Raidījums "Grāmatai pa pēdām" iepazīst Gotharda Frīdriha Stendera paveikto, šoreiz par viņa nozīmīgākajiem darbiem valodniecībā – par latviešu gramatiku un vārdnīcu.
Ar savām divām gramatikām – "Neue vollständigere lettische Grammatik" (1761), "Lettische Grammatik" (1783), un divām vārdnīcām – pielikuma pie pirmās gramatikas (1761), kā arī plašo "Lettisches Lexicon" (1789), Stenders lika pamatu latviešu valodas aprakstam uz nākamiem simt gadiem. Ne tikai Vecais Stenders pats, bet arī Stendera gramatika un Stendera vārdnīca kļuva par jēdzieniem, kas bija zināmi katram latviešu valodas mīļotājam līdz pat 19. gadsimta beigām.
Tiesa, pirmās vārdnīcas un gramatikas latviešu valodai jau bija radījuši 17. gadsimta autori – Georgs Mancelis vācu-latviešu vārdnīcu "Lettus" (1638), Johans Georgs Rēhehūzens gramatiku "Manuductio" (1644) un, protams, Heinrihs Ādolfijs gramatiku "Erster Versuch" (1685). Taču laiks bija pagājis, šie izdevumi praktiski vairs nebija pieejami, turklāt arī novecojuši. Uz priekšu bija gājušas gan prasības, gan arī sasniegumi.
Vecais Stenders kā aktīvs un radošs apgaismības laikmeta pārstāvis cītīgi sekoja jaunākajām tendencēm zinātnē un tās arī izmantoja savos darbos.
Tas ir redzams jau pašā gramatikas (īpaši otrās) ievadā, kur aplūkoti latviešu valodas radniecības jautājumi, kas līdz tam vēl nebija darīts. Interese un izpratne par valodu radniecību Eiropā 18. gadsimtā pieauga, līdz 19. gadsimta sākumā izveidojās salīdzināmi vēsturiskā valodniecība. Stendera piezīmes vēl, protams, ir sava laika domas liecinieces, kur tomēr var atrast ne vienu vien interesantu vērojumu. Savas gramatikas ievadu Stenders iesāk tieši ar teikumu, ka "latviešu valoda ir leišu valodas māsa", un tālāk skaidro šo valodu cilmi. Latviešu valodu viņš uzskata par slāvu valodām piederīgu, ko pamato ar latviešu un krievu valodas vārdu salīdzinājumu. Stenders ievadā norāda arī uz latviešu valodas sakariem ar citām valodām. Tāpat uzsvērts, ka latviešu un igauņu valodas nav savstarpēji saistītas, bet igauņu valodai līdzīgu valodu runā krieviņi Kurzemē (t. i., pie Bauskas) un lībieši. Jāpiemin, ka Stenders latviešu valodu uzskata par vienu no visvecākajām Eiropas valodām, jo tajā ir daudz vārdu, kas tuvi dabas skaņām.
Gramatikas nodaļa, kas veltīta dialektiem, ir pirmie plašākie aizrādījumi par dažādām latviešu valodas teritoriālajām un arī sociālajām izloksnēm. Bez augšzemnieku un kurzemnieku valodas paraugiem minēts arī pilsētas un rakstu valodas žargons, kas pārsātināts ar dažādiem nevajadzīgiem aizguvumiem un semantiskiem un sintaktiskiem kalkiem. Stenders mudina labā valodā nelietot ne šādus vārdus, ne arī šaurus apvidvārdus.
Atsevišķā nodaļā aplūkota latviešu valodas leksika. Stenders raksturo gan latviešu valodas leksikas vispārējās parādības, piemēram, daudzu kultūras vārdu trūkumu, jaunu aizguvumu rašanos, plašo ikdienas vārdu krājumu, gan arī dažas īpašas leksikas jomas: filozofijas terminus, sinonīmus, homonīmus, vācu un latviešu vārdu nozīmju nesakritību, lamu vārdus latviešu valodā. Te atrodami arī latviskie mēnešu nosaukumi, neliels mīklu, sakāmvārdu krājums, kā arī daži citi materiāli.
Nodaļā "par dzeju" apcerētas latviešu tautasdziesmas, sniegti arī daži paraugi. Te aplūkota arī vācu autoru latviskā dzeja, pieminot Kristofu Fīrekeru un Johanu Višmani, apcerot dzejas ritma un atskaņu jautājumus.
Stenderam, rakstot valodas gramatiku, vairs nepietika ar vārdu locīšanas paradigmām un vienkāršākiem sintakses modeļiem. Valodā atspoguļojas tautas vēsture, tās dvēsele, tāpēc arī Stendera gramatika ir daudz kas vairāk par valodas aprakstu.
Latviešu rakstu valodas vēstures pētnieks Arturs Ozols to savulaik ir raksturojis šādi: "[tas] ir pirmais viena autora filoloģisku rakstu krājums par latviešu ortogrāfiju, gramatiku, leksiku, frazeoloģiju, semantiku, tulkošanas teoriju, etnogrāfiju, folkloru, metriku un stilistiku."
Solis uz priekšu latviešu valodas aprakstīšanā ir arī Stendera vārdnīca "Lettisches Lexicon" (1789). Latviešu–vācu daļa ietver ap 7000 vārdu, bet vācu–latviešu daļa – ap 14 000 vārdu. Aiz abu daļu pamatteksta ir vēl atsevišķi saraksti, kur apkopoti personvārdi, Vidzemes un Kurzemes vietvārdi, dzīvnieku, putnu, zivju, kukaiņu, koku, augu un sēņu nosaukumi. Vārdnīcas materiālu Stenders ir vācis gan no dzīvās valodas, gan izmantojot Kaspara Elversa (1748) un Jakoba Langes (1772–1777) iespiestās vārdnīcas. Stendera vārdnīca līdzās Langes darbam bija vērtīgākais 18. gadsimta latviešu leksikogrāfijas sasniegums, kas kalpoja par latviešu valodas avotu daudziem interesentiem gan 18. gadsimta beigās, gan 19. gadsimta pirmajā pusē. Tikai 1872. gadā iznāca divas vārdnīcas (Krišjāņa Valdemāra un Kārļa Kristiāna Ulmaņa), kas pārsniedza Stendera veikumu.
Ikšķiles mācītājs Kristiāns Brokhūzens, atklādams Latviešu draugu biedrības pirmo sanāksmi 1827. gadā, to novērtēja šādiem vārdiem:
"..neviens priekš viņa laika latviešu valodu tik dziļi ir uzņēmis, tik daudz tai pakaļ meklējis un vairāk un gudrāki ne kā viņš tās valodas likumus un tās mācības, kā jārunā, ir uzgājis, tā kā līdz šo baltu dienu viņa valodas mācīšanas grāmata un viņa vārda uzrādītājs arvienu vēl tie raksti ir, iz kuriem līdz šim mēs visi esam mācījušies un mācāmies vēl arvienu."
Raidījums "Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500"
Gatavojoties 2025. gadam, kad apritēs 500 gadu, kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā, Latvijas Radio 1 sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku (LNB) raidījumā "Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500" pēta, kā piecu gadsimtu garumā attīstījusies latviešu valoda un grāmatniecība, ietekmējot zināšanu, ideju un jaunrades dinamiku Latvijā un veicinot mūsu piederību Eiropas kultūrtelpai.
