Ilga Auguste: Pirms pieciem gadiem, kad atzīmējāt 75 gadu jubileju, Latvijas Radio 3 "Klasika" jūs atļāvās iecelt klasiķu kārtā, un tā jau piecus gadus Jānis Peters un Latvijas Radio 3 "Klasika" kļuvuši nešķirami – caur jūsu stāstiem par izcilām kultūras personībām, politiķiem, kas šodien jau ir leģendu statusā. Kā pats raugāties uz apzīmējumu "Jānis Peters – dzejas klasiķis"?
Jānis Peters: Būsim reālisti - klasiķu kārtā vai nu ieceļ vai neieceļ lasītājs – tauta. Un arī varbūt tikai pēc ilgiem gadiem. Ojārs Vācietis man jau šodien ir klasiķis.
Bet es gribu būt vienkārši lasāms dzejnieks, no kura palikuši pieci līdz desmit dzejoļi, ja reiz iznāks dzejas antoloģija par laikposmu no 70. gadiem līdz mūsdienām.
Bet "Klasiku" uzskatu par savu godu – milzīgu, negaidītu godu, ka jūs, Ilga, "Klasikas" vārdā mani uzrunājāt, lai piedalos "Klasikas" raidījumos. Kad kādam stāstu un lielos, ka piedalos "Klasikā", cilvēki prasa – kā, vai tad tu kaut ko saproti no mūzikas?!
Sevišķi Raimonds Pauls saka – Peters jau no mūzikas neko nesaprot...
Bet, tā kā par mūziku man nav jāstāsta, izvēlējos, ka stāstīšu par daudzām citām tēmām. Tagad esmu pieķēries stāstiem par rakstniekiem – tiem, kuri ir jau citā saulē, bet kuri uz manu dzīvi atstājuši lielu iespaidu. Un ne tikai uz mani, bet uz visu latviešu literatūru un kultūru. Esmu daudz stāstījis – un daudzi bijuši lielā sajūsmā –, piemēram, par Mirdzas Ķempes ēverģēlībām. Tā ka tas tiešām ir liels gods – katru mēnesi gaidu, kad Ilga Auguste piezvanīs pie durvīm ar mikrofonu, sēdēs te, pie apaļā galda, man pretim.
... un klausīsies Jāņa Petera stāstus. Bet šī rīta stāsta varonis, Jāni, esat jūs pats. Beidzamajā laikā par uzmanības trūkumu jūs nepavisam sūdzēties nevarat – Atmodas 30 gadi, Latvijas simtgade. Bez Jāņa Petera nav nedz radio raidījumu, nedz televīzijas pārraižu. Čekas maisi, Jāņa Skuteļa pusnakts šovs, jubilejas lielkoncerts "Arēnā Rīga", nemaz nerunājot par ikmēneša "Klasikas" raidījumiem. Vai neesat noguris no tādas uzmanības, vai varbūt gluži otrādi – tas ir kā dopings?
Esmu noguris, taču reizē tas ir arī dopings. Kad gaidu jūs ar nepacietību, paralēli jūtu, ka esmu paguris, bet tad, kad jūs te apsēžaties, manī pamostas jauna enerģija. Par lielāko godu tomēr uzskatu to, ka kopš 80. gadiem katros Dziesmu svētkos skanējušas dziesmas ar maniem vārdiem – pat tajā gadā, kad Raimonda Paula dziesmu "Manai dzimtenei" nobremzēja un izmeta ārā. Atceros, toreiz izmeta ārā arī "Lauztās priedes".
Es toreiz domāju – redz, cik interesanti: "Manai dzimtenei" un "Lauztās priedes" – tātad kādam ārkārtīgi nepatīk dramatiski momenti, jo manā dziesmā ir "asins lietus līs".
Pagājušajā gadā, simtgades gadā, man bija divkāršs gods, jo dziedāja divas dziesmas ar maniem vārdiem – Raimonda Paula "Manai dzimtenei" un Mārtiņa Brauna "Mīla ir kā uguns". Biju mazliet apreibis no pacilājuma! Tas man ir pat lielāks gods nekā daža laba grāmata, jo visas manas grāmatas nav nemaz tik labas – es jau pats zinu. Tikai nesakiet, ka ir labas! Visu varu paškritiski izvērtēt! Kā jau saku – ja kādi pieci mani dzejoļi paliks pēc daudziem gadiem kādā latviešu dzejas antoloģijā, būšu laimīgs, man pietiks. Bet vienā žanrā, domāju, nepazudīšu – koru dziesmās Dziesmu svētkos.
Čekas maisi. Kāre pēc sensācijām
Čekas maisi – tas ir tāds vispārējs latviešu sabiedrības apdullums, kāre pēc sensācijām. Kad solīja tos publicēt, ko tikai nerunāja – viens cienījams jurists, ko es patiešām cienu, teica – visi radošo savienību vadītāji, un arī es tāds biju vienu brīdi, – ir Drošības komitejas aģenti. Visi! Tātad jāsaprot, ka arī [Edgars] Iltners, [Ģederts] Ramans, Džemma Skulme. Kad attaisīja maisus, tad... Tad jau mums tur varētu būt ierakstīti vairāki simti, vai tik ne tūkstoši, jo ar visu dzelzs priekškaru taču cilvēki brauca koncertēt ārzemēs. Man apnika tā riešana – aizgāju uz Satversmes aizsardzības biroja Totalitāro seku dokumentēšanas centru un dabūju papīru, kas noliedz, ka esmu bijis Drošības komitejas aģents.
Man jautāja – kāpēc tu gāji? Teicu – tāpēc, ka papīrs ir ļoti stiprs, ar papīru var nosist banku un ar papīru var nosist arī baumas.
Man tas papīrs skapītī stāv, ja kāds grib redzēt, varu parādīt. Cilvēki, kas tā domā, ir aizmirsuši, ka pirmās personas nekad nevervēja. Nekad neesmu slēpis, ka esmu bijis Latvijas Kompartijas Centrālkomitejas loceklis un arī PSRS tautas deputāts. Tiem vispār bija aizliegts tuvoties! Tiem nedrīkstēja nekā prasīt, nemaz nerunājot par izprašņāšanu...
Šodien ir jūsu dzimšanas diena, un mēs jau iepriekš vienojāmies savīt šo rīta sarunu ar to mūziku vai vismaz tās fragmentiem, kas jums visciešāk pie sirds – tā ir Antiņa ārija Jāņa Zābera dziedājumā no Arvīda Žilinska operas "Zelta zirgs", Žaka Ofenbaha "Barkarola", Franča Šūberta "Serenāde" un Raimonda Paula dziesma "Sasala jūrīna". Kāpēc šāda izvēle?
Tāpēc ka man tā ļoti, ļoti patīk! Man patīk, kā dzied Elīna Garanča un Anna (kā saka pati Elīna – Annuška) Ņetrebko, bet Zāberu klausījos, kad viņš bija dzīvs: nepazinu viņu – biju jauns puisis un ļoti lepojos, ka mūsu latvietis padomju laikā dzied slavenajā Milānas operā "La Scala". Es lepojos ar viņu un apbrīnoju.
No Jāņiem līdz Pēteriem
Jūnijs ir jūsu īpašais mēnesis – no vārdadienas līdz dzimšanas dienai ir apmēram tik daudz, cik no Jāņiem līdz Pēteriem. Kādas jūs atceraties savas dzimšanas dienas? Jums patīk tās svinēt?
Man kaut kā negribas īpaši svinēt, un es arī īpaši neesmu tās svinējis. Atceros, man bija kādi desmit, vienpadsmit vai divpadsmit gadi – bija zemeņu laiks Liepājā, mamma atnesa kilogramu zemeņu no tirgus, aplēja ar pienu un apbēra ar cukuru, un tad es varēju veselu kilogramu zemeņu ēst! Tā bija mana dzimšanas diena. Kaut ko vēl man dāvināja tajā pēckara trūcībā – sandalītes atceros, jo ziemā bija jāstaigā ar ļoti nepievilcīgiem zābakiem un pirmo pēckara gadu pat gāju ar gumijas galošām, uzvilktām uz vilnas zeķēm, un gandrīz atsaldēju kājas. Daktere pat togad aizliedza man iet skolā, jo kājas bija kļuvušas zilas... Jā, bet
Liepājas apavu fabrikā taisītās sandalītes bija brīnišķīgas! Aizgāju gulēt, noliku tās pret kājlīsti, tā slīpi, un ik pa divām stundām modos augšā un gāju skatīties – tās sandalītes mani tik ļoti aizkustināja.
Bet ar tādu īstu banketu svinēju savu 75 gadu jubileju, tīšām izvēlējos bijušo Rakstnieku savienību, kuras biedrs esmu kopš 1978. gada. Tur diemžēl tagad ir restorāns... Zāle tur bija skaista, un šai sakarā lepojos ar vēl vienu darbu. 1988. gadā pats uz savu galvu, nevienam neprasot, sarīkoju Vairas Vīķes-Freibergas un Imanta Freiberga "Saules dainu" atklāšanas svētkus. Zāle lūztin lūza – tā, kur tagad restorāns. Vairai Vīķei-Freibergai, kā viņa pati nesen atzina kādā televīzijas intervijā, tas bija liels notikums, jo viņa bija pieradusi, ka viņas grāmatas atklāj un prezentē trimdā, bet nu – visu cieņu trimdai, bet trimda ir trimda; pret visu latviešu tautu tas ir maziņš pudurītis. Tas bija tāds labs darbs. Viņa toreiz bija Monreālas Universitātes profesore, un nevienam vēl nenāca prātā doma par prezidenti. Prātā gan jau bija neatkarīgā Latvija, bet ne tik ļoti konkrēti, jo vēl bija liela neziņa, kaut brīvība relatīvi bija – runāt varēja gandrīz visu, un par anekdoti cietumā nelika.
Vai par spīti 75 gadu jubileju sarīkojāt Benjamiņu namā, kur restorāns?
Ne gluži par spīti, bet nolēmu, ka gribu savā mīļajā Rakstnieku savienībā, kura nepieder Rīgai, bet ārzemniekiem, un tā saucamajā Venēcijas lustras zālē, kur brīnumainā kārtā cauri visiem laikiem - gan vācu, gan padomju - tā lustra saglabājusies. Sarīkoju speciāli tur, kaut viesu bija samērā daudz.
Vai dzimšanas dienas jums savā ziņā ir radošā darba atskaites punkts?
Īpaši nē. Ja tas tā būtu, tad būtu līdis no ādas ārā, lai man uz šo dzimšanas dienu iznāktu grāmata, kā tas daudziem notiek. Es kaut kā necentos, jo man nelikās, ka ir jau pilna dzejoļu grāmata. Es te tā uzduros tiem papīriem, sāku skaitīt... Droši vien, ja varēšu, nesīšu uz izdevniecību – varbūt pat vienu bērnu grāmatu, tā tad būtu mana otrā grāmata bērniem.
Toties ķecerīgā veidā mana grāmata šobrīd iznāk Maskavā – esot jau nodrukāta labā izdevniecībā. Sola man, ka atsūtīs.
Tās nosaukums krievu mēlē - "Kā dūmi no saksofona". Tā ir dzejoļu izlase no dažādiem gadiem, kurus uzskatīju ne tikai par labiem priekš mana niecīgā talanta, bet kuri ir arī labi tulkojami, jo tulkojumi tāpat kā dzejoļi spēj būt slikti vai viduvēji.
Man tas ir liels gods – Maskavā izdota grāmata. Tā nav politiskā Maskava, kaut saka, ka visa kultūra ir politika. Bet Maskavas parastā aina ir tāda – metro vagons, kurā sēž cilvēki un lasa grāmatas. Maskava kādreiz bija lasoša pilsēta – grāmatnīcas pilnas ar grāmatām! Kad sākās mūsu Atmoda, viņiem – perestroikas laiks, Maskavā izdeva visu, kas pasaulē it kā bija liegts. Gan jau tā inteliģence nekur nav pazudusi, un neesmu tik pesimistisks, ka nu ar Krieviju un krieviem ir cauri un sācies Staļina kults, kaut daudzi žurnālisti to apgalvo. Kaut kādā nozīmē varbūt ir, jo Krievijas prezidents teica ļoti sliktus vārdus – ka nevajag Staļinu tik ļoti demonizēt, bet tas patiešām ir sātans! Jā, viņu nevajag demonizēt, bet viņu vajag apglabāt, kā to gribēja darīt Jeļcins, bet nepaguva. Tāda brīvība Maskavā ir kā drukas brīvība. Televīziju Maskavā cenzē, to mēs redzam. Tikai viens kanāls ir pusbrīvs.
"Klasikas" klausītāji ir iekārdināti ar jūsu esejām ēterā – cerams, ka līdz šīgada beigām varbūt sagaidīsim vēl kādu jūsu grāmatu ar to, ko esat paudis mūsu ēterā?
Esmu ļoti pagodināts, ka "Klasika" tā domā, un "Neputnā" man tā grāmata varētu iznākt... Ar Laimu Slavu esot jau sarunāts. Bet, redziet, šausmīgi darbietilpīgs ir tas process – runāt radio ir viena lieta, bet labā literārā valodā izlikt uz papīra to nevar, tas ir jālabo. Un es to tā palēnām laboju. Un kļūstu dusmīgs uz sevi, ka nelaikā, bet nolemju, ka iztaisīšu to pieklājīgu un došu – būšu ļoti priecīgs. Pagaidām darba nosaukums ir "Esejas ēterā".
Visvairāk žēl, ka uz lapām nevar nodrukāt intonāciju.
Jā, nu tur neko nevar darīt, tas pats ir ar dzeju – kā lasa Jevtušenko un vēl daži, viņi gandrīz dejo uz skatuves. Vienreizēji. Bet, kad tu lasi, tad tu lasi. Tie ir divi dažādi žanri.
Vai dzejnieki noveco?
Ja domājam anatomiski, tad – protams. Katru rītu paskatos spogulī un skaitu, kas nu atkal pa nakti nācis klāt novecošanas virzienā. Dīvainā kārtā tas kādreiz uzlabojas, sevišķi pēc kāda laba dzejoļa uzrakstīšanas – nu, pēc tāda, kas pašam liekas jauks. Šķiet, esi jaunāks kļuvis. Bet dzejnieki nenoveco tādā nozīmē, ka – ja lasu Čaku, nemaz nedomāju, cik viņam gadu. Lasu viņa labos dzejoļus, izņemot tos, pēc kara, kuri viņam spaidu kārtā bija jāraksta. Austra Skujiņa aizgāja Daugavas dzelmē 23 gadu vecumā, un es redzu viņu jaunu. Aspazija redzu kā sievieti, dzejnieci, kura labi izskatās un ir savu spēku pilnbriedā. Ir sievietes, kurām ir tā saucamie vidējie gadi, bet kuras ir ļoti skaistas. Velta Toma atbrauca no Kanādas, viņai nebija maz gadu, bet mēs brīnījāmies, cik viņa ir skaista! Bet viņa arī bija tik pašapzinīga, mazliet iedomīga – lai Velta man piedod – bet viņa teica: kad es ar savu pirmo vīru, dakteri Skuju, pirms kara gāju pa Brīvības bulvāri, visi atskatījās... Skaistāka pāra nebija. Daži saka, ka skaistāka pāra nebija par Mirdzu Ķempi un Ēriku Ādamsonu. Bet vispār – vārds "dzejnieks" skan jauki, šis vārds fonētiski skan kā jauns cilvēks, es gan nedomāju to pats par sevi. Vairākkārt esmu bijis slimnīcā. Nekad nelasu izrakstus, vienmēr atdodu ģimenes ārstei. Bet vienreiz daktere izskrēja ārā, sāku lasīt, kas tad man tur ir. Jā, kaut kādas kaites ir.... Medikamentu pantiņš arī – kā dzejolis.
Lasu: Jānis Peters. 1939. gads. Un tad es satrūkstos – pensionārs! Man tas likās tik dīvaini! Sāku skatīties gandrīz vai apkārt, kur tad tas pensionārs?!
Izrādās, nu, patiešām – dzimis 1939. gadā, neesmu nekas vairāk kā pacients slimnīcā, arī akadēmiķis Stradiņš būtu pacients, un arī Einšteins būtu pacients. Bet – pensionārs! Mani neviens nebija saucis par pensionāru – ne uz ielas, ne dzejas vakarā. Esmu bijis vai nu dzejnieks, vai Petera kungs, vai biedrs Peters... Vai rakstnieks var aiziet pensijā? Biju domājis, ka visu laiku esmu dzejnieks.
Kā jūs sauc jūsu mazdēli?
Lielais mani sauc par Jāni, un mazais saka – Jānīt.
Mazais taču arī ir dzimis jūnijā!
Mazais ir dzimis 6. jūnijā, mans dēls dzimis 23. jūnijā, un 23. jūnijā, neskatoties uz visu, mums vienmēr jāpērk Jāņu vainags – ne tikai man, bet arī Franciskam, jo Francisks ir ierakstīts pasē un visos dokumentos. Francisks Jānis Peters. Viņam pienākas vainags. Ir arī tapusi skaista bilde šogad, kur abi apbalvoti, jo mazais Aleksandrs jau nu nesaprastu, ka lielajam brālim ir vainags, bet viņam nekā. Toties viņam ir svētki 18. novembrī.
Superoptimists un superpesimists
Pēdējie pieci jūsu dzīves gadi kopš 75 gadu jubilejas jums bijuši gan ar skaistiem brīžiem, gan traģiskiem zaudējumiem. Kas pēc visa pārdzīvotā dod spēku saglabāt skaidru skatu uz dzīvi un pajokot par sevi un par daudz ko, kas notiek apkārt?
Es cīnos pret vārdu – "pēdējie". Jo pēdējie gadi patiešām bieži izrādās pēdējie, tāpēc es teiktu – iepriekšējie gadi. Iepriekšējie gadi... Kaut kāda ģenētika. Tēvs ar visām savām nelaimēm bija Neatkarības kara dalībnieks, viņam bija granāta pie kājas izsprāgusi un kāja tika amputēta. Latvijas Kara invalīdu fonds viņam apmaksāja ceļu uz Berlīni, lai tur izgatavotu elegantu protēzi, un vācieši viņam tiešām izgatavoja protēzi – tēvs nopirka skaistu bambuka spieķi, un ar to staigāja kā elegants kungs. Tā lēnāk, bet viņš bija priecīgs!
Mana māsa Gunta, kura vienīgā no mūsu ģimenes septiņiem bērniem vēl dzīva, ir iedzimusi tēvā – viņa var braukt, iet, viņai nekas nav par grūtu.
Bet mamma bija pesimistiska. Gadus 40 vai vēl vairāk viņa nostrādāja par literatūras skolotāju – ne reizi nenokavējot darbu, ar visām kaitēm cēlās un gāja. Dzīvojām Liepājas priekšpilsētā kādus trīs kilometrus no skolas, kur viņa strādāja, un pēckara gados turp negāja ne autobuss, nekas. Viņa gāja kājām – arī ziemā, vai bija pieci grādi vai divdesmit. Es saskaitu kopā šos divus genofondus – plusus un mīnusus, lai gan negribu savu māti iztaisīt par galīgi skumju vecenīti. Sevišķi viņa smējās, kad lasīja mums priekšā Jaunsudrabiņa "Balto grāmatu". Mums ar māšeli lieli smiekli nenāca, kad Dārta tās vārītās vārnas ēda un pēc tam domāja, ka mirs un sāka dalīt mantas... Bet mammai patika joki, un šie divi raksturi manī tā kā savienojas. Ja mana māsa bija un ir superoptimiste, es arī tagad esmu superoptimists un superpesimists. Ir manī pozitīvisms. Esmu diezgan cildināts.
Vara rakstīt
Visu mūžu manī ir uzmundrinājums – tā vara it kā ir, es rakstīšu. Piektajā klasē uzrakstīju turpinājumu vienam Indriķa Lēmaņa stāstam. Bērni gribēja zināt, kas notika ar Elmāru. Skolotāji teica, to var tikai Jānītis – jau bija pamanījuši. Uzrakstīju, un klase klausījās pavērtām mutēm. Skolā rakstīju vairāk, nekā vajag. Matemātiku, fiziku, ķīmiju – to vispār nerakstīju, jo, kā vienā žurnālā jau teicu, biju idiots, bet, kad astotajā, devītajā klasē bija jāanalizē romāni – gan Upīša "Zaļā zeme", gan Lāča un Tolstoja romāni... Man šausmīgi patika "Karš un miers", tā ir tāda Bībele, caur kuru izurbties ir vēl grūtāk kā caur "Zaļo zemi". Bet man tik ļoti patika, skolotāji bija brīnišķīgi, tik skaisti pasniedza, ka es tā aizrāvos, ka rakstīju vairāk nekā vajag. Pirmo reizi, kad uzrakstīju par "Karu un mieru", skolotāja Grīnvalde teica – es jums neko nepasniegšu, lasīšu Jāņa Petera sacerējumu. Un viņa lasīja. Un tad es gribēju, lai atkal lasa. Un es tikai rakstīju un rakstīju. Tāpēc ka man šausmīgi patika!
Turklāt šausmīgi patika ne tikai tās uzslavas, bet man patika arī tā rakstīšana un darīšana pa nakti. Iedomādamies, ka esmu rakstnieks, pusnakti sēdēju virtuvē, uzliku grāpīti uz plīts, jo biju dzirdējis, ka rakstnieks dzer kafiju pa nakti un raksta pa nakti.
Tā nu es kā rakstnieks vārīju kafiju, kāda nu tā bija, bet – melnu kafiju. Tas grāpītis bija smieklīgs, tāds melns un apaļš...
Šis bija stāstiņš "Kā es kļuvu par dzejnieku"?
Tas bija iesākums.... Nekļuvu par dzejnieku, kļuvu par rakstnieku. Rakstīju un atdarināju visus sliktos padomju pēckara dzejniekus.
Kauns teikt, bet man tur bija iekšā visa tālaika briesmīgā atribūtika. Bet man tie dzejoļi likās tā nekas, rakstīju pat kā Majakovskis – viņš tā pa trepīti, un es arī. Man ļoti gribējās tuvāk mākslai būt!
Liepājā pieteicos par skatuves strādnieku. Aizeju pie direktora – nāc, nāc, viņš saka! Jutos labi, braukādams tur, bet darbs bija smags. Teātrī uz vietas nebija grūti – pārlikt dekorācijas, finieri nebija grūti, bet braukāt gan bija grūti. Bet paralēli biju rakstnieks, dzejnieks. Bija tur divas avīzes, "Komunists", kas pirms kara bija "Kurzemes Vārds" un tagad arī tāds ir, un "Ļeņina ceļš", kas tagad "Kursas Laiks". Nesu dzejolīšus, rakstiņus. Sūtīju arī uz "Bērnību". Bet tur saka – nē, tā nevar, Jāni, tu tāds bēdīgs.
"Komunistā" strādāja Valentīna Freimane, un kaut ko viņa manī pamanīja – teica, uzrakstiet man kaut ko par labu cilvēku, un uzdeva rakstīt par vienu skolotāju. Un pieteica – tikai nenes man nekrologu, tie ir dzīvi cilvēki; viņiem ir šaubas, bailes.
Tā regulāri Valentīna mani sāka drukāt. Kļuvu par žurnālistu. Un tad parādījās [Mirdza] Ķempe, kas bija mana nākamā skolotāja. Viņa mani atvilka uz Rīgu, bet teica – neraksti oficiālos dzejoļus, tos raksta mana paaudze zināmu iemeslu dēļ. Arī [Māris] Čaklais kļuva par skolotāju, kurš teica – štrunts , štrunts, štrunts! Imants Auziņš bija redaktors izdevniecībā – viņš bija ļoti ass, jo bija teorētiķis – labāks literatūrkritiķis nekā dzejnieks, kaut arī dzejnieks viņš bija labs. Un viņš mani lamāja, ka nekā nav.
Sabrucis gāju uz "Cīņu", rakstīju rakstiņus par lauksaimniecību, līdz kļuvu dusmīgs. Paņēmu atvaļinājumu, ieslēdzos neapkurināmā "Cīņas" vasarnīcā un sarakstīju divas trešdaļas "Dzirnakmeņu".
Biju iesniedzis manuskriptu, un tad mani pēkšņi satika Auziņš un teica – Jāni, apsveicu, brīnišķīga grāmata! Pirms grāmatas iznākšanas uz manuskripta pamata mani uzņēma Rakstnieku savienībā. Tā es kļuvu par dzejnieku, tā aizgāja mans dzejnieka ceļš. Tad nāca arī dziesmas klāt, un nu jau esmu izdevis vienpadsmit grāmatas, taisos divpadsmito izdot.
Darbīgā šodiena
Kāda ir jūsu šodiena?
Tā noteikti nav pensionāra dzīve! Ja es būtu pensionārs, varētu tikai gulēt – es gan vēlu ceļos, kaut kā esmu kļuvis par pūci. Bet strādāju katru dienu. Reizēm dzejoli nepabeidzu – uzrakstu vienu rindu, bet uzskatu, ka esmu strādājis. Kādreiz uzrakstu dzejoli uzreiz, tāpat vien, sev. Un tad man ir arī tā saucamie pasūtījumi. Agrāk, padomju laikā, pasūtījums likās kaut kas politisks. Tagad pasūtījums ir teātrim, kino. Raimonds Pauls man regulāri pasūtījis jau gadiem, nupat Elīnai Garančai divas dziesmas lūdza uzrakstīt. Uzrakstīju divas tādas sievišķīgas, par mīlu.
Kā Raimonds saka – tikai nemudžini! Par mīlestību, sievietei – tu saproti?! Tu jau to nesaproti!
Bet ļoti lepns esmu par to, ka Elīnai. Man ir dzejoļi, kurus es tagad zīlēju, kam dot. Esam beiguši svinēt Cēsu kaujas, un tad es izdomāju, kāpēc mums, latviešiem, nevar būt Uzvaras diena ar lielo burtu? Saeima pieņem lēmumu par svinamajām dienām un Uzvaras dienu. Kura tā varētu būt, es nezinu. Mums vajag Uzvaras dienu, savādāk mēs kā muļķi te ņemamies ap vienu Uzvaras pieminekli, paši nezinām, ko gribam. Te raustāmies, te atkal varonīgi izriežam krūtis, bet mums ir Uzvaras diena. Neatkarības karā jeb brīvības cīņās izcīnījām uzvaru, patriecām visus savus ienaidniekus, landesvērus, lieliniekus, un nodibinājās Latvijas Republika.
Mani šai stāstā visvairāk aizkustināja Skolnieku rota – 150 skolnieku, no 15 līdz 20 gadu veci. Deviņi krita, 21 tika ievainots, bet deviņi muļķīši cēlušies kājās, lai ātrāk uzvarētu – šāvuši, un turpat viņi arī guļam palika, jo karā jau guļ...
Viņiem bija šautenes, vēl eļļainas no noliktavām vai fabrikām. Mani šī lieta tā aizkustināja... Domāju – kas ir rota? Latviski rotāt ir rotāties – vainadziņiem, kalt saktiņas, kalt gredzentiņus, tā ir rotāšanās. Un man kā dzejniekam tas saslēdzās kopā. Uzrakstīju ciklu Skolnieku rotas piemiņai "Rotā, rotā, dzelžu rotā". Ar šautenēm tā bija dzelžu rota. Paralēli tas tiek veltīts arī Mārtiņa Brauna iecerei – Dārziņskolas zēnu kora vadītāja Kriša Deķa piemiņai. Mārtiņš arī dziedājis korī, un viņš saka – nogulējām Kriša simto dzimšanas dienu, tagad atzīmēsim simt pirmo.
Vai varam lūgt jūs nolasīt "Klasikai" kādu no saviem jaunākajiem dzejoļiem?
Jā, re, kur rokraksts! Lūgšana "Dod mūžīgu mieru", tāds ir šī dzejoļa virsraksts, un šo vārdu autors ir Karols Vojtila, bijušais Romas katoļu baznīcas pāvests.
Te smiltis, te zāle, te sarkani kārkli, te pūpolu medus un kamenes alts.
Es pielūdzos dievnamā, dvēselē savā.
Pats dievnams ir Latvija, svētīts tās galds.
Mans dievnams ir Latvija, vizbuļi zili.
Un zemzemes avoti, dziļākie.
Es lūdzos, jo zinu, ka lūgšanā klusā,
Ka lūgšanā klusā ir mūžīgais miers,
Es paceļu acis pret debesīm augstāk,
Lai zvaigzni, man veltītu, gaidītu,
Tad paceļu asaras, izdzertu lapu,
Un ielieku Bībelē kritušo.
