Novembra izskaņā Daugavpils Marka Rotko mākslas centra igauņu keramiķa Sandera Raudsepa personālizstāde "Nāvīga vēlme nonākt pēcnāvē" piedzīvojusi īpašu sabiedrības uzmanību – pēc Daugavpils domes spiediena trīs darbi ar krustiem, dzimumlocekļiem un ieročiem no izstādes tika izņemti. Mākslas jomas pārstāvji šo lēmumu gan nosodīja, uzsverot, ka cenzūra nav pieļaujama.
Kā saprast laikmetīgo mākslu, kā uz to raudzīties un spēt pieņemt, ja tā nepatīk?
Latvijas Radio raidījums "Reģioni Krustpunktā" Rēzeknes ielā garāmgājējiem rādīja dažus laikmetīgās mākslas darbus, kas izvietoti uz A4 formāta lapas – divi no igauņu keramiķa izstādes: viens ar krustu un uz tā attēlotiem dzimumlocekļiem, otrs ar cilvēka galvu, kuram acu vietā ir bēdīgas dzeltenas krāsas sejiņas, lai gan mute pavērta smaidam, un uz galvas matu vietā ir balti krusti, un trešais, Aigara Bikšes tēlniecības darbs ar nosaukumu "Hermafrodīts" – tēls ar divu dzimumu pazīmēm – par ko liecina kailas sieviešu krūtis un vīrišķie dzimumorgāni. Tieši šis darbs Latgales vēstniecības "Gors" izstādē 2019. gadā izraisīja rēzekniešu sašutumu, jautājot, kā kaut ko tādu var rādīt un kā to paskaidrot bērniem?
"Latvijas Radio: Vai atzīstat tādu mākslu?
–Nē, neatzīstu, pārāk atklāti, nu nē, nesmuki.
Tādai būtu jābūt?
Nu, tikai, ja slēgtās izstādēs.
Kā vispār raugāties uz laikmetīgo mākslu?
Es nezinu, es vispār par mākslu neinteresējos.
Apmeklējat izstādes?
Nē, nav man laika."
"– Māksla ir māksla, es īpaši neesmu mākslas fans. Ja kāds uzskata, ka tajā viņš kaut ko vēstī otram, tad ok.
Latvijas Radio: Proti, māksla var būt dažāda.
To, ko viens uzskata par pareizu, otrs uzskata par nepareizu. Un mēs nevaram būt tie, kas lems to, kas ir pareizs un kas nav.
Kā jūs raugāties uz laikmetīgo mākslu, kas provocē, šokē?
Ar smaidu. Es saprotu, ka tās mākslas uzdevums ir provocēt un šokēt. Un tāpēc es uz to nepanesos ar provokāciju un ar šoku, bet ar sapratni un ar tādu vieglu attieksmi."
Kāda cita sieviete to, kas attēlots uz papīra, par mākslu nebūt neuzskata. Nosauc to par pornogrāfiju. Viņasprāt, mākslai jābūt tādai kā agrāk.
"– Normāla, lai to var viegli uztvert, lai ir skaistas gleznas, bet šis, kas tas ir? Es tādu nesaprotu, es esmu vecā kaluma cilvēks, tas nav mans."
"– Provocēt, šokēt, tas uzdevums tiek izpildīts, tur ir, manuprāt, ļoti smalka robeža starp to mākslas uzdevumu un pieklājību un cieņu vienam pret otru, cieņu pret otra jūtām un pret vērtībām. Tāpēc tādas viennozīmīgas atbildes tā uzreiz nav. Bet tas liecina par to, cik liela atbildība ir pašam māksliniekam – viena lieta, ko viņš rada, otra, ko viņš rāda citiem."
Reģionos mākslu uztver citādāk?
Jo tālāk no galvaspilsētas, jo konservatīvāka un uz tradīcijām balstīta ir cilvēku attieksme pret mākslu, dažādiem notikumiem un arī procesiem. Šādu viedokli pauž kultūras jomas pārstāvji. Marka Rotko mākslas centra Daugavpilī vadītājs Māris Čačka spriež: "Reģionos dzīvojošie, strādājošie cilvēki visi nebūtu gatavi adekvāti pieņemt saturu – tā nebūt nav. Un viena daļa tādi varētu būt, un tas ir mūsu pēcpadomju periods. Mēs balstāmies daudzkārt tradīcijās, pieņēmumos, mums zināmajā, varbūt ne līdz galam paverot savu domu kaut kam citam, atšķirīgam. Jo mēs jau ne par ko nebrīnāmies, ne par jebkādu mākslas saturu, aizbraucot kaut kur ārzemēs. Mēs varam kaut kur ar savām domām palikt, bet būtībā mēs jau nesākam publiski reaģēt, nosodīt vai kā tamlīdzīgi."
Režisors Mārtiņš Eihe laikā, kad strādāja par māksliniecisko vadītāju Rēzeknes teātrī "Joriks", arī saskāries ar pašvaldības iejaukšanos kultūras iestādes darbā, un tā nav tikai Latgales problēma, uzsver režisors: "Ja Kurzemē un Vidzemē ir mazliet savādāk, tad Latgalē patiešām dēļ tā patēriņa, kas ir bijis visus šos gadus, patērējot Krievijas informatīvo telpu, šeit patiešām veidojas diezgan liela atšķirība naratīvā par to, ko mēs uztveram par mākslu un kas ir māksla, kam mākslai ir jākalpo un kas ir mākslas uzdevumi. Un tas nav tikai cilvēku līmenī, bet arī pašvaldību līmenī.
Viens no iemesliem, patiesībā vienīgais iemesls, kāpēc es aizgāju no "Jorika", tieši tāda pat veida cenzūra, bosings un mobings, kurā iesaistījās, ieskaitot pilsētas mēru, kultūras pārvaldes un kultūras nama vadītāji."
Teātrī bijusi iecere veidot izrādi par politiski pretrunīgo tēlu Benesu Aijo, kurš ir dzimis, mācījies un dzīvojis Rēzeknē. Viņš ir Nacionālboļševiku partijas aktīvists un kaujinieks, kas piedalās Krievijas karā pret Ukrainu un kopš šī gada ir Krievijas pilsonis.
Režisors Eihe turpina: "Un sākotnēji tas nevienam jautājumus neradīja, bet mērs bija viens no pirmajiem, kas paziņoja, ka pašvaldība naudu izrādei nedos, nepamatojot kāpēc. Tad mēs savācām diezgan lielu naudas summu un jau uzsākām darbu pie izrādes. Un tad es biju izbraucis no Rēzeknes, taisīju izrādi Valmierā, kad es saņēmu zvanu, ka kultūras nama vadītāja ir sasaukusi aktierus un paziņojusi, ka, ja mēs turpināsim to darīt, tad Valsts drošības dienests veikšot kratīšanas un vēl kaut kādas tādas muļķības runāja. Es sazinājos ar dienestu, un pēc kāda laika viņi man atbildēja, paskaidroja, ka viņi ar tādām muļķībām nenodarbojas. Un tad, kad es teicu, ka tad taisīsim izrādi ar biedrību, tika paziņots, ka teātra aktieri nedrīkst tur piedalīties."
Tas ir veids, kā pašvaldības kontrolē savus darbiniekus un kultūras iestāžu piedāvāto saturu, uzsver Mārtiņš Eihe. Un, ņemot vērā, ka daudziem cilvēkiem darbs pašvaldību kultūras iestādēs ir vienīgā iespēja palikt profesijā, viņi arī tam nepretojas, uzskata Eihe: "Tāpat arī Daugavpilī, es domāju, ka tas ir saistīts ar sākotnējo klusēšanu, ar nestabilitāti, kādā tu atrodies attiecībā pret varas struktūrām. Un tas nav tikai tajās vietās, kur ir prokrieviskie spēki, līdzīgi ir arī Ogrē ar Nacionālās apvienības vadītāju. Virknē pašvaldību, kur vadītāji ir gana autoritatīvi un uzskata, ka viņu viedoklis un iejaukšanās nepieciešama visur. Un tas arī savā ziņā veido cilvēku, kas nāk, viedokli."
Vai māksla jāskaidro?
Latgales vēstniecībā "Gors" ļoti labi atminas gadījumu ar Aigara Bikšes tēlniecības darbu, kuru Rēzeknes sabiedrības lielākā daļa nesaprata un nosodīja, taču darbs palika izstādē.
"Cilvēki nāca klāt un runāja, un gāja uz domi, un arī sūdzējās, kas tas tāds ir. Un ka bērni nevar "Gorā" ienākt," stāsta Latgales vēstniecības "Gors" Mākslinieciskās un pasākumu nodaļas vadītāja Ilona Rupaine. "Un tad mēs arī runājām, ja ir runa par bērniem, ka varbūt šis ir tas brīdis, kad ar bērniem var runāt par šīm lietām. Ka viņiem var skaidrot, ka var būt tā, ka var būt savādāk, varbūt tā ir mākslinieka vīzija vai ko mākslinieks ar to gribēja pateikt. Un man liekas, ka bērniem uztvere ir daudz vienkāršāka, viņi par to neaizdomājas, kamēr viņiem kāds vecāks nepasaka vai neaizver viņam acis, vai saka: šausmas!"
Latgales vēstniecībā "Gors" laiku pa laikam ir iespēja baudīt laikmetīgo mākslu gan izstādēs, gan koncertos, gan arī izrādēs. Pirms iekļaut šādus pasākumus programmas piedāvājumā, vispirms tiek domāts, vai apmeklētāji nenobīsies, Ilona Rupaine turpina: "Jā, ar laikmetīgās mākslas lietām, es domāju, ka reģionā noteikti varētu būt problēmas, kaut vai tādēļ, ka cilvēki nav raduši skatīties ne laikmetīgo, ne konceptuālo mākslu. Mums pavisam nesen bija Leonarda Laganovska izstāde, tur nebija nekādas provokācijas, bet tā bija konceptuālā. Un arī daudzi raustīja plecus un teica, kas tas tāds ir. Bet jo vairāk šādas izstādes un šādi darbi tiks rādīti vai skanēs arī reģionos, tad cilvēki pie tā arī pieradīs.
Mēs nevaram apstāties tikai pie Mocarta, Šūberta un Bēthovena, mēs dzīvojam 21. gadsimtā, protams, ka viss mainās, mainās mūzika, mainās māksla, mainās cilvēku uztvere, arī šīs brīvības robežas ir paplašinātas.
Man arī ir viedoklis par to, vai drīkst aizskart svētumus kā krustus, Dievmātes, man par to ir viedoklis, bet es domāju, ka es nenākšu uz šo izstādi."
Māksla drīkst nepatikt, taču tas nenozīmē, ka tāda tā nedrīkst būt. Lai apmeklētājiem skaidrotu un radītu labāku izpratni par izstādi, Latgales vēstniecībā "Gors" tiek veidoti izstāžu video, kur mākslinieks stāsta par saviem darbiem, tomēr ir pamanīta tendence, ka cilvēki nemaz nav iepazinušies ar mākslas piedāvājumu – nav lasījuši, skatījušies, bet tāpat pauž sašutumu.
"Es domāju, ka tas ir tāds labs ceļvedis cilvēkam, kurš kaut ko nav sapratis vai viņš baidās no šādas mākslas izpausmēm, viņš var paklausīties, ko runā mākslinieks. Un man arī liekas, ka cilvēki bieži vien nelasa to aprakstu – viņi neieskatās un neizlasa," atzīst Rupaine. "Es nezinu, kā viņus var uzrunāt, bieži vien viņi atnāk nesagatavoti. Un tad ir liels pārsteigums. Arī par mūziku mums tā ir bijis. Viņi atnāk uz tango, bet izrādās, tas ir laikmetīgais tango. ..palasi programmiņā, kas bija domāts."
"Skaidrs, ka laikmetīgās mākslas uzdevums nav iežužināt skatītāju, laikmetīgā māksla var radīt ne tās patīkamākās sajūtas. Bet katrā ziņā viņa liek domāt. Un tas ir tas svarīgākais. Ja mēs gribam būt domājoša sabiedrība," spriež Rēzeknes mākslas un dizaina vidusskolas direktore Ilma Šteinberga. "Mēs katrs esam savas pieredzes un sava saprāta paudēji, un no mūsu šī vērojuma un refleksijas savienojuma veidojas estētiskā pieredze. Ja mēs paliekam tikai vērotāja pozīcijā, tad mēs nevaram attīstīties ne paši kā cilvēki, ne kopumā kā sabiedrība, bet šī pieredze savukārt veidojas no praktizēšanas. Un es domāju, ka šeit ļoti liela nozīme ir skolai, es nezinu, vai ir pētījumi par to, cik daudz latviešu ģimeņu reģionos praktizē izstāžu apmeklējumus, un tas jau būtu tas labākais veids, kad bērns kopā ar vecākiem apmeklē izstādes, viņš redz, viņš domā, viņš salīdzina, viņš spriež, diskutē par to, ko viņš redz. Un tā veidojas izglītotais un domājošais skatītājs.
Bet šobrīd tas ir lielā mērā tā, ka tas ir uz skolas pleciem. Liels palīgs ir programma "Skolas soma", par ko liels paldies, bet šeit atkal reģioni ir nostādīti mazliet sliktākā situācijā.
Jo tā iedalītā naudiņa lielā mērā aiziet uz ceļu, par ko mums jāsamaksā, lai bērnu vispār aizvestu uz šo kultūras pasākumu, jā, reģions ļoti zaudē šai ziņā, Rīgā tās izstādes ir uz vietas un viņas var aiziet un apskatīties."
Tāpēc jo vairāk būs laikmetīgās mākslas piemēru, jo sabiedrība kļūs atvērtāka. Protams, ir jautājums, cik daudziem reģionā atliek līdzekļu izstāžu apmeklējumiem un cik gatavas ir arī pašas skolas un skolotāji, izvēloties pasākumus, vest skolēnus tieši uz laikmetīgo mākslu. Tomēr ir jāskaidro un jāsagatavo skatītājs, par to pārliecināta Rēzeknes mākslas un dizaina vidusskolas direktore Ilma Šteinberga, un tas ir uzdevums arī izstāžu zālēm un mākslas centriem.
Marka Rotko mākslas centra vadītājs Māris Čačka uzsver, ka ne mazāk svarīgs ir skaidrojošais darbs un dialogs ar auditoriju visa veida masu medijos un sociālajos tīklos:
"Ko arī atzīst gan kultūras žurnālisti, gan mākslas kritiķi, skaidrojošais darbs ne tikai par to, kas notiek valstī kopumā kultūrā, viņš tiek nepilnvērtīgi noklāts analīzes kontekstā publicējot, stāstot, analizējot, tai skaitā arī profesionāli kritizējot.
Regulāri visa veida masu medijos skaidrojot, analizējot, dodot papildu telpu analīzei un izpratnei. Kopumā sadarbībā ir iespējams panākt, ja mēs gribam panākt, varbūt, ka mēs negribam, to pieņemšanu. Lai mēs kā Eiropas dimensiju kontekstā spētu analizēt un vērtēt tās lietas, kas mums tiek piedāvātas. Lai mēs iedziļinātos, lai mēs pieņemtu, lai mēs iekļautos, lai mēs būtu līdzatbildīgi un līdzdarbīgi. Lai nav tā, ka mēs ņemam, ka ir balts un melns, un neiedziļināmies, un nevēlamies iedziļināties."
Tikmēr Marka Rotko mākslas centrā Daugavpilī cer, ka igauņu keramiķa darbi varētu atgriezties izstādē. Pašvaldība gaida tiesībsargājošo instanču atbildi par saņemto iesniegumu – sūdzību tiesiskumu un pamatotību.
