Sadaļas Sadaļas

Mērnieku laiki. Par kultūru pirms vēlēšanām

Māris Skanis: Smagākā problēma Bauskā - vēsturiskā centra kultūras mantojuma saglabāšana

Mērnieku laiki. Par kultūru pirms vēlēšanām

Saruna ar Saulkrastu Kultūras centra vadītājas vietnieci Beāti Barčevsku-Mukāni

VIDZEME: Saulkrasti, Sigulda, Cēsis, Limbaži, Valmiera un Jūrmala

Kā mainīsies kultūras dzīve Vidzemē pēc vēlēšanām? Solījumi un gaidas

Ko savās priekšvēlēšanu programmās raksta partijas un ko cer ieraudzīt kultūras darbinieki un patērētāji? LR3 "Klasika" žurnālisti devās uz vairākām Vidzemes pilsētām apmēram 100 kilometru rādiusā ap Rīgu – maršrutā Saulkrasti, Sigulda, Cēsis, Limbaži, Valmiera un Jūrmala. Sastaptie cilvēki atklāja, kuras ir viņu iecienītākās kultūrvietas vai notikumi, ko novada kultūrainā gribētos uzlabot un ko ļaudis sagaida no jaunās vietvaras.

ĪSUMĀ:

Kamēr auto riteņi jautri pārskaita Vidzemes šosejas kilometrus, palasīsim, ko Vidzemes pusē startējošās partijas ierakstījušas savās priekšvēlēšanu programmās.

"Veicināsim, atbalstīsim, saglabāsim, nodrošināsim" – tādas vispārīgas frāzes, kas reizē nozīmē visu un neko. Taču ir arī kas konkrētāks, piemēram, "uzbūvēsim jaunu Saulkrastu novada mūzikas un mākslas skolas ēku", "renovēsim Zvejniekciema kultūras nama koncertzāli".

Kāda no partijām sola iedibināt Saulkrastu novada kultūras festivālu, bet cita – izveidot kultūras norišu vietu Sējas muižas parkā, Amatu un mākslas centru Zvejniekciemā un digitālo muzeju.

Iebraucot Saulkrastos, mūs sagaida pavisam reāls muzejs – romāna "Mērnieku laiki" autora Reiņa Kaudzītes namiņš ar tā tagadējo saimnieci, brāļu Kaudzīšu novadnieci Ilvu Erkmani.

Ilva Erkmane

"Domāju, ka Reinim būtu ļoti daudz, ko teikt, jo arī viņam bija ļoti liela pieredze kā deputātam, kas toreiz tika saukti "pagastu vietnieku pulks". Viņš tika ievēlēts ik pa trim gadiem, un ne mazāk kā astoņas reizes – tātad 24 gadus viņš bija pagasta vietnieku pulkā," stāsta Erkmane. "Jau kopš jaunības viņš bija ļoti praktisks, saimniecisks, bijis arī pagasta vecākā vietnieks un divus gadus pat pagasta vecākais. Turklāt viņš bija ļoti ironisks, trāpīgs vērotājs – Reinim Kaudzītem ir daudz aforismu par šo tēmu..."

Piemēram, šāds:

"No kā var pazīt vislabāk, kurš derīgāks būtu par valdītāju? No tā, ka viņš pats par sevi valda."

Saulkrasti – krietni tradīciju kopēji

Saulkrasti ir Vidzemes jūrmalā izstiepusies pilsēta, kuras iedzīvotāji jau daudzus gadus, dodoties tradicionālā satikšanās gājienā no abiem pilsētas galiem, mēģina atrast tās vidu, lai tur iedēstītu koku. Vidus katru reizi sanākot mazliet citā vietā, bet Saulkrastu Kultūras centrs, kur tiekamies ar tā pārstāvi Beāti Barčevsku-Mukāni, it nemaz nav centrā, bet gan Zvejniekciemā!

Beate Barčevska-Mukāne

Vaicāta, kuras ir atpazīstamākās Saulkrastu kultūrzīmes, viņa uzskaita: "Pirmkārt jāmin pasaulslavenais džeza festivāls Saulkrastos – saki džezs, domā – Saulkrasti, un otrādi.

Tā ir vērienīga tradīcija, kuras dibinātājs ir Raimonds Kalniņš – saulkrastietis, džeza cilvēks."

Beāte Barčevska-Mukāne arī uzsver: "Esam diezgan lieli tradīciju kopēji – mums ir tautas deju festivāls, liels paldies jāteic mūsu koklētāju ansambļa vadītājai Solveigai Ivanovai, kura dibinājusi festivālu "Koklē vēju vanadziņš", ik gadu savācot 100 un vairāk dažādu paaudžu koklētājus no visas Latvijas Saulkrasos. Vēl viens brīnišķīgs festivāls ir kamermūzikas festivāls, ko dibinājusi Magdalēna Geka – viņa ir šeit dzimusi, skolojusies, bet šobrīd dzīvo Francijā, ik vasaru piedaloties koncertos."

Vaicāta, vai Rīgas tuvums ir pluss vai mīnuss, Beāte Barčevska-Mukāne atzīmē:

"Rīgas tuvums mums ir izaicinājums, liek būt atraktīviem un izdomas bagātiem, jo ir svarīgi, lai cilvēki nebrauc projām, bet kultūru un brīnišķīgo dabu brauc baudīt uz Saulkrastiem."

Viens no gaidītākajiem notikumiem – Saulkrastos tiks atklāta atjaunotā estrāde un labiekārtotais Neibādes parks. Būs arī ērģeļmūzikas festivāls.

Saulkrastu Kultūras centrs lepojas arī ar savu jauno "Yamaha" firmas koncertflīģeli, ko šeit atzinīgi novērtējuši jau vairāki Latvijas redzamākie koncertpianisti, tostarp Andrejs Osokins. Taču palīdzību gaidot pati Saulkrastu kultūrcentra ēka: "Viens no nākamajiem soļiem būtu otrā stāva renovācija. Nama arhitekte ir Marta Staņa – pret viņas mantojumu jāizturas ar cieņu. Nepieciešami lieli finansiāli ieguldījumi un lēmums to darīt. Ceram uz nākamo sasaukumu un arī to, ka tam šīs prioritātes nemainīsies, jo vēlamies savu Vidzemes koncertzāli šeit, Saulkrastos."

Bet kas par lēmumu pieņēmējiem sakāms Reinim Kaudzītem? "Savu varu ikkatrs drīz iegaumē un zina lietot. Bet ne tā - savu pienākumu."

Sigulda baidās no vērtību pazemināšanas

Siguldas iedzīvotāju iecienītākajiem maršrutiem pilsētas kultūrkartē ļoti drīz, domājams, parādīsies arī Siguldas jaunā pils, kurā viena no partijām solījusies izveidot unikālu kultūrtelpu. Kāds šobrīd ir jaunās pils statuss un ko par šādu ideju un vajadzību pēc tās saka Siguldas koncertzāles "Baltais flīģelis" direktors un dažādu mākslas projektu vadītājs, bijušais vokālās grupas "Cosmos" dalībnieks Juris Lisenko?

Siguldas koncertzāles "Baltais flīģelis" direktors un kultūras projektu vadītājs Juris Lisenko pie ieejas Siguldas Jaunās pils telpās

"Pils ir kā radīta kaut kam interesantam un unikālam. Gaidām epidemioloģiskos uzlabojumus valstī un ceram šeit atklāt kultūrtelpu, kuras uzdevums būs radīt skaistus salonvakarus,” uzsver Lisenko. Tie noteikti būs koncerti, dzejas lasījumi, kāda laikmetīgās dejas izrāde. “Šajā sezonā esam plānojuši jau kādus sešus, septiņus koncertus un izrādes, kuri būs oriģināli, – katrs no māksliniekiem radījis programmu speciāli šai vietai."

Siguldas pils kompleksa ēkas

Kā Siguldas kultūrprocesus varētu ietekmēt pavisam tuvā novadu reforma?

"Tagad būs ļoti interesanti, jo pievienojas milzīgais Mālpils kultūras nams, kurā ir 500 vietu, un arī Lēdurga – milzis! Šīs telpas nekonkurēs ne ar ko, jo tām ir sava publika. Bet būtu labi, ja šajos namos būtu labs projektu vadītājs, jo visu jau nosaka viņš.

Ceru, šīs vietas atradīs labus cilvēkus, kuri spēs komunicēt vai nu ar mums, vai Rīgu, saprotot, kas vajadzīgs tieši šim reģionam. Tas būs skaisti, ja visi strādās vienoti.”

Siguldas pils kompleksa ēkas

Kas vēl vajadzīgs Siguldai? “Pēc tukšā gada pietrūkst jebkas no kultūras. Mana vislielākā bēda – ka ir labs koncerts, kurš nav ne popmūzika, ne džezs, bet mākslinieki ir tik labi, ka gribētos, lai visi to dzird. Jo šad tad arī pēc grandioza, populāra koncerta nav tik izcilas sajūtas kā pēc kaut kā intīma un nebijuša.

Gribas, lai to redz un dzird tieši partiju pārstāvji un saprastu, par ko ir runa, un savās nākotnes vīzijās varētu ieteikt kādam atnākt uz to. Ir daudz partiju cilvēku, kas tikai tēlo, ka ir inteliģenti. Daudziem ir tikai "lielas mutes".

Esmu vienu, divus procentus šo cilvēku redzējis savos koncertos."

Kultūras centra "Siguldas Devons" vadītāja Jolanta Borīte (kreisajā pusē) un Kultūras centra galvenā speciāliste profesionālās kultūras jautājumos Dace Pleša

Kultūras centra "Siguldas devons" vadītāja Jolanta Borīte atklāj, ka, viņasprāt, Siguldas atpazīstamākie un iecienītākie kultūrzīmoli ir šādi: "Pirms dažiem gadiem tā noteikti bija koncertzāle "Baltais flīģelis", Siguldas pilsdrupu estrāde. Opermūzikas svētki ir zīmols, pie kā ilgus gadus strādājām kopā ar Daini Kalnu. Arī "Muzikālās brokastis" kļuvušas par lielisku rokrakstu.” Pie pēdējo gadu megaprojektiem varam nosaukt arī pašu kultūras centru "Siguldas devons".

"Viens no ''Devona'' misijas vārdiem – ka ''Devonā'' katra diena ir lēciens – mums iedevis lielo mērķi. Ka tas, ko mēs darām, ir kas unikāls, īpašs, varbūt tikai pie mums vai pirmajiem pie mums.

Pēc šāda principa cenšamies strādāt, un pašvaldība dod atbalstu. Pagājušajā gadā esam uzsākuši sadarbību ar Nacionālo teātri. Vēl viena ambīcija, ko gribam attīstīt, – gatavojam pieteikumu UNESCO radošo pilsētu tīklam, gribam kļūt par literatūrai draudzīgu vietu."

Ko Borīte gaida no jaunās vietvaras?

"Vislielākās bažas būtu tad, ja, komplektējoties jaunam politiskajam spēkam, var parādīties vērtību pazemināšana.”

Cēsis satraukušās par vecpilsētu

Cēsis sevi pieteikušas 2027. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas statusam. No politisko partiju priekšvēlēšanu solījumiem Cēsu novadam visbiežāk izskan apņemšanās kopt latviskās kultūrvēsturiskās tradīcijas, turpināt darbu pie kultūrvēsturisko pieminekļu saglabāšanas un restaurācijas, atbalstīt amatiermākslas kolektīvus un iedzīvotāju iniciatīvas, gatavoties Eiropas 2027. gada kultūras galvaspilsētas konkursam un – kādā programmā arī solījums "paplašināt finansējumu privātīpašniekiem kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai visā novadā".

Zane Neimane

Uz "Eiropas kultūras galvaspilsētas 2027" statusu Cēsis konkurēs ar vēl astoņām Latvijas pilsētām. Bet – kādas varētu būt Cēsu priekšrocības un kas šobrīd nosaka kultūrtoni Cēsīs, stāsta Kultūras centra vadītāja Zane Neimane: "Cēsu trumpis ir daudzveidība – sākot ar Cēsu mākslas festivālu, festivālu “Lampa”, tāpat ir Cēsu pilsētas svētki.

Vidzemes koncertzāle ir kā magnēts, uz to brauc klausītāji arī no Rīgas.

Arī ja teātris atbrauc uz Cēsīm, skatītāju netrūkst, un arī amatiermākslas kolektīviem ir pilnas zāles. Vizuālās mākslas jomā ļoti veiksmīgi tiek apdzīvots vecais alus brūzis, bet vasaras sezonā netradicionālās vietas – Cēsu mākslas festivāls, piemēram, apdzīvojis neredzīgo kvartālu, kā pirmais iegājis šajā attīstības vietā: šobrīd kvartāls uzņem pilnīgi jaunus apgriezienus savā attīstībā."

Cēsu kultūrvidi apgaismo ne tikai sarunu festivāls "Lampa" un lielie kultūrmagnēti – Vidzemes koncertzāle un Cēsu mākslas festivāls, kuriem aizvien neatlaidīgāk prestiža ziņā uz papēžiem sāk mīt arī festivāls "Čello Cēsis", bet jau 40 gadus Cēsis ir mājas arī Vidzemes kamerorķestrim. Kas no pēdējā laika notikumiem orķestrim sniedzis lielāko gandarījumu, un cik liels ir pašvaldības atbalsts un ietekme uz orķestra darbību? Stāsta kolektīva ilggadējā čelliste Ilze Petrovska: "Ietekmi jutām tad,

kad atvēra jauno Vidzemes koncertzāli "Cēsis" – mums bija solīts, ka Vidzemes kamerorķestrim tur būs gandrīz vai štata vieta, bet viss mainījās un drusciņ palikām ēnā.

Bet mums tiek dotas telpas, strādājam uz projektiem, pašvaldība arī sniedz finansējumu apmēram 10 000 eiro gadā. Piedalāmies pilsētas svētkos, labdarības koncertos. Pēdējos gados ir jauki vasaras koncerti ar mūsu popmūzikas redzamākajiem pārstāvjiem.”

Vidzemes kamerorķestra čelliste Ilze Petrovska

Kā akūtākās lietas mūziķe min koncertu trūkumu un spēlēšanas trūkumu – pēdējais projekts bijis tikai pērn 18. novembrī. “Ar koncertzāli sadarbība īpaši cieša nav – tā ietur savu profesionālo līniju, tā ka darbojamies pa savam."

Cēsu izstāžu nama labais gariņš ir Nata Livonska, kas šo kultūrtelpu padarījusi ne tikai par vizuālās mākslas pārstāvju, bet arī mūziķu, literātu un citu kultūrcilvēku mājīgu tikšanās vietu. Ar šībrīža vietvaru Livonska ir diezgan apmierināta: “Vienmēr var gribēt vairāk, bet žēloties nevaru. Akvarelistu starptautiskos plenērus atkal varētu atjaunot. Drusku vairāk naudiņas varētu būt."

Cēsu izstāžu nama vadītāja Nata Livonska (kreisajā pusē) un pianiste un ērģelniece Lelde Krastiņa

Uz jautājumu, kam Cēsu kultūrvidē būtu pievēršama lielāka uzmanība, atbilde ir šāda: “Noteikti gribētu pievērst uzmanību Cēsu mazpilsētai, jo iet postā brīnišķīgas mājas.

Kaut vai māja, kurā dzimis Alfrēds Kalniņš un kura ir vecākā mūra dzīvojamā mājā Cēsīs, celta 18. gadsimtā. Kāda persona to nopirkusi privātīpašumā, un māja iet postā.”

Esošās pašvaldības pārstāve – Lelde Krastiņa – šo faktu komentē šādi: "Šobrīd situācija ir tāda, ka

īpašniekam liek sodu pēc soda, ir neiedomājamas summas sodos samaksātas, bet juridiski nav tiesību iejaukties – mēs tikai noskatāmies.

Problēma īpaši saasinājusies šobrīd, kad Cēsis veido pieteikumu Eiropas kultūras galvaspilsētas statusam."

Pie iesāktajiem darbiem, ko pašvaldība atstās mantojumā tās sekotājiem, Krastiņa min ideju par laikmetīgās mākslas kvartālu bijušajā Cēsu neredzīgo biedrības teritorijā. Ir doma veidot laikmetīgās mākslas centru, tur būtu telpas arī Cēsu mākslas skolai.

Limbažos gaida jaunos

“Limbaži vairāk ir dejotāju pilsēta. Mums ir ļoti daudz dejotāju – mazi un lieli, jauni un veci. Teātris pilsētā ir viens, bet arī skolās un bērnu jauniešu centrā bērni nodarbojas ar teātra mākslu,” stāsta Ausekļa Limbažu teātra mājas saimniece, režisore Inta Kalniņa.

“Taču mums ir arī ļoti spēcīga lietišķā māksla, spēcīgi mūziķi, daudz koru. Reiz dzirdēju tādu salīdzinājumu, ka Limbažu novadā katrs desmitais cilvēks kaut ko dara kultūras ziņā. Bet kultūra mums ir tiešām spēcīga, ar senām tradīcijām.

Man šķiet, ka jaunajām pašvaldībām ir ļoti intensīvi jādomā par to, lai novados ienāktu jauni kultūras speciālisti. Mums ir ļoti maz jaunu kolēģu.

Visi esam pazīstami jau gadiem, zinām, kā katrs strādā, bet

katru gadu Kultūras akadēmija uzņem jaunus speciālistus, jaunus studentus – konkurss ir viens pretendents uz 10 vietām, bet cik pēc tam aiziet strādāt ārpus Rīgas un tieši savā specialitātē?

Tāpat arī skatos šeit uz kordiriģentiem – mums ir ļoti labi diriģenti, deju kolektīvu vadītāji. Bet arī gados. Būtu jānāk jauniem, ar savu jauno nervu, jauno laika skatījumu. Man šķiet, tas būtu visbūtiskākais, par ko domāt – kā piesaistīt.

Bet domāju, ka tas nav tikai pašvaldību uzdevums vien, jo pašvaldībai jau jāatbild par visu – gan par bezpajumtnieku, gan kultūras darba darītāju. Domāju, tā ir valsts politika. Nevar būt tā, ka par budžeta naudu pabeidzam kultūras skolu vai akadēmiju, iegūstam profesiju un aizejam strādāt uz kādu reklāmas biroju, bet nestrādājam savā specialitātē. Profesijas apguve palikusi tāda ne tik intelektuāla. Agrāk bija ļoti spēcīgs tieši intelektuālais devums, kad cilvēks, pabeidzot augstskolu, nāca ar savu iekšējo apjomu jeb vēsturiskās pieredzes apguvi. Līdz ar to, kad viņš sāka strādāt, viņam bija ko jaunu dot, arī balstoties uz pieredzi un nesot līdzi savu dzinuli. Tas ienesa pavisam jaunas vēsmas.

Man šķiet, ka pietrūkst tieši šo jauno vēsmu. Laukos jauno speciālistu trūkst, tiešām trūkst.”

Valmierā lietas dara kārtīgi

Līdz šim dzirdēts, ka Valmierā drīzāk ir kultūrvietu deficīts, nekā pārpilnība. Kādas ir Valmieras ambīcijas uz 2027. gada Eiropas Kultūras galvaspilsētas statusu?

Režisors Reinis Suhanovs teic, ka "profesionāli" piedzimis viņš ir tieši Valmierā: “Valmiera ir mana profesionālā piedzimšanas pilsēta, tā ir pilsēta, uz kuru es aizbraucu pēc akadēmijas un sāku strādāt, izveidojās mana pirmā radošā savienība ar režisoru Viesturu Meikšānu un, pateicoties darbam Valmieras teātrī un Valmierā, esmu arī teātra vidē."

Ļoti daudzi valmierieši kā tādu Valmieras atpazīstamības simbolu nosauc arī Valmieras vasaras teātra festivālu, pie kura šūpuļa stāvējis un stāv Suhanovs. Kāpēc tieši Valmiera? "Man ārkārtīgi visā patīk konkrētība – gan konkrēta rīcība, gan konkrēti cilvēki, patiesībā arī mākslā man patīk konkrētība, lai arī citreiz patīk aizpeldēt sapņainās lietās.

Tas, kas mani tur pie Valmieras, no vienas puses, ir racionālā zemes sajūta – ja kaut ko dara, tad izdara, ja kaut ko apsola, tad izdara. Darba tikums tomēr ir ārprātīgi laba lieta, un Valmierā to jūt –ka lietas dara kārtīgi.

(..) Tā sajūta ir tāda, ka citreiz mēs Valmierā nepadomājam arī par kādu radošāku piegājienu. Tādēļ arī savu Eiropas kultūras galvaspilsētas programmu esam izvēlējušies būvēt ap to, ka, re, kur mēs redzam, ka mūsu uzņēmēju stāsts, kas patiesībā arī ir kultūras stāsts, jo uzņēmēji ražo produktus. Mums ražo benzīna kannas, uzņēmums "Valmieras stikla šķiedra" tikko radījusi jumta membrānas mūsu Mežaparka estrādei, (..) un tie ir kultūras objekti, un mēs redzam, ka tie dzīvo globālu dzīvi. Mēs redzam, ka mūsu sportisti Māris Štrombergs, brāļi Bertāni, kas nāk no mūsu novada, dzīvo globālu dzīvi. Un kāpēc mēs, kultūras cilvēki, nestartējam globāli?

Mēs redzam, ka arī Valmiera varētu būt tāda mazā lielpilsēta meža vidū.

Vieta, kur mēs gribam nodrošināt ne tikai pasaules līmeņa ražošanu, bet arī pasaules līmeņa kultūras dzīvi. (..) Mēs jebkurā gadījumā izdarīsim visu, lai šo sešu gadu laikā kļūtu par kultūras pilsētu vārda vistiešākajā nozīmē. Un, ja mums neizdosies izcīnīt šo titulu, lai mēs būtu ļoti, ļoti labs sadarbības partneris tai pilsētai, kura izcīnīja šo titulu."

Jūrmalā viss ir lieliski, bet var vēl labāk

Šajās pašvaldību vēlēšanās Jūrmala ir viena no politisko partiju iekārotākajām pilsētām: par tās roku un sirdi šobrīd cīnās 13 partijas vai to apvienības, solot gan to, kas Jūrmalai jau ir, gan arī, piemēram, ieviest ikgadēju Baltijas jūras valstu populārās mūzikas festivālu, kultūras apritē atgriezt Majoru muižu, izveidot festivālu konveijeru (!): svētkus, koncertus un izstādes, kas paredzētas gan viesiem no rietumiem, gan austrumiem. Jūrmalas muzejā kāda partija sola izveidot pastāvīgu izstādi „Jūrmala – Krievijas impērijas laikā” un „Padomju Jūrmala,” kāda cita – uzbūvēt jaunu ēku Jūrmalas teātrim un Jūrmalas teātri paplašināt ar kinoteātri. Ko par to domā paši teātra ļaudis? Uzvedumu daļas vadītājs Ģirts Alsters un projektu vadītājs Mārtiņš Kagainis (abi arī šī teātra aktieri) ir apmierināti ar esošo situāciju, jo tieši šobrīd sākušies remontdarbi esošajā Jūrmalas teātrī. Tas ir labs apliecinājums veiksmīgai kultūras infrastruktūras attīstībai Jūrmalā jau šobrīd. Par kino nepieciešamību abi atbild noraidoši – ar trim kinoteātriem Jūrmalas pilsētā jau ir gana. Teātra ēkā pietiktu ar teātri.

Jūrmalas teātra uzvedumu daļas vadītājs, aktieris Ģirts Alsters, pa labi - Jūrmalas teātra projektu daļas vadītājs, aktieris Mārtiņš Kagainis

Kādas ir akūtākās Jūrmalas teātra vajadzības, vai pietiek vietas mēģinājumiem, ko vajadzētu uzlabot? Abi teātra vīri uzskata, ka teātrim paveicies, ka pašiem ir sava ēka, nav jādala šī ēka ne ar vienu citu tautas mākslas kolektīvu.

Tas, ko tiešām šobrīd vēlas – lai visi atkal varētu tikties un vienkārši strādāt. Kad nākamajā pavasarī būvdarbi būs pabeigti, trupa tiks arī pilnīgi jaunās, svaigi izremontētās telpās. Tā kā viss tiešām ir lieliski.

Iebraucot Jūrmalā, viens no saukļiem ir – "Jūrmala spēj vairāk". Kā abiem teātra pārstāvjiem šķiet – ko Jūrmala varētu spēt vairāk tieši kultūras jomā? Viņi atzīmē, ka Jūrmala ir specifiska pilsēta savā novietojumā – nav īsti sava centra. It īpaši pandēmijas laikā Jūrmala sākusi domāt par to, kā kultūras pasākumus mēģināt decentralizēt. Tā, lai idejiski kultūra pienāktu pie katra cilvēka un to varētu sajust – nemēģināt veidot mākslīgu centru, uz kurieni cilvēkiem vajadzētu mākslīgi doties, bet tieši otrādāk – kultūru mēģināt vest pēc iespējas tuvāk. Tas būtu virziens, kurā vajadzētu domāt, veidojot kultūras piedāvājumu tieši Jūrmalas pilsētā."

Jūrmalas pilsētas domes Kultūras nodaļas vadītāja Agnese Miltiņa

Par šībrīža pamanāmākajām Jūrmalas kultūrdzīves aktivitātēm un gatavošanos konkursam uz Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu stāsta Jūrmalas pašvaldības Kultūras nodaļas vadītāja Agnese Miltiņa: "Šajā laikā, kad nedrīkstam pulcēties mūsu mīļajā, skaistajā Dzintaru koncertzālē un arī citās infrastruktūras vietās Jūrmalā, esam izveidojuši īpašu programmu –2019. gada beigās uzsākām mākslinieciski augstvērtīgo mākslas objektu izveidi Jūrmalas pilsētā, jo vairāku gadu garumā saņēmām gan iedzīvotāju, gan tūristu pārmetumus par to, ka Jūrmalā nav gaumīgu vides objektu, kur nofotografēties. Dažādi mums ar to gāja. Izsludinājām konkursu un saņēmām brīnišķīgus vides objektu pieteikumus. Finansējuma dēļ projektu konkursā ieguvām četrus.

Ir Kristapa Gulbja skaistais  projekts "Jūrmalas baltā kaija" – četrās vietās Jūrmalā izvietoti soliņi, kas nupat jau ir ļoti organiski iekļāvušies pilsētvidē. Otrs objekts, kas šobrīd jau ir īstenots, ir Didža Jaunzema "Čiekurs" Jaundubultos. Abi šie objekti šobrīd tiek virzīti arī Arhitektūras gada balvas grāmatai.

Vēl šovasar taps vides objekts Mellužu parkā, kas ir Olgas Šilovas darbs. Un līdz gada beigām Bulduros, Vienības prospekta galā, izejā uz jūru taps ļoti, ļoti skaists vides objekts "Baltijas straume" – Kaspars Līdums bija padomājis, kā tas izskatītos jūras krastā un saulrietā, lai tur mirdzētu un vizuļotu.

Domājot par nākotni, plānojam arī šogad veidot tādu metu konkursu, vairāk domājot par Jūrmalas apkaimēm. Tāpēc, ka Jūrmala ir vairāk nekā 20 kilometru gara, jūras krastā ir ļoti daudz zaļās zonas, mums ir 26 dažādas apkaimes, ko mēs tagad esam atklājuši no jauna, strādājot pie Eiropas kultūras galvaspilsētas pieteikuma."

Piesakoties Eiropas galvaspilsētas konkursam – kādi ir pamata argumenti, kas varētu Jūrmalai būt priekšrocība?

"Mūsu vaļi ir ļoti laba kultūras infrastruktūra, ko mēs esam pēdējo gadu laikā sadarījuši – gan Dzintaru koncertzāles Mazā zāle, gan Aspazijas māja, gan jaunceļamais Ķemeru dabas izglītības centrs, gan atjaunotais Ķemeru parks un ūdenstornis, gan Mellužu estrāde.

Tikko tika ierakta kapsula Ķemeru jauniešu parkam – trīs hektāru lielumā būs parks ar Jauniešu māju un koncertu vietu, pastaigām, celiņiem un sportiskām aktivitātēm. Otrām kārtām –  pieejamība, tāpēc arī mūsu moto ir artērijas. Veloceliņš, Lielupe, jūras krasts, kas mūs saista gan ar Rīgu, gan Kurzemes novadiem. Ekoloģisks dzelzceļš.

Un pats, pats galvenais, kas ir vislielākais ieguvums jau šobrīd – intensīvi uzsāktā sadarbība ar Jūrmalas iedzīvotājiem, jo viens no nosacījumiem šajā pieteikumā ir iedzīvotāju iesaiste.

Viss Jūrmalas Eiropas kultūras gada pieteikums pilnā mērā sastāv tikai un vienīgi no iedzīvotāju iesūtītajiem projektiem."

Atjaunotā Mellužu estrāde

Kuri ir pamatkultūras punkti Jūrmalā, kas vairāk domāti pašiem iedzīvotājiem, šeit uz vietas? "Mellužu estrāde, Kauguru kultūras centrs, kurš brēc pēc renovācijas.

Fantastisku darbu mūsu pilsētā izdara mazās bibliotēkas.

Mums ir Centrālā bibliotēka un sešas filiāles dažādās Jūrmalas apkaimēs, un visa gada garumā tur vienmēr tiek iecerēti un īstenoti mazi, mīļi sarunu vakari ar rakstniekiem, dzejniekiem, tulkotājiem, grāmatu prezentācijām, tādā veidā veicinot gan grāmatu lasīšanu, gan arī viedokļu apmaiņu un tikšanos. Dzintaru koncertzāle ar savu cenu politiku – visiem jūrmalniekiem ir jūrmalnieku karte. Tā ir nodokļu politika, par ko katru gadu Jūrmalas deputāti balso, nodrošinot atlaižu politiku Jūrmalas iedzīvotājiem koncerta apmeklējumam. (..) Mēs ļoti ceram un turam īkšķus, ka arī nākamais sasaukums būs atbalstošs un saprotošs."

Priekšvēlēšanu laika finiša taisnē arī "Klasikā" ienāk "Mērnieku laiki": četri raidījumi, kuros Klasika dosies izbraucienā pa četriem Latvijas vēsturiskajiem novadiem, lai palūkotos, kā klājas kultūrai ārpus Rīgas. Tur, kur dzīvo otra puse Latvijas iedzīvotāju ar savām vēlmēm, iespējām un cerībām. Ar saviem kultūras lauka kopējiem un nereti viņu paveiktiem brīnumiem un brīnumiņiem, kas to pārstāvēto pilsētu, tās apkārtni, un visu novadu, padara neatkārtojamu, pievilcīgu pašiem un arī ciemiņiem. Vai arī – otrādi: kur vienaldzība pilsētas sejā ievilkusi neglītas grimases, bet birokrātiskie šķēršļi liedz efektīvu risinājumu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt