuāli, gan ar milzīgiem autobusiem. Es pats esmu iemanījies vadīt ekskursijas. Ekskursija notiek stundu un trīsdesmit minūtes; pieaugot objektu skaitam un arī informācijai, ko mēs paralēli meklējam un uzzinām par "Cepli", pieaug arī tas laiks, kuru cilvēki pavada ekskursijā. Ir ceļojums, ieraugot vēsturi un arī ieraugot, ko mēs esam sasnieguši pa šiem trīs četriem gadiem.
Mēs, tas nozīmē, ka tu nestrādā tur viens, neesi vienīgais mākslinieks šajā ceplī, bet ka tur var radoši izpausties arī citi?
Sāksim ar to, ka ekskursija varbūt ir tāds pasīvākais veids, kā ieraudzīt, kā līdzdarboties tajā, kas notiek "Ceplī". Var pieteikt arī savu dalību meistarklasē, tad ir iespēja ar Gitu Straustiņu mēģināt darboties ar mālu vai arī ar mani kopā apgūt pirmās iemaņas un izveidot savu noformējumu šķīvītim, krūzītei. Stundas laikā to izdarot, trauciņš paliek pie mums, mēs viņu apdedzinām un pēc kāda laiciņa trauciņš ir pie tā saimnieka. Tā ir tāda aktīvā lieta. Protams, ka "Ceplī" notiek arī plenēri, sakopšanas darbi, un tie, kuri "Ceplī" ir bijuši pirms gadiem pieciem sešiem, tad varbūt pēc trīs un varbūt kāds ir bijis pagājušogad, noteikti ir redzējuši tās izmaiņas, kas ir skārušas "Cepli".
Un vēl skars, liela nākotne priekšā šai vietai. Bet tavas muzikālās karjeras lielisks atspēriena punkts bija leģendārā grupa "Līvi"…
Es palabošu – "Corpus". 1978. gadā es jau iepazinos ar Ēriku Ķiģeli un ar grupas "Corpus" dalībniekiem, un 1979. gada janvārī mēs startējām tolaik obligātajās tarifikācijas skatēs un guvām tiesības uzstāties visas Latvijas teritorijā gan kultūras namos, gan estrādēs. Un no 1980. gada jau "Līvi".
Un tāds uzrāviens, kad tu guvi slavu ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās robežām bija grupā "Remix". Kas ir tavi liktenīgie komponisti?
Domāju, tādu ir daudz. Ne jau velti mēs varam domās atgriezties pie tā, ko es stāstīju par to koncertu, kas bija pirms desmit gadiem. Tas pats notiek arī tagad, un tur ir daudzu komponistu darbi. Gan Raimonds Pauls, gan Uldis Marhilēvičs, Aivars Hermanis, Zigmars Liepiņš… Man nav jēgas uzskaitīt, visus neuzskaitīšu, kāds paliks aiz strīpas un nepelnīti.
Zinot tevi, es arī neticu, ka ar jubilejas tūri tu noslēgsi savu jaunradi. Kas top, vai top dziesmas, jauns albums, jauna izstāde?
Ja kāds vēlas redzēt manus darbus, tad sagaidām silto laiku, varbūt pavasaris jau būs silts, un laipni aicinu uz "Cepli", kur var redzēt manus darbus. Ja domājam par vasaru, tad tieši šajās dienās es rūpīgi plānoju, kā varētu izskatīties koncertu sērija vasarā, tas būs ļoti interesanti, ļoti pārsteidzoši, es ceru, ka tas prieks, ar kādu mēs metamies šajā darbā, aizceļos arī pie skatītājiem. Sekojiet līdzi notikumiem un tam, kas grasās notikt jūsu pilsētu laukumos.
