„Man jau arī pašam sāk izskatīties, ka tā grāmata drīzāk iznāk „Apceres par Latvijas pilskalnu nopostīšanu,” atzīst pētnieks. „Tagad ar laika distanci, skatoties uz to, kas ir noticis 20. gadsimta 60. un 70. gados, man šķiet, ka tie cilvēki bijuši drusciņ tādi tumsonīgi. Varbūt, ka pat nevis drusciņ, bet diezgan tumsonīgi. 21. gadsimtā jau arī daudz nopostīts.”
Grāmatas „Apceres par Latvijas pilskalniem” centrā ir jēdziens pilskalns. Latviešu valodā šim jēdzienam ir divējāda nozīme. Tā apzīmē gan kalnus, kuros uzbūvētas vācu krustnešu pilis, gan tādus no zemes veidotus nocietinājumus, kas raksturo vietējo tautību dzīvi viņu koka pilīs pirms vācu krustnešu iekarojumiem. Autora interese vairāk bijusi vērsta uz Latvijas austrumu un centrālās daļas pilskalniem.
Monogrāfijā sniegtas jaunas atziņas par pilskalnu lokalizācijas likumsakarībām, pilskalnu un to apkārtnes veidojumu, pilskalnu postīšanu un iznīcināšanu un savdabīgākiem pilskalnu izmantošanas veidiem.
„Jauni laiki, jaunas postīšanas iespējas – ar buldozeru nostumj, mantu meklējot,” atklāj Urtāns.
Grāmatas autors pat lieto vārdu „nobuldozerēšana”, lai gan pats nemaz negribētu, ka šis apzīmējums ieietos latviešu valodā, jo tas pārņemts no krievu valodu. Krievijā un Baltkrievijā pilskalnu „nobuldozerēšanas” gadījumu ir vairāk, bet pie mums tikai viens.
Apcerēs par pilskalniem lielā mērā ir izmantoti pilskalnu un citu arheoloģisko vietu apzināšanas materiāli, agrākie no kuriem attiecas uz 19.gs., Latvijas laika Pieminekļu valdes arhīva materiāli un paša autora plašie apzināšanas darbi, kur liela vieta ir veltīta pilskalnu situācijai. Izmantoti arī arheoloģisko izrakumu dotumi (gan autora, gan citu veiktie), tomēr arheoloģisko izrakumu rezultāti nav galvenais pilskalnu apcerēs. Plaši izmantots vizuālais materiāls, arī autora veiktās areālās fotogrāfijas.
Daļa no grāmatas nodaļām ir jau publicēta, daļa ir par jaunu uzrakstītas. Iepriekšējie publicējumi ir papildināti ar vēlāku laiku dotumiem un atziņām.
