Vienu pēc otras piedzīvojot divas okupācijas, 40. gadu sākumā viņš sadarbībā vēl ar dažiem kolēģiem noslēpa muzeja priekšmetus, kam draudēja iznīcība varas maiņu un ideoloģijas dēļ. Par slēpšanu uzzināja padomju drošības iestādes, Karnupu apsūdzēja pretvalstiskā darbībā un piesprieda nāvessodu, ko vēlāk mīkstināja uz 10 gadiem labošanas darbu nometnē. 40. gadu sākumā Ādolfs Karnups rakstīja dienasgrāmatas, kas ir unikāla laika liecība, un nu tās izdotas arī grāmatas veidolā, kam atvēršanas svētki būs trešdien, 12. janvārī, – tiešraidē Nacionālā vēstures muzeja "Facebook" lapā.
"Viņš pats to grāmatiņu ir izgatavojis, sagrafējis, sazīmējis dienas, datumus un tad tos arī aizpildījis. Nu re, kā tās mazliet ir cietušas, arī lapiņas ir izkritušas," grāmatas sastādītāja Sanita Kalna Muzeju krātuvē rāda Ādolfa Karnupa dienasgrāmatu oriģinālus.
Tās ir sešas garena formāta paštaisītas burtnīcas, aizpildītas autora izkoptajā, skaistajā rokrakstā. Rakstītas piecu gadu garumā, varu maiņu posmā un pēdējais ieraksts ir divas nedēļas pirms viņa aresta.
Var nojaust, ka vēsturnieks pieļāvis, ka viņa rakstīto var izlasīt, tāpēc tas ir drīzāk lietišķs, un tikai fonā var nojaust Latvijā kopumā notiekošo.
Sanita Kalna stāsta: "Dienasgrāmatas viņš ir rakstījis par laika posmu no 1941. līdz 1946. gadam. Tātad, ietverot visas trīs okupācijas – gan sākotnējo padomju okupāciju, tad vācu okupāciju un tad atjaunoto padomju okupāciju. Jūtams, ka dienasgrāmatā viņš cenšas pievērsties savam tiešajam darba pienākumam, bet fonā mēs arī nojaušam tos notikumus, kas notiek paralēli. Viņš, piemēram, raksta, ka viņam ir jānakšņo muzejā, jo ir uzlidojumi. Tad mazliet holokausts iezīmējas. Piemēram, vienā teikumā parādās, ka Rīgas pils pagalmā ebrejiem atņemto mantu kaudzes tiek novāktas vai, piemēram, muzejam ir jāatbrīvo telpas, kas iziet uz Daugavas pusi, jo to pārņem vācu okupācijas iestādes. Tā kā ir gan darba ikdiena, gan Otrā Pasaules kara notikumi."
Vēl nepublicētas, Karnupa dienasgrāmatas jau bijušas vērtīgs izziņas avots vēstures un kultūras pētniekiem, piemēram, izzinot nu jau plaši pazīstamās Karnupa kolēģes Mērijas Grīnbergas veikumu, tas ne reizi vien pieminēts viņa ierakstos. "1946. gada 10. februārī Karnups ir ierakstījis savā dienasgrāmatā, ka viņš šobrīd strādā pie gleznas "Raunas pils" rekonstrukcijas. Un tad mazliet vēlāk labajā apakšējā stūrītī viņš ar tādu zaļa zīmuļa līniju ir apvilcis tumšākiem burtiem uzrakstītu tekstu, kas skan šādi: "Pulksten 21:00 Preču stacijā pārrodas Mērija Grīnberga kopā ar vāciešu evakuētajām senmantām."
Un tad zem tā apakšā teksts: "Uz pusstundu Mērija pie manis mājās. Viņas pirmais gājiens no stacijas."," stāsta Sanita Kalna.
Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas tikko klajā nākušajā izdevumā papildina terminu, personu un notikumu skaidrojumi. Grāmatu ievada Vēstures muzeja Arheoloģijas departamenta vadītāja Jāņa Cigļa sagatavotā Ādolfa Karnupa biogrāfija, bet noslēdz muzeja direktora Arņa Radiņa pētījums par muzeju dzīvi okupāciju laikā.
Muzeju dzīve par šo posmu vēl joprojām ir maz izzināta, jo no tā laika cilvēkiem ļoti maz kuri palika strādāt muzejos – viņi vai nu aizbrauca, vai tika represēti, tādējādi nenododot tālāk savu pieredzi, tāpēc Arnis Radiņš Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas uzskata par ļoti nozīmīgu šī laika liecību: "Šī dienasgrāmata mums ļauj restaurēt, kā tad tur īsti bija, ko viņi juta. Jo viens ir tas, kas ir rakstīts dokumentos, otrs – tas, kas dzīvē notiek. Ne vienmēr tas ir viens pret vienu. No šāda viedokļa tas ir ārkārtīgi lielisks avots, lai saprastu, kas toreiz muzejā notika."
Dienasgrāmata aptver arī laika posmu, kad Ādolfs Karnups sadarbībā vēl ar dažiem kolēģiem slēpa muzeja eksponātus, kuri šķita apdraudēti kara juku un ideoloģisko uzstādījumu dēļ. Par šo slēpšanu gan dienasgrāmatās rakstīts nav, bet zinātājs no konteksta to varot nolasīt. Arnis Radiņš stāsta: "Viņi bija slēpuši muzeja eksponātus aiz dažādiem iemesliem dažādās vietās. Lifta šahtā bija iemūrētas visas labākās senlietas no ekspozīcijas. Pagrabā bija iemūrētas numismātikas kolekcijas un tur atradās arī Latvijas armijas karogi un relikvijas. Tajās dienasgrāmatās nav nekas rakstīts par to, bet, ja tu zini to faktu, tad var nojaust, kurā brīdī tas ir noticis."
1946. gadā padomju iestādes uzzina par eksponātu slēpšanu, Karnupam inkriminē muzeja vērtību piesavināšanos, apsūdz par pretvalstisku darbību un piespriež nāvessodu, ko vēlāk mīkstina uz 10 gadiem labošanas darbu nometnē Astrahaņā.
"Vienkārši tas ir gandrīz vai filmas cienīgs stāsts," atzīmē Arnis Radiņš. "Rezultātā tiem, kas ar to lietu bija saistīti, katram bija savs stāsts, bet Karnups bija starp diviem galvenajiem, kuriem bija paredzēts nāvessods, ko gan atcēla, kas vispār bija rets gadījums. Nāvessods bija paredzēts par valsts mantas izlaupīšanu, jo tā apsūdzība nebija tik daudz nemaz politiska. "Cīņā" bija raksts par sociālā īpašuma izlaupītājiem, kuri gribēja saglabāt buržuāziskās vērtības. Tā tas viss bija, bet viņu tiesāja nevis caurs Valsts drošības komiteju, bet Iekšlietu ministriju."
Ādolfa Karnupa personību tagad tuvāk var iepazīt caur viņa dienasgrāmatām, kas tikko nākušas klajā ļoti vērienīgā, gandrīz 500 lappušu biezā izdevumā. Tajā iekļauti arī vairāk nekā 200 attēli – vēsturiskas fotogrāfijas, dokumenti un zīmējumi, kas veido dienasgrāmatām atbilstošu laikmeta gaisotni.