Kā muzeji atbild uz ilgtspējas izaicinājumiem un kā dažādas ar muzeju saistītas organizācijas iesaistās kopīgajā programmā, Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” stāstīja Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas vadītāja, mākslas zinātniece Daina Auziņa un Muzeju biedrības vadītāja Zane Grīnvalde.
Muzeju ekoloģiskā pēda
Programmas veidošanā iesaistījusies Latvijas Muzeju biedrības vadītāja Zane Grīnvalde, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadītāja vietniece Inga Surgunte, Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas vadītāja Daina Auziņa un citi. Zane Grīnvalde skaidroja: “Izglītojošās programmas mērķis ir paskatīties, ko mēs paši muzejos varam darīt saistībā ar ilgtspēju muzejos, ar šo ilgtspējas attīstības mērķu sasniegšanu. 27. oktobrī sākam jau ar pirmo semināru, bet pēc tam vēlāk, novembrī, būs arī Britu muzeju speciālista Henrija Makgī (Henry McGhie) septiņu vebināru cikls, kas sākas tieši ar novembri. Tāpat plānojam muzeja speciālistus izglītot par mūsu sagatavoto tiešsaistes izdevumu, kurā esam gan paskatījušies, kas tas ir par terminu “ilgtspēja”, kā tas attiecas uz muzejiem, vai vispār un kā muzeji var darboties, lai varētu sameklēt sev atbilstošāku ilgtspējīgas attīstības mērķi, kā arī paskatīties, ko muzeji jau dara.
Patiesībā ir liela daļa muzeju, kas savos projektos un izglītojošās programmās ļoti daudz pievēršas šiem ilgtspējas jautājumiem, varbūt paši līdz galam neapjaušot, jo par to ir mazāk runāts.”
“Muzeja pamatfunkcijas ir saglabāšana, pētniecība un komunikācija pati par sevi strādā, lai tas būtu ilgtspējīgi, lai mēs varētu saglabāt savu mantojumu nākamajām paaudzēm, lai mēs izglītotu sabiedrību un strādātu ar vietējām kopienām,” Grīnvalde stāstīja, uzsverot, ka, viņasprāt, būtu vairāk jārunā, lai katrs no muzejiem var atrast, kā izmantot ANO ilgtspējas attīstības mērķus savā ikdienas darbā. Grīnvalde uzskata, ka šobrīd tas ir galvenais muzeju attīstībai un ilgtspējības veidošanai.
Muzeju ilgtspējības attīstībai ir svarīgi pievērst papildu uzmanību, tādēļ, ka ANO ilgtspējīgas attīstības mērķi ir plaši un katrs no muzejiem var atrast savu specifisku, sacīja Grīnvalde: “Domāju, ka tāpēc ir šis uzsvars, ka mums būtu jāpaskatās, kā mēs paši darbojamies Latvijas muzejos, ir jāpaskatās uz ārvalstu muzeju pieredzi, ko noteikti varēs dot arī Henrija Makgī vebināri, jo viņš mums dod ne tikai šo starptautisko pieredzi, bet ir gatavs pievērsties arī tieši Latvijas muzeju specifikai. Tā kā tā ir tā lieliskā iespēja salīdzināt, kā strādājam mēs Latvijas muzejos un kā strādā muzeji Eiropā.”
Grīnvalde gaidāmos seminārus redz arī kā iespēju paplašināt savu redzesloku: “Gribētos jau teikt, ka mēs strādājam ilgtspējīgi, bet es domāju, ka mums ir ļoti daudz vēl jaunu lietu, ko mēs varam uzzināt gan par to, kā strādāt zaļi, gan par to, kā savā ikdienā izmantot arvien vairāk un vairāk dažādus noteikumus, kas varbūt palīdzētu mums padarīt planētu labāku, padarīt mūsu dzīvi labāku un izglītot sabiedrību par to, kas ir pieejama mums, muzejos.”
Mākslas zinātniece Daina Auziņa savukārt ilgtspēju definē kā templi, kas balstās uz trim – sociālās, ekonomiskās un vides – kolonnām.
“Ilgtspēja nozīmē attīstīt, attīstīties, balstoties uz visiem šiem parametriem. Tas nozīmē, ka mēs visi esam ieinteresēti ekonomiskā attīstībā, mēs visi esam ieinteresēti sociālā saliedētība, bet mūsdienu situācijā, kad tiešām tik daudz tiek runāts pamatoti par ekoloģisko krīzi, mums ir jādomā par ekonomikas un sociālo attīstību, rēķinoties ar vidi un nenodarot tai arvien vairāk pāri. Tas ir pamatu pamats, runājot par ilgtspējas jautājumiem, par ilgtspējīgas attīstības jautājumiem. Ka mums ir par lietām, jebkuru jaunu iniciatīvu jādomā kompleksi. Mēs nedrīkstam atteikties arī pilnīgi no visa, tādējādi sagraujot ekonomiku. Mums, jādomā kā visas šīs trīs lietas var veiksmīgi darboties kopā, un tas ir diezgan sarežģīts uzdevums. Mēs esam vairāk nekā 50 gadus dzīvojuši ar tādiem patērnieciskuma ideāliem, un mazliet tā domāšana šobrīd ir jāmaina, ja mēs negribam, lai mūsu pasaule aiziet bojā, ja mēs gribam to saglabāt,” klāstīja Daina Auziņa.
“Muzeju ekoloģiskā pēda ir gana liela,” atzina Auziņa, atzīmējot, ka Latvijā situācija gan atšķiras no Rietumu valstīm, ko nosaka Latvijas ekonomiskā situācija. “Tā ir salīdzinoši sliktāka. Mēs cenšamies, īpaši kultūras nozarē, dzīvot diezgan taupīgi, un atkārtoti izmantot vienus un tos pašus resursus, ko ir iespējams atkārtoti izmantot. Bet skaidrs, ka jebkura jauna produkta radīšana, jaunas izstādes radīšana, jaunas izglītības programmas radīšana pieprasa diezgan daudz ko radīt no jauna. Muzeju ekoloģiskā pēda ir saistīta arī ar telpām, kurās šie muzeji ir izmitināti, un, lai nodrošinātu krājuma priekšmetiem stabilus klimatiskos apstākļus, mums diezgan daudz nākas tērēt resursus, lai uzturētu stabilu klimatu telpās.
Skaidrs, ka apmeklētājiem šie aspekti un arī lielai daļai muzeju darbinieku nešķiet primāri viņu ikdienas darbā, bet ilgtspējas domāšanā mēs nevaram ignorēt to, ka muzejs kā institūcija arī ir ar gana lielu ietekmi uz vidi.”
Videi draudzīgi – taupības apstākļos
Katrs muzeja būves gadījums ir citādāks, un ne vienmēr situācija ir tā sliktākā, stāstīja Auziņa. “Būvējot kaut ko jaunu vai attīstot kaut ko jaunu, mūsdienās visnotaļ tiek domāts par to energoefektivitāti, lai gan būvēt arī var ļoti dažādi. Mūsu reģionā, runājot par Baltijas reģionu, ir viens muzejs, kur ir ievēroti zaļās arhitektūras principi.”
Ir divi ceļi, kā muzeji var strādāt ar ilgtspējas jautājumiem. Viens no tiem ir darīt to caur publisko darbību un savām programmām, izstādēm, izglītības programmām, stāstīja Auziņa: “Tā kā izglītot sabiedrību par ilgtspējas jautājumiem, un tie ir visplašākie. Ja ANO ir šie 17 ilgtspējīgas attīstības mērķi, tad jebkurš no viņiem var caur muzeja publisko darbību tikt celts priekšā auditorijai. Bet, manuprāt, ir ļoti svarīgi, pirms mēs sākam nodarboties kā muzeji, kā mantojumu institūcijas ar sabiedrības izglītošanu, – saprast, cik mēs paši esam ilgtspējīgi un, tāpēc pavasarī, gatavojot semināru, kas notiks 27. oktobrī, mēs izveidojām anketu tieši par šo vides tēmu, ko izplatījām muzeju darbinieku starpā, mēģinot saprast, tiešām kāds ir šī brīža muzeja apmeklētājs, cik daudz viņš un šī brīža muzejs, cik daudz viņš domā par šiem videi draudzīgajiem jautājumu, cik daudz tas tiek praktizēts ikdienas darbā, un tās ir tik prozaiskas lietas.”
Tika saņemts daudz atbilžu, no kurām secināts, ka daudz kas tiek darīts labi “taupības apstākļos”.
Auziņa atzina – varbūt tas skan skaļi, taču liela daļa no pieejamā tiek izmantots atkārtoti tieši “nabadzības dēļ”, kas no ilgtspējas viedokļa ir pozitīvi:
“Bet tas nenozīmē, ka situācijā, kad līdzekļi būtu pieejami, ka mēs turpinātu būt tikpat apzinīgi. Tā kā tās atbildes var vērtēt dažādi, turklāt situācija, protams, arī ir ļoti atšķirīga. Ir ļoti dažādi muzeji, ir ļoti lieli muzeji, ir ļoti mazi muzeji, daži ir izvietoti pilsētā, daži ir izvietoti lauku teritorijās. Laukos, piemēram, brīnišķīgi mazie muzeji var kompostēt savus atkritumus, ko Rīgā šobrīd un lielākās pilsētās Latvijā īsti nav iespējams darīt. Viņi var dzert akas ūdeni, viņiem nav jāpērk plastmasas pudelēs ūdens. Savukārt, lai nokļūtu lauku muzejā, skaidrs, ka jebkuram interesentam, visticamāk, ir jālieto sava privātā mašīna. Ļoti reti kuras vietas Latvijā ir aizsniedzamas ar vilcienu, kas būtu tā videi draudzīgākā forma, protams, riteņbraukšana ir vēl draudzīgāka.”
Labas prakses piemērs – Lielbritānija
Auziņa uzskata, ka runāt par šīm nozīmīgajām tēmām – ekoloģiju un muzeju ekoloģisko pēdu – ir nozīmīgi, jo, lai gan ir skaidrs, ka muzejiem, kas neatrodas Rīgā un ir grūtāk pieejami, ekoloģiskā pēda būs lielāka nekā vieglāk pieejamiem muzejiem: “Ir nepieciešams monitorēt savu darbību. Skaidrs, ka vilciena līniju mēs neuztaisīsim, bet daudzās citās jomās mēs varam savu darbības veidu mainīt, un ļoti labs paraugs tam ir Lielbritānija, kas ir tādā avangardā šajā ziņā. Tur jau gandrīz 10 gadu garumā visiem muzejiem, kas saņem valsts dotācijas, ir prasība mērīt savu ekoloģisko pēdu, kā arī ir izstrādāti konkrēti rīki, ar kuriem to darīt.
Un tagad pēc astoņiem gadiem Lielbritānijas muzeji ir nākuši klajā arī ar secinājumiem, cik ļoti tas ir palīdzējis muzejam gan ekonomēt līdzekļus, gan arī samazināt ekoloģisko pēdu uz vidi.”
Auziņa uzskata, ka runāt par ekoloģiju ir ārkārtīgi svarīgi, un kā piemēru minēja to, ka pagājušajā gadā Venēcijas biennālē “Zelta lauvu” ieguva lietuvieši, kuri savā izcilajā laikmetīgās mākslas darbā stāstīja par ekoloģisko krīzi. “Šis dziedājums, ja pievēršam uzmanību tekstam, tas viss bija veltīts šiem jautājumiem un ļoti radoši, atraktīvā veidā pasniegts. Un ir virkne šādu mākslinieku, kas arī caur savas mākslas saturu runā par šīm tēmām.”
